Trejaču medniece ar Piespēles balsi

Droši vien itin visas TTT zelta laikmeta basketbolistes — astoņpadsmitkārtējas Eiropas kausa ieguvējas un daudzkārtējas (21 reizi) PSRS čempiones — pelnījušas savu grāmatu par sportisko meistarību, raksturu un neatlaidību augstāko mērķu sasniegšanā. Šodien daudzas no viņām ir cienījamas dāmas labākajos gados, taču tikai dažas tā vai citādi vēl ir aktīvas arī sporta dzīvē.

Slavenākā no viņām — Latvijas basketbola simbols! — Uļjana (tautā mīļi saukta par Uļu, kaut dzimšanas papīros ierakstīta kā Julijaka, 1993. gadā uzņemta Pasaules basketbola slavas zālē ASV un ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā) šogad svin 65. gadskārtu. Uļa ar apbrīnojamu enerģiju pilda goda (un problēmpilno) Latvijas olimpiešu sociālā fonda prezidentes pienākumus jau no 1991. gada pēc LOK prezidenta Viļņa Baltiņa ieteikuma.

Ikkatra vairāk vai mazāk slavena sportista dzīve ar saviem kaleidoskopiskajiem notikumiem, to labirintiem, uzvarām un likteņa triecieniem ir kā grāmata. Jau paskrējuši vairāk nekā 20 gadi, kopš Latvijas Olimpiskā komiteja izdeva Uļjanas Semjonovas un Initas Kresas grāmatu Kad es biju laimīga par Uļas dzīves gaitām no Latgales lauku skuķa līdz olimpiskajām zelta medaļām. Neko labāku, interesantāku, bagātīgi bildētu par sporta spožuma un arī medaļu tumšās puses atklāšanu grūti iedomāties.

Vai mūsu jaunā paaudze 20—30 gadus vecie nebūtu pelnījuši šīs grāmatas atkārtotu izdevumu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatas līdzautore ir Uļas komandas partnere Inita Kresa, basketboliste, kas piecos gados ieguva visas TTT augstākās balvas.

JURA RĪTIŅA ĀTRĀS DISTANCES

Savas basketbolistes gaitas Inita sāka ar tēva uzvārdu — Rītiņa. Es viņu ievēroju tāpat kā citi jauni vīrieši — gan pievilcīgā izskata, gan garo matu dēļ, gan precīzo tālmetienu — trejaču un piespēļu Uļai — dēļ. Bet ne tikai. Valmierā vidusskolas laikā un vēlāk Cēsīs pie trenera Igora Vanadziņa arī es mētāju basketu B klases līmenī. Un arī vēl tāpēc, ka Valmierā ap 50. gadiem ik pa laikam uzklīda jauni, stipri vīrieši — gan bokseri, gan basketbolisti. Daudziem šie gastroļi (viesizrādes) bija īslaicīgi, taču tauta, kas kara brūces vēl nebija sadziedējusi, par viņiem runāja visādas lietas, taču, ja kāds ko zināja vairāk par citiem, čukstēja vai drošības pēc klusēja. Taču katrs iebraucējs Valmierā popularitāti ieguva ļoti ātri, ja vien spēja sevi parādīt kādā skatāmā sporta veidā.

Liepājnieki brāļi Rītiņi — vecākais Juris, kas Valmierā apciemoja māsu, vieglatlēts (zem 190 cm), Valmieras komandā noderēja arī kā garākais basketbolists. Jaunākais brālis Oļģerts šajā spēlē bija talantīgāks, taču ne tik slaids, ļepatoja milzu soļiem, atsperīgs caurgājējs ar bumbu. Juris likās nopietnāks un nosvērtāks, Oļģerts ātri un veikli ieskatījās ne tikai Valmieras un Rūjienas meitenēs un bija visai nemierīgs. Abi, kā jau liepājnieki, runāja ātri, vidzemniekiem tik neierastā kurzemnieku izloksnē.

Ātri kļuva zināms, ka Juris ir izcils vidusdistančnieks, īpaši 800 un 1500 m skrējienos. Jau vācu okupācijas laikā viņš aktīvi startēja dažādās distancēs, un divus gadus pēc kara — 1947. gadā —, kad Maskavā notika pirmā tā sauktā Fizkultūriešu dienas parāde, Latvijas pārstāvis finišēja otrais 800 m skrējienā. Rudens sākumā šajā disciplīnā viņš kļuva arī par PSRS vicečempionu. Taču pēc pavisam neilga laika sprīža abi brāļi Rītiņi no Valmieras horizonta pazuda tikpat pēkšņi, kā bija ieradušies.

SIEVIETES UN FUTBOLS

Padomju Latvijas sporta saime gatavojās pirmajai Tautu spartakiādei, kurai bija jānotiek 1956. gadā. Tā kā es piestrādāju arī šo sacensību štābā, kas atradās kādā Kirova ielas savrupnamā kopā ar Sporta redakciju (tagadējās Elizabetes ielas sākumā), man bija iespēja iepazīties gan ar basketbolistiem, gan ar treneriem un apmeklēt arī spēles. Biju sajūsmā par Jāņa Krūmiņa, Valda Muižnieka, Maigoņa Valdmaņa, Dzidras Ustupes (vēlāk Karamiševas) meistarību un panākumiem kā PSRS, tā Latvijas spēlēs. Kaut arī jau no zēnības gadiem biju un tā arī līdz sirmam vecumam paliku kategorisks futbola pārstāvis un aizstāvis, es kājbumbu nelokāmi uzskatīju par īstu vīriešu spēli un vispār, ka futbols ir tikai vīru darīšana. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tolaik dāmu futbols vēl nebija modē un ne Eiropas, ne pasaules futbola organizācijas necentās kājbumbu sievietēm ieviest un kultivēt, kā tas ir šodien. Zīmīgi, ka pat vēsturē pirmā dāmu pasaules čempionāta finālspēli FIFA uzticēja vadīt vīriešu tiesnešu brigādei, kas tagad liekas pilnīgi neticami.

Pirms gadiem trīsdesmit, kad jau minētā izcilā basketboliste tikko sāka strādāt Latvijas Radio sporta ziņās, es zvanīju sakarā ar kādu futbola ziņu. Dzirdot klausulē tīru, skaidru nosvērtu, bet sievietes balsi „Radio sporta ziņas”, gandrīz vai apstulbu. Tik ļoti biju pieradis, ka atbildēs Uldis Jirgens vai Gunārs Sautiņš. Tāpēc stingri uzstāju: es gribu runāt par futbolu, bet vai tad jums tur Radio neviena vīrieša vairs nav?

Inita Kresa neapjuka un man laipni paskaidroja, ka varētu mani uzklausīt arī par futbolu. Vēl līdz šai dienai mēs atceramies šo dīvaino iepazīšanos. Pie viena Inita mēdz atgādināt vēl kādu citu mīnusu manā uzvedībā: aicināts uz radio interviju un noskaidrojis, ka futbolam atvēlētas tikai septiņas minūtes, cieti atcirtis: „Ja tik vien, tad nebija vērts braukt.” Gadu gaitā es tomēr nedaudz labojos, taču mani vairs neaicina (katram vecumam ir savs radio laiks).

PERSONA NON GRATA

Grāmatā par Uļu Inita neko neraksta par sevi. Viņa ir ļoti daudzo un dažādo sportistu un treneru intervētāja, tāpēc šaubījos, vai Inita pati ir kādu reizi intervēta. Delikāti lūdzu pastāstīt vismaz par to, kā viņa mainījās no Initas Rītiņas uz Initu Kresu un no Kresas uz Katkovsku.

Uz vaļsirdīgu pastāstu nemaz necerēju, jo šādu jautājumu katra dāma var uzskatīt par nekorektu, un vaļsirdība cilvēku dzīves asos, traģiskos pagriezienos ir ne mazāk svarīga kā pielaide valsts noslēpumiem. Tāpēc nav brīnums, ka par dažiem notikumiem un to sekām, kurus nevar aizmirst un negribas atcerēties ne daudzu gadu, pat ne visas dzīves garumā, viņa aizdomājas un īsi atvairās: par to mūsu ģimenē netiek daudz runāts. Tas ir tabu.

Piemēram, par tēva Jura Rītiņa arestu un izsūtīšanu uz vairākiem gadiem kā ievērojamu personu — izcilu sportistu vācu laikā. Pēc atgriešanās — jauns arests. Tēvs, zinādams, ka draud arī mantas konfiskācija, brīdināja bērnus — Initu —, lai viņi noliedz, ka balvas, kausi, zelta pulkstenis un citas lietas ir tēva īpašums, lai saka, ka tās pieder viņai pašai un ir dāvinājums. Taču apjukumā pārbaidītā meitene divu bargu svešinieku uzstājībā neizturēja. Initas mātei, LVU sporta pasniedzējai, piedāvāja labprātīgi oficiālu šķiršanos no vīra, arī māsu atlaida no studijām Universitātē. Inita pēc treniņiem sporta skolā kandidēja uz iekļūšanu TTT meistarkomandā, bet atkal tēva grēku dēļ radās grūtības ar izbraukumiem. Amatu zaudēja arī advokāts, kas aizstāvēja tēvu, un arī vēl viens no skrējēju treneriem — par nepatiesas liecības sniegšanu.

TĒVA GĒNI, UĻA UN BOSS

Tikai pateicoties trenera Andra Purkalna enerģijai un uzstājībai, kā arī federācijas vadītāju autoritātei izdevās dzelzs priekškaru pacelt. Līdz tam Inita bija divus gadus trenējusies vieglatlētikā, mācījusies mūzikas skolā, taču sports ņēma virsroku. Treniņos izturības skrējienos Inita jutās pat labāk nekā īsajās sprinta distancēs. “Laikam tie bija tēva gēni,” viņa saka. Un vēl kaut kas no tēva: jaunībā arī viņš aizrāvies ar mūziku — mācījies vijoles spēli. Taču pienāca laiks, kad viņš vijoles futrālī instrumenta vietā ielika kedas, sporta tērpu un aizskrēja uz stadionu trenēties.

Initai basketbolā labi padevās pustālie metieni, kā arī piespēles slavenajā TTT kombināciju trīsstūrī, kur viss risinājās pēc šahista gājieniem bagātā trenera Raimonda Karnīša taktiskajām receptēm. Ja varēja pēdējo piespēli adresēt precīzi Uļai, tas obligāti bijis jādara. Bosa komandas bija jāpilda bez ierunām. Dažiem basketbola spēles estētiem tāda darbība likās pliekana, bez improvizācijas un ārējā skaistuma. Uz to treneris atbildēja, ka TTT var spēlēt arī skaistāk, tikai uzvaru būs mazāk. Arī Uļa, apzinādamās savu psiholoģisko svaru un nozīmi katrā uzvarā, spēļu laikā šad tad asi (un pat skaļi) reaģēja uz neprecīzu piespēli, uzkliedzot trenerim: “Maini viņu nost!” Arī pats Boss netika ne glaudīts, ne taupīts. Taču treneris izlikās, ka nedzird, un galvā neņēma. Bet pēc spēles viss starp viņiem — spēlētājiem un treneri — bija labākajā kārtībā. Arī pati Uļa atdzisa un atvainojās par saviem stiprajiem vārdiem.

Arī skaudrajā sportistu režīmā bija savas svētku un svinēšanas dienas. Kad Uļa apdzīvoja plašo Alunāna ielas dzīvokli, tur viņa palaikam sarīkoja ballītes basketbola meitenēm: spēlēja no ārzemēm atvestās vinila skaņuplates, iedzēra šampanieti, muļķojoties uzvilka ārzemju cigarešu dūmiņu, dejoja.

Arī Boss nebija nekāds askēts, viņš, kā jau bijušais basketbolists, labi saprata īso atslodžu nepieciešamību. Kad viņš teica: “Vakarā būs sapulce, nāciet ar savām glāzēm!” viņu saprata no pusvārda…

VĪRIEŠI BASKETBOLĀ UN DZĪVĒ

Arī dāmu basketbola sacensības TTT laikā tiesāja vīrieši. Dažiem ļoti iepatikās tieši meiteņu spēles. Tādu vidū īpaši izcēlās jaunais jurists, advokāts Ivars Kress — slaids, izskatīgs un iznesīgs. Viņš mācēja Initu apbērt ar smalkiem, mīļiem komplimentiem. Sportiskā pazīšanās pārauga mīlestībā un, protams, turpinājās ar kāzām. Boss gan brīdināja: “Ja tu apprecēsies ar šito, tālāk par Sverdlovsku nebrauksi!”

Jurists Kress tika uzņemts advokatūrā, Inita spēlēja un turpināja mācīties LVU ekonomiku. 12 gadu laulībā piedzima divi bērni — dēls Eduards un meita Edīte. Bet laimīgais tēvs nebija laimīgs. Arī Inita bija laimīga tikai par bērniem, taču vīrs deva priekšroku atkarībai no cilvēces lielākā ļaunuma — alkohola, atstāja ģimeni un pāragri aizgāja viņā saulē. Bet šajos grūtajos laikos Initas dzīvē šis tas uzlabojās: brīvībā atgriezās tēvs un no jauna apprecēja savu bijušo sievu — Initas māti. Juris bija apbrīnojami sīksts. Pat 80 gadu vecumā viņš Uļas rīkotajā olimpiešu Ziemassvētku ballē uzdejoja valsi ar Initu. Viņš nodzīvoja, sasniedzis apaļus 90 gadus. Pēc rehabilitācijas Jura Rītiņa vārds ierakstīts karā un represijās cietušo sportistu un sporta darbinieku sarakstā. Inita apmeklēja Likteņdārzu, kur tēva piemiņai iededza svecīti.

Tajos grūtajos gados, kad Inita palika viena ar bērniem, palīdzību sniedza arī tagadējais dzīves draugs Jānis Katkovskis, kura uzvārdā Inita pārgājusi pirms gadiem sešiem. Nopietns cilvēks nopietnos gados. Jaunībā pārstāvējis Vārpu un Latviju PSRS mēroga jauniešu sacensībās slēpošanā un pret sportu nav vienaldzīgs arī šodien.

Meitai Edītei ir trīsgadīgs puišelis. Dēls Eduards (31 g.) — diplomēts ekonomists un… dīdžejs.

SPĒLE AR MIKROFONU

Jau gadu Initas skaidrā, rāmā balss skan Radio sporta ziņās. Piespēle — tā pēdējā laikā sauc sporta raidījumu, daudzpusīgu, intervijām un sporta jaunumiem bagātu. Radio Piespēli Inita vada tikpat kvalificēti, kā piespēlēja bumbu vai meta tālos. Viņa nav no tām, kas īgņojas uz visu pasauli vai sūdzas par pārdzīvotajām nedienām.

Vienu gan viņai grūti saprast: tieši tad, kad mazbērniem visvairāk vajadzīga vēl veselas, kustīgas vecmāmiņas palīdzība, audzināšana un padoms, darbā jānostrādā vēl gandrīz 7—8 gadi? Nu kuram pusaudzim vairs vajadzīga 65—70 gadu vecmamma, no kuras pensijas labi ja iznāk īrei un zālēm? Jo pusaudžiem vecmāmiņas palīdzēt vairs nevar. Par vēlu.

Mēs ļoti mīlam saskatīt trūkumus un visai kritiski vērtējam Krievijā notiekošo. Taču tur vēl arvien sievietes pensijā var doties no 55 gadiem. Īstais laiks mazbērnu audzināšanai un aprūpei.

PAR TIEM, KAS VAR

Bet, šo stāstu beidzot, īsa intervija ar Initu Kresu-Katkovsku, kas vienmēr intervē citus.

— Kā tu iekļuvi Radio un pie mikrofona?

— Oficiāli. Es piedalījos konkursā, kurā konkurēja 17—18 cilvēki, viņu vidū uz futbola vai hokeja komentētāja vietu pretendēja arī šodien slavenais režisors Alvis Hermanis, riteņbraucējs Ilmārs Janovs un citi gribētāji. Bet darbā mani pieņēma Pēteris Tabūns, taču ne jau uzreiz par sporta raidījumu vadītāju. Lilita Bernharde apprecējās, aizbrauca, un tā atbrīvojās vieta.

— Kādos lielākajos sporta sarīkojumos esi piedalījusies?

— Kā sportiste piecos PSRS čempionātos un Eiropas kausos, bet kā akreditēta sporta žurnāliste — sešās olimpiskajās spēlēs, sākot ar Nagano.

— Un Katarā?

— Tas man bija gan pārsteigums, gan dāvana un atzinība. Palīdzēja gadījums. Pasaules handbola čempionāta organizācijas komiteja ielūdza arī dažus Latvijas žurnālistus. Mūsu handbola galvenais specs Anatolijs Kreipāns atteicās, jo viņu kavēja ar TV noslēgtais līgums par biatlona komentēšanu. Mūsu Handbola federācija piedāvāja man, par ko manam vīram bija lielas acis: „Tev piezvanīja un tu brauksi?!” Bet kāpēc gan ne? Katarā viss tiks apmaksāts! Protams, es jau zināju, ka nākamais pasaules futbola čempionāts pēc Maskavas notiks 2022. gadā un tieši karstajā Katarā. Redzētais un piedzīvotais pārsteidza ar savu bagātību, plašo vērienu, stadionu, ceļu, viesnīcu celtniecību, visas valsts labiekārtošanu, modernizēšanu. Arī citi daudzie Katarā notiekošie pasaules mēroga sporta sarīkojumi kalpo par priekšspēli un pārbaudi pirms galvenā — pasaules futbola čempionāta.

Veselām ārzemnieku grupām katarieši apmaksāja izdevumus, sponsorēja fanus no Spānijas tikai tāpēc, ka Kataras handbola izlasi vadīja treneris no Spānijas. Varu iedomāties, kādā līmenī notiks futbola čempionāta organizācija, naudu nežēlojot. Laikam vienīgais, ko katarieši nevar nopirkt par naudu, — ietekmēt karsto klimatu, tāpēc čempionāts notikšot… janvārī vai pat decembrī.

— Nolaidīsimies no Kataras augstumiem un jaukumiem atpakaļ pie zemes. Kā tu vērtē nodeldēto, šablonisko sportā, īpaši sporta spēlēs ieviesto modi izvirzīt komandai federācijas uzdevumu izcīnīt konkrētu vietu?

— Tas ir labi iestrādāts mehānisms galvenā trenera atbrīvošanai no darba. Bet veiksmes gadījumā — iemesls no sponsoriem izspiest kaut ko.

— Kā tu vērtē Latvijas valstsvienības izredzes šajā čempionātā, ko tu gaidi?(Mūsu saruna notika dienu pēc Eiropas basketbola čempionāta atklāšanas, vēl pirms Latvijas starta tajā.)

—Es gaidu komandas labāko sniegumu. Pirmkārt tāpēc, ka izlasē ir cilvēki, kas prot radīt pozitīvu auru. Esmu labi pazīstama ar Kristapa Porziņģa mammu, kopā spēlējām jaunatnes izlasē. Kristaps godam iztur to lielo ikdienas psiholoģisko slodzi, ko viņam uzkrauj NBA, Amerikas iedzīvotāju, jau pazīstamu vai pilnīgi svešu cilvēku uzmanība neatkarīgi no ticības un tautības. Taču viņš ir pacietīgs. Bet kas zina, ja ne konflikts ar Knicks treneri, varbūt Kristaps nemaz nespēlētu Latvijas izlasē. Viņš ir patriots un pulcina pilnas zāles ar skatītājiem arī Latvijā. Un tas ir ļoti svarīgi, lai arī visa komanda parādītu iespējami labāko spēli. Latvija var uzvarēt jebkuru Eiropas pretinieku, taču sportā ne jau vienmēr uzvar labākais. Jau pirmajā dienā somi pārspēja frančus. Nu kāds Somijā basketbols pret Eiropas basketa grandu? Tāds varētu būt jautājums, bet kādu atbildi deva pati spēle? Ar to arī jārēķinās. Es gaidu un ceru, ka patriotisms tiks atmodināts arī šajā čempionātā.

Starp citu, es saprotu — kādam patiešām liekas dīvaini, ka Latvijā Radio sporta ziņas lasa vecmāmiņa.

Inita KRESA-KATKOVSKA

Latvijas Radio Ziņu dienesta sporta žurnāliste

Dzimusi: 1959. gada 19. janvārī Rīgā

Izglītība: mācījusies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, Rīgas 6. vidusskolā, beigusi Rīgas 75. vidusskolu, studējusi LU Finanšu un tirdzniecības fakultātē

Sportā: no septiņu gadu vecuma vieglatlētikā (treneris Arnis Bute), no deviņu gadu vecuma basketbolā (Andris Purkalns)

Lielākie sasniegumi: TTT komandā divkārtēja Eiropas kausa ieguvēja, pieckārtēja PSRS čempione, uzvarētāja divās PSRS Tautu spartakiādēs

Darba gaitas: (1987.—1991.) trenere Lokomotīves sporta skolā — pirmā trenere Guntai Baško—Melbārdei, kopš 1991. gada Latvijas Radio Ziņu dienestā

Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi bērni, divi mazbērni

Vaļasprieki: riteņbraukšana, krustvārdu mīklu minēšana, ūdens aerobika

Autori: Miķelis Rubenis