Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Septiņos gados līdz pasaules elitei

Latvijas izlases līderim Aivim Jurdžam no pirmā treniņa līdz pirmajai spēlei Vācijas 1. bundeslīgā, kas ir pasaulē spēcīgākā, pagāja tikai septiņi gadi. Aizvadītajā debijas sezonā latvietis guva 63 vārtus 26 spēlēs, taču pie sasniegtā noteikti neapstāsies.

 

 

Starp TSV Hannover-Burgdorf handbolistiem rezultatīvāko spēlētāju sarakstā Jurdžs ieņem septīto vietu, savukārt pēc vidēji vienā spēlē gūtajiem vārtiem (2,4 vārti spēlē) mūsu handbolists ir piektais labākais. Ar latvieša palīdzību Hannoveres klubs 18 komandu konkurencē izcīnīja 14. vietu un arī nākamajā sezonā spēlēs Vācijas 1. bundeslīgā.

Pēc veiksmīgi aizvadītās pirmās sezonas Vācijā Aivis jūnija sākumā palīdzēja Latvijas valstsvienībai kvalificēties nākamajai 2012. gada Eiropas čempionāta kārtai, kurā mūsējie spēlēs ar Eiropas labākajām komandām Īslandi, Austriju un Vāciju. Pirmās atlases kārtas spēlēs ar Somiju, Gruziju un Itāliju Latgalē dzimušais handbolists, gūstot 15 vārtus, bija viens no mūsu izlases līderiem. Jaunajai sezonai Jurdžs sāks gatavoties tikai 14. jūlijā, tāpēc žurnāls Sports izmantoja izdevību aprunāties ar 26 gadus veco handbolistu. "Ar aizvadīto sezonu esmu apmierināts," gandarījumu neslēpj sportists.

– Vai cerēji, ka tava pirmā sezona Vācijas 1. bundeslīgā izvērtīsies tik veiksmīga?

– Negaidīju. Biju pārsteigts, ka sezonu Hannoveres komandā sāku, kā pirmais numurs kreisā insaida pozīcijā, bet pēc tam divus mēnešus sēdēju tribīnēs un nebiju pat pieteikts mačiem. Sezonas beigās jau atkal tiku laukumā.

– Kādā veidā no pamatsastāva spēlētāja var kļūt par tālāko rezervistu?

– Laikā, kad spēli nolūkojos no skatītāja pozīcijām, pamata kreisais insaids polis Pjotrs Pšibeckis bija ticis galā ar savainojumiem. Viņam ir 37 gadi, spēlējis arī Vācijas čempionvienībā Ķīlē – krietni lielāka pieredzes bagāža. Tiesa, vēl nevienu sezonu Polijas sportists nav izticis bez savainojumiem, un arī šī nebija izņēmums.

Tas nav vienīgais iemesls. Es un vēl citi handbolisti vērojām mačus no tribīnēm – klubs bija sapircis pārāk daudz spēlētāju, un visiem sastāvā nepietika vietas.

– Varbūt zaudēji trenera uzticību?

– Klubam šajā brīdī bija ļoti smags periods (komanda bija uz izkrišanas robežas no līgas – R. P.), tāpēc treneris vairāk uzticējās pieredzējušākajiem spēlētājiem, kuri nespēlē pirmo sezonu Vācijas 1. bundeslīgā. Viss bija kārtībā – es piedalījos treniņprocesā un treneris apstiprināja, ka man sev nekas nav jāpārmet. Es gāju pareizajā virzienā, taču situācija bija tāda, kāda tā bija. Galu galā sezonas beigās es jau atkal spēlēju un guvu vārtus.

– Spēlētāju pārprodukcija draud arī nākamajā sezonā?

– Nē. Nākamajā sezonā paredzēts, ka katrā pozīcijā spēlēs pa diviem spēlētajiem. Par sēdēšanu tribīnēs runāju arī ar komandas menedžeri, kurš teica, ka turpmāk tas vairs neatkārtosies. Līgums ar Hannoveres klubu man ir vēl uz vienu gadu. Palēnām jau sākas runas par tā pagarināšanu, taču vēl nekas nopietns netiek darīts.

– Kuru tu uzskati par savu labāko spēli šajā sezonā?

– Sezonas beigās pret TBV Lemgo izbraukumā, kurā, spēlējot visu spēli aizsardzībā un uzbrukumā, guvu astoņus vārtus.

– Kas tevi pārsteidza Vācijas handbolā?

– Vāciešu handbola uztvere. Atšķirībā no Latvijas handbols šeit ir populārs – uz spēlēm nāk vismaz četri tūkstoši skatītāji, tevi atpazīst uz ielas, tavas bildes tiek drukātas uz plakātiem, bukletiem un laikrakstos, skatītāji pēc spēlēm prasa autogrāfus. Man tas bija kaut kas jauns un nebijis, ko Latvijā nekad nepiedzīvotu.

– Vai var apgalvot, ka vāciešiem handbola spēles ir svētki?

– Vācijas 1. bundeslīgā noteikti.

– Kura no komandām šajā ziņā atstāja vislielāko iespaidu?

– Pārsteidza Ķīle un Hamburga, kuras spēlē sporta hallēs ar vairāk nekā 10 000 skatītāju vietām. Turklāt Ķīlē vienmēr ir pilnas tribīnes, lai ar kādu pretinieku mājinieki spēlētu. Biļetes dabūt praktiski nav iespējams. Liekas, ka tās sezonu gaitā pat tiek nodotas mantojumā…

– Kā tu pārsteidzi vāciešus?

– Neviens nespēja noticēt tam, ka pagājuši tikai septiņi gadi, kopš pirmo reizi paņēmu rokā handbola bumbu, un jau varu sākt spēlēt kādā Vācijas 1. bundeslīgas klubā. Handbolu sāku spēlēt 19 gadu vecumā, bet jau 26 gados aizvadīju savu pirmo spēli pasaules spēcīgākajā līgā. Šo faktu man pārprasīja vairākkārt visas sezonas garumā.

– Ar dzīves apstākļiem problēmu nebija?

– Praktiski nē. Dzīvoju dzīvoklī, klubs iedeva arī BMW automašīnu, kurā gan vietas pietiek man, draudzenei un divām somām. Alga nav aizkavējusies ne par vienu dienu pat tad, kad bijām piedzīvojuši deviņus (!) zaudējumus pēc kārtas.

Klubs nodrošināja arī vācu valodas privātstundas reizi nedēļā. Par vienkāršām tēmām sarunāties grūtības jau nav arī tagad.

– Kādas sajūtas pēc trenera nomaiņas spēlēt savā valstsvienībā?

– Interesanti. Praktiski pilnībā nomainījies sastāvs. Visi handbolisti it kā ir pazīstami, taču kopā spēlēts maz. Tāpēc radās problēmas arī Gruzijā. Visi spēlējām ar dzirkstelīti acīs, taču pietrūkst galvas uz pleciem. Vēl varam daudz attīstīties…

– Var teikt, ka Gruzijā spēlēja cita Latvijas valstsvienība?

– Komandā valda jauns strāvojums. Spēlētāji jūtas brīvāk savā starpā un arī attiecībās ar treneri.

Pārāk īss laiks, lai kaut ko krasi mainītu spēles stilā, taču komandai un trenerim ir liels potenciāls.

– Pirmo sezonu valstsvienībā spēlēji leģionāra statusā.

– Daudz vieglāk bija iekļauties sastāvā, kad spēlēju Latvijā. Tagad iejusties komandā bija pagrūti. Visi no manis gaidīja līdera spēli, taču nav viegli spēlēt pēc sezonas beigām, kad gandrīz visi spēki jau izsmelti.

Izlasē spēlēt es vienmēr gribēšu. Tas noteikti nav jautājums, kurš kādreiz būtu jāapspriež. Vairāki spēlētāji pirms kvalifikācijas cikla atteicās spēlēt izlasē, tāpēc, ka vienkārši negribēja. Tieši šā iemesla dēļ komandā parādījās vairāki jauni uzvārdi, treniņos un spēlēs viņi ir gatavi atdot visu savu sirdi.

– Nākamajā kvalifikācijas kārtā būs jāspēlē ar pasaules elites komandām Īslandi, Vāciju un Austriju. Šābrīža pasaules, olimpiskos un Eiropas čempionus – Franciju – mēs jau uzvarējām. Vai sagādāsim vēl kādu pārsteigumu?

– Mājās ar savu cīņassparu mēs varam paveikt kādu varoņdarbu. Nebūs jau pirmā reize. Labu spēli skatītāji noteikti redzēs ne tikai pretinieku, bet arī mūsu izpildījumā.

Raitis PURIŅŠ

 

2012. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs

1. kārta

Latvija – Somija 24:26 (11:11)

Latvija: Jurdžs 5, Kurmēns, Valkovskis un Veršakovs 4, Kuzmins 3, Arājs 2, Blūms un Pavlovičs 1.

Itālija – Gruzija 30:25 (10:10)

Somija – Itālija 34:35 (18:19)

Gruzija – Latvija 21:22 (11:11)

Latvija: Veršakovs 9, Kuzmins 6, Jurdžs 4, Blūms, Dude un Gremzde 1.

Latvija – Itālija 36:32 (19:16)

Latvija: Jurdžs 6, Blūms, Kurmēns un Kuzmins 5, Dude un Valkovskis 4, Gremzde 3, Borodovskis un Veršakovs 2.

Somija – Gruzija 26:21 (12:10)

Latvija           3          2          0          1          82:79  4

Somija           3          2          0          1          86:80  4

Itālija   3          2          0          1          97:95 4

Gruzija           3          0          0          3          67:78  0

 

Aivis JURDŽS

Handbolists

Dzimis: 1983. gada 24. augustā Līvānos

Izglītība: ieguvis maģistra grādu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, pabeidzis Kārsavas pilsētas ģimnāziju

Izlasē: kopš 22 gadu vecuma

Spēlē: TSV Hannover-Burgdorf (Vācija), pirms tam ASK un LSPA (Latvija)

Statistika: 2009./2010. gada sezona Vācijas 1. bundeslīgā 63 vārti 26 spēlēs

Sasniegumi: divkārtējs Latvijas čempions, Baltijas līgā izcīnītas zeltas un bronzas medaļas, Pasaules armijas spēlēs 2. vieta, Latvijas olimpiādes uzvarētājs

Ģimene: draudzene Linda