Tas nav Mārtiņdienas joks

Kādas ir karstākās tendences pasaules florbolā? Kāpēc Latvijas sieviešu florbola izlase no elites līgas izlidos kā korķis no pudeles? Kā Somijas tiesneši padarīja savējos par pasaules čempioniem? Kāpēc agresīvais plecs plecā florbols ir pagātne? Kādēļ zviedri domā, ka mūsu florbols dzīvo kokos? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedz tie divi Latvijas florbola cilvēki, kas ir vistuvāk starptautiskajai virtuvei.

Mārtiņš Grossun Mārtiņš Larinovs dzīvo katrs savā pasaules malā — viens Liepājā, otrs Valmieras pusē. Taču nedēļas nogalēs viņi satiekas kādā no Latvijas pilsētām vai ceļo pa Eiropu, lai tiesātu florbola spēlēs. Viņi veido mūsu labāko florbolu tiesnešu tandēmu, ko apliecina 2011. gada vīriešu U-19 pasaules meistarsacīkšu fināls. Proti, aizvadītajā pavasarī pasaules čempionāta nagla tika uzticēta latviešu arbitriem — mūsu abiem Mārtiņiem.

Nesen abi pārbrauca no Euro Floorball Tour 2011, kurā latvieši bija gados jaunākais tiesnešu pāris (Larinovam 26, Grosam 27 gadi) un kurā startēja pasaules četras spēcīgākās vīriešu izlases — Zviedrija, Somija, Šveice un Čehija. Piedaloties tik spēcīgos turnīros, ir lieliska iespēja novērtēt jaunākās florbola tendences un nodot tās tālāk mūsu līdzjutējiem, spēlētājiem, treneriem, funkcionāriem un, protams, tiesnešiem. Starptautiskās kategorijas licence ir vēl diviem mūsu arbitriem — Arsēnijam Mihejevam un Mārim Kumderdankam.

IENĀK TEHNOLOĢIJAS, ATGRIEŽAS PIRMSĀKUMI

Diametrāli pretējo dzīvesvietu dēļ nebija iespējams sapulcēt abus Mārtiņus pie viena sarunu galda. Tādēļ vienojāmies interviju noturēt ar e-pasta starpniecību, kas izvērtās negaidīti interesanti. Larinova izsmeļošās atbildes ar raksturīgo lakonismu efektīvi papildināja Gross.

Sarunu sākām par jaunākajām lielajām florbola tendencēm. Tādas ir divas. Gluži kā futbolā arī florbola spēļu vadīšanā ienāk jaunas tehnoloģijas, savukārt spēlētāji atgriežas pie pirmatnējā tehniskā florbola. „Aizvien lielāku lomu ieņem tehnoloģijas — mikrofons ar austiņu vienam no treneriem tribīnēs, otrs — tāds pats — galvenajam trenerim uz soliņa. Spēles un pretinieka analīze notiek jau mača laikā,” Larinovs apgalvo, ka maču videoierakstu analizēšana kļūst otršķirīga. Aizvien vairāk tiek liktas lietā videokameras, kas filmē tikai vienu konkrētu laukuma daļu — parasti vārtu priekšu.

Larinovs norāda, ka tā dēvētā fiziskā florbola laikmets beidzies. „Var droši teikt, ka florbols atgriezies pie pirmsākumiem, kad tehnika, individuālā spēle un bumbiņas apstrāde bija lielākā meistarības izpausme. Vēlāk florbola lielvalstis koncentrējās uz fizisko sagatavotību un spēli ar augumu. Tagad agresīvs spēles stils kļūst retāks. Starp citu, pirmais, ko tiesnešiem šobrīd māca, ka jāspēlē vispirms uz bumbiņu un tikai tad var runāt par kontakta spēli.” Agrāk soms un zviedrs maksimālā ātrumā nesās stūrī pēc bumbiņas, bija skaidrs, ka vispirms būs fizisks kontakts un vieglākais, vājākais, šādam kontaktam mazāk gatavais būs gar zemi. „Tagad abi spēlētāji iet uz bumbiņu, jo zina, ka tiesneši tieši to grib redzēt. Patiesībā, ne jau tiesneši, bet starptautiska ranga funkcionāri, kas florbolu virza globālā līmenī.”

Citiem vārdiem — pasaulei florbolu vēlas prezentēt kā ātru un tehnisku sporta veidu, kur nav vietas rupjajam, negodīgajam un traumām. Tas ir ciešā saskaņā ar olimpiskajām vērtībām, kuras netieši akcentē Gross: „Manuprāt, šo tendenci rada florbola vēlme iekļūt olimpisko spēļu programmā.”

LATVIJĀ KLIBO IZPRATNE

Vecākais no Mārtiņiem — Gross —, kurš ar saviem 27 ir par apaļu gadskārtu biezāks nekā Larinovs, pauž pārliecību, ka Latvijā florbols kļūst populārāks, jo īpaši jauniešu vidū. Taču atvērtais Larinovs vērš uzmanību uz aizu starp lielo četrinieku un Latviju. „Mēs esam soli aiz TOP-4,” tiešā tekstā raksta Larinovs. „Latvijā joprojām būtiski ir divcīņās demonstrēt, ka es esmu spēcīgāks fiziski — pirmā doma ir ar augumu darīt tā, lai pretinieks netiek pie bumbiņas pirmais, nevis censties dabūt bumbiņu pašam.” Larinovs sūkstās, ka abiem ir grūti pārslēgties no Latvijas florbola stila uz zviedru, somu, šveiciešu vai čehu spēli. „Tā filozofija ir pavisam cita,” vairākkārt uzsver Larinovs.

PAR GALVASSĀPĒM

Viena no galvenajām problēmām Latvijā ir tiesnešu un viņu pieņemto lēmumu nerespektēšana. „Spēlētājs var atļauties nostādīt sevi augstāk par tiesnesi. Tas, protams, neattiecas uz visiem spēlētājiem,” paskaidro Gross. Viņa pārinieks papildina, ka: „Florbolistus var sadalīt kategorijās — Latvijas čempionāta spēlētāji un pārējie. Starptautiskā arēnā problēmas rada nevis spēlētāji, bet mēs paši tās sev sagādājam.” Kā piemēru viņš min kādas epizodes traktēšanu pēc saviem ieskatiem, bet spēlētāju un treneru reakcija liecina, ka ir pierasts pie citādākas šīs situācijas interpretācijas. „Tad nākas skaidrot, kāpēc ir pieņemts tieši šāds lēmums. Ja proti izskaidrot, tad, lai arī nepiekrīt, vismaz saprot, ka, pirmkārt, tiesnesis epizodi redzēja un tādēļ to traktē šādi. Otrkārt, saprot, ka redzējums katram var būt atšķirīgs un mēs spēli varam turpināt.”

Būtiski pēc diskutablām epizodēm secinājumus izdarīt maksimāli ātri gan tiesnešiem, gan spēlētājiem un treneriem. „Tad galvassāpes pazūd visiem: mums attiecībā pret komandām, komandām — pret mums,” paskaidro Larinovs.

Pievēršoties konkrētāk Latvijas tiesnešu druvai, abos Mārtiņos jūtama vēlme iesaistīties un vienlaikus — arī zināma bezcerības dvaša. „Ir ļoti grūti,” saka Larinovs, „jo mēs, tiesneši, esam tik dažādi un katram spēles izpratne atšķirīga. Protams, var jau teikt: dariet visu, lai izpratne būtu vienāda, taču tam ir strukturāli un individuāli šķēršļi.” Pastāv cerība, ka ar jauno tiesnešu komitejas apstiprināšanu viss ies uz augšu. „Atradīsim, ja ne pareizo ceļu, tad vismaz virziens būs uz pareizā ceļa pusi,” problemātisko ainiņu ieskicē Larinovs.

No spēlētājiem bieži tiek saņemtas sūdzības, ka vienas un tās pašas epizodes tiek traktētas radikāli atšķirīgi. „Kā īsti ir?” šo retorisko jautājumu pāriniekiem nākoties uzklausīt regulāri.

Vispirms jau spēlētājiem un treneriem jādara viss, lai gūtu uzvaru, neskatoties uz tiesnešu lēmumiem, „jo pie zināmas sagatavotības tevi neviens nepanāks vai metienu neatvairīs”. Jāpiebilst, ka visai Latvijas sporta spēļu publikai ir raksturīgi aizmirst: bez tiesneša spēle vispār nevarētu notikt.

Larinovs spēlētāju un tiesnešu nemieru sakarā kā pozitīvu piemēru uzteic leģendārā florbola entuziasta, Ķekava/BFF pārstāvja Arta Drēziņa ideoloģiju. „Drēziņa attieksme pret tiesnešiem ir neitrāla, jo viņš uzskata, ka tieneša kļūda ir tikpat neatņemama spēles sastāvdaļa kā jebkura spēlētāja, vārtsarga vai trenera kļūda.” Tā ir absolūta taisnība — pret tiesnešu kļūdām vajadzētu izturēties ar lielāku sapratni un pietāti. „Tad nervi visiem daudz labāk saglabāsies,” piebilst Larinovs. Rezumējot: nav jāšauj ar bisi pa zvirbuļiem, bet jātēmē uz ērgli klintī. Reāli un saprātīgi.

SOMIJAS TIESNEŠI KALDINA ZELTU

Larinovs uzskata, ka Latvijas florbols ir mūžīgā mācīšanās posmā. Tā tas ir bijis visu laiku un būšot arī turpmāk. „Kad 2008. gadā somi pirmo reizi ieguva pasaules čempiona titulu, uzvarot līdz tam nepārspētos zviedrus, somu tiesnešu priekšnieks mums lepni stāstīja, ka daļiņa no zelta pienākas arī Somijas tiesnešiem, jo viņi ar savu tiesāšanas manieri bija izglītojuši somus spēlēt tā, kā nespēlēja neviena komanda pasaulē.” Proti, tas ir stāsts par uzsvaru uz ātruma un tehnikas sinerģiju, kas dažbrīd stūrgalvīgo iešanu plecs plecā (precīzāk — elkonis ribās…) aizstāja ar dinamisku spēli uz bumbiņu.

„Tieši šo ceļu IFF līmenī mums tagad māca. Tātad recepte ir mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties no stiprā,” uzsver Larinovs.

DĀMAS, KUR JŪS ESAT?

Atbildot uz jautājumu, ko vēlētos uzlabot Latvijas florbolā, Larinovs nonāk līdz pašreizējai florbola galvenajai aktualitātei – gaidāmajam pasaules čempionātam sievietēm. Viņš gribētu, lai tiesnešu pulkā būtu vairāk sieviešu, bet visvairāk — sievietes, kuras spēlē florbolu. „Nezinu, kā piesaistīt meitenes un sievietes, taču tam ir jābūt pirmajam punktam LFS nākamo trīs gadu plānā — tam es ticu par 200 procentiem.”

Mūsu meiteņu junioru izlase ir izkritusi no elites divīzijas, bet sievietes tajā vēl turas. „Kad karjeru beigs šābrīža līderes, mēs no A divīzijas izlidosim kā korķis no pudeles. Nopietnas maiņas nav.” Latvijas sieviešu izlase var lepoties ar vairākkārt izcīnītajām ceturtajām un piektajām vietām pasaulē, bet… „Baibai Juršaišis būs astotais (!) pasaules čempionāts. 16 gadus noturēties virsotnē nav viegli, un šis piemērs tikai vēlreiz apliecina, ka mūsu dāmām nav nopietnas maiņas!”

DALĪBAS MAKSA — TIESNESIS…

Latvijā ir reģistrēti 45 florbola tiesneši, no kuriem aktīvi tiesā tikai puse. „Mūsu ir 45 reizes mazāk nekā Čehijā.” Proti, Šveika dzimtenē ir 1100 florbola tiesnešu, bet Somijā un Zviedrijā vēl vairāk. „Čehijā ir tā – ja komanda grib spēlēt kādā no līgām, tad klubam ir jāsagatavo divi tiesneši, ko tālāk federācija apmāca.” Faktiski tiesnesis ir kā obligāta daļa no dalības maksas. „Latvijā attieksme ir tāda — ā, LFS nevar dabūt jaunos tiesnešus, nu tagad arī to uzgrūdīs uz klubu pleciem!” Larinovs piebilst, ka resursi meklējami jauniešu čempionātā, taču to tiesā paši treneri vai augstāka līmeņa klubu spēlētāji.

Esot vēl vien problēma: „Jaunie redz, kā viņu lielā komanda un treneri attiecas pret tiesnešiem — kā viņus zākā un aprunā —, un neviens nevēlas būt par vienu no tiem zābakiem vai idiotiem ar svilpi laukumā… Tomēr man ir pārliecība, ka izpratne mainīsies un mēs ar Grosu būsim pirmais labais piemērs tam, lai tiesnešu mundieri nospodrinātu kā vēl nekad.”

UZ PASAULES ČEMPIONĀTU CITĀ VEIDĀ

Ja reiz pieskaramies mundierim, rodas jautājums, kas mudina to pucēt? Atbild vecākais no Mārtiņiem — Gross: „Kā spēlētājs nespēju sevi pilnībā pierādīt, lai debitētu Latvijas izlasē un spēlētu pasaules čempionātos. Vairāk saskatīju potenciālu tiesneša darbā un pamazām sāku sevi īstenot tādā veidā, piepildot savus sapņus — piedalīties dažādos pasaules čempionātos. Piedalos un visu redzu, bet no cita skatpunkta, un man tas patīk!”

Grosu kā spēlētāju gan nevajag novērtēt par zemu — viņš ir viens no Kuršu līderiem, piemēram, 2010. gada sezonu pabeidza ar 28 (14+14) rezultativitātes punktiem.

Lai arī, tiesājot florbolu, dzīvoklim Skanstes debesskrāpī vai jaunākajam 7. sērijas BMW nenopelnīsi, Larinovs atdzīst, ka studiju gados tas bijis motivējošs ienākumu avots. „Papildu naudiņa studentam vienmēr ir būtiska,” un dziļdomīgi piebilst: „Iespējams, mani tiesāšanā vilināja vēlme sevi pārbaudīt — būt tur, kur tev jāpieņem arī nepopulāri lēmumi, un tādā veidā attīstīt sevi kā personību.”

LATVIJAS AVĪZEPRET LEKRINGU

Mārtiņi neatceras vēsturisko pirmo kopā notiesāto spēli. Taču virslīgas ugunskristības prāta rievās ierakstījušās kā akmenī iecirstas, puiši faktiski tika iemesti lauvu bedrē. „Tas bija 2007. gada 28. janvāris. NBS Sporta zālē tiekas Latvijas Avīze un Lekrings. Uztraukums bija ne mazais, spēle gāja kā pa viļņiem, periodiski esot vadībā te vienai, te otrai komandai. Spēles pamatlaiks noslēdzās ar 9:9, bet papildlaikā vārti netika gūti. Pēc mača saņēmām gan labus, gan sliktus vārdus,” rekonstruē Larinovs.

„Būtībā mūs iemeta ar sasietām rokām ūdenī. Tādas metodes ir tikai pie mums… Somijā, Zviedrijā, Čehijā un Šveicē ir gadiem jātiesā zemākā līmeņa spēles, tad draudzības spēles, tad viegla augstākā līmeņa spēle — viss notiek pa trepītēm. Tur neviens, kurš tiesājis sievietes un bērnus uzreiz netiek pie augstākās līgas līderu dueļa,” Larinovs pretrunīgi norāda, ka varbūt tā arī bija labāk.

Tomēr visspilgtāk atmiņā palicis gadījums saistībā ar notikumiem tribīnēs. Kāds fans interesējies, kas tie par jauniem tiesnešiem. „Tolaik mūs neviens vēl nepazina, un kāds jokodams atbildējis — kaut kādi zviedri. Jautātājs nobrīnījies un nemaz nav centies apšaubīt saņemto atbildi,” teikuma beigās Larinovs punkta vietā pieraksta priecīgu smaidiņu.

PASAULES ČEMPIONĀTA FINĀLS

Par spīti mūsu mazajam tiesnešu skaitam, niecīgajiem finansiālajiem resursiem un citām problēmām Larinovs un Gross aizvadītajā pavasarī sasniedza ne tikai savas, bet visas Latvijas florbola tiesāšanas karjeras zenītu — puišu rokās tika nodots 2011. gada pasaules U-19 čempionāta fināls. „Milzīgs paldies jāsaka kādreizējam mūsu galvenajam tiesnesim Nikolajam Boreiko, kurš ar savām metodēm mūs iemeta Latvijas spēcīgākajā florbola sabiedrībā un norūdīja. Bijušais LFS prezidents Alfrēds Kundziņš, manuprāt, pieņēma ļoti nepopulāru lēmumu — 2007. gada maijā mani un Grosu paņēma līdzi uz pasaules sieviešu čempionātu florbolā Dānijā (Frederihshavnā). Tas mums deva impulsu turpināt florbola tiesāšanu, jo redzējām, kā strādā IFF arbitri,” pateicīgi ir abi tiesneši. „Pēc diviem gadiem mēs jau paši debitējām laukumā kā tiesneši 2009. gada pasaules čempionātā dāmām. Mums tas bija liels izaicinājums, un, manuprāt, mēs izdarījām maksimumu. Laikam atstājām labu iespaidu uz IFF koordinatoriem un tiesnešu komiteju, jo kopš tā čempionāta esam tiesājuši daudzas starptautiskas sacensības.”

FANTOMASA STILĀ

Slavenais futbola tiesnesis Pjerluidži Kolina ir teicis, ka svarīgi ir ne tikai zināt noteikumus, bet tos arī saprast — ar to domājot, ka vienādās situācijās ir jārīkojas dažādi. „Pilnībā piekritīšu Kolīnas teiktajam,” teic Gross. Pārinieks piebilst, ka šādas situācijas ir neskaitāmas un ir nācies arī improvizēt: „Ir bijušas situācijas, kad kāds no noteikumu punktiem man nav bijis zināms, bet konkrēto epizodi tomēr izdevies traktēt tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva.” Būtiska ir tā dēvētā noteikuma gara pārzināšana, ar paragrāfu iekalšanu vien starptautiskā apritē tiesāt nav iespējams. Ar laiku pareizais lēmums atnākot pats, taču pirms tam ir kārtīgi jāapdedzinās. „Lai tā notiktu, jābūt daudzām iepriekš pieļautām kļūdām, nepareiziem lēmumiem jeb vienā vārdā sakot — pieredzei.

Mārtiņš GROSS

Starptautiskās kategorijas florbola tiesnesis.

Ikdienā strādā celtniecībā

Dzimis: 1983. gada 3. decembrī Liepājā

Ģimenes stāvoklis: saderinājies

Augums, svars: 183 cm, 93 kg

Sportā           kopš: 10 gadu vecuma

Pirmais skolotājstiesnesis: Nikolajs Boreiko

Citi sporta veidi: futbols

Hobiji: florbols, futbols un zāles futbols

Mūzika: pēc garastāvokļa

Kino: detektīvfilmas

Mārtiņš LARINOVS

Starptautiskās kategorijas florbola tiesnesis.

Ikdienā strādā par pārdošanas pārstāvi

Dzimis: 1984. gada 10. decembrī Liepājā

Ģimenes stāvoklis: saderinājies

Augums, svars: 181 cm, 87 kg

Sportā           kopš: 14 gadu vecuma

Pirmais skolotājs tiesnesis: Nikolajs Boreiko

Citi sporta veidi: futbols, pludmales volejbols,

Hobiji: kolekcionē alus pudeļu attaisāmos, pašam patīk spēlēt florbolu

Mūzika: latviešu — Dakota, Apvedceļš

Kino: komēdijas