Savu iespēju izmantošu!
Pludmales handbola
cīņas Vaivaros vēroja arī Latvijas izlases spēlētājs Māris Veršakovs. Izteicis
atzinību par jūras smiltīs vēroto cīņas sparu un valdošo jautro gaisotni, Māris
piekrita nedaudz ieskicēt savus nodomus, gatavojoties savai debijai Vācijas
bundeslīgā. – Pirms gada, sākot spēlēt Vācijas otrajā
līgā, cerēji uz tādu platu soli? – Būtu muļķīgi pamest
dzimteni, lai sistos vidusmēra komandā. Protams, ka gribēju spēlēt
visaugstākajā līmenī. Ka tas notiks tik ātri… nezinu, bet esmu pārliecināts,
ka Vācijas bundeslīga ir spēcīgākā pasaulē. Tur spēlē 18 komandas, un jebkura
savu reizi var uzvarēt līderi. Turklāt vācu komandās pamazām savācas Eiropas
labākie spēlētāji no daudzām valstīm. Arī Esenes Tusem komandā spēlē daudz ārzemnieku. – Vai esi drošs par savām iespējām tikt
laukumā pietiekami ilgu laiku? – Par to ir jācīnās.
Tikai paša varēšana ļaus man tikt laukumā, jācīnās katru mirkli. Negribētu
saņemt salīdzinoši labu algu un sēdēt maliņā. Arī Latvijas izlases interesēs es
nedrīkstu zaudēt sportisko formu.
– Cik ilgi biji Latvijā?
– Kādu mēnesi. Tagad
braucu atpakaļ, jo jūlija vidū mums sākas gatavošanās sezonai. Bet šajā mēnesī
ne tikai atpūtos, bet arī trenējos. Skrēju krosiņus, divas nedēļas trenējos
kopā ar savu ASK. Esmu ļoti pateicīgs trenerim Andrim Gulbim, kas man veltīja
pietiekami ilgu laiku, lai atcerētos iespēlētās kombinācijas, pamēģinātu kaut
ko jaunu. Vācijā tā neviens treneris nestrādā, jo tur viss ir uz paša
sirdapziņas un treneri lieto tikai gatavu produktu. Tagad arī – pēc
atvaļinājuma treneris uzreiz novērtēs, kurš ir slinkojis, kurš trenējies. Tas
var ietekmēt trenera uzticību tev.
– Kādas ir tavas atziņas pēc pirmās sezonas
Vācijā – vai tavs stils atbilst vācu handbolam?
– Stilam jau nav
lielas nozīmes, svarīgi, kā tu iekļaujies komandā, cik rezultatīvs esi. Protams,
Vācijā kopumā spēlē nedaudz atšķirīgāk, bet man laimējās, ka manu iepriekšējo
komandu trenēja polis un arī tagad treneris ir no Polijas. Viņš komandā savācis
piecus sešus krievus, un mēs spēlēsim savu handbolu, jo arī treneris Gulbis ir padomju
handbola skolas piekritējs. Tas nozīmē, ka daudz jāspēlē individuāli, ātri, vajadzīga
laba fiziskā sagatavotība. Ar to mēs izceļamies Vācijā, jo viņi nav fiziski tik
labi sagatavoti. Bieži vien pussezonā komandām jāmeklē jauni spēlētāji, jo
daudzi ir savainoti un nevarēs spēlēt līdz sezonas beigām.
– Vai esi apmierināts ar savu sadzīvi svešumā?
– Komandās, kuras ir iegādājušās ārzemniekus, viss ir
nokārtots – ir automašīna, dzīvoklis, tiek atvieglotas daudzas sadzīves rūpes.
Protams, ka pirmajā
gadā nebija viegli. It sevišķi tāpēc, ka mana draudzene Dina palika Latvijā.
Šoreiz viņa gan dosies līdzi – sākumā nostiprinās vācu valodas zināšanas,
mēģinās iestāties augstskolā un centīsies sameklēt kādu handbola komandu, jo
viņa taču spēlē Latvijas izlasē. Domāju, ka divatā mums būs vieglāka ikdiena.
Vācijā ir arī daudz mūsējo, un brīvajos brīžos mēs labprāt tiekamies. Ar Evaru
Klešniku mēs pat spēlējam vienā komandā, un viņš daudz man ir palīdzējis.
Interesanti, ka
pieķēru sevi pie domas, ka mani jau sāk vilkt atpakaļ uz Vāciju – kaut kā
sabalansētāka tā dzīve, jāteic – arī lētāka. Visas lietas prognozējamas, un
atliek vairāk iespēju nodoties savam pamatdarbam – handbolam. Tā pašreiz ir
mana dzīve, un savu iespēju es gribu izmantot. Brīžiem liekas, ka man kāds
palīdz.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
