Augstākā klase! Futbolā, basketbolā, bendijā, hokejā…
Arvīda Jurgena panākumu pietiktu vairākiem izciliem sportistiem, treneriem un tiesnešiem. Tik bagāts sportista un sporta darbinieka mūžs, ka grūti aptvert — to paveicis viens vīrs! Sava laika labākais Latvijas futbola vārtsargs, viens no valsts basketbola celmlaužiem, rezultatīvs bendija spēlētājs, viens no hokeja skolotājiem. Latvijas valstsvienības dalībnieks un vairākkārtējs valsts čempions visos nosauktajos sporta veidos. Spēlējis arī tenisu, galda tenisu, ūdenspolo. Vasaras un ziemas olimpisko spēļu dalībnieks (1924. gadā Parīzē un 1936. gadā Garmišpartenkirhenē). Visbeidzot — aizrautīgs sporta darbinieks, Latvijas hokeja izlases treneris, starptautiski atzīts futbola un hokeja tiesnesis. Tas viss par Arvīdu Jurgenu!
Rīgas Svētā Pāvila evaņģēliski-luteriskās baznīcas grāmatas ieraksts liecina, ka Kārlis Arveds Jurgens dzimis 1905. gada 27. maijā (pēc vecā stila — 14. maijā) pulksten piecos pēcpusdienā un kristīts astoņas dienas vēlāk. Jaundzimušā vecāki — kučieris Pēteris Jurgens un Karolīne Jurgena (meitas uzvārdā — Magone). Laikam ritot, dēls palika pie viena kristītā vārda, taču oficiālajos dokumentos un pat pasēs ir sastopamas divas tā rakstības formas — Arvīds un Arveds. Vairumā gadījumu dokumentos vārds bija rakstīts Arveds, bet sportisti un sporta draugi viņu pazina galvenokārt kā Arvīdu. Vistuvākie ar iesauku sporta laukumā — Juris.
VISPIRMS — FUTBOLS
Pirmā pasaules kara laikā Jurgenu ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, bet drīz pēc kara atgriezās Rīgā. Tad Arvīds, būdams Viļa Olava komercskolas audzēknis, nopietnāk pievērsās sportam. Kā jau daudziem zēniem, arī Arvīdam pirmais sporta veids bija futbols. Dauzīt un ķert bumbu viņš sāka Esplanādē, kur tolaik vēl nebija apstādījumu, toties bija sporta laukums. Pamazām arī vecāki sportisti pamanīja jaunā, blondā puiša talantu, un 20. gs. 20. gadu sākumā viņš tika iekļauts gan skolas komandas sastāvā, gan arī jau darbojās kopā ar JKS (Jaunekļu kristīgā savienība, YMCA) futbolistiem. Sākumā gan tas bija JKS futbola vienības trešais sastāvs, t. i., tālāka rezerve. Tolaik JKS bija viena no spēcīgākajām futbola komandām Rīgā un uz vietu pamatsastāvā pretendēja daudzi talantīgi un daudzsološi jaunie sportisti.
Jauns pavērsiens Arvīda Jurgena sporta gaitās sākās pēc Rīgas Futbola kluba (RFK) nodibināšanas. Jau 1922. gadā bija radusies doma veidot īpašu sporta klubu, kura galvenais fokuss būtu vērsts tieši uz futbolu. Kluba dibināšanas sapulce par RFK dzimšanas dienu pieņēma 1923. gada 14. janvāri, kad “klubs uzsāka savu atklātu darbību”. Jau no paša sākuma Latvijas armijas virsnieka Jura Rēdliha vadītais RFK ieņēma redzamu vietu Latvijas futbolā un kļuva par galvaspilsētas superklubu.
Par RFK pirmās komandas vārtsargu jau 1923. gadā kļuva tobrīd vēl skolnieks Arvīds Jurgens. Un, kā rakstīja avīze Rīts, tad “Rīgas Futbola kluba rindās Jurgenam pavērās iespēja iekarot plašākas skatītāju auditorijas simpātijas un drīz, ļoti drīz Juris kļuva populārākais futbolists Latvijā”.
UGUNSKRISTĪBAS UZREIZ OLIMPIĀDĒ
RFKjaunais vārtsargs Arvīds Jurgens bija tik prasmīgs, ka jau 1924. gada maijā tika iekļauts Latvijas futbola izlasē dalībai vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē. Lielā diena bija 1924. gada 27. maijs, kad olimpiskajā turnīrā Latvijai bija jāstājas pretī mājiniecei Francijai. 1922. gadā izveidotajai Latvijas futbola izlasei tā bija tikai trešā oficiālā valstssacīkste tās pastāvēšanas vēsturē, bet tikko 19 gadu vecumu sasniegušajam Jurgenam — debija valstsvienībā.
Ugunskristības izrādījās diezgan skarbas. Latvija nespēja radīt Francijai nopietnu pretestību un zaudēja ar 0:7. Saskaņā ar turnīra reglamentu komanda, kura ir zaudējusi, tālāk cīņu neturpināja. Pamatīgu kritikas devu gan ārzemju, gan Latvijas presē saņēma visa komanda un arī nepieredzējušais vārtsargs Jurgens. Kritiķi nebija saudzīgi — šķita, ka futbolistiem veltītā patiesības deva jaunos censoņus un Latvijas futbolu iedzīs zemē. Taču dalība olimpiskajā turnīrā iedvesmoja. Turpmāk tika rasta iespēja piesaistīt algotu (!) ārzemju treneri gan RFK komandā, gan Latvijas futbola izlasē. Bet jaunais kritizētais vārtsargs Jurgens atrada sevī spēku turpināt un progresēt.
Jāpiebilst, ka 1924. gada lielā sagrāve nešķiet tik briesmīga, ja raugās uz visu olimpisko turnīru kopumā. Tālāk par pirmo spēli netika arī Beļģija, Spānija, Turcija. Un daudzas bumbas nelidoja tikai Jurgena sargātajos vārtos vien. Piemēram, Polija turnīra vienīgajā spēlē ar 0:5 piekāpās Ungārijai, bet Lietuva ar vēl pamatīgāku 0:9 — Šveicei.
Vēlākos gados Arvīds Jurgens, kurš Parīzes olimpiskajā turnīrā bija viens no jaunākajiem futbolistiem, atzina, ka visa komanda bijusi uztraukusies. Tas arī ietekmējis sniegumu un rezultātu. Tiesa, Francijas spēlētāji bija pārāki arī bez tā. Toreiz olimpisko zeltu izcīnīja Urugvaja.
ČEMPIONS LATVIJĀ UN LEĢIONĀRS AUSTRIJĀ
Ne pārāk spīdoši Latvijas futbola izlasē uzsāktā karjera Arvīdam Jurgenam tomēr turpinājās izcili gan valstsvienībā, gan savā klubā. Latvijas futbola meistarsacīkstēs Jurgens līdz 1927. gadam pārstāvēja RFK krāsas, un šīs komandas ierindā izcīnīja trīs Latvijas futbola meistara jeb čempiona titulus pēc kārtas (1924., 1925., 1926.). Vēlāk viņš pārgāja uz futbola klubu Rīgas Vanderers. Divdesmito gadu beigās Arvīds Jurgens kā futbola vārtsargs bija iemantojis milzīgu popularitāti un kļuva par daudzu jauno sportistu elku. “Pēc katras cīņas to uz ģērbtuvi pavadīja simtiem liels — gavilējošs zēnu bars, un katrs no šiem jaunās paaudzes futbola “speciem” loloja sevī tikai vienu sapni — spēlēt kādreiz tikpat lieliski kā Jurgens,” rakstīja prese.
Par kulmināciju kļuva futbola vārtsarga karjeras turpinājums Vīnes Austria sastāvā, kur Arvīds Jurgens spēlēja 1928.–1929. gadam. Vīnes komandā viņš demonstrēja itin pieklājīgu sniegumu, ko novērtēja arī ārvalstu eksperti. Par savu pirmo tik augstā līmenī spēlējošo leģionāru īpaši lepni bija sporta draugi Latvijā. Jurgens bija Vīnes Austria sastāvā arī 1929. gada jūlijā, kad austrieši vairākas spēles aizvadīja Rīgā. Tad Rīgas prese ar zināmu nožēlu rakstīja “mūsu bijušais vārtsargs”…
Daudziem Latvijas futbola līdzjutējiem par prieku jau tajā pašā gadā Arvīds Jurgens atgriezās Latvijas meistarsacīkstēs futbola kluba Rīgas Vanderers sastāvā, bet 1930. gadā atkal bija Latvijas izlases vārtos. No 1932. gada Jurgens startēja Rīgas ASK (Armijas sporta klubs) futbola komandā, un tajā pašā gadā kopā ar ASK komandu izcīnīja Latvijas čempiona titulu. Jurgena iekļaušanās karavīru komandā bija milzīgs ieguvums. 1931. gada sezonā ASK bija Latvijas meistarsacīkšu tabulas lejasgalā, bet, uzticot vārtu drošību Jurgenam, kļuva par čempioni, un turpmākajos gados katram pretiniekam bija jārēķinās ar ASK kā ar spēcīgu pretinieku un nopietnu pretendentu uz čempiona titulu.
“TĀ IR KLASE — ĪSTA KLASE!”
Latvijas futbola izlases vārtus Jurgens sargāja no 1924. līdz pat 1935. gadam, šajā laikā aizvadot 36 oficiālas valstssacīkstes! Neviens cits Latvijas izlases vārtsargs 20.–30. gados nav aizvadījis tik daudz spēļu valstsvienībā. Viņš bija arī Latvijas futbola izlases kapteinis. Daudzus gadus sporta žurnālisti atzina Arvīdu Jurgenu par labāko Latvijas futbolistu.
Vēl 1935. gada jūlijā sporta izdevums Starts ar sajūsmu rakstīja: “Jurgenu mums neapšaubāmi jāuzskata par Latvijas visu laiku labāko vārtsargu, jo viņa forma nav uzliesmojoša un tad atkal pazūdoša, bet vienmēr stabila. [..] Jurgens atkal ir savā vietā Latvijas valstsvienības vārtos! Tas ir tas pats toreizējais Jurgens — tāpat viņam toreiz “lipa balle” klāt pie cimdiem, tāpat arī šodien! Tā ir klase — īsta klase!”
Tomēr jau drīzumā Jurgens deva vietu jaunajiem vārtsargiem gan valstsvienības, gan pēc dažiem gadiem arī Rīgas ASK vārtos. Turpmāk viņš futbolu vēroja galvenokārt kā spēles tiesnesis un sporta darbinieks. Turklāt Jurgens bija viens no vadošajiem futbola tiesnešiem Latvijā, tiesāja arī starptautiskas futbola spēles, darbojās Latvijas Futbola savienībā (LFS) un Rīgas apgabala futbola savienībā (RAFS).
GROZBALLES MEISTARS
Kad 1933. gada novembrī Latvijas Republika svinēja 15 gadu jubileju, valsts sporta vadība — Latvijas Sporta organizāciju apvienība — ar īpašu godazīmi Par nopelniem apbalvoja izcilākos Latvijas sportistus. Starp tiem bija arī Arvīds Jurgens, kura nopelni tika novērtēti vairākos sporta veidos. Tolaik pats Jurgens atzina savu pārsteigumu, ka šīs godalgas saņemšanai viņu vispirms nominēja Latvijas Basketbola savienība. Jāpiebilst, ka par panākumiem basketbolā godazīmi togad piešķīra tikai dažiem sportistiem — kopā ar Jurgenu šo pagodinājumu saņēma tādas Latvijas basketbola zvaigznes kā Valdemārs Baumanis un Rūdolfs Jurciņš.
Arvīds Jurgens uzskatīja, ka futbola vārtsarga labākais treniņš ziemā ir basketbols. Proti, grozballe tolaik lielā mērā bija gan vasaras, gan ziemas sporta veids. Ziemas sezonā slēgtās telpās notiekošajās basketbola sacīkstēs piedalījās virkne futbolistu un citu sporta veidu piekopēju.
Pašam Jurgenam šis treniņš izdevās itin veiksmīgs. Viņš ar panākumiem 20. gados startēja Latvijas basketbola meistarsacīkstēs, spēlēja dažādās komandās — JKS, RFK, Marss. Divus gadus kļuva par Latvijas basketbola čempionu — pirmo reizi JKS sastāvā (1925.), otrreiz kopā ar RFK (1926.). Arī šajā sporta veidā Jurgens izcēlās ar nopietnu pieeju un bija viens no labākajiem valstī; tādēļ tika iekļauts Latvijas basketbola izlasē. Saskaņā ar oficiālo statistiku Jurgens ir piedalījies četrās valstssacīkstēs. Jāpiebilst, ka tolaik Latvijas basketbola valstsvienība spēlēja daudz retāk, nekā to dara mūsdienās. Piemēram, 20. gados mūsu basketbola izlase aizvadīja tikai deviņas oficiālas valstssacīkstes.
20. gadu nogalē Jurgenam tomēr nācās specializēties. Aizbraucot uz Austriju, basketbolam bija jāliek punkts. Galvenais palika futbols, taču Arvīda Jurgena uzmanību piesaistīja vēl kāds jauns sporta veids — hokejs. Tolaik to Latvijā īsti nepazina. Jurgens ar hokeju aizrāvās un bija viens no tiem, kuri šo aizrautību pārcēla uz Latviju.
HOKEJS PIRMS HOKEJA
Ledus sports Arvīdam Jurgenam nebija svešs jau no 20. gadu sākuma, kad viņš centīgi sāka piedalīties bendija sacīkstēs. Bendijs Latvijā bija hokeja priekštecis, kuru te pazina jau no gadsimta sākuma. Arī to spēlēja uz ledus, kur ar slidām un nūjām ekipējušies spēlētāji mēģināja pārsteigt pretinieku vārtsargu. Tikai ripas vietā bija bumbiņa. Pāris reizes bendijisti bija pamēģinājuši arī hokeju — spēli ar ripu, tomēr izvēlējās palikt pie bendija. Tas šķita piemērotāks, ērtāks. Jāpiebilst, ka tolaik Latvijā bendiju dēvēja galvenokārt par hokeju. Un tikai 30. gadu sākumā, kad Latvijā ienāca Kanādas hokejs, ar hokeju sāka saprast tikai spēli ar ripu.
Arī bendijā Arvīds Jurgens guva labus panākumus. Jau Latvijas pirmajā bendija čempionātā (1922./1923.) viņš, būdams 17 gadus vecs, startēja JKS komandā. Pēc tam viņš spēlēja dažādos klubos — RFK, RAK (Rīgas Airētāju klubs), Rīgas Vanderers, Rīgas ASK. Trīs reizes Jurgens kļuva par Latvijas bendija čempionu — 1924., 1927. un 1931. gadā. Likumsakarīgi, ka viņš spēlēja arī Latvijas bendija izlasē. Saskaņā ar sporta vēstures pētnieku Viļa Čikas un Gunāra Gubiņa apkopotajām ziņām Arvīds Jurgens bija rezultatīvākais Latvijas bendija izlases spēlētājs. Iespējams, panākumu šajā sporta veidā būtu vēl vairāk, bet 30. gadu sākumā bendiju no troņa gāza hokejs.
HOKEJA SKOLOTĀJS
Nozīmīgs pavērsiens hokeja ieviešanā notika 1930. gada rudenī, kad Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) oficiāli piekopto sporta veidu programmā iekļāva hokeju ar ripu. Tieši šajā posmā ievērojama loma bija Arvīdam Jurgenam. Iepriekšējā sezonā (1929./1930.) hokeju bija uzsākušas spēlēt dažu sporta biedrību komandas Rīgā un Liepājā. 1930. gada nogalē LZSS organizēja hokeja noteikumu kursus Rīgā. Tos vadīja zviedru hokejists un hokeja tiesnesis Svens Jansons un Arvīds Jurgens, kurš hokeja pamatus bija apguvis nesen, uzturoties Vīnē. Jurgens hokeju bija izmēģinājis tolaik slavenajā Austrijas hokeja klubā — Wiener Eislauf-Verein (WEV).
1930./1931. g. sezonas sākumā Rīgā tika veidotas jaunas hokeja komandas, un šajā darbā lieti noderēja Arvīda Jurgena salīdzinoši nelielā pieredze. Pēc Jurgena iniciatīvas viņa pārstāvētajā biedrībā Rīgas Vanderers, kurā viņš spēlēja futbolu un bendiju, tika izveidota hokeja komanda. Savu padomu viņš neliedza un sezonas sākumā hokeja pamatiemaņas uz ledus palīdzēja apgūt tikko izveidotajai US (Universitātes sports) hokeja komandai. Pats Jurgens sākumā hokeju spēlēja galvenokārt kā uzbrucējs, taču prata pārslēgties arī uz aizsarga posteni.
Viss notika tik ātri, ka jau tajā pašā 1930./1931. g. sezonā tika aizvadītas valsts pirmās meistarsacīkstes. Tosezon tās biežāk dēvēja par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu”, tādēļ čempionātu apkopojumos tās mēdz aizmirst. Meistarsacīkstes norisinājās divās grupās — Rīgā un Liepājā. Abu grupu uzvarētāji tikās Latvijas finālā, un par pirmo čempionu 1931. gadā kļuva Rīgas Union.
ČEMPIONU KOMANDAS VEIDOTĀJS
Pēc pirmajām hokeja meistarsacīkstēm Rīgas Vanderers neturpināja attīstīt hokeju, bet Arvīds Jurgens 1931. gada nogalē mainīja klubu un pārcēlās uz Rīgas ASK. Karavīru klubam tas izrādījās milzīgs ieguvums arī hokejā. Ar aktīvu Arvīda Jurgena līdzdalību tika izveidota hokeja komanda, kura piecas reizes kļuva par Latvijas čempionvienību. Nevienai citai komandai tādu panākumu Latvijas hokeja čempionātā pirms valsts okupācijas nav!
Rīgas ASK hokeja vienības sastāvā Jurgens spēlēja sešas sezonas — līdz pat 1937. gadam, kā spēlētājs par valsts čempionu kļūstot trīs gadus (1934., 1935., 1936.). Tolaik viņš bija ASK kapteinis un sākumā arī spēlējošais treneris. 1937. gadā Arvīds Jurgens aktīva hokejista gaitas pārtrauca, bet turpināja trenēt ASK hokeja vienību. Jurgena trenētā Rīgas ASK komanda pēc tam izcīnīja vēl divus Latvijas čempiona titulus (1938., 1939.).
Līdztekus valsts meistarsacīkstēm ik pēc četriem gadiem norisinājās tā sauktais Latvijas olimpiskais hokeja turnīrs. Šādas sacensības notika tikai divas reizes, un abās uzvarēja Rīgas ASK. Jurgens par Latvijas olimpisko čempionu kļuva gan kā spēlētājs (1935.), gan kā treneris (1939.). Pēc aktīvā hokejista gaitu pabeigšanas viņš daudz darba ieguldīja kluba organizatoriskajā darbā kā ASK Hokeja sekcijas vadītājs.
VALSTSVIENĪBAS KAPTEINIS PIRMAJĀ PASAULES ČEMPIONĀTĀ
1932. gada sākumā tika veidota pirmā Latvijas hokeja izlase, un, protams, tās sastāvā tika iekļauts arī Arvīds Jurgens. Tā paša gada februāra beigās Rīgā viesojās Lietuvas hokeja izlase, pret kuru tika aizvadītas divas spēles — pirmā kā oficiāla valstssacīkste (Latvija—Lietuva), otrā kā pilsētu sacīkste (Rīga—Kauņa). Rīgas izlases sastāvā 28. februārī ar vārtu guvumu izcēlās arī Arvīds Jurgens. Abas spēles mūsējie uzvarēja, un tika nolemts jau pēc pāris nedēļām doties uz Eiropas čempionātu Berlīnē. Tās bija īstas ugunskristības Latvijas hokejistiem, kuri pirmo reizi sastapās ar Rietumeiropas hokeju, mākslīgo ledu, milzīgu skatītāju pūli un spēli zem jumta. Arvīds Jurgens piedalījās visās četrās turnīrā aizvadītajās spēlēs un vienīgajā uzvarā — pret Rumānijas izlasi (3:0) — izcēlās ar vienu vārtu guvumu.
Kad 1933. gada februārī Latvijas hokeja izlase devās uz savu pirmo pasaules čempionātu, par valstsvienības kapteini tika izvēlēts tieši Arvīds Jurgens. Prāgā notiekošajās meistarsacīkstēs startēja arī Ziemeļamerikas pārstāvji, un konkurence bija vēl spēcīgāka. Arī šoreiz Latvija četrās spēlēs prata gūt tikai vienu uzvaru. Taču tas iesācējiem bija panākums. Pārējās čempionāta dalībvalstīs hokeja tradīcijas bija ilgākas.
Vienīgā uzvara tika panākta pret Itāliju, kuru tajā spēlē uzskatīja par favorīti. Hokeju Itālijā pazina jau pirms Pirmā pasaules kara, un Starptautiskajā Hokeja federācijā LIHG (tagad — IIHF) Itālija iestājās jau 1924. gadā. 1929. gadā itāļi Eiropas meistarsacīkstēs bija sasnieguši pat 4. vietu, bet Latvija starptautiskajā federācijā tika uzņemta tikai 1931. gadā. Tas viss, protams, pirms 1933. gada 24. februāra spēles lika ekspertiem prognozēt Itālijas uzvaru. “Cīņa starp temperamenta pilniem itāļiem un mierīgiem ziemeļniekiem latvjiem risinājās, kā mēdz teikt — uz dzīvību un nāvi,” no Prāgas rakstīja avīzes Jaunākās Ziņas korespondents. Jau spēles sākumā mūsējie pārsteidza itāļus — Arvīds Jurgens atklāja spēles rezultātu. Turpmāk rezultāts vairs tik strauji nemainījās, taču mūsējie centās gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Tikai spēles beigās Latvijas valstsvienības kapteinis Arvīds Jurgens guva otros vārtus, un Latvija varēja svinēt savu pirmo uzvaru pasaules čempionātos — 2:0.
TAKTIĶIS UN SPĒLES IZPRATĒJS
Arvīds Jurgens bija viens no Latvijas hokeja izlases vadošajiem spēlētājiem arī 1935. gada pasaules čempionātā Davosā un 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē. Pēc tam, kad 1934./1935. gada sezonas gaitā Jurgens bija pārkvalificējies no uzbrucēja par aizsargu, avīze Rīts atzina: “Aizsardzībā Jurgens bija “klase par sevi”, un jādomā, ka viņa spēle viņu kvalificē par labāko ledushokeja aizsargu. Tādu šeibes noņemšanas tehniku kā Jurgenam, pie citiem mūsu aizsargiem neredzam.”
Savu pēdējo spēli Latvijas hokeja izlasē Arvīds Jurgens aizvadīja 1937. gada 14. februārī Rīgā pret Lietuvas izlasi. Pēc četru gadu pārtraukuma Jurgens atkal bija valstsvienības kapteinis. Pēc 1936./1937. gada sezonas prese rakstīja: “Vienības [ASK] kapteinis un dvēsele Jurgens, kas ir viens no mūsu ledushokeja pionieriem, gan tapis lēnāks un pasmagāks, bet tik lielu taktiķi un spēles izpratēju Latvijas ledushokejistu saimē otru vairs nevar atrast. Bīstams viņš arī ar saviem tāliem, spēcīgiem metieniem.”
Latvijas hokeja izlasē laika posmā no 1932. līdz 1937. gadam Arvīds Jurgens bija startējis 17 oficiālajās valstssacīkstēs (no tobrīd 18 aizvadītajām). Hokeja spēlētāja karjeru viņš pārtrauca vienlaikus izlasē un ASK komandā. Iemesli netika plaši iztirzāti, taču oficiālais izdevums Fiziskā Kultūra un Sports 1937. gada decembrī ziņoja: “Viņš sportistu ierindu atstāj aiz tā iemesla, ka biežās un sīvās cīņas un intensīvie treniņi atstājuši iespaidu uz sirdi, un arī cīņu karstumā dabūtie ievainojumi liek sevi manīt.”
TRENERIS, MENEDŽERIS, TIESNESIS
Taču gan no hokeja, gan no valstsvienības Jurgens neaizgāja. Jau no 1935. gada beigām līdz pat 1940. gadam viņš bija Latvijas hokeja izlases treneris. Sākumā spēlējošais treneris (1935—1937). Kad 1939. gadā vienu mēnesi izlasi trenēja kanādietis Lerijs Māršs, Jurgens bija trenera palīgs darbā. Jurgens ar hokejistiem uz ledus devās pie pirmās iespējas, tiklīdz bija kaut nedaudz uzsalis. Tā, piemēram, 1939./1940. gada sezona sākās ar Jurgena vadīto treniņu uz Māras dīķa Torņakalnā. Taču šoreiz treneris Jurgens norādījumus deva no attāluma. Avīze Rīts treneri nedaudz apsmaidīja: “Tuvumā hokejisti savu treneri nelaida. Izrādās, ka Jurgens, ābolus ēzdams, sasniedzis jaunu personīgo rekordu un patreiz bez kažoka un Somijā pirktiem cūkādas cimdiem sverot apaļus 100 kg. Kur gāja Jurgens, tur ledus vien līgojās, un hokejisti tādēļ par drošāku atrada no sava trenera turēties tālumā.”
Līdztekus tam Arvīds Jurgens bija aktīvs LZSS darbinieks, bija hokeja lietu pārzinis LZSS Bendija-hokeja sekcijā, LZSS Hokeja tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs, LZSS valdes loceklis un no 1937. līdz 1940. gadam vadīja LZSS Hokeja sekciju. Turklāt Jurgens bija Latvijas izlases oficiālais pārstāvis jeb, kā tagad teiktu, ģenerālmenedžeris no 1938. līdz 1940. gadam. Viņš pavadīja izlasi uz diviem pasaules čempionātiem (1938., 1939.), uz izbraukuma spēlēm Polijā, Rumānijā, Ungārijā (1938.), Lietuvā, Vācijā (1939.) un Igaunijā (1940.). Jurgens bija valstsvienības oficiālais pārstāvis arī 1940. gada 10. martā spēlē pret Igauniju, kas abām izlasēm izrādījās pēdējā oficiālā valstssacīkste uz 52 gadiem…
Un arī tas nav viss. 30. gados Arvīds Jurgens, vēl būdams aktīvs hokejists, bija gan Latvijā notiekošo hokeja turnīru, gan starptautisko hokeja spēļu tiesnesis, tostarp viņš tiesāja spēles Latvijas izlases izbraukuma turneju laikā. 1938. gadā starptautiskā federācija (LIHG) apstiprināja Jurgenu kā vienu no četriem starptautisko spēļu tiesnešiem Latvijā. Jāpiebilst, ka Jurgens 30. gados bija vienīgais Latvijas pārstāvis, kurš kā laukuma tiesnesis bija tiesājis spēli pasaules hokeja čempionātā. Tas notika 1939. gada 7. februārī čempionātā Šveicē, kur Jurgens tiesāja Beļģijas—Dienvidslāvijas sacīksti. Iepriekš pasaules čempionātos tiesneši no Latvijas bija darbojušies tikai tiesnešu brigādēs ārpus laukuma.
LIKTENĪGIE PIECDESMIT…
Pēc tam, kad 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, Arvīds Jurgens turpināja trenēt karavīru hokeja komandu, kuru tagad sauca par RDKA (Рижский Дом Красной Армии — Sarkanās armijas Rīgas nams) un kurā bija iekļauta liela daļa iepriekšējo ASK hokejistu. Viņš turpināja tiesāt futbola spēles un pat uz brīdi atgriezās laukumā kā vārtsargs Rīgas Gaļas kombināta komandā (1941.). Nacistu okupācijas laikā Jurgens darbojās futbola organizācijas jomā, bija ievēlēts atjaunotā ASK padomē un joprojām tiesāja futbola spēles. 1942./1943. gada sezonā Arvīds Jurgens trenēja hokeja komandu Daugavieši.
Otrā pasaules kara beigās Jurgens nonāca Vācijā, pēc kara dzīvoja Rietumvācijā, bet 40. gadu beigās izceļoja uz Kanādu un apmetās Monreālā. Arī Rietumvācijā un Kanādā viņš darbojās kā futbola tiesnesis. 50. gados aktīvi piedalījās latviešu sabiedriskajā un sporta dzīvē Kanādā — bija Monreālas latviešu sporta kluba (MLSK) priekšnieks un LSAK (Latviešu sporta apvienība Kanādā) valdes loceklis.
1955. gada nogalē trimdas latviešu sabiedrību pāršalca sēru vēsts. 17. decembrī izcilais latviešu sportists un sporta darbinieks Arvīds Jurgens bija aizgājis mūžībā. Viņam bija tikai 50. Trimdas latvieši izcilā sportista piemiņu godināja ar vairākām iedibinātām balvām. Arvīda Jurgena vārdā tika nodēvēta balva, kuru pasniedza ASV Vidienes pavalstu latviešu futbola čempionvienībai. Savukārt Kanādas latviešu basketbola meistarsacīkstēs tika pasniegts A. Jurgena ceļojošais kauss, kura izcīņas iedibināšanā piedalījās izcilā sporta darbinieka atraitne Olga Jurgena. Varbūt ir pienācis laiks iedibināt Jurgena balvu arī hokejā?
Arvīds JURGENS
Vasaras un ziemas olimpisko spēļu dalībnieks, daudzkārtējs Latvijas čempions futbolā, basketbolā, hokejā un bendijā, treneris, tiesnesis, sporta darbinieks
Iesauka: Juris
Dzimis: 1905. gada 27. maijā Rīgā
Miris: 1955. gada 17. decembrī Monreālā, Kanādā
Futbolā: Latvijas izlase; JKS, RFK, Rīgas Vanderers, Austria (Vīne), ASK (Rīga), Rīgas Gaļas kombināts. 1924. gada olimpisko spēļu dalībnieks (Parīze); visvairāk spēļu Latvijas izlasē aizvadījušais vārtsargs pirms Otrā pasaules kara; četrkārtējs Latvijas čempions (1924., 1925., 1926., 1932.); starptautiskās kategorijas futbola tiesnesis
Basketbolā: Latvijas izlase; JKS, RFK, Marss. Divkārtējs Latvijas čempions (1925., 1926.)
Bendijā: Latvijas izlase; JKS, RFK, Rīgas Airētāju klubs, Rīgas Vanderers, ASK (Rīga). Trīskārtējs Latvijas čempions (1924., 1927., 1931.)
Hokejā: Latvijas izlase; Rīgas Vanderers, ASK (Rīga). 1936. gada ziemas olimpisko spēļu dalībnieks (Garmišpartenkirhene); Latvijas izlases treneris (1935.—1940.); starptautiskās kategorijas tiesnesis, laukuma tiesnesis pasaules čempionātā (1939); trīskārtējs Latvijas čempions (1934., 1935., 1936.)
Autori: Andris Zeļenkovs
