Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Vārtos bez ieročiem

Handbols ir vārtsardzes Diānas Škļaras
sirdslieta. Pērn iegūta sezonas vērtīgākās spēlētājas balva, un arī šogad viņa
ir viena no Latvijas meistarsacīkšu līdervienības un pašreizējās čempiones Ogres SC galvenajām panākumu atslēgām.
Diāna handbolu sāka
spēlēt septiņu gadu vecumā pie treneres Lidijas Andrejevas kā laukuma
spēlētāja. Pirmo reizi vārtos jaunā handboliste iestājās tikai pēc astoņiem
gadiem – 2000. gadā -, kad izjuka dzimtā jauniešu komanda un kopā ar Jūliju
Stanovovu vajadzēja pievienoties Valentīnas Pasteres meiteņu grupai, kura,
acīmredzot saprotot, ka nekāda spoža nākotne laukumā Diānu negaida, ielika viņu
vārtos.Tikai divus gadus pēc
debijas vārtsarga pozīcijā Diānu Škļaru (tolaik uzvārdā Sapcova) uzaicināja
pievienoties Latvijas valstsvienībai. Tāpat 23 gadus vecā handboliste spēlējusi
arī jauniešu un junioru izlasēs.– Gandrīz jebkurš treneris lielāko uzmanību
pievērš laukuma spēlētājiem, aizmirstot par vārtsargiem. Kas tev pastāstīja par
bumbas atsišanas mākslu?
– Par vārtsarga
tehniku nedaudz pastāstīja Pastere. Arī pati daudz braucu skatīties spēles,
īpašu uzmanību pievēršot vārtsargu darbībai. Daudzi treniņi pie Latvijas
valstsvienības galvenās treneres Natālijas Kudrjavcevas bija tieši vārtsargiem.Pēc tam divus gadus
apmeklēju LSPA vīriešu komandas
treniņus, kurā spēlēja vārtsargs Andris Molotanovs un parādīja, ko es daru
nepareizi. Vēlāk jau Molotanovs trenēja Ogres meiteņu komandu, atvēlot laiku
tieši vārtsargu trenēšanai.

 

– Iznāk, ka visu mūžu esi spēlējusi tikai
Ogres komandā?

– Kad arī sievietēm
bija Baltijas līga, tad dažas spēles aizvadīju Ludzas komandā, tomēr Latvijas
čempionātā vienmēr esmu pārstāvējusi Ogri.

Finansiālu apsvērumu
dēļ Latvijas izlase kādu laiku nepiedalīsies sacensībās, tā ka tagad visu
uzmanību varu veltīt savai vienībai.

– Bija iespēja aizbraukt arī spēlēt uz ārzemēm?

– Pirms trijiem
gadiem biju aizbraukusi atrādīties klubos Vācijā un Zviedrijā. Turklāt ar vienu
no labākajiem Vācijas sieviešu klubiem gandrīz parakstīju līgumu. Vācieši visu
laiku miedza ar aci, sakot, ka ņems mani, bet beigās nomarinēja un manā vietā priekšroku deva horvātietei. Iecerētie
plāni izjuka, un iestājos Latvijas Policijas akadēmijā.

Pēc tam Tatjana
Žukovska piedāvāja iespēju spēlēt Īslandē. Biju pat darbā atlūgumu
uzrakstījusi, bet pēc Žukovskas ilgas klusēšanas un manis ignorēšanas paliku
Latvijā.

– Tad jau sapni par ārzemēm esi izsapņojusi?

– Šobrīd tiešām nekur
negrasos doties, jo vēl mācos. Pavasarī iegūšu augstāko izglītību, tad arī domāšu,
ko darīt tālāk. Būtu forši aizbraukt uzspēlēt kaut kur ārpus Latvijas.

– Latvijas sieviešu čempionāta līmenis ir
visnotaļ zems. Kā izdodas celt savu meistarību?

– Kopš algas samazināšanas
policijā par 160 latiem vairs nevaru atļauties no Rīgas izbraukāt uz katru
treniņu Ogrē, tāpēc atkal sportoju kopā ar LSPA
vīriešu komandu, kuru šogad trenē manis jau pieminētais Molotanovs (pirms tam Ogres SC sieviešu treneris. – R. P). Vīrieši spēlē daudz ātrāku handbolu,
un metieni arī ir citādāki un stiprāki. Ja vēl treneris iedod kādu speciālo
vārtsargu vingrinājumu, tad jau pavadītā pusotra stunda ir pavisam izdevusies.

Uz treniņiem Ogrē
cenšos aizbraukt vismaz vienu reizi nedēļā, lai justu, kā spēlē pārējās
komandas handbolistes. Citādi, trenējoties ar puišiem, kuriem bumba ir lielāka,
vairs nevaru iedot precīzu tālo piespēli.

– Čempionāts tik un tā notiek starp sieviešu
komandām. Turklāt, salīdzinot ar tās pašas Vācijas komandām, tev noteikti būtu
vēl daudz jātrenējas.

– Jā, mana fiziskā
sagatavotība nav laba. To es īpaši izjūtu spēļu laikā, kad bļaujot mēģinu palīdzēt
aizsardzībā. Uz spēles beigām jau jūtu, ka zūd koncentrēšanās spējas un bumba
vārtos ciemojas arvien biežāk. Ja fiziskā sagatavotība nav laba, tad grūti labi
veikt divus uzdevumus – regulēt aizsardzību un stāvēt vārtos.

– Tad jau jāsecina, ka tava komanda ir slikta
aizsardzībā?

– Ja meitenes pašas
nerunā, tad man jāsāk regulēt. Tur neko nevar darīt. Situācija mainās, kad
viņas sadusmojas uz tiesnešiem vai cita uz citu. Tad sāk gan runāt aizsardzībā,
gan uzmundrināt viena otru un tad es varu koncentrēties saviem tiešajiem
pienākumiem.

– Kādi metieni tev nepatīk visvairāk?

– Man ļoti nepatīk
atvairīt metienus no malējām pozīcijām, jo bieži vien tieši malas spēlētājas
man ir trāpījušas ar bumbu pa galvu, kas katru reizi man nozīmē jaunu smadzeņu
satricinājumu.

Turpretī visvairāk
man patīk atsist 7 metru soda metienus un ātros uzbrukumus, jo tad var parotaļāties
ar uzbrucēju – ātri reaģēt vai apmuļķot pretinieci un atsist bumbu.

– Kas bija galvenais iemesls, kāpēc jūs
iepriekšējā sezonā triumfējāt Latvijas čempionātā?

– Treniņi. Līdz ar
trenera Andra Molotanova ienākšanu mūsu komandā treniņi kļuva pilnīgi citādi –
parādījās svaru zāle, pildbumbas, vairāk trenējām fizisko sagatavotību.

Palīdzēja arī mūsu
meiteņu draugi, kuri kļuva par komandas sparinga partneriem, jo divus sastāvus,
kas varētu sacensties treniņos savā starpā no meitenēm mēs nevarējām izveidot. Arī
tagad treniņi pie jaunās treneres Natālijas Kudrjavecas notiek kopā ar Ogres
vīriešu komandu.

– Kā policistes darbs palīdz handbolā?

– Kad sāku studijas,
mēnesi vajadzēja pavadīt nometnē Garkalnē, kur dzīvojām kazarmās meža vidū.
Kārtīgi uztrenēja fizisko. Tāpat
darbs policijā palīdz koncentrēties, jo, izmeklējot noziegumu, neviena detaļa
nedrīkst paslīdēt garām nepamanīta.

– Kādi iemesli meitenei liek izvēlēties kļūt
par policisti?

– Visa mana ģimene strādā
policijā – māsa, mamma, patēvs, vīrs, māsasvīrs. Vectētiņš pat dienēja armijā.
Mums ar māsu šī profesija likās interesanta, tāpēc mēs izvēlējāmies to pašu
ceļu. Darbs policijā patīk, vienīgi atalgojums ir ļoti mazs.

– Daļa panākumu jums noteikti jādala arī ar
saviem līdzjutējiem.

– Viņi ir vislabākie!
Kad braucam uz maču Jēkabpilī vai Ludzā – mums pagājušosezon parasti piešķīra
lielo autobusu -, visi līdzjutēji, kas pārsvarā ir mūsu draugi, brauc
līdzi. Ja braucam ar mikroautobusu, tad mūsu atbalstītāji brauc paši ar savām
mašīnām. Tas ļoti palīdz!

 

Raitis PURIŅŠ

 

Diāna Škļara

handbola vārtsardze

Dzimusi         1985. gada 31. jūlijā Ogrē

Augums, svars        178
cm, 65 kg

Spēlē Ogres SC

Pirmā trenere           Lidija Kudrjavceva

Sasniegumi sportā            Latvijas
čempione 2007./2008. gadā un vērtīgākā spēlētāja, vairākus gadus Latvijas
čempionāta labākā vārtsardze

Izglītība         Jaunogres
vidusskola, Ogres ģimnāzija, Latvijas Policijas akadēmija (5. kurss)

Ģimene          vīrs Dmitrijs