Valtera Raņķa džentlmeņu spēle
Regbijs ir īsta vīru spēle, ko spēlē džentlmeņi. Tā
vismaz saka veca angļu paruna. Regbija kluba Miesnieki komandas STATS/ASK
pārstāvis Valters Raņķis desmit gadus nodarbojas ar šo tradīcijām bagāto spēli,
iekrājot pamatīgu Latvijas čempionāta zelta medaļu ražu. Viņš ir arī viens no
Latvijas izlases līderiem – gan klasiskajā regbijā, gan arī regbijā 7. „Skolā nedaudz spēlēju
basketbolu, taču nebiju nekāds izcilais basketbolists un skolas komandā vairāk
devos laukumā uz maiņu. Īsu laiku nodarbojos arī ar cīņu sportiem – kikboksu,
džudo. Regbiju pirmo reizi redzēju Latvijas Bankas sporta svētkos, kur tika
sarīkota regbija paraugspēle. Toreiz no regbija neko nesapratu, bet šķita, ka
tas varētu būt interesanti. Sameklēju trenera Ulda Bautra telefona numuru,
aizgāju uz treniņu, un man uzreiz iepatikās. Tas bija pirms desmit gadiem,"
stāsta 26 gadus vecais Valters
Raņķis. „Regbijs ir ļoti universāls sporta veids, jo tur ir vajadzīgas tik
dažādas īpašības – ātrums, spēks, izturība. Patīk, ka regbijā ir spēka
spēle. Tas man nepatika basketbolā, jo tur nav kontakta un par katru
pieskārienu seko sods." Skatoties no malas, dažreiz
var rasties priekšstats, ka regbijs ir visai rupja spēle, jo visu mača laiku
laukumā notiek agresīva cīņa, kur neviens nežēlo ne sevi, ne pretinieku. „Regbijā gadās rupjības,
taču ir nerakstīts likums – ja tu pretiniekam izdarīsi kaut ko sliktu, tad
tev atdarīs ar to pašu. Visā pasaulē cenšas rupjo spēli izskaust, tāpēc
noteikumi arvien vairāk vēršas pret rupjību laukumā. Regbijs ir vīru sporta
veids, kur ir vieta arī asumiem, bet tas nav pats būtiskākais – ļoti labi
var izpausties arī viegli, ātri spēlētāji. Tas atkarīgs no pozīcijas laukumā.
Piemēram, pirmās līnijas spēlētājiem nav vajadzīgas skrējējiem raksturīgās
īpašības, bet spēks, toties citiem nepieciešams ātrums un veiklība. Regbijā
smagu traumu nemaz nav tik daudz. Augstākajā līmenī spēlētāji ir fiziski teicami
sagatavoti, bet traumas parasti gadās tad, ja fiziski neesi gatavs. Lai gan ir
situācijas, kad nokļūsti kaudzei apakšā, tad traumu var gūt jebkurš. Nezinu,
kāda ir statistika, bet esmu pārliecināts, ka regbijs noteikti nav
traumatiskākais sporta veids. Regbijā mazāk ir potīšu, ceļgalu savainojumu, kas
biežāk gadās futbolā vai basketbolā," atklāj Raņķis.
Jauno laiku bruņinieki
Interesanti, ka regbisti
laukumā joprojām dodas visai vienkāršā ekipējumā, lai gan, piemēram, ASV
regbijam radniecīgajā amerikāņu futbolā spēlētāji, ietērpti dažādos aizsargos
un ķiverēs, atgādina jauno laiku bruņiniekus.
„Kā jau viss Amerikā, arī
amerikāņu futbols ir balstīts uz šovu. Viņu spēlētāju forma ir pārspīlēta, lai
tas labāk izskatītos, lai skatītājiem liktos, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Cik
esmu skatījies, amerikāņu futbolā kontakts ir pat vieglāks nekā regbijā.
Regbijā visi laukumā spēlē, bet amerikāņu futbolā daļa spēlētāju nekad dzīvē
netiek pie bumbas, jo viņiem ir ļoti strikti ierobežotas funkcijas."
No regbija un futbola
dzimtenes Anglijas nācis teiciens, ka „futbols ir džentlmeņu spēle huligāniem,
bet regbijs – huligānu spēle džentlmeņiem". Vai tas atbilst patiesībai?
„Tā jau saka, bet es šo
teicienu nekad īsti neesmu izpratis, jo gan futbolā ir džentlmeņi, gan regbijā –
huligāni. Man patīk futbols, pats arī laiku pa laikam uzspēlēju. Vienīgi
nepatīk, ka futbolā ir tēlošana un simulācija. Iesaku visiem pamēģināt spēlēt
regbiju, lai paši pārliecinātos, kas tas ir. Atšķirībā no daudziem citiem
sporta veidiem, kur jāsāk trenēties agrā bērnībā, regbiju var sākt spēlēt pat
16 gadu vecumā. Tā tas notiek visā pasaulē, jo tikai aptuveni divdesmit gadu
vecumā, kad cilvēks jau ir fiziski nobriedis, var redzēt, vai viņam piemīt
regbista dotības. Regbijā nevar iziet laukumā sešpadsmitgadīgs puisis un visus
apspēlēt – viņu vienkārši samīs."
Daudzi Latvijā regbiju pa
īstam iepazina tikai pagājušajā gadā, kad Latvijas televīzija demonstrēja
lielāko daļu Pasaules kausa spēļu.
„Fantastiski, ka LTV 7
rādīja pasaules čempionātu regbijā, jo daudzi tikai tad saprata, cik populārs
ir regbijs. Pats gribēju aizbraukt uz Franciju noskatīties kādu no spēlēm, bet
uzzināju, ka biļetes maksā pārsimt eiro. Nolēmu, ka tas ir pa traku. Šajā
čempionātā patika Argentīnas izlase, kas pārsteidza. No pasaules zvaigznēm man
vislabāk patīk Dienvidāfrikas aizsargs Persijs Montgomerijs. Viņš vienmēr ir nosvērts,
perfekts. Man pašam varbūt tā trūkst, jo dažreiz esmu pārāk emocionāls," saka
Raņķis, kurš izvērtē arī savas spēles stiprās un vājās vietas.
„Noteikti vajadzētu
progresēt tvērienā un spēlē aizsardzībā, kas varētu būt mana vājā vieta. Diemžēl
Latvijā ir problēmas ar regbija apmācību, trūkst zinošu treneru, nav vajadzīgā
treniņu ekipējuma, arī mūsu laukumu kvalitāte nerada lielu vēlēšanos krist –
ir liela atšķirība, vai trenējas perfektā zālienā vai kaut kādā rakumā. Manas
labākās īpašības – spēle uzbrukumā, ātrums, piespēles."
Amatieru sports
Pie mums regbijs joprojām ir
īsts amatieru sporta veids, kur pat valstsvienības spēlētāji sportošanu apvieno
ar darbu vai mācībām. Piemēram, Valters Raņķis ir projektēšanas un arhitektūras
firmas direktors.
"Man ir
vieglāk, jo pats organizēju savu darba laiku, bet saprotu, kā jūtas tie puiši,
kuri nāk uz treniņiem pēc smagas darba dienas. Ja ir vēlēšanās, tad laiku
treniņiem var atrast. Mūsu klubā koptreniņi ir trīs reizes nedēļa, bet, tie,
kas pret šo nodarbi izturas nopietnāk, pēc iespējas cenšas vēl pastrādāt
individuāli – aiziet uz trenažieru zāli vai paskriet krosu. Es cenšos
trenēties kādas piecas reizes nedēļā. Esmu pieradis pie tāda ritma un, ja divas
dienas neko nedaru, vairs nejūtos labi. Būtībā jau regbiju spēlēju savam
priekam. Tas ir kā hobijs, bet tajā pašā laikā attīsta tevi kā cilvēku," atzīst
Raņķis, kurš savulaik ir domājis arī par profesionāla regbista karjeru. „Agrāk
arī man bija doma par profesionāļa karjeru, bet iepazinu situāciju un
pārdomāju. Pirms četriem gadiem uz pusotru mēnesi biju Velsā, kur stažējos
Velsas augstākās līgas profesionālajā komandā Neath. Man piedāvāja
palikt spēlēt Velsas otrajā līgā, kur bija pusprofesionāla komanda. Tas
nozīmēja, ka būtu arī jāmeklē darbs, tāpēc nolēmu atgriezties mājās. Varbūt,
pāris gadus tur spēlējot, varētu izsisties uz pirmo līgu. Regbijā neapgrozās
tik liela nauda kā futbolā. Velsas otrajā līgā labs spēlētājs saņem tūkstoti
eiro mēnesī. Man tā leģionāra maize nešķita pats interesantākais dzīvē. Par
lielu naudu to varētu darīt, bet ne jau cīnīties par izdzīvošanu. Tur uz
leģionāriem attiecas princips – lai spēlētu, jābūt galvas tiesu pārākam
par vietējo. Ja grib kļūt par profesionāli, tad uz ārzemēm jābrauc prom jaunam,
lai ir iespējas tur attīstīties, jo katrā līgā ir sava spēles izpratne, stils.
Velsas otrajā līgā mūsējie varētu spēlēt, nekā briesmīga tur nebija. Latvijas
regbijā ir tikai divi īsti profesionāļi – Uldis Saulītis un Jurijs
Baranovs, kuri spēlē Krievijā. Interesanti, ka tur viņi ir gandrīz vai
zvaigznes, Baranovs vienu gadu pat bija atzīts par labāko spēlētāju. Lai gan
Krievijā ir nauda, Eiropas līmenī Krievijas čempionāts īpaši nekotējas."
Cerības uz septītnieku
Latvijas regbija izlase
spēlē Eiropas Nāciju kausa 2B divīzijā, kur šogad ieņēma otro vietu. Tas
nozīmē, ka arī nākamos divus gadus turpināsim spēlēt šajā līmenī. Eiropas
regbija hierarhijā ārpus konkurences ir Sešu nāciju turnīrs, tad nāk 1 un 2A
divīzijas, kur katrā ir pa pusducim komandu. Nākamajā turnīrā mūsu pretinieki
būs Nīderlandes, Maltas, Zviedrijas un Horvātijas regbisti.
„Klasiskajā regbijā Eiropas
rangā mēs esam ap divdesmito vietu, un, reāli vērtējot, ar amatieru sportu tikt
augstāk ir ļoti grūti. Manuprāt, mums daudz lielāks potenciāls ir regbijā 7, jo
tur ir lētākas izmaksas, mums ir arī pieredzējis treneris Uldis Bautris, kurš
savulaik aizvedis komandu līdz pasaules čempionāta finālturnīram (1993. gadā
Edinburgā). Tas bija brīnumains panākums. Regbijā 7 esam spēlējuši ar Eiropas spēcīgākajām
komandām – Franciju, Portugāli, Krieviju. Protams, viņi ir mazliet pārāki
visās jomās, kas bieži vien izveido to lielo rezultāta starpību. Te gan jāņem
vērā, ka daudziem liekas, ja rezultāts ir 40:5, tad tā ir sagrāve, bet regbijā
tā nemaz nav. Regbijā brīnumi nav iespējami. Futbolā var ierakties aizsardzībā
un noturēt 0:0, bet regbijā tas nav iespējams, jo aizsardzībā ir grūtāk spēlēt
nekā uzbrukumā, un ilgi spēlēt bez bumbas fiziski ir ļoti grūti. Tāpēc jebkurā
gadījumā amatieru komanda agrāk vai vēlāk fiziski salūzīs. Uz emocijām var
noturēties 15 minūtes, bet ne visu spēli. Amatieris nevar būt tik labi
sagatavots kā profesionālis. Mans mērķis ir tikt uz Eiropas čempionāta finālturnīru
regbijā 7. Tas ir reāli," saka Raņķis.
Diemžēl šogad Latvijas
regbija 7 izlase jau palaida garām šādu izdevību, nepārvarot Eiropas čempionāta
atlases barjeru. Cerības tika zaudētas jau pēc pirmā kvalifikācijas turnīra
Polijas pilsētā Sopotā, kur Latvijas izlase aizbrauca krietni novājinātā
sastāvā.
„Nez, kāpēc regbijam 7 nav
Latvijas Regbija federācijas atbalsta. Ja viss būtu sakārtots, tad noteikti
varējām aizbraukt uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Nopietni gatavojāmies,
bet federācijas neizdarības dēļ Krasnojarskas klubs neatlaida abus mūsu
profesionāļus. Tas bija liels psiholoģisks trieciens. Turklāt pirms turnīra
sākās traumu epidēmija. Arī es savainoju kaklu. Lai gan biju gatavs caur sāpēm
spēlēt, Bautris teica, ka šādā situācijā tas nav vajadzīgs. Beigās sanāca, ka
spēlējām ar jauniešu sastāvu."
Regbija varianti
Ar ko īsti atšķiras klasiskais
regbijs no sava mazākā brāļa?
„Regbijs 7 ir ļoti skatāma
spēle. Regbijā 7 ir mazāk lielo spēlētāju, jo tur lielāka nozīme ir ātrumam.
Daži to sauc arī par regbija handbolu. Man septītnieks pat patīk labāk par klasisko
regbiju. Lielo izlašu spēlētāji reti spēlē abus regbijus, bet mazajās valstīs
daudzi to apvieno. Parasti vajadzīga kāda nedēļa, lai pārkvalificētos no vienas
spēles uz citu, pamainītu domāšanu. Ir izteikti septītnieka spēlētāji, bet
zinu, ka dažiem lielā regbija treneriem nepatīk regbijs 7, jo tas bojājot
domāšanu. Es gan uzskatu, ka nevajadzētu būt problēmām. Pasaulē mazajā regbijā
negrozās tāda nauda kā klasiskajā, bet regbijam 7 ir lielāka iespēja kļūt par
olimpisko sporta veidu. Kad tas notiks, regbija 7 popularitāte ļoti celsies.
Nevar tikai zināt, kad tas notiks. Vienu laiku runāja, ka 2012. gadā
Londonā regbijs 7 noteikti būs spēļu programmā, tagad atkal apgalvo, ka nebūs.
Lielās regbija valstis varbūt arī var mierīgi iztikt bez olimpiādes, bet
mazajām valstīm tas būtu ļoti vajadzīgs. Pie mums arī finansējums ir ļoti
atkarīgs no tā, vai tas ir olimpiskais sporta veids. Tagad ir laba iespēja to
panākt, jo Starptautiskās Olimpiskās komitejas vadītājs Žaks Roge jaunībā esot
amatieru līmenī spēlējis regbiju. Klasiskais regbijs nevar kļūt par olimpisko
sporta veidu, jo trīs nedēļās nevar izspēlēt īstu turnīru," saka Raņķis, kurš
itin veiksmīgi apvieno abus regbija variantus. „Vēl pasaulē ir tā sauktā
regbija līga, kur spēlē 13 pret 13. Starp citu, to arī sāk ieviest Latvijā. Tas
izveidojās vēsturiski, jo lielais regbijs līdz 1995. gadam bija amatieru
sporta veids, bet regbija līgā bija profesionāļi. Kad arī klasiskais regbijs
kļuva profesionāls, tad regbiju līga strauji sāka zaudēt savas pozīcijas. Tagad
tā ir populāra lielākoties Dienvidu puslodē. Esmu skatījies regbiju 13, bet man
nepatika. Klasiskais regbijs ir interesantāks, jo tur ir darbības nepārtrauktība,
visu laiku ir kustība, bet regbija līga atgādina amerikāņu futbolu – kad
ir kontakts, visi atiet desmit metrus un sāk izspēli no jauna."
Latvijas derbijs
Šosezon RK Miesnieki komanda STATS/ASK cīnās uzreiz vairākās frontēs – Latvijas čempionātā,
Lietuvas atklātajās meistarsacīkstēs, Baltijas līgā. Pēdējos gados Latvijas
regbija čempionāts būtībā bija divu principiālu pretinieku cīniņš – miesnieki pret Ādažu čipsiem. Šķiet, ka šosezon favorītu pozīcijas ir apdraudētas,
jo cīņā par čempionu titulu iesaistījusies komanda Eži/EK Sistēmas, kas jau uzvarējusi gan čipsus, gan arī miesniekus (21:44).
„Mačā ar Ežiem paši sadarījām brīnumus – jau
mača sākumā palikām mazākumā, pēc tam noraidīja vēl vienu mūsu spēlētāju, bet
bez diviem spēlētājiem ir grūti kaut ko paveikt. Ja vēl pretinieks ir sajutis
savu spēli un jūt, ka var uzvarēt. Brīžiem neizpratni radīja tiesāšana, bet
nevar visu novelt uz tiesnešiem. Varbūt tas pat ir labi, ka zaudējām, jo pēc
veiksmīgā starta Lietuvas čempionātā laikam bijām pārāk atslābuši, bet tagad
būs viela pārdomām. Šogad Eži būs
nopietni pretinieki cīņā par pirmo vietu. Diemžēl domāju, ka drīz Latvijā atkal
būs tikai divas spēcīgas komandas, jo Ādažu
čipsiem prognozēju grūtus laikus – viņiem ir paaudžu maiņa, un tie
regbisti, uz kuriem viss balstījās, kļuvuši stipri veci. Ādažu čipsi vēl var saņemties dažām spēlēm, bet domāju, ka viņiem
būs grūti aizvadīt visu sezonu vienlīdz augstā līmenī. Mūsu spēles ar čipsiem vienmēr bijušas īpašas. Arī
šogad būs interesants mačs – uz savstarpējo tikšanos abas komandas būs
divreiz vairāk noskaņojušās, jo Ežu
kairinājums pagaidām vēl nav tik liels," saka viens no labākajiem miesnieku punktu guvējiem.
STATS/ASK
saglabā labas izredzes arī uz Lietuvas čempionāta medaļām – pēc pirmā
riņķa mūsējie ieņem trešo vietu. Pērn debijas sezonā miesnieki Lietuvā finišēja ceturtie.
„Pagājušajā gadā Lietuvas
čempionātā bija grūti, jo lietuviešu attieksme pret mums bija kā pret
svešajiem, arī tiesneši bija ļoti stingri. Šogad vairs nav tik traki. Noteikti
vajag izcīnīt medaļas. Pirmie gan diez vai būsim, jo, godīgi sakot, Šauļu Vairas ir stiprāka par visām pārējām
komandām. Esam priecīgi, ka varam spēlēt ar Lietuvas komandām, jo tā ir iespēja
nevārīties ļoti mazajā Latvijas regbija lauciņā, kur katrs spēlētājs labi zināms
no galvas. Protams, kaut kādos brīžos ir grūti, bet tā ir laba skola."
Trešais puslaiks
Reti kurš sporta veids var
palepoties ar tik spēcīgām tradīcijām, kā tas ir regbijā. Piemēram, regbijā
joprojām spēkā ir trešais puslaiks, kad pēc mača abu komandu spēlētāji tiekas
pie alus kausiem, lai apspriestu aizvadīto spēli un aizmirstu dažādas spēles
pārestības. Vai šīs tradīcijas ievēro arī Latvijā?
„To īpašo regbija auru
vairāk izjūt izlašu mačos, kad ir kopības sajūta, jo cilvēki no dažādiem
klubiem sanāk kopā, lai cīnītos par savu valsti. Pēc tam arī ir trešais
puslaiks. Neesmu liels alus dzērājs, tāpēc trešos puslaikus uztveru ļoti
mierīgi. Kad mums kapteinis bija Armands Višņevskis, tad arī daudz dziedājām. Regbijā
ir laba gaisotne. Jauniem sportiskiem čaļiem, kas neizvirza sev mērķi sportā
pelnīt lielu naudu, bet grib iegūt interesantu nodarbošanos un uzturēt sevi
labā formā, regbijs ir ļoti laba iespēja."
Kristiāns GIRVIČS
Vizītkarte
Valters Raņķis, Latvijas
izlases regbists
Dzimis 1981.
g. 1. augustā Rīgā
Izglītība Rīgas
90. vidusskola, Banku augstskola
Augums, svars 1,84 m,
89 kg
Regbijā kopš
16 gadu vecuma
Klubs RK Miesnieki komanda STATS/ASK
Treneri Uldis
Bautris, Juris Straume
Sasniegumi seškārtējs
Latvijas čempions klasiskajā regbijā, astoņkārtējs Latvijas čempions regbijā 7
Ģimene draudzene Jūlija
Nodarbošanās arhitektūras
un projektēšanas firmas direktors
Hobijs viss par sportu, kluba Alfa biedrs (patīk Alfa Romeo
automašīnas)
