Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Likteņa roka vai sakritība?

Vankūveras spēļu vienīgais olimpietis, kas startēja divos sporta veidos, Haralds Silovs pēc aizvadītās sezonas nāca klajā ar paziņojumu, ka šoziem startēs tikai ātrslidošanā, lai saprastu, kurā sporta veidā ir lielākas cerības Soču olimpiskajās spēlēs — ātrslidošanā vai tomēr krietni ierastākajā šorttrekā. Kolorītais sportists iet uz pilnu banku — Silovs ātrslidošanā trenējas pie pasaules čempiona šajā sporta veidā, kanādieša Džeremija Voterspuna. Dieva roka vai sakritība, taču īsi pirms Pasaules kausa izcīņas pirmā posma Silovs iedzīvojās muguras savainojumā. Sezonas sākums sačakarēts. Tajā pašā laikā pēc Francijas šorttreka dopinga epopejas, iespējams, jau tuvākajās dienās Haralds 2011. gada Eiropas čempionātā pacelsies par vietu augstāk, kļūstot par kontinenta absolūto čempionu, saņemot zelta medaļu arī 1000 m slidojumā, sudrabu 500 m un bronzu 1500 m. It kā kāds zīmīgi čukstētu aiz durvīm: Vecīt, tava vieta ir šorttrekā…”

 

Mūsu saruna notika skype. Pirms apaļas nedēļas, kad 19. novembra sestdienas vakarā Čeļabinskā pilnā sparā risinās pirmais Pasaules kausa izcīņas posms ātrslidošanā. Spītējot sakariem, kas nemitīgi raustās, iesildoties divas stundas garajai intervijai Silovs atklāj, ka sacensībās nepiedalās un zem jautājuma zīmes ir arī nākamais Pasaules kausa posms Astanā, kas sāksies 25. novembrī. „Pirmdien biju plānojis izbraukt uz Čeļabinsku,” iesāk Silovs, atceroties nedēļu vecus notikumus. „Taču sestdien pēc ledus treniņa man bija nodarbības svaru zālē. Pildot vingrinājumu, traumēju muguru.” Sākotnēji savainojums šķitis nenopietns, bet uz vakarpusi sāpes pieņēmušās spēkā: „No rīta gandrīz vispār nevarēju pakustēties,” nepatīkamo pārsteigumu ilustrē 25 gadus vecais sportists.

 

JUNIORU GADOS NEPADARĪTAIS

 

Apmeklējis slimnīcu, taču līdz pēdējam brīdim nav bijis skaidrības — braukt vai nebraukt uz Čeļabinsku. „Dažas stundas pirms izlidošanas uz Krieviju nolēmu palikt bāzēIncelē, kas atrodas Vācijā pie Austrijas robežas,un izmeklēt muguru. Būtībā nekas jauns tas nav — man pirms tam ir bijušas divas muguras traumas un, iespējams, atsvaidzināju veco savainojumu. Piecas dienas neko nedarīju, netrenējos. Iespaidu tas atstās. Šodien ir otrā diena, kopš atsāku vieglus treniņus, pamazām kļūst labāk, taču sāpes pilnībā vēl nav pārgājušas,” Silovs domīgi piekrīt, ka mugura ir viena no viņa ķermeņa vājākajām vietām, vien piebilstot: „Sports ir sports, un traumas nāk līdzi.”

Slodze tomēr lielāka ir šorttrekā, jo atšķirībā no ātrslidošanas tas ir asimetriskāks — veicamais aplis ir šaurāks un uz muguru iedarbojas lielāks spēks (pagrieziena rādiuss šorttrekā ir 9, ātrslidošanā — 20 metri. Spēks, kas iedarbojas uz ķermeni pagriezienā, ātrslidošanā ir proporcionāli mazāks, svars, piemēram, uz kājām samazinās 1,4 reizes, un smaguma centru ķermenī var pacelt augstāk, tātad uz ātrslidošanu pāriet ir vieglāk.) „Ir speciālas, individuālas vingrinājumu programmas, ar kurām var novērst muguras traumu risku — cita ceļa nav. Kad junioru gados vajadzēja strādāt, es nestrādāju. Vienkārši nezināju, nebija arī — kas palīdz,” izlieto ūdeni sasmelt ir problemātiski, uzskata Silovs.

Runājot par dalību otrajā Pasaules kausa posmā Astanā, Silovs nopūšas: „Nevar zināt.” Būtiski esot arī — kādu iespaidu uz muguru atstās tālais pārlidojums un aklimatizācija.

 

AR TRĪSRITENI PA VELOTREKU

 

Silova vēnās rit gan latgaļu, gan rīdzinieku asinis. „Bet es uzaugu Rīgā!” uzsver Haralds. „Līdz piecu gadu vecumam dzīvoju Maskačkā, vēlāk pārcēlāmies uz Pārdaugavu. Vasaras pavadīju Lielupē.”

Bērnībā viņš nodarbojies ar daudziem sporta veidiem. Vieglatlētika, peldēšana, riteņbraukšana — viss pēc pilnas programmas. Un laikam citādi nemaz nevarēja būt, zinot, ka Haralds nāk no sportistu ģimenes — tēvs Edvīns Silovs bija PSRS izlases treka riteņbraucējs, bet mamma nodarbojās ar daiļslidošanu.

„Tā ir neatņemama mana dzīves sastāvdaļa — es augu ap riteņbraukšanu. Esmu bijis ar trīsriteni trekā,” smejas Silovs. „Atceros, ka brālis velosipēdam, tā sauktajam škoļņikam, nolaida stūrei ragus uz leju — tā, lai ir līdzīgs sacīkšu ritenim, — un dragāja pa treku. Brālis ir bezbailīgāks. Vēroju sportistus, ko trenēja mans tēvs, viņi ļoti iedvesmoja. Es arī gribēju būt tāds kā viņi. Ķiveres, drēbes… Man patika, savā ziņā es viņus kopēju.”

 

MASTJERSKIJE

 

Haralds, atceroties bērnību, stāsta, ka Silovu ģimene reiz atklājusi, ka var iet paslidot uz Daugavas stadionu. Viducī atradās publiskā slidotava, bet apkārt bija treks, kurā notika treniņi bērniem, tos vadīja bijušās ātrslidotājas. „Lāsma Kauniste, Katrīna Palasius un Jana Migliniece — viņas bija arī šorttreka aizsācējas,” ilgi nebija jāgaida, Haralds pārcēlās no masu slidotavas uz lielo ovālu.

Šorttreka aizsākumi Latvijā meklējami tikai 1996. gadā, pateicoties bijušo ātrslidotāju entuziasmam. „Neviens jau īsti nezināja, ko tas nozīmē,” ironiskā tonī saka Silovs, netieši norādot, ka viņa treniņu uzsākšanas laiks sakrita ar šorttreka pirmajiem elpas vilcieniem virs Latvijas ledus.

Brālis Helmuts, kurš bija divus gadus vecāks, pirmais sācis trenēties un ierādījis virzienu arī Haraldam. „Sākumā trenējos ar hokeja slidām, tad uzkāpu uz bijušajām krievu ātrslidošanas slidām Mastjerskije. Potītes, protams, tika izgrieztas uz otru pusi, jo šie slidzābaki pilnībā bija no ādas.” Ar gadiem gan censoņu skaits trekā krietni sarucis.

„Tas ceļš bija ļoti smags,” karjeras sākumu raksturo Silovs, „jo sporta veids bija jauns un neviena taciņa nebija iemīta. Visvairāk es apbrīnoju vecākus, kas cēlās nakts vidū, lai mēs ar brāli no rīta varētu slidot un darīt to, kas mums patīk. Pusaudža gados es īsti neapjautu, ko tas nozīmē un ko prasa no viņiem. Būtībā tika sasniegts tāds līmenis, ka, atpakaļceļa vairs nebija, nepilnveidojot ieguldīto darbu, laiks būtu izmests vējā.”

1998. gadā Silovs varēja pirmo reizi svinīgi aut kājās un šņorēt īstus šorttreka slidzābakus. „Nezināju, ko ar tiem darīt… Kā jāvelk, kā jāsien. Ar lielām acīm visi skatījāmies. Būtībā tikai 1999. gadā, kad aizbraucu uz Šveici, redzēju kā šorttreks izskatās sacensībās.”

 

STARPTAUTISKĀS PIEREDZES FAKTORS

 

Atspēriena laipiņa bija dalība starptautiskās Austrumeiropas šorttreka treniņnometnēs. „Paldies jāsaka brālim, kurš šajās treniņnometnēs labi pārstāvēja Latviju un izcīnīja vairākas vakances treniņnometnē visai valstij. Tad arī es tiku pieaicināts,” 14 gadu vecumā izaugsme varēja tikai sākties. „Pāris gadu laikā es savā vecuma grupā kļuvu par labāko Austrumeiropā. Cīnījāmies, mainīju trenerus, meklēju vietas, kur varētu maksimāli augt.”

Proti, 2001. gadā Haralds ar Helmutu (viņš veselības problēmu dēļ ir beidzis šorttreka karjeru, pievērsies inline skrituļslidošanai) saņēma uzaicinājumu piedalīties mācību treniņnometnē Slovākijā kopā ar ungāru speciālistiem. Tas bija plats solis uz priekšu. 2003. gadā Silovs turpināja treniņus kopā ar Francijas izlases slidotājiem, un tika sasniegti pirmie panākumi Austrumeiropā, kur Haralds bija viens no vadošajiem sportistiem un uzvarēja vairākās sacensībās. „Tas prasīja daudz laika, vidusskolā man bija ļoti daudz kavētu stundu. Braucām no nometnēm atpakaļ un mācījām citus,” zināšanas tikušas uz karstām pēdām nodotas tālāk. Tāpat ieguvums bijis iespēja pastāvīgi trenēties Ventspils Olimpiskajā centrā, kur bijusi patīkama pretimnākšana. „Tie sīkumi visi salasās, un veidojas rezultāts — tā desmit gadu laikā no nulles es kļuvu par Eiropas čempionu.”

 

OTERS UN MĒRFIJA LIKUMI

 

Jā, Silovs gājis caur daudzu speciālistu rokām — no Austrumeiropas treneriem līdz lietpratējiem no Rietumeiropas. Pēdējos būtiski raksturo sadarbība ar Korejas speciālistiem, kaut gan Āzijas fenomenālo rezultātu pamatā ir tāds kultūras skripts kā strādīgums un nežēlīgs darbs ar bērniem. Savā izaugsmē Silovs vistreknāk atzīmē Jerūna Otera pienesumu, ar kuru viņš sadarbību sāka pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm, trenējoties kopā ar Beļģijas slidotājiem: „Mani rezultāti uzlabojās ievērojami.”

Paradoksāli, bet pašā zenītā virsroku ņēma Mērfija likumi. Kad dzīve visu bija nolikusi priekšā, tā sāka prasīt atpakaļ — kā juniors Silovs bija spēcīgs, taču viņš netika uz diviem pasaules junioru čempionātiem. „Salauzu potīti, bet pēc gada saslimu ar angīnu un nonācu slimnīcā.” Neapšaubāmi, tas iecirta robu tālākā izaugsmē. „Kā būtu, — var tikai zīlēt,” izvairīgs kļūst Silovs, vienlaikus norādot, ka dalība pasaules mačos būtu jauna adrenalīna deva. Secen gāja arī sapnis par Turīnas olimpiskajām spēlēm. „Tas bija smags pārdzīvojums. Depresīvs laiks.”

2007. gada sezonā Haraldam izdevās uzkāpt uz goda pjedestāla vienā no Pasaules kausa posmiem, kurā tika izcīnīta bronzas medaļa 1000 m distancē, kā arī divas piektās vietas Eiropas čempionātā. 2008. gada sezona var tikt uzskatīta par visveiksmīgāko Haralda karjerā, tajā pirmo reizi Latvijas šorttreka vēsturē tika izcīnīts Eiropas čempiona tituls, turklāt tas notika savās mājās — Ventspilī. Haralds no Austrumeiropas šorttrekistiem ir vienīgais, kas izcīnījis šo titulu.

 

NOMAINĪT SUDRABU PRET ZELTU!

 

Medaļa Eiropas čempionātā neizpalika arī 2009. gadā, bet kronis visam bija olimpiskā 2010. gada sezona, kas īpašus komentārus neprasa. Vankūveras olimpiskajās spēlēs Haralds Silovs kļuva par pirmo sportistu, kurš vienās spēlēs piedalījies uzreiz divos sporta veidos, turklāt vienas dienas laikā. Todien Silovu uzrunāja daudzu pasaules mediju žurnālisti.

„Viņi prasīja, kā tas ir iespējams, kā to var savienot un vai tas ir gudri,” reportieri atstājuši patīkamu iespaidu, taču viņu intereses rosināšana neesot bijis pašmērķis.

Savukārt tuvākajās dienās Silovs varētu tikt oficiāli pasludināts par divkārtēju absolūto (daudzcīņā) Eiropas čempionu, jo pēc 2011. gada Eiropas čempionāta, kurā Haralds summā ieguva sudraba medaļu, pozitīvas dopinga analīzes izrādījušās čempionam francūzim Tibo Fokonē. Francūzis bija iesniedzis apelāciju, taču tā tika noraidīta. Ļoti iespējams, žurnāla iznākšanas brīdī Starptautiskā Slidošanas savienība (ISU) būs arī oficiāli apstiprinājusi šo faktu.

 

TOP POZITĪVISTS

 

Haralds Silovs uz ledus pavadījis jau 15 gadus. Bet vai kādreiz ir turējis rokās mūsu zemē tik ļoti mīlēto hokeja nūju? „Neesmu spēlējis komandā, bet hokejs man ļoti, ļoti patīk. Izmantojam treniņos. Lai nav traumu, ripas vietā lietojam bumbiņu un spēlējam pieci pret pieci un pa diviem maiņā,” hokejs esot noderīgs gan kā paātrinājuma treniņš, gan psiholoģiskai atslodzei. „Ik palaikam prātā vajag pārslēgt slēdzīšus. Darot vienu, var ieslīgt stereotipos — vajag paskatīties arī uz citu pusi.”

Sarunas gaitā jūtams, ka Silovs ir optimists. Viņš tic, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, jo katrai medaļai ir arī otra puse. „Ja nākas zaudēt, tad vienmēr arī iegūsi, un otrādi,” uzskata Silovs. „Man treneris vienmēr pirms atbildīga starta saka TOP think only positive! (Domā tikai labo — angļu val.) Ir jāspēj saskatīt pozitīvās lietas blakus negatīvajam, un nevajag nokārt degunu.”

 

MĀKSLINIECISKĀ DVĒSELE

 

Savdabīga sporta veida izvēle, unikālais olimpiskais starts, atraktīvs publiskais tēls un postmodernā skype profila bilde — šīs ir tikai dažas lietas, kas vedina Silovu uzrunāt kā māksliniecisku dvēseli: „Daudz esmu dzīvē redzējis un piedzīvojis savos 25 gados,” ceļojot pa trim pasaules kontinentiem — Eiropu, Ziemeļameriku un Āziju —, mūsu slidotāju imponējušas daudzas lietas, kas Silova personībā pa atomiem savijušās kopā. „Nav tā, ka es būtu apsēsts ar modi. Man patīk interesantais, savādais un jaunais. Skolas gados es nebiju citādāks. Paraugs bija vecākais brālis, arī stilīgs jaunietis, es sekoju visam līdzi,” Silova tēls un stils izveidojies gluži dabiski, „es ģērbjos tā, kā man patīk, varbūt mana gaume ir atšķirīga, un tas ir normāli.”

Kanādā Silova sirdi iekarojusi Kalgari, jo tur nodzīvoti pāris gadi. Āzijā spilgtākie iespaidi pavērušies Seulā, Nagano, Tokijā un Dienvidkorejas divas pilsētās — viena ir Čunčina, otras — zīmīgi, pie komunistiskās Ziemeļkorejas robežas — nosaukumu Silovs vairs nespēj atcerēties. „Tur, kur esmu bijis, cenšos ko iemācīties no kultūras vai valodas. Piemēram, korejiešiem simpātiju izrādīšana ir ēdiena pasniegšana. Un es viņu valodā varu pateikt paldies.”

Īpašais pirmais Pasaules kausa izcīņas posms Silovam 17 gados Pekinā palicis atmiņā kā kultūršoks. Finansējumu Silovs gūst, tikai pateicoties rezultātiem, no Latvijas Olimpiskās vienības. Papildu ienākumiem filmēties reklāmās neviens viņu vēl neesot aicinājis. Jocīgi!

 

GRĀMATU MOHIKĀNIS

 

Pārsvarā sportisti brīvajā laikā sērfo internetā vai skatās filmas. Silovs ir starp mohikāņiem, kas lasa grāmatas. „Bija grūts periods Ungārijā, treniņnometnē. Es biju izolēts — nebija ne televīzijas, ne interneta. Kanādiešu speciālists Īvs Endū, kuram šobrīd pāri 70, lasīja detektīvus, un tad es sāku lasīt arī angliski. Viņš man iedeva Kena Foleta grāmatu On Wings of Eagles (Uz ērgļu spārniem). Es nevarēju no tās atrauties. Laikam tāpēc, ka patiess stāsts.” Pēdējais, ko izlasījis, ir Sjūzanas Kolinsas futūriskā triloģija The Hunger Games (Bada spēles), bestsellers. Lasa arī smagākus darbus. „Man uznāk lasāmais un tad atkal pāriet.”

 

MĒRĶIS — OLIMPISKO SPĒĻU MEDAĻA SOČOS

 

Kas īsti ir Haralds Silovs — ātrslidotājs vai tomēr šorttrekists? „Šobrīd esmu ātrslidotājs, jo pārsvarā pavadu laiku ātrslidošanas celiņos. Pagaidām ir dalītas jūtas, jo visi sasniegumi gūti šorttrekā. Ātrslidošana ir jauns sākums — šī ir pirmā sezona, kad es tajā tik nopietni trenējos. Un atšķirības ir jūtamas ne tikai sporta veida būtībā, bet arī metodikā,” komentē Silovs.

Vienā no intervijām Haralds minēja, ka šorttreks ir asāks, bet ātrslidošana izaicinošāka. „Ātrslidošanā maksimāli ir jāizliekas fiziski, tu vairāk cīnies pats ar sevi. Šorttreks ir asāks, tāpēc — interesantāks un bīstamāks. Starp citu, tagad internetā tiešsaistē var skatīties šorttreka Pasaules kausa izcīņas posmus, un skatījos — ārkārtīgi interesanti,” Silova balsī iezogas melanholisks tonis. „Kļuva skumīgi, jo man arī tur gribējās būt.”

Tiesa, pēc visnotaļ niecīgās pieredzes un pat netrenējoties pēc ātrslidošanas metodikas, Silova rezultāti arī šajā sporta veidā ir ļoti labi. „Arī augums un fiziskās īpašības man ir vairāk kā ātrslidotājam. Ja nepamēģinātu, es arī nekad neuzzinātu.”

Silovs nekad nav bijis sprinteris. Viņa kroņa distance ātrslidošanā pagaidām ir 5000 m, bet viņš nav atmetis cerības uz augstiem rezultātiem arī prestižajos 1500 metros. Šosezon Silovam motivējoši būtu iegūt vietu Pasaules kausa izcīņas pirmajā desmitniekā. Bažas — atšķirīgā slidošanas tehnika un veselības likstas.

„Mērķis ir olimpiskā medaļa Sočos,” apstiprina Silovs. Pēc šīs sezonas rezultātiem tiks precizēts — ātrslidošanā vai tomēr šorttrekā.

 

Haralds SILOVS

Ātrslidotājs, šorttrekists

Dzimis: 1986. gada 7. aprīlī Rīgā

Ģimenes stāvoklis: ir draudzene — kanādiete Kelsija

Sportā           kopš: 5 gadu vecuma, sākot ar BMX riteņbraukšanu

Pirmais treneris: tēvs Edvīns Silovs (savulaik treka riteņbraucējs), šorttrekā — treneru grupa Karīna Palasius, Jana Migliniece un Lāsma Kauniste

Lielākie sasniegumi            divkārtējs Eiropas čempions 1500 m (2009. un 2008. g.) un Eiropas čempions daudzcīņā(2008. g.), divkārtējs Eiropas vicečempions 1000 m (2011. g. un 2008. gadā) undaudzcīņā(2011. g. un 2009. g.), bronza 2011. gada Eiropas čempionātā 500 m (2011. g.). Pirmais sportists pasaulē, kas vienās olimpiskajās spēlēs piedalījies gan ātrslidošanas, gan šorttreka sacensībās.

Augums, svars: 178 cm, 77 kg

Citi sporta veidi: MTB, inline skrituļslidošana, snovbords, kalnu slēpošana

Hobiji: zīmēšana, lasīšana, kino

Mūzika: Apparat, The Wild Beasts, Thom Yorke, M83, Interpol

Kino: Holivuda un dokumentālais kino. Filmas: The Art of Flight, Inglorious Bastards, Snatch

Grāmatas:The Hunger Games (Bada spēles)

 

PASAULES KAUSA IZCĪŅA ĀTRSLIDOŠANĀ

1. 18.—20. novembris Čeļabinska (Krievija)

2. 25.—27. novembris Astana (Kazhstāna)

3. 2.—4. decembris Hērenvēna (Nīderlande)

4. 21.—22. janvāris Soltleiksitija (ASV)

5. 11.—12. februāris Hāmara (Norvēģija)

6. 2.—4. marts Hērenvēna (Nīderlande)

7. 9.—11. marts Berlīne (Vācija)