Smadzeņu handbols
"Sporta spēle stingriem lauku raksturiem, kurai nepiestāv lēta atraktivitāte un kuras apgūšana prasa pacietību un laiku," tā savu sporta veidu raksturo Latvijas Handbola federācijas prezidents Raimonds Emuliņš. Patiesi, Rīga lej tikai mazu urdziņu Latvijas handbola tērcē, kurā virpuļi tiek griezti Ludzā, Jēkabpilī, Aizkrauklē, Skrīveros, Ogrē, Salaspilī, Ulbrokā, Vangažos, Jūrmalā, Olainē, Dobelē, Aucē, Vaiņodē vai Priekulē. Tomēr arī šai olimpiskajai sporta spēlei ir ne mazāk ambiciozi un realitātē balstīti mērķi kā skatītāju, televīzijas un arī sponsoru mīlētajam basketbolam vai hokejam.
Lai arī prezidents, kurš pats bijis Latvijas čempions handbolā, neatzīst sporta veidu samērošanu vai, pasarg' Die's, vēl vairāk – pretstatīšanu, tomēr jāsāk ar rokasbumbas vietas noskaidrošanu Latvijas sporta hierarhijā.
"Turpat vien esam, kur pārējās sporta spēles, ar cienījamu vēsturi un tradīcijām," vērtē Raimonds Emuliņš, kurš pirms pusotra gada uzņēmās atbildību par handbola politiku mūsu valstī. "Pēc meistarības Latvija ir starp 28 labākajām handbola valstsvienībām Eiropā. Protams, ir, kur tiekties, finālturnīrā vēl neesam spēlējuši, bet uz tā sliekšņa kājas slaukām. Nokāpjot no handbola patriota tribīnes, jāatzīst, ka pēc masveidības un sabiedrības intereses basketbols un hokejs ir augstāk."
– Kā handbols pārdzīvoja valstiskuma atgūšanu, kas izraisīja ilgstošu, principiāli jaunas sporta sistēmas radīšanu un tagadējo vispārējo ekonomisko krīzi?
– Tie, kas sāk spēlēt roķeni, bez tās vairs nevar iztikt. Tie ir atkarīgie, un tāpēc process neapstājas. Kedas ir, sporta zāles tagad labākas, un to ir vairāk. Nedaudz ironizēju. Protams, ir grūti, bet gribu uzsvērt, ka handbols spēlēts gan treknos, gan pavisam liesos gados. Ar to nodarbojas cilvēki, kam šī spēle ir dzīvesveida sastāvdaļa. Tā ir tā mūsu bagātība.
– Izklausās ļoti cēli, bet, kad astoņpadsmitgadīgs jauneklis lauza galvu, kur dabūt naudu, lai savu meiteni aizvestu, teiksim, uz teātri, viņš varbūt nožēlo, ka nav kļuvis par basketbolistu!
– Varbūt… Bet arī handbolā jaunajiem censoņiem ir skaidri redzams ceļš uz profesionālo sportu. Tiesa, Latvijā šobrīd līdzekļu piesaiste komandām ir sarežģīta un ar handbolu naudu pelnīt nav iespējams. Bet tie, kas iztur un realizē mērķi nokļūt Eiropas spēcīgāko līgu komandās, savas meitenes var ne tikai uz teātri vien aizvest. Jāpiebilst, ka handbola dzimtene ir Eiropa un mūsu kontinentā handbola līmenis joprojām ir pasaulē visaugstākais.
– Tātad Latvijas klubi gatavo spēlētājus Vācijas bundeslīgai!
– Nē. Latvijas klubi gatavo spēlētājus Latvijas izlasei. Ārzemju komandās viņi turpina savu izaugsmi, saglabājot tieksmi spēlēt izlasē. Viņi izturas gana atbildīgi pret savu treneri, klubu, pašvaldību un valsti. Ārzemju klubi ir viņu darbavietas, kas nodrošina arī profesionālu izaugsmi. Tā ir loģiska shēma.
Latvijas jaunatnes čempionāti, pieaugušo meistarsacīkstes ir pietiekami nopietni pasākumi, lai tajos sagatavotos pretendēšanai uz vietu profesionālā komandā.
Mūsu acu priekšā ir olimpiskie vicečempioni īslandieši. Īslandē, kur ir vēl mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, nav spēcīga nacionālā čempionāta, nav arī profesionālo klubu, bet ir labi sakārtota jauniešu un junioru sagatavošanas sistēma. Pieaugušo izlases handbolisti briedumu iegūst, spēlējot ārvalstu klubos. Bundeslīgā viņi var savākt pamatsastāvu, mūsu Pētersonu ieskaitot, un vēl otro sastāvu. Šis modelis darbojas. Īslandē nav neviena Eiropas augstākajā līmenī konkurētspējīga kluba, bet viņi ir olimpiskie vicečempioni! Īslandieši mums rāda ceļu, kā mazai valstij nonākt pie šādiem panākumiem.
Tāpēc mums vislielākā uzmanība jāpievērš treneru izglītībai, jāpilnveido viņu zināšanas, lai viņi spētu mums mentāli tuvajā sporta veidā sekmīgi strādāt ar jaunatni. Tāpēc ar LOK atbalstu šogad jau sarīkoti vairāki semināri. Tas ir galvenais virziens, kurā jāstrādā arī turpmāk. Handbolā parādās jauni treneri, kas beiguši LSPA un grib strādāt. Mūsu vēlmes sakrīt.
Latvijas čempionāts palicis krietni jaunāks. Vēl pirms desmit sezonām trīsdesmitpiecgadīgi vīri varēja sanākt kopā un mierīgi konkurēt ar dažu labu komandu, kuru veidoja svaigi divdesmitgadnieki. Tie laiki ir pagājuši. Lai gan handbolu, pareizi par savu sagatavotību rūpējoties, labā līmenī var spēlēt līdz četrdesmit gadu vecumam, uz pieredzi vien bāzēta komanda Latvijas čempionātā vairs nekādus kalnus gāzt nespēj, jo tagad noteikumus diktē jauni puiši.
Handbols ir klasisks sporta veids. Tā pamatā ir visa vieglatlētika. Spēlētājam jābūt stipram, ātram, izturīgam, lokanam. Gadi četri jāstrādā, lai ieliktu pamatus šīm īpašībām. Briedumu handbolists sasniedz tikai 23-25 gadu vecumā. Tāpēc nekādu staigātāju pie mums nav. Kas handbolu izvēlējies, pie tā arī paliek. Bet vajadzīga prasme piesaistīt bērnus mūsu grūtajam sporta veidam. Jau pašā sākumā trenera loma ir ļoti nozīmīga. Tāpēc viņam jābūt iespējami labāk sagatavotam. Pirmais treneris ir ļoti svarīga persona.
– Jaunatnes sports kopumā valstī šobrīd brēc pēc palīdzības. Sporta skolas ar niecīgām treneru algām, sporta klubi joprojām nesaņem valsts līdzfinansējumu. Kāda situācija ir handbolā?
– Mūsu galvenais atbalstītājs ir pašvaldības. Tas ir gluži dabiski. Es priecātos, ja arī augstākā līmenī būtu tāda pati izpratne par sportu. Mainoties pašvaldību vadītājiem, nevienam neienāks prātā vietējā sportā noteikt kaut kādas prioritātes, viņi priecājas par katru, kas strādā. Viss attīstās harmoniski.
Treneri atlasa bērniņus, ir sporta veids, ir komandiņa, kas attīstās, visiem acis spīd, visi cenšas pēc rezultāta, izkristalizējas labākie, tiem ir iespēja mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā, kas mums ir svarīgi. Ja pašvaldībā ir klubs, jaunieši iekļaujas tā sistēmā, viss notiek dabiski.
Sporta likumā ir noteikts, kā atbalstāmas sporta spēļu izlases, un jāatzīst, ka valsts šo pantu arī pilda, bet skaidrs, ka bez privātā atbalsta tik un tā neiztikt. Kā to iegūt, tā ir cita saruna.
– Tas ir prezidenta vissāpīgākais ikdienas jautājums!
– Jā, tas ir sarežģīts jautājums, kas saistīts ar atbildību pret sporta veidu, spēlētājiem un treneriem.
– Kļuvāt par prezidentu, kad krīze handbolam atņēma lielākos atbalstītājus – Aizkraukles banku un Aizsardzības ministriju…
– Nav vērts dzīvot ar atmiņām. Mums ir vēlēšanās turpināt un ir arī varēšana.
– Uzsvērāt pašvaldību ieguldījumu. Bet, mazliet pārspīlējot, iznāk, ka pašvaldības palīdz sagatavot spēlētājus, kas dodas darbā uz ārzemēm, tur arī atstājot savus nodokļus!
– Ieguvums ir citādāks un daudzkārt lielāks. Ja puisis no pagasta dodas nevis sēnes uz Īriju lasīt, bet spēlēt handbolu uz Vāciju, tad viņš jau ir zvaigzne, kurai noteikti būs sekotāji, un vietējā jauno cilvēku sabiedrība kļūs gan sportiskāka, gan veselīgāka. Viens aizbrauc, trīs rodas vietā, kas turpina vēl plašāku attīstību. Tas nav nekādos nodokļos aprēķināms. Jāpiebilst arī, ka mūsu spēlētāji ārvalstu līgās nav daudzos desmitos skaitāmi. Turklāt viņi atgriežas, līdzi ņemot iegūtās zināšanas un pieredzi.
Piemēram, ludzānietis Valērijs Putāns, kura trenētā Norvēģijas dāmu junioru izlase ieguva Eiropas čempionāta zeltu, nule vadīja olimpiskās Solidaritātes finansētus kursus mūsu treneriem. Aigars Lazdiņš, kurš daudzas sezonas nospēlēja Portugālē, jau trešo gadu strādā par treneri Dobelē.
– Jūsu prezidentūras laikā valstsvienība tikusi pie jauniem treneriem…
– Nesenie izlases spēlētāji Valdis Labanovskis un Edgars Švanks, kas abi beiguši Murjāņus, abi valsts maizē koduši, atsaucās federācijas piedāvājumam. Izlases trenēšana viņiem nav peļņas darbs. Ar vārtsargiem strādā Dmitrijs Bražņikovs, kurš vēl šovasar pats spēlēja izlasē. Galvenais treneris Valdis Labanovskis ikdienā ir saistīts ar profesionālo handbolu, trenējot šobrīd Austrijas trešo spēcīgāko klubu, kas spēlējis arī Eiropas kausu izcīņā. Edgars Švanks spēlējis arī Vācijas izlasē, tagad strādā šīs valsts klubu sistēmā.
Kad mūsu bāzes klubs ASK-AB.LV finanšu trūkuma dēļ zaudēja iespēju strādāt profesionāli, arī ilggadējais izlases galvenais treneris Andris Gulbis palika ārpus Eiropas handbola aprites. Viņš turpina palīdzēt Valdim, strādājot tepat uz vietas, konsultējot, palīdzot komplektēt izlasi. Manuprāt, pēctecība izdevusies.
– Valstsvienība pirmo reizi svētdienas mačā pret Vāciju spēlēs Dobelē!
– Ludzā un Dobelē handbola piramīdas ir visstiprākās – ar plašāko pamatu un augstāko spici. Zemgaliešiem ir handbolam vispiemērotākā zāle. Dobelē ir gan tradīcijas, gan skatītāji, kuri saprot handbolu. Jūtama arī pašvaldības ieinteresētība. Domāju, ka šajā ciklā mēs tur spēlēsim arī ar īslandiešiem un austriešiem.
— Izlases mīnusi un plusi?
– Mēs gaidām sīvāku vārtsargu konkurenci. Ir mums jauni puiši, bet kurš būs īstais, vēl nav skaidrs. Pluss ir tas, ka komandā ir daudz spēkos līdzīgu spēlētāju. Ja kāds netiek laukumā, ir iespēja sevi parādīt citam, kas varbūt nemaz nav sliktāks. Līderis ir Aivis Jurdžs, kurš regulāri gūst vārtus bundeslīgā. Spēcīgs garā un miesās.
Pirms divdesmit gadiem mēs sākām ar mīnus 20 pret Spāniju, pirms sešiem gadiem spāņiem, kas kļuva par pasaules čempioniem, divu spēļu summā zaudējām tikai desmit. Mūsu izlases mērķis vienmēr būs iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mēs vairs nerunājam par to, ka kādai konkurentvalstij ir, teiksim, astoņi internāti un sešpadsmit klubi. Mūsu ceļš ir skaidrs. Izglītot trenerus, meklēt talantus, dot viņiem spēļu praksi. Ir jau pierādījies, ka labākie vārtu guvēji Latvijas čempionātā tikpat rezultatīvi spēj spēlēt Austrijā, Šveicē vai Vācijas otrajā līgā. Mums jau ir stabils līmenis.
– Kā ar futbolu meitenēm, kā sākumā esot saukts dāmu handbols?
– Man ļoti patīk Latvijas čempionāts. Ar savu degsmi un aizrautību. Bet, iekams meitenēm nebūs sava sporta internāta, ne Eiropas jauniešu (U-18), ne junioru (U-20) kvalifikācijas turnīros nevarēsim piedalīties ar konkurētspējīgu komandu. Ja meitenes sešpadsmit gados sportā nav pilnībā iekšā, tad viņām sāk dominēt citas – pārsvarā sievišķīgākas – intereses.
Bet nacionālā līmenī viss notiek – meitenes sporto, attīstās, kļūst par modernām sievietēm. Starp citu, vairākas spēlē ārzemju klubos. Daudzas mācās un kļūst par trenerēm. Mūsu treneru seminārā vairākumā bija dāmas. Tātad viņas aizrauj šis sporta veids. Pienāks laiks, un mums būs arī pienācīga dāmu izlase. Stopiņu NHK jau spēlē Eiropas Izaicinājuma kausa izcīņā.
– Kāpēc atšķirībā no citām sporta spēlēm handbolam tik nozīmīga ir Murjāņu sporta ģimnāzija?
– Handbolisti nekad nav mukuši no turienes, bet mācējuši saglabāt savu vietu Murjāņos. Tur saplūst reģionu labākie jaunieši, lai spertu platu soli uz priekšu. Ar jauniešiem Murjāņos strādā augstas kvalifikācijas treneris Valdis Rozentāls. Tieši ģimnāzistu vecums mūsu sporta veidā, kurā briedums nāk pēc divdesmit gadiem, ir ļoti būtisks pareizu pamatu nostiprināšanā. Protams, tagad arī klubos domā par jaunatni, bet Murjāņos spēles laukumu pārredz plašāk, tvēriens ir visaptverošs un ciešāks.
– Līdz olimpiskajām spēlēm var teikt gandrīz vai tradicionāli tiek Latvijas handbola tiesneši. Vai arī citādi piedalāties sava sporta veida starptautiskajā dzīvē?
– Jā, Pekinā Renārs Līcis un Zigmārs Stoļarovs sekmīgi turpināja Jāņa Ķuzuļa un Andra Vītola Monreālā iesāktās gaitas. Mums ir vēl daži pāri, kas tiesā starptautiskas sacensības. Par spēļu inspektoriem tiek aicināti Valērijs Jaškins un Ilmārs Kazinieks. Mūsu iepriekšējais prezidents Anrijs Brencāns ir Eiropas Handbola federācijas (EHF) Nacionālās padomes loceklis, man ir tas gods darboties EHF Arbitrāžas tiesā.
– Kas jāizdara, lai pēc trim gadiem Emuliņa kungs piekristu vēlreiz kandidēt prezidenta vēlēšanās?
– Nedrīkst pazaudēt ideālus. Jālepojas ar to, ka esi handbolists. Ja tā būs, tad varēsim domāt, kā kopā turpināt tālāk. Darba pamatā es nelieku izcīnītas vietas, jo tas ir tikai rezultāts.
Dainis CAUNE
Raimonds EMULIŅŠ
Latvijas Handbola federācijas prezidents, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents, uzņēmējs
Dzimis: 1963. gada 9. aprīlī Skrīveros
Izglītība: Skrīveru Andreja Upīša vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, LU Juridiskā fakultāte
Sportā: kopš septiņu gadu vecuma, pirmais treneris handbolā Andris Eģītis, Latvijas čempions (1995. g.), deviņdesmito gadu otrajā pusē Latvijas izlases kapteinis
Ģimenes stāvoklis: precējies, dzīvesbiedre Inga Bomīte, Latvijas eksčempione mākslas vingrošanā; dēls Rihards, Latvijas eksčempions tenisā; meita Dārta Elizabete, Latvijas jauniešu čempione tenisā
Hobijs: teniss
Latvijas čempionāti
Vīriešiem Latvijas virslīgas čempionātā spēlē desmit komandas: LSPA, Dobeles Tenax, Jūrmalas Sports, ASK, SK Latgols, HK Ogre, RVR, Stopiņu NHK un HK Vaiņode
1. līgas čempionātā: RTU-S, RTU-J, HK S&A Skrīveri, Jēkabpils, Jūrmalas Sports-2, MSĢ/LAT-92 un Dobeles SS
Sievietēm Latvijas čempionātā spēlē piecas komandas: Ludzas SHK, LSPA, Stopiņu NHK, Dobeles SS un Skrīveri
Jaunieši sacenšas septiņās vecuma grupās, kurās piedalās 41 komanda no Skrīveriem, Dobeles, Vaiņodes, Ludzas, Jēkabpils, Ogres, Jūrmalas, Auces, Stopiņiem, Priekules, Rīgas, Tērvetes, Salaspils un Vangažiem. Jaunākajā vecuma grupā (1999. gadā dzimušie un jaunāki) cīnīsies deviņas vienības
Jaunietes sacenšas piecās vecuma grupās, kurās piedalās 23 komandas no Salaspils, Ludzas, Dobeles, Skrīveriem, Olaines, Jēkabpils, Vaiņodes, Tērvetes un Ogres
Baltijas līga
Spēlē pa divām komandām no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kā arī viena Somijas vienība. Latviju BL pārstāv LSPA un Dobeles Tenax
