Starkova neiespējamā misija
Bijušais Rīgas Daugavas
uzbrucējs Aleksandrs Starkovs Latvijas galvenā trenera amatā debitēja 2001.
gada vasarā, bet pēc trim gadiem aizveda komandu uz Euro 2004. Pēc tam Starkovs izmēģināja spēkus ar Maskavas Spartak, bet tagad viņš atgriezies pie
valstsvienības stūres. Viņa pirmais pārbaudījums būs nākamo sestdien, kad Rīgā
viesosies Spānijas izlase.
Latvijas valstsvienības aizkļūšana uz 2004. gada Eiropas
čempionāta finālturnīru joprojām ir viens no lielākajiem visu laiku Eiropas
futbola pārsteigumiem. Drīz pēc fantastiskā panākuma Starkovs izlases vadības pulti atdeva savam palīgam Jurijam
Andrejevam, bet pats pārcēlās uz populārāko Krievijas klubu Maskavas Spartak, kuru jau pirmajā sezonā aizveda
līdz Krievijas čempionāta sudraba medaļām. Starkova laime Maskavā neturpinājās
ilgi – pirms gada viņš atkāpās no amata, atgriežoties dzimtenē un kļūstot par
mūsu titulētākā kluba Skonto sporta
direktoru. Pagājušā gada izskaņā Latvijas futbola speciālistu aptaujā Starkovs
tika atzīts par simtgades labāko Latvijas treneri, tāpēc nebija brīnums, ka
valstsvienībai grūtā brīdī pēc kaunpilnā zaudējuma Lihtenšteinā, kas maksāja
darbu Andrejevam, visi skati atkal pievērsās Starkovam. Lai gan visiem zināms
teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi un atkārtot Euro 2004 panākumu būs ļoti grūti, Starkovs parakstīja līgumu par
darbu ar izlasi uz pieciem ar pusi gadu.
Uzvar komanda, bet
zaudē treneris
Pēc zaudējuma Lihtenšteinā Latvijas Futbola federācijas
prezidents Guntis Indriksons teica, ka negribētu būt izlases trenera vietā, jo
mūs gaida tukšie gadi – vecie līderi pamazām aiziet, bet jaunie vēl nav gatavi
uzņemties vadošās lomas. Vai Starkovu nebaidīja tik pesimistiskas prognozes?
–
Lai izveidotu komandu, kas var gūt rezultātu, ir vajadzīgs laiks un pacietība.
Tagad varam veiksmīgi aizvadīt kādu atsevišķu spēli, taču lieliem panākumiem ir
vajadzīgs laiks. Cik daudz, nezinu. Ja to zinātu, tad varētu spēlēt
totalizatorā un būtu bagāts cilvēks, – teica Aleksandrs Starkovs.
– Otrā vieta grupā vairs nav reāli sasniedzama. Kāds tagad
komandai ir uzdevums?
–
Mēs cīnāmies par to, lai, ejot nost no laukuma, katrs spēlētājs varētu pateikt,
ka ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos. Saprotams, ka mums ir problēmas.
Salīdzinot ar Euro 2004 laikiem, vislielākās izmaiņas skārušas aizsardzību, kam
spēlēs ar stiprākiem pretiniekiem ir ļoti liela nozīme. No tā laika četrinieka Mihails Zemļinskis un Oļegs
Blagonadeždins jau beiguši karjeru, Aleksandrs Isakovs arī beidz, bet mačā ar
Spāniju diskvalifikācijas dēļ nespēlēs Igors Stepanovs. Tā ka šī līnija jāveido
no jauna un redzu, ka pagaidām tā nav sabalansēta. Uzdevums ir katrā spēlē
cīnīties par punktiem, bet spēlētājiem tiks izvirzīts mērķis perspektīvā
izveidot komandu, kas risina lielus uzdevumus. Zinām, ka mums ir uzticīgi fani
un uz izlases mačiem vienmēr būs desmit tūkstoši līdzjutēju. Pēc katras spēles
futbolistam ir jāspēj paskatīties acīs faniem, bet tad ir jācīnās ar
simtprocentīgu atdevi. Piemēram, Māris Verpakovskis labākajos gados droši ņēma
bumbu un gāja uz pretinieka apspēlēšanu, bet, zaudējot bumbu, uzreiz metās tās
atņemšanā. Varbūt arī viņam neizdevās atkarot bumbu, bet fani aplaudēja. Ja
viņš pēc bumbas zaudēšanas vienkārši stāvēs un plātīsies ar rokām, tad tas
nepatiks ne komandas biedriem, ne līdzjutējiem.
– Zaudējums Lihtenšteinai ir katastrofa vai arī reāls
spēku samērs?
–
Lihtenšteinai nav vāja komanda, taču mums visiem vēsturiski radies priekšstats,
ka šādām komandām nedrīkst zaudēt. Andrejeva atkāpšanās no darba bija negaidīta
un domāju, ka daudzi spēlētāji ir bēdīgi, ka viņš aizgāja. Pagājušajā atlases
ciklā Lihtenšteina nospēlēja neizšķirti ar Portugāli un Slovākiju, tā ka
futbola ziņā zaudējums viņiem nav traģēdija. Cita lieta, ka komanda nospēlēja
zem savu spēju līmeņa. Nevar visu vainu novelt tikai uz treneri, bet atbildība
jāuzņemas visiem. Šādās situācijās jāveic kādi soļi, un parasti cietējs ir
treneris. Ne velti ir teiciens "Uzvar komanda, bet zaudē treneris".
– Vai pēc pēdējām neveiksmēm spēlētājiem nav radušās
psiholoģiskas problēmas?
–
Jā, šķiet, ka ir neliels apjukums, neziņa. No sarunām ar futbolistiem esmu
secinājis, ka viņi saprot, ka ir nospēlējuši vāji un nožēlo trenera atkāpšanos.
Tas ir labi – futbolistiem jābūt atbildīgiem par rezultātu.
Dabīgā atlase
– Varbūt tagad ir īstais brīdis kardinālai sastāva
atjaunināšanai, ar skatu jau uz nākamo atlases ciklu?
–
Objektīvi vērtējot, mums ne tikai šajā atlases ciklā, bet katrā ciklā būs maz
izredžu, jo FIFA rangā esam tikai ap simto vietu. Tagad mēs esam vienā grupā ar
Spāniju, Zviedriju un Dāniju. Šīs komandas Eiropā ir no pirmā divdesmitnieka,
tā ka mums jau no paša sākuma nebija izredžu. Mēs par to varam tikai sapņot.
Cita lieta, ka ir jātiecas pēc lielākiem mērķiem. Mums vispirms jāizveido
domubiedru kolektīvs, kas agrāk bija
mūsu panākumu atslēga. Piemēram, bija Zemļinskis, kurš nebūt nebija visiem
draugs, bet bija ļoti prasīgs. Citi baidījās viņa klātbūtnē kaut ko nepareizi
izdarīt, treniņā palaist muļķi vai
pārkāpt disciplīnu. Kad izveidosim kolektīvu, tad varam domāt par uzdevumiem.
Lai gan pie mūsu futbola līmeņa, ir smieklīgi pa visu Eiropu paziņot mērķi tikt
uz finālturnīru. Mūs vienkārši nesapratīs. Komandas iekšienē gan noteikti
jāizvirza lieli mērķi. Redzēsim, kad tas notiks – nākamajā ciklā vai vēl vēlāk.
Jaunie
spēlētāji ir jāpieaicina, taču jābūt dabīgai atlasei. Piemēram, Skonto Aleksandrs Cauņa šobrīd ir
objektīvi pārāks par Andreju Perepļotkinu vai Alekseju Višņakovu, tāpēc arī
spēlē sākuma sastāvā. Nevar pateikt, ka vairs neņemsim komandā tos, kuri vecāki
par 27 gadiem. Tad mēs neko neizveidosim. Latvijas čempionāta virslīgā jau ir
komanda Olimps, kur spēlē tikai
jaunie, kuri iemesti cīņas karstumā. Tagad svarīgākais, lai viņi nesalūztu, jo
viņiem klājas ļoti grūti. Bet izlases līmenī būs vēl smagāk. Izlasē jābūt
visiem labākajiem, jāizveido kolektīvs un ar katru spēli ir jāprogresē.
Teiksim, šobrīd mums ir izteikti divi labākie uzbrucēji Verpakovskis un Ģirts
Karlsons, bet trešais ceturtais uzbrucējs ir jāmeklē. Iespējams, ka tas būs
Vits Rimkus, neatkarīgi no viņa vecuma.
– Vai mums ir jaunieši, kas rīt var kļūt par izlases
līderiem?
–
Talantīgi jaunieši ir, bet neviens nezina, kas būs rīt. Šogad Latvijas
čempionātā piesaista uzmanību Oļegs Laizāns, Igors Kozlovs, Jurijs Žigajevs,
bet viņi vēl nav gatavi spēlēt valstsvienībā. Lai vispirms iegūst pieredzi U-21
izlasē. Atceros, ka Verpakovskis jau 22 gadu vecumā bija pamatsastāva
spēlētājs, bet viņš arī reāli apspēlēja zviedrus, turkus un nevienam komandā
nebija šaubas, ka viņam jāiet laukumā. Māris pamazām izkonkurēja no sastāvā
Andreju Štolceru un Rimku, viss notika dabīgā veidā.
– Vai nākamajos mačos izlases sastāvā ir gaidāmas lielas
izmaiņas, salīdzinot ar Andrejeva laiku?
–
Principiālu izmaiņu nebūs, jo brīnumi nenotiek – mēneša laikā nav parādījušies
jauni spēcīgi futbolisti. Andrejevs normāli strādāja un aicināja uz izlasi
labākos. Futbols ir labs ar to, ka tā ir mūžīgā tēma hipotēzēm, strīdiem,
salīdzinājumiem un vienkārši sarunām, jo nav vienas taisnības. Miķelis Rubenis
savulaik teica, ka stadionā tribīnēs ir simts tūkstoši skatītāju, bet tikai
divi cilvēki neko nesaprot no futbola – treneris un tiesnesis.
– Kas visvairāk satrauc pirms spēles ar Spāniju?
–
Uztrauc aizsardzība, kas ir nestabilākais posms komandā. Tas ir ļoti slikti, jo
aizsardzībā īpaši nepieciešama savstarpējā sapratne. Nebūs Stepanova, kurš ir
galvenais aizsardzības spēlētājs. Sastāvs man jau galvā apmēram ir skaidrs, lai
gan līdz spēlei vēl daudz kas var notikt. Vairāki futbolisti no kandidātu loka
ir uz jautājuma zīmes. Piemēram, Kaspars Gorkšs ir labs spēlētājs un izlases
patriots, taču jau mēnesi nespēlē kluba sastāvā. Līdzīga situācija ir Andrejam
Prohorenkovam, nespēlē arī Andrejs Rubins un Marians Pahars. Izlasē atgriezies
Artūrs Zakreševskis, kurš šogad ļoti
labi spēlē un Stepanova prombūtnē var iegūt vietu sākuma sastāvā.
Ilgi gaidītais futbolists
– Pēc atgriešanās izlases galvenā trenera amatā jūs sākāt
ar to, ka apciemojāt lielāko daļu mūsu leģionāru. Kā viņi jūtas?
–
Vēlreiz pārliecinājos, ka katram mūsu leģionāram spēle valstsvienībā ir
patīkams notikums. Ne ar vienu futbolistu sarunā pat neparādījās jautājums par
vēlēšanos spēlēt izlasē. Runājām, kā labāk sagatavoties spēlei. Piemēram,
problēmas ir Rubinam, kurš atgūstas pēc traumas un nespēlē. Mēs viņu tik un tā aicinām
uz izlasi, jo viņš parasti ātri atgūst sportisko formu. Izlases ārsts Dags Čuda
gan uzskata, ka tas būs brīnums, ja Rubins spēlēs, bet es uz viņu ceru.
– Pēc spēles Lihtenšteinā Marians Pahars pasteidzās
paziņot, ka vairs nespēlēs valstsvienībā?
–
Tās bija emocijas. Sarunā ar mani viņš par šādu iespēju pat neieminējās.
Paharam gan ir veselības problēmas, tāpēc nav skaidrs, vai viņš varēs palīdzēt
šajos mačos. Vismaz līdz šī cikla beigām es ar viņu rēķinos. Biju uz Kipras
kausa finālu, kur Pahara pārstāvētā komanda uzvarēja. Starp citu, uz šo spēli
bija 25 tūkstoši skatītāju, tā ka mums nav pamata uz Kipru skatīties no augšas
uz leju.
– Pēdējā laikā daudz kritizēts ir Verpakovskis. Kad
redzēsim veco labo Verpakovski?
–
Klātienē redzēju Verpakovska spēli Getafe
sastāvā un viņš izskatījās labi. Māris strādā pie laba trenera Bernda Šustera.
Ja viņš ieklausīsies treneru padomos, tad viss būs kārtībā. Viņam tas ir
jāsaprot. Vai Zinedinam Zidanam ir vajadzīgs treneris, ja viņš tāpat visu prot?
Treneris ir vajadzīgs, jo viņš pamana spēlētāja trūkumus. Izlasē piecu dienu
laikā nav iespējams sagatavot spēlētāju fiziski, tā ka pamats ir jāieliek
klubā. Mums jāparūpējas par psiholoģiju un taktisko sagatavošanu. Verpakovskis
ir individuālists, bet, ja viņu piespiež spēlēt uz komandu, tad viņam nav
cenas. Ilgi gaidījām šādu futbolistu. Agrāk bija Pahars, taču ar viņu neko
neuzvarējām, jo citas lietas komandā nebija vajadzīgajā līmenī. Pahars guva
traumu, bet mēs tikām tam pāri, jo atnāca Māris. Tiesa, ja nebūtu kodola
(Vitālija Astafjeva, Aleksandra Koļinko, Zemļinska, Stepanova), tad arī Mārim
nekas neizdotos.
Iespējams,
ka tagadējās neveiksmēs pie vainas ir arī eiforija. Jāsaprot gan arī
futbolists. Kad Verpakovskis sāka spēlēt Skonto,
viņu nebija īpaši jānoskaņo, jo viņš sapņoja saņemt piedāvājumu no kāda lielā
kluba. Tajā laikā Māri bija vienkāršāk kontrolēt.
Uz
maču ar Spāniju Verpakovski nebūs īpaši jānoskaņo, jo viņš grib palikt Spānijā,
bet šī spēle ir lieliska iespēja parādīt sevi. Ja viņš atstās labu iespaidu,
tad saņems uzaicinājumu uz kādu labu Spānijas klubu. Verpakovskim pretī stāsies
Barcelona kapteinis Karloss Pujols,
kurš ir sīksts, agresīvs spēlētājs, bet Mārim šajos komponentos viņš ir
jāpārspēj. Citādi mums nav variantu. Lai cīnītos ar Spāniju, mums ir jāskraida
divreiz vairāk, jābūt bezbailīgiem, jo meistarība viņiem ir augstāka.
– Vai nav tā, ka mūsu atzītajiem līderiem vairs nav
pietiekamas motivācijas, izsalkuma pēc lielām uzvarām, jo sapņu virsotne jau
sasniegta pirms trim gadiem?
–
Iespējams. Tas ir psiholoģisks jautājums. Katram futbolistam jāatrod savs
piegājiens. Kad Igors Stepanovs spēlēja Londonas Arsenal, viņš pelnīja lielu naudu, taču arī izlasē spēlēja ar pilnu
atdevi. Izlasē nespēlē, lai pelnītu naudu, jo klubos vienmēr maksājuši vairāk.
Tagad
arī redzam, ka dažos klubos izdara spiedienu, lai futbolists nebrauktu uz
izlašu mačiem. Atcerēsimies gadījumu ar Kasparu Gorkšu, kuru negribēja laist uz
izlases mačiem, bet viņš aizbrauca un zaudēja vietu kluba sastāvā. Esmu
pārliecināts, ka Gorkšs izdarīja pareizo izvēli, kas nākotnē atmaksāsies.
Uzskatāms piemērs
– Statistika liecina, ka valstsvienībai ir lielas
problēmas uzbrukumā – esam palikuši sausā astoņos no pēdējiem deviņiem mačiem?
–
Par spēli uzbrukumā nav atbildīgi tikai uzbrucēji. Viss ir cieši saistīts. Ja
aizsargs atņem bumbu un iedod precīzu piespēli, tad var veidoties labs
uzbrukums, ja aizsargs vienkārši aizsit bumbu, tad par uzbrukšanu nav ko domāt.
Nevar teikt, ka tikai uzbrucēji slikti spēlē. Atcerēsimies, ka Turcijā Verpakovskis
izšķirošos vārtus guva pēc tālas vārtsarga Koļinko piespēles.
– Vai nebija doma aicināt par palīgu Andrejevu, kurš agrāk
pildīja šos pienākumus?
–
Ar Andrejevu nebija nekādu problēmu. Daudz ar viņu runāju, bet situācija
izveidojās tāda, ka viņa iekļaušana izlases štābā izskatītos nesavlaicīga.
– Kas mainījies kopš pirmo reizi vadījāt valstsvienību?
–
Visi mēs esam mainījušies. Esmu uztraucies kā sportists pirms starta. Neko
principiāli nemainīšu, jo daudz kas ir gadiem pārbaudīts, jāpamaina tikai nianses.
Futbolisti arī mainās, jo reti kurš jaunais lasa mākslas literatūru, bet tagad
visi staigā ar datoriem. Atceros, kad 2001. gadā pirmo reizi kļuvu par
valstsvienības galveno treneri, situācija bija visai līdzīga – no darba
atvadījās Gerijs Džonsons. Sāku ar to, ka visa komanda kopā ar sievām vairākas
reizes aizgājām uz teātri. Patīk slavenā Manchester
United trenera Aleksa Fergusona
piegājiens, kurš kādā intervijā atzina, ka visbiežāk futbolistiem saka vārdu
"labi". Jābūt prasīgam, bet jāsaprot arī futbolistu spējas. Ar pātagu var iedot
vienu divas reizes, bet pēc tam no tā vairs nebūs jēgas. Ja ir labs kolektīvs,
tad trenerim daudzas no šīm funkcijām pašas atkritīs, jo noskaņojums ģērbtuvēs
piespiedīs futbolistu saņemties. Starp treneri un spēlētājiem jābūt arī
distancei, jo katram jādara savs darbs.
– Vai šad tad vēl atceraties Portugāles laiku?
–
Nē. Izmantoju šo pieredzi, lai motivētu jaunos spēlētājus, jo ir reāls paraugs,
kad mēs spēlējām visaugstākajā līmenī. Tomēr Portugāli ātrāk jāaizmirst, jo tas
traucē. Futbolistiem no jauna jāpierāda savs spēks.
Krievijas premjerlīgas
līmenī
– Šogad ļoti aizraujoši sācies Latvijas čempionāts. Kādi
pirmie iespaidi?
–
Spēles ziņā šobrīd labākā komanda ir Liepājas
metalurgs. Viņi varētu spēlēt arī Krievijas premjerlīgā, kur varbūt nebūtu
līderi, bet arī ne pēdējās vietās. Tomēr tik izteikta līdera kā agrāk Latvijas
čempionātā vairs nav. Nezinu, tas ir labi vai slikti, jo skatītāju tribīnēs
vairāk nav kļuvis, bet izlasei bija labāk, kad bija izteikts līderis Skonto. Visi bija no viena kluba un
izlase guva panākumus.
– Sezonas sākumā diskusijas izraisījās par lielo leģionāru
skaitu Latvijas čempionātā. Vai viņi traucē izpausties mūsu futbolistiem?
–
Labi leģionāri netraucē mūsu futbolistiem. Drīzāk otrādi. Agrāk Skonto uzskatījām, ka leģionāriem jābūt
spēcīgākiem par vietējiem futbolistiem un jābūt nacionālās izlases spēlētājiem.
Tādi bija gruzīni Aleksandrs Rehviašvilli, Levans Silagadze, lietuvieši Igns
Dedura, Andrejs Tereškins. No viņiem varēja daudz ko mācīties. Piemēram,
Verpakovskis Skonto spēlēja pārī ar
Dāvidu Čaladzi, kurš bija individuāli ļoti spēcīgs, tehnisks spēlētājs. Māris
no viņa varēja šo to aizgūt. Protams, labāk lai laukumā dodas vietējais
futbolists, bet viņam sava vieta jāizcīna reālā konkurencē. Piemēram, pēdējā
mačā Skonto sākuma sastāvā izgāja
Raivis Hščanovičs, kurš tātad šobrīd ir labāks par gruzīnu Zāli Eliavu. Skonto sastāvā mačā ar Ventspili bija
tikai viens leģionārs. Jaunie nespēlēja slikti, taču vienīgā problēma, ka Skonto neuzvarēja.
– Kāpēc Skonto un FK Ventspils ne
pārāk veiksmīgi sāka šo sezonu?
– Sezonas sākumā bieži ir pārsteigumi, jo komandu
potenciāls atklājas pēc mēneša vai diviem. Skonto
problēma ir ne pārāk spēcīgie leģionāri. Tas pats arī attiecas uz FK Ventspils. Liepājā ir spēcīgāki
leģionāri, trīs Lietuvas izlases spēlētāji. Šajā kompānijā lieliski izskatās
arī Karlsons un Genādijs Soloņicins. Pieļauju, ka Indriksons Skonto drīz pavisam atteiksies no
leģionāriem, jo labs leģionārs maksā dārgi, bet slikts nav vajadzīgs.
– Vai FK Rīga izvirzīšanās priekšgalā ir
nejaušība?
–
Tā nav nejaušība, jo runa nav tikai par vienu spēli. Aiz muguras jau trešdaļa
turnīra, bet viņi joprojām ņem punktus. FK Rīga
ir labs treneris (Sergejs Semjonovs), klubs veicis veiksmīgu selekcijas darbu.
Šogad rīdziniekiem klāt nākuši labi spēlētāji – uzbrucējs Andrejs Nikolajevs,
kreisais pussargs Dmitrijs Skobļakovs, aizsargi Artūrs Zakreševskis, Tads
Papičkis un vārtsargs Andrejs Pavlovs. Tā ir puse komandas.
Bez nostalģijas
– Vai nesatrauc tendence, ka arvien mazāk Latvijas
futbolistu dodas spēlēt uz labiem ārzemju klubiem?
–
Te arī izpaužas paaudžu maiņa. Iepriekšējā paaudzē bija daudz labu spēlētāju.
Tagad saistām cerības ar 1987., 1988. gadā dzimušajiem. Pēc trim četriem gadiem
varēs domāt par viņu pārdošanu. Piemēram, jau tagad varētu pārdot Cauņu, taču
par mazu naudu. Viņam vēl ir jāaug Skonto
sastāvā.
– Cits piemērs ir rēzeknietis Edgars Gauračs, kurš
atteicās no mūsu labāko klubu piedāvājumiem un jau 18 gadu vecumā devās spēlēt
uz Itāliju. Kad tad labāk braukt prom?
–
Vienotas receptes nav. Manuprāt, jāmācās un jāprogresē ir mājās, kur ir vecāki,
draugi un savs treneris, kurš palīdzēs. Ārzemēs viņš ir viens un ir vairāk
iespējas noiet no ceļa. Lai dod Dievs, ka Gauračam viss izdotos, bet viņš varēja
mācīties arī Skonto vai Liepājā.
Skaidrs, ka Rēzeknē viņš nevarēja progresēt. Gauračs pārleca uzreiz divus
pakāpienus. Kas no tā iznāks, neviens nezina.
– Pēc aiziešanas no Spartak jūs uz gadu atvadījāties no
trenera darba. Vēlējāties atpūsties vai nebija pienācīgu piedāvājumu?
–
Piedāvājumi bija, bet nebija vēlēšanās trenēt. Bez darba gan biju tikai īsu
brīdi, jo Indriksons piedāvāja darbu Skonto,
kas nebija saistīts ar trenēšanu. Sanāca, ka paņēmu atvaļinājumu uz gadu. Tas
bija vajadzīgs, lai sakārtotu domāšanu, norimtu emocijas.
– Ar kādām emocijām pametāt Spartak? Pirmā sezona bija lieliska, bet
otrajā viss apgriezās kājām gaisā?
–
Godīgi sakot, par šo tēmu man ir grūti runāt un nepatīk atcerēties. Tie ir
iekšējie pārdzīvojumi, ar kuriem nebūtu pareizi publiski dalīties. Man dažreiz
prasa, vai neskumstu pēc Maskavā pavadītā laika? Nē. Šeit ir manas mājas, tā ka
nekādas nostalģijas un vēlēšanās atgriezties nav. Tagad arī īpaši nesekoju Spartak spēlēm un Krievijas čempionātam.
Labāk skatos Spānijas čempionātu, kas ir interesantāks un augstāka līmeņa. Lai
gan Spartak nav svešs klubs, jo tur
pietiekami ilgi strādāju un izpildīju tos uzdevumus, ko uzstādīja kluba vadība.
Spartak ir liels klubs, bet tas
nozīmē arī daudz baumu, runu un intrigu.
Kristiāns
GIRVIČS
Bijušais Rīgas Daugavas
uzbrucējs Aleksandrs Starkovs Latvijas galvenā trenera amatā debitēja 2001.
gada vasarā, bet pēc trim gadiem aizveda komandu uz Euro 2004. Pēc tam Starkovs izmēģināja spēkus ar Maskavas Spartak, bet tagad viņš atgriezies pie
valstsvienības stūres. Viņa pirmais pārbaudījums būs nākamo sestdien, kad Rīgā
viesosies Spānijas izlase.
