Sieva — vīra audzēkne
Kāds vieglatlētikas
speciālists reiz teica, ka Latvijā ar vieglatlētiku nodarbojas bērni, savs
desmits profesionāļu, pāris desmiti studentu, kuri mācās ASV, bet lielais
vairums ir cilvēki, kuriem vieglatlētika vienkārši ir sirdslieta. Šoreiz stāsts
par tipisku šīs grupas pārstāvi – skolotāju Sandru Krūmu, kura trenējas
pie sava vīra Edvīna un jau paspējusi kļūt par desmitkārtēju Latvijas čempioni,
turklāt sasniegusi itin respektējamus rezultātus vairākās skriešanas disciplīnās.
Sandras
ceļš sportā pilnīgi neatbilst priekšstatam par tradicionālo kārtību – treniņi kopš
bērnudārza vecuma, agra specializācija, daudzi gadi sportā. Sandra par savu
īsto sporta gaitu sākumu uzskata brīdi pēc bērna piedzimšanas 2004. gadā, un
tagad, 29 gadu vecumā viņa labo personiskos rekordus citu pēc cita.
Nav
tā, ka sports meitenei būtu bijis galīgi svešs, bet dzimtajā Piltenē izvēles
iespējas bija mazas – basketbols vai vieglatlētika.
Sandra
Krūma:
– Līdz
septītajai klasei nodarbojos gan šur, gan tur, sportoju skolas sporta stundās,
bet pēc tam līdz 12. klasei nedarīju neko. Tā kā jau pirmajā klasē zināju, ka
būšu sporta skolotāja, tad, lai iestātos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā,
atsāku nodarboties ar vieglatlētiku. Sākumā Ventspilī pie trenera Jura
Petroviča, tad Rīgā, savu kursa meiteņu pierunāta – pie trenera Maigoņa Pūliņa
un Maritas Ārentes.
Sākumā
Sandra skrēja sprintu, tad 400 metrus, bet bez īpašiem panākumiem.
Pēc apprecēšanās
un bērna piedzimšanas Sandra turpināja treniņus pie vīra Edvīna Krūma, bijušā Latvijas
izlases barjerskrējēja, un pievērsās 400 m barjerskrējienam.
Tas
jau bija nopietnāk, un sekoja pirmie panākumi.
Edvīns
Krūms:
–
Sandru tā īsti pamanīju sporta nometnē Valmierā, kaut gan sarkanmataino meiteni
(toreiz) biju ievērojis jau agrāk. Es vēl pats startēju sacensībās, bet
vienlaikus trenēju arī mazos bērnus. Bija kaut kāds liktenīgs klikšķis, un
saskatījāmies. Rudenī sākām satikties, bet tad visu gan sarežģīja, gan
atrisināja traģisks negadījums – Sandrai negaidīti nomira māsa. Jutu, ka
meitene smagi visu pārdzīvo, un tas mūs satuvināja – biju Sandrai
nepieciešams.
Viņa
vēl trenējās pie treneres Ārentes, bet pēc bērna piedzimšanas visi trīs
sapratām, ka labāk būtu, ja vīrs un sieva vairāk turētos kopā, un sāku Sandru trenēt.
Turklāt
Krūmi dzīvo Carnikavā, un Sandrai savas mašīnas nav. Kad darbs skolā
pēcpusdienā beidzas, tad tāpat jāgaida, kad Edvīns beigs treniņus. Braukt ar
vilcienu negribas, tāpēc labāk trenēties un abiem kopā doties mājās.
Nekādus
plānus Edvīns un Sandra sākumā neloloja, bet rezultāti pamazām sāka augt.
Sandra ir pateicīga arī savai skolas vadībai, kas atļauj braukt uz sacensībām
un arī treniņnometnēm, iekavēto iespējams atstrādāt citā reizē. Patīkami, ka
kolēģi seko līdzi Sandras sporta gaitām, apsveic ar panākumiem.
Sandra
stāsta, ka sākumā treneris bija iecerējis vienu, bet viņa vīra plānus īsti ne
gribēja, ne varēja izpildīt, jo 400 metri ar barjerām ir visai smaga
disciplīna. Tiesa, no zīmīgās minūtes viņai izdevās izskriet, taču par sev atbilstošu
treniņu metodiku Sandra uzskata pērnā gada nodarbības, kad sāka mērķtiecīgi
gatavoties 200
metru gludajai distancei. Rezultāti ilgi nebija jāgaida – šogad
jau sezonas sākumā viņai izdevās uzlabot personiskos rekordus gan 100, gan 200
metros.
Sandra
Krūma:
–
Īsajā sprintā lielāka nozīme ir spēkam, un tā man netrūkst, turklāt esmu jau
tādā vecumā, kad no svaru stieņa īpaši nav jābaidās. Zinu, ka jaunajām meitenēm
tā ir problēma, kas notiks ar figūru?
Vai
viegli trenēties vīra vadībā? Sākumā bija grūti, jo katru aizrādījumu uztvēru
personiski, kā mīļotais cilvēks tā drīkst? Apvainojos ne reizi vien. Tagad esam
sastrādājušies un cenšamies nošķirt mājas dzīvi no sporta. Priekšrocība ir tā,
ka Edvīns ļoti labi zina manu noskaņojumu, iespējams, arī citas sadzīves un darba
problēmas un mums vieglāk rast risinājumu katra treniņa dienai. Elastīgi varam
mainīt slodzi, vingrinājumus.
– Vai kādreiz neizmanto
sievas priekšrocības?
– Tieši
otrādi, jo visi taču zina par mūsu attiecībām, un es dažkārt izdaru pat vairāk,
nekā Edvīns man liek, lai citi audzēkņi neiedomājas, ka varu slaistīties. Pēc
rakstura esmu darbarūķis, un reizēm pat šķiet, ka man labāk patīk trenēties,
nekā startēt sacensībās.
Necenšos
nevienam neko pierādīt, jo trenējos tikai prieka pēc, arī tāpēc, ka vīrs ir
treneris, ka atbalsta ģimene. Reizēm interesē, cik daudz varu sportā sasniegt.
Labs rezultāts man ir daudz svarīgāks nekā kāda noteikta vieta vai tituls.
Spēka
man pietiek, reizēm Edvīns mani pat piebremzē, jo ar to, ka esi spēcīga, vien
nepietiek.
Sprintā,
it sevišķi 200 metros, vajag prast atbrīvoties, skriet viegli, kaut gan
fiziskajai bāzei jābūt pamatīgai.
Edvīns
Krūms:
–
Sandru viegli trenēt, jo viņa ir ne tikai izturīga, bet arī ļoti apzinīga, ja
es kādreiz lieku kādu vingrinājumu veikt trīs reizes, viņa to noteikti izdarīs
četras reizes. Iespējams, ka man sākumā nevajadzēja tik daudz spiest uz tiem
400 metriem, jo tagad saprotu, ka treniņu metodika, gatavojoties 200 metriem,
Sandrai patīk un padodas daudz labāk.
Protams,
reizēm arī mājās pārrunājam sporta lietas, taču cenšamies māju un stadionu
nejaukt. Sākumā gan bieži bija jāatgādina, ka treniņos es neesmu vīrs, dažkārt
pat asaras lija. Tagad gan esam pieslīpējušies un nekādu problēmu mums nav. Es
vairāk valdu stadionā, Sandra – mājās.
Jaunākās
konkurentes reizēm brīnās, ka Sandra katru sezonu spēj progresēt, bet ja pamatā
ir pārdomāts darbs, tad tas nav nekas neparasts. Sava nozīme ir faktam, ka tā
pa īstam viņa sāka trenēties tikai 23 gadu vecumā un sports, atšķirībā no
agrīnās specializācijas, Sandrai nav apnicis. Atceros, ka es savu pēdējo sezonu
jau jutu kā apnicīgu skabargu un sporta gaitas beidzu ar atvieglojumu.
Ja
sakritīs laikapstākļi un būs īstā forma, tad daudz nebrīnīšos, ka Sandra varētu
izpildīt arī Eiropas meistarsacīkšu kvalifikācijas normu – 23,50, kaut gan tas
nav pašmērķis.
Par
sporta gaitu beigšanu abi runā izvairīgi un nedaudz atšķirīgi. Sandra uzskata,
ka grib sasniegt savu maksimumu. Viņai negribētos – kā dažam labam –
runāt par to, ka varēju vairāk, bet tas un tas neļāva. Sasniegt savu iespēju
robežu un tad aiziet. Protams, ja treniņi un sacensības kļūs apgrūtinošas, tad noteikti
beigs. Sandra smej, ka tā ir amatiera priekšrocība, nav kā profesionālim jādomā,
ka varētu vēl pelnīt, kaut arī sports jau ir līdz kaklam. Vai tas būs šogad,
nākamgad, to Sandra vēl nezina.
Edvīns
ir kategoriskāks un domā, ka šogad jāliek punkts, jo abu Krūmu domas pilnīgi
sakrīt vienā jautājumā – sešgadīgajam Ernestam vajag brālīti vai māsiņu
(Edvīns
strikti saka, ka abus).
Iespējams,
ka šis stāsts nav nekas īpašs un abu Krūmu dzīves un veiksmes stāstu daži
izskaidros ar labvēlīgu apstākļu sakritību, taču nevar noliegt, ka pie mums ar
vieglatlētiku lielais vairums nodarbojas prieka, nevis materiālu labumu dēļ, un
reizēm jābrīnās, ka mūsu vieglatlēti gūst medaļas visaugstākā ranga sacensībās,
olimpiskās spēles ieskaitot.
Edvīns
ir pārliecināts, ka vieglatlētika Latvijā nebeigsies nekad, lai arī kādi materiāli
spaidi šo sporta veidu skartu. Protams, ka par lieliem sasniegumiem būtu grūti
runāt, taču skriet, lēkt, grūst un mest ir tikai dabiski.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
Sandra KRŪMA
Vieglatlēte
Dzimusi: 1981. gada 5. janvārī
Mācījusies: Piltenes pamatskolā, beigusi
Ventspils 1. ģimnāziju un LSPA
Lielākie
panākumi desmitkārtēja Latvijas
čempione, kopš 2006. gada startē Latvijas izlasē
Labākie rezultāti: 100 m – 11,88, 200 m –
24,20, 400 m – 55,29, 400 m/b – 59,94
Treneris: Edvīns Krūms
Strādā: Humanitārajā
privātģimnāzijā Rīgā par sporta skolotāju un lietvedi
Ģimenes stāvoklis: precējusies, audzina dēlu
Ernestu
Edvīns KRŪMS
Vieglatlētikas treneris
Dzimis: 1975. gada 1. novembrī
Lielākie panākumi: deviņkārtējs Latvijas
čempions
Labākie rezultāti: 2001. gadā 400 m/b – 51,41
(visu laiku 6. labākais rezultāts Latvijā), 400 m – 47,84
Strādā: par Latvijas izlases galveno
treneri vieglatlētikā, vieglatlētikas un fiziskās sagatavotības treneri
Ģimenes stāvoklis: precējies, audzina dēlu
Ernestu
