Viena diena paradīzē
Mūsdienu globalizācijas laikmetā, kad pārāk daudz ko izšķir nauda un slaveni futbola klubi mēdz kļūt par arābu šeihu vai krievu oligarhu rotaļlietām, mūsu latviešu futbola cienītāju grupa devās īstas futbola garšas meklējumos uz Skotijas lielāko pilsētu Glāzgovu, kur valda pazīstamais klubs Celtic. Sportisko rezultātu ziņā skoti vairs nespēlē pirmās lomas futbola pasaulē, taču futbola fanātisma ziņā Skotija ar savu firmas zīmi Celtic priekšgalā arvien ir līderos. Turklāt Glāzgovā futbols nav tikai izklaide, bet joprojām ir cieši savijies ar politiku, reliģiju un vēsturi. Celtic fani savu stadionu lepni sauc par Paradīzi, un mēs pārliecinājāmies, ka tas nav bez pamata.
Mūsu 11 ceļotāju kompāniju pamatā veidoja latviešu futbola kluba Alberts domubiedri, bet par brauciena mērķi tika izvēlēta ierindas Skotijas čempionāta spēle, kurā Celtic savā stadionā uzņēma nelielo Skotijas kalnienes klubu Inverness Caledonian Thistle. Starp citu, Invernesas klubā savulaik uzspēlējuši arī divi Latvijas futbolisti — 2009. gadā kā pirmais mūsu futbola pārstāvis Skotijas premjerlīgā debitēja tagadējais FK Liepāja aizsargs Pāvels Mihadjuks, kurš vēlāk uz īsu brīdi izmēģināja spēkus arī citā Skotijas klubā Dundee United, bet 2010. gadā Inverness rindās spēlēja Latvijas valstsvienības aizsargs Nauris Bulvītis. Savukārt pagājušajā sezonā Skotijas premjerlīgā klubā Kilmarnock spēkus izmēģināja mūsu valstsvienības aizsargs Vitālijs Maksimenko. Arī Celtic zaļibaltās krāsas savulaik ir piemērījuši Latvijas futbolisti. Tiesa, tagadējais Latvijas izlases aizsargs Antons Kurakins un Krišjānis Vallers 2009. gadā nonāca Celtic dublieru komandā, bet pāris sezonu laikā tā arī nespēja iekarot vietu Skotijas stiprākā kluba pirmajā sastāvā. Šosezon gan Kurakins ir atgriezies Skotijā, kļūstot par vienu no premjerlīgas kluba Hamilton Academical vadošajiem spēlētājiem. Janvārī Kurakinam arī bija iespēja uzspēlēt Paradīzē, taču diez vai mūsu futbolists to gribēs atcerēties, jo Celtic uzstādīja sezonas rekordu, uzvarot ar 8:1.
Tiesa, mūsu galvenais mērķis Glāzgovā nebija vērtēt gūtos vārtus, piespēles vai skaistas kombinācijas, bet gan izbaudīt īstu futbola atmosfēru īstā futbola pilsētā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka mums nenācās vilties. FK Alberts vīri jau ir visai pieredzējuši futbola tūristi, gadiem ilgi braukājot pa Eiropu, lai atbalstītu Latvijas valstsvienību (pērn pusducis albertiešu pabija uz spēli Ukrainā, līdzi ņemot īpaši pagatavotu lielu atbalsta plakātu ukraiņu tautai grūtajā laikā; pirms tam FK Alberts lielākas vai mazākas fanu grupas bijušas arī uz mūsu izlases mačiem Polijā, Zviedrijā, Portugālē, Slovākijā, Krievijā, Ziemeļīrijā, Lietuvā un Igaunijā), bet viena futbola diena Glāzgovā bija tiešām iedvesmojoša.
LISABONAS LAUVAS
Glāzgovas stadionā Celtic Park ir vietas 60 ar pusi tūkstošiem skatītāju, bet Britu salās no klubiem lielāka arēna ir tikai Anglijas grandam Manchester United. Spēli ar Inverness CT, kurā Celtic svinēja uzvaru 3:0, klātienē vēroja 43 600 skatītāju. Tomēr sportiskajā ziņā Celtic šobrīd nav tie labākie laiki, jo otro sezonu pēc kārtas zaļibaltie neiekļuva Čempionu līgas grupu turnīrā, arī Skotijas čempionātā komandas pārsvars nav tik pārliecinošs, kā tam vajadzētu būt (Celtic pa pēdām seko klubs Aberdeen).
Toties visur Glāzgovā vai, pareizāk sakot, pilsētas Celtic daļā jūtamas nostalģiskas atmiņas par kluba lielāko panākumu, kad 1967. gadā Celtic kā pirmais no britu klubiem ieguva Eiropas Čempionu kausu, finālā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā ar 2:1 uzvarot Milānas Inter. Tas čempionu sastāvs Celtic folklorā uz visiem laikiem palicis vēsturē ar iesauku Lisabonas lauvas. Šajos laikos neiedomājami, bet visi Lisabonas lauvas bija vietējie glāzgovieši.
Šā futbola panākuma nozīmi savulaik daiļrunīgi raksturojis pazīstamās rokgrupas Simple Minds solists un Celtic līdzjutējs Džims Kers: “Var teikt, ka Glāzgova bija uz ceļiem — tās bija industriālā laikmeta beigas, vērās ciet rūpnīcas un kuģubūvētavas. Es biju tikai mazs bērns, bet dzirdēju vecāku sarunas, viņu satraukumu par nākotni. Bet tad notika kaut kas neiedomājams. Celtic parādīja, ka jūs varat nākt no šīs vietas un būt vislabākie un uzvarēt.” Slavenākais no Celtic līdzjutējiem mūziķu vidū gan ir leģendārais mīlas balāžu meistars Rods Stjuarts.
Mūsdienās Celtic vairs nav pa spēkam cīnīties par Eiropas galvenajām balvām ar pasaules pārbagātajiem klubiem no Anglijas, Spānijas vai Vācijas, bet nevar arī teikt, ka zaļibaltie dzīvo tikai pagātnes atmiņās, jo ik pa laikam Celtic atgādina par sevi uz lielās Eiropas skatuves. Piemēram, 2003. gadā Celtic tika UEFA kausa izcīņas finālā, kur papildlaikā ar 2:3 piekāpās izslavētā Žozē Mouriņjo trenētajai portugāļu Porto, savukārt pirms trim sezonām Celtic jau trešo reizi iekļuva UEFA Čempionu līgas astotdaļfinālā, grupas turnīrā arī sensacionāli ar 2:1 uzvarot Barcelona, bet pēdējā desmitgadē Glāzgovas Paradīzē zaudējumus piedzīvojuši arī titulētākais Anglijas klubs Manchester United un Itālijas AC Milan.
Lai gan kopš Lisabonas lauvu lielā panākuma pagājis jau pusgadsimts, Glāzgovā joprojām redzams, cik lielu lepnumu tas rada Celtic līdzjutējiem. Piemēram, pēc spēles mūsu kompānija pavadīja vakaru jau tālāk prom no stadiona, Klaidas upes, kas sadala pilsētu divās daļās, otrajā krastā Celtic stila krogā The Brazen Head, kur viss bija ieturēts zaļibaltās krāsās ar dažādu laiku Celtic varoņu fotogrāfijām un sienu gleznojumiem, bet goda vietā virs bāra letes tur atradās Eiropas Čempionu kausa kopija. Vakara gaitā vietējie paši atnesa šo kausu mums, tūristiem, lai varam ar to nofotografēties. Tāpat arī izbaudījām vietējo viesmīlību, kad vienā brīdī uz mūsu galda atceļoja paplāte ar pilnām viskija glāzēm. Kādā sarunā arī izrādījās, ka Latvijas vārds šeit nav svešs, jo viens no vietējiem, uzzinot, no kurienes esam, uzreiz rādīja īkšķi gaisā, sakot, ka latvieši ir malači, jo Eirokausos sasituši Celtic konkurentus Aberdeen. Bijām tiešām pārsteigti, jo kopš šā Skonto sensacionālā panākuma tomēr bija jau pagājuši vairāk nekā 20 gadi (pareizāk sakot, toreiz 1994. gadā UEFA kausa priekšsacīkstēs Skonto ar Aberdeen divreiz nospēlēja neizšķirti 0:0 un 1:1, bet viesos gūto vārtu dēļ tālāk tika Skonto). Ņemot vērā, ka arī FK Alberts jau 10 gadus arī spēlē zaļibaltās krāsās, tad šeit tiešām jutāmies kā mājās.
Kad futbola dienas beigās grasījāmies atgriezties viesnīcā, pie mums pienāca kāds vecs onkulis, kurš pateicībā, ka esam atbraukuši speciāli uz Celtic spēli, katram no mums pārmeta krustu ar vārdiem “Lai Dievs tevi sargā!” Šādus sirsnīgus vārdus uzklausīju arī pa dienu no kāda cita vīra, kuram uz ielas vaicāju, kur atrodas Svētās Marijas katoļu baznīca, kur savulaik dibināja Celtic.
Jāpiebilst, ka šajā krogā varējām izbaudīt īstu Celtic atmosfēru, jo pēc kārtas divi vietējie ansambļi uzstājās, izpildot gan tradicionālās īru dumpinieku dziesmas, gan Celtic futbola klubu slavinošus gabalus, bet TV ekrānos vakara lielāko daļu tika rādīti agrāko laiku Celtic futbolistu gūtie vārti. Iedomājos, ja tāds ir tikai ierindas pēcspēles vakars, tad kas tur notiek, kad ir kāda lielā spēle.
FUTBOLA TAUTA
Glāzgovā dzīvo nepilni 600 tūkstoši iedzīvotāju, bet divreiz vairāk cilvēku dzīvo Glāzgovas priekšpilsētās. Uz katru Celtic spēli vidēji nāk vairāk nekā 40 tūkstoši skatītāju, bet vēl tikpat līdzjutēju tribīnēs Glāzgovā pulcē otrs populārākais Skotijas klubs Rangers, kas gan 2012. gadā milzīgo parādu dēļ bankrotēja, tāpēc jauno dzīvi sāka no pēc skaita ceturtās līgas, bet šosezon veiksmīgi cīnās par atgriešanos premjerlīgā. Kad deviņdesmitajos gados Rangers Skotijā izcīnīja vienu titulu pēc otra, toreizējais kluba īpašnieks lepni lielījās, ka uz katru Celtic iztērēto piecīti viņš liks pretī desmitnieku. Kādu laiku tas darbojās, bet galu galā viss beidzās ar katastrofu. Kā redzam, Eiropā ar neglābjamiem parādniekiem neceremonējas — ja nevar nokārtot savas saistības, tad jauna dzīve ir jāsāk no pašas apakšas. Vai šis bēdu stāsts neatgādina arī kāda Latvijas lielkluba likteni?
Mēs Latvijā strīdamies par jauna nacionālā futbola stadiona celšanu, kur paredzētas vietas pat mazāk nekā sešiem tūkstošiem skatītāju, bet Skotijas premjerlīgā nevienam no klubiem nav tik maza stadiona, lai gan tur spēlē vairākas Ventspils vai Jelgavas lieluma pilsētas. Skotija nav nekāda lielvalsts — tur dzīvo nedaudz vairāk par pieciem miljoniem iedzīvotāju.
Lai izprastu skotu futbola māniju, kam ir ļoti sena vēsture, der minēt dažus skaitļus. Piemēram, īsi pirms Otrā pasaules kara tieši Glāzgovā atradās trīs no lielākajiem pasaules stadioniem — Celtic Park, Rangers mājvieta Ibrox un nacionālā arēna Hampden Park, kuros kopā bija vieta 350 tūkstošiem (!!!) skatītāju (tātad trešdaļai no tā laika pilsētas iedzīvotāju skaita). Tās vietas arī nepalika tukšas — 1937. gadā Hampden Park tika uzstādīts Eiropas futbola apmeklētības rekords, kad uz spēli ar Angliju atnāca 149,5 tūkstoši skatītāju. Savukārt Celtic pieder Eiropas klubu apmeklētības rekordi — 1937. gada Skotijas kausa finālmaču pret Aberdeen noskatījās 146,4 tūkstoši skatītāju, bet 1970. gadā Celtic uzstādīja Eiropas kausu rekordu, kad Eiropas Čempionu kausa pusfināla spēli pret Anglijas čempioniem Leeds United klātienē vēroja 136,5 tūkstoši līdzjutēju. Starp citu, tieši Skotijā arī notika pirmā futbola valstssacīkste 1872. gadā, kurā skoti ar angļiem tā arī netika pie vārtu guvuma.
Skotijā visur ir jūtama vēstures aura. Pie Celtic stadiona centrālās ieejas goda vietā slejas četri pieminekļi, kas veltīti kluba dibinātājam mūkam Valfrīdam un trim no Lisabonas lauvām — par visu laiku labāko Celtic spēlētāju atzītajam Džimijam Džonstonam, leģendārajam kluba kapteinim Billijam Maknīlam, kurš visu karjeru aizvadījis Celtic rindās, aizvadot 790 spēles bez maiņas, un leģendārajam trenerim Džokam Stīnam, kurš ne tikai nodzīvoja panākumiem bagātu dzīvi, bet 1985. gadā pat nomira spēles laikā uzreiz pēc tam, kad viņa vadītā Skotijas izlase Velsā izcīnīja izšķirošo punktu cīņā par ceļazīmi uz pasaules čempionāta finālturnīru. Varam tikai nožēlot, kāpēc pie mums tā negodā agrāko laiku varoņus.
Starp citu, turpat blakus Celtic Park stadionam ir arī seškārtējā olimpiskā čempiona riteņbraucēja Krisa Hoja vārdā nosauktais velodroms, kur bez treka riteņbraukšanas notiek arī basketbola, tenisa, badmintona un vingrošanas sacensības.
POLITISKĀ SPĒLE
Viena no Glāzgovas dzīves un nenoliedzami arī futbola neatņemamām sastāvdaļām neapšaubāmi ir krogi jeb pabi, kuru tur tiešām ir ļoti daudz. Ja pilsētas centrā pabi ir iekārtoti futbola ziņā neitrāli, daudzos pat apmeklētājiem aizliegts ienākt futbola komandu kreklos (tālāk no grēka!), tad, tuvojoties Celtic stadionam, jau gandrīz visi krogi ir iekrāsoti Celtic krāsās. Pirms spēles arī ievērtējām pāris no Celtic fanu krogiem — Hoops bar jeb svītraino bāru (lieki teikt, ka svītras ir zaļibaltā krāsā) un Bar 67, kas nosaukts par godu Celtic Eiropas triumfam 1967. gadā. Ienākot pirmajā krogā, uzreiz ievērojām vienu no apmeklētājiem futbola šortos un ar kājsargiem kājās — skaidrs, cilvēks nācis pa taisno no sava futbola mača. Jautājam, kā tad veicies spēlē, uz ko saņemam garu atbildi ar aktīvu žestikulāciju, taču neko nesaprotam, jo skotu akcents ir tik spēcīgs, ka nav iespējams atšifrēt angļu vārdus.
Strīpainajā bārājau trīs stundas pirms mača spēlē dzīvo mūziku, turklāt ģitārista repertuārs ir visai specifisks, jo viņš izpilda ne tik daudz Celtic futbola dziesmas, bet tā ir īsta politiskā mūzika — vispirms noklausāmies dziesmu par spāņu pilsoņu kara internacionālajām brigādēm, kas cīnījās pret fašistiem, bet tad dažādos tekstos tiek apspēlēta Celtic fanu iemīļotā tēma par īru mūžsenajām brīvības cīņām pret Britu impēriju. Savukārt otrajā krogā pie griestiem ievērojām Katalonijas karogu un plakātu ar vārdiem Brīvību Palestīnai! Ķeltus ar Katalonijas lepnumu Barcelona saista draudzība, kas jo īpaši aktualizējusies pēdējos padsmit gados, jo abi klubi regulāri tikušies Eiropas kausa spēlēs. Šo saiti savulaik precīzi raksturojis ilggadējais Barcelona kapteinis Ksavi: “Celtic, tāpat kā Barcelona, ir vairāk nekā futbola klubs. Mūsu klubi ir savas kopienas un kultūras simboli, kas ne vienmēr bijuši laipni aicināti savās valstīs.”
Ja kādam tiešām šķiet, ka sports un politika nav saistīti, tad Glāzgovā ātri var atvadīties no šādām ilūzijām, jo tur futbols kā jau neatņemama dzīves sastāvdaļa iet roku rokā ar politiku, reliģiju un vēsturi. Vismaz daļai Celtic fanu politika vienmēr bijusi futbola dienaskārtībā — Celtic līdzjutēji jau no pašiem pirmsākumiem sevi pozicionējuši kā romantiski īru un skotu dumpinieki, kuri kopš seniem laikiem iestājās pret Britu impēriju un pastāvošo iekārtu.
Spilgts piemērs bija viens no Strīpainā bāra apmeklētājiem, kurš bija tērpies stilizētā futbola kreklā Īrijas krāsās ar īru pretestības simbola Bobija Sandsa portretu un viņa nāves gadu numura vietā. Bobijs Sandss bija Īru republikāņu armijas cīnītājs, kurš 1981. gadā, atrodoties cietumā Ziemeļīrijā, kopā ar cīņu biedriem sāka badastreiku, pieprasot, lai pret viņiem izturas kā pret karagūstekņiem, nevis kriminālnoziedzniekiem. Badastreika laikā Sandss pat tika ievēlēts Britu parlamentā, taču Lielbritānijas valdība nepiekāpās, kā rezultātā 10 īru protestētāji mira lēnā nāvē, kļūstot par īru jauno laiku mocekļiem un tautas varoņiem. Kad pirms dažiem gadiem Čempionu līgas spēlē Celtic ultras tribīnēs izkāra lielus Sandsa un skotu nacionālā varoņa Viljama Volesa (viņu varam atcerēties kā oskarotās megafilmas Drošsirdis galveno varoni) portretus, tad gan klubam nācās samaksāt pussimts tūkstošu eiro lielu naudas sodu, jo Eiropas Futbola federācijai (UEFA) nepatīk politiskās deklarācijas tribīnēs.
ĪRU KLUBS
Celticsevi oficiāli sauc par Skotijas klubu, kas lepojas ar savām īru saknēm. Jāpaskaidro, ka tieši neilgi pirms Celtic dibināšanas Īrijā notika liela traģēdija, kad 19. gadsimta vidū Īrijā vairākus gadus plosījās lielais bads, kā rezultātā gāja bojā vismaz miljons cilvēku, bet vēl apmēram tikpat emigrēja no Zaļās salas. Daudzi īri to joprojām uzskata par genocīdu, jo bada laikā Londonas valdība turpināja lielos daudzumos no Īrijas eksportēt pārtiku, bet bads britiem bija izdevīgs, lai sagrautu īru pretošanās garu. Desmitiem tūkstoši īru emigrantu nonāca Skotijas lielākajā pilsētā Glāzgovā, kas tolaik piedzīvoja industriālo bumu un tika saukta par Impērijas otro pilsētu. Arī mēs pārliecinājāmies, ka spēļu laikā Celtic stadionā mastā lepni plīvo gan Īrijas, gan Skotijas karogs, toties Lielbritānijas karoga Union Jack krāsas stadiona tuvumā nekur nav atrodamas.
Futbola klubs Celtic ir dibināts 1888. gadā, bet par galveno idejas autoru tiek uzskatīts īru katoļu mūks brālis Valfrīds. Jau no paša sākuma Celtic ļoti atšķīrās no citiem klubiem, jo tas nebija domāts tikai kā brīvdienu izklaide, bet kluba mērķis bija ar futbola spēlēšanu pelnīt naudu, lai pabarotu Glāzgovas nabadzīgos.
“Futbola klubs tika dibināts, lai uzturētu pusdienu galdus bērniem un bezdarbniekiem,” šie brāļa Valfrīda Celtic dibināšanas sapulcē teiktie vārdi zelta burtiem ierakstīti Glāzgovas kluba annālēs. Par otru jaunizveidotā kluba mērķi kļuva Glāzgovas īru emigrantu kopienas sociālā integrācija — lai grūtajos laikos īri atgūtu pašcieņu un viņiem būtu par ko lepoties. Savukārt kluba nosaukums tika izvēlēts ar domu, lai skotus un īrus apvienotu ar kopīgajām ķeltu saitēm. Tagad jau droši var teikt, ka īru mūka vīzija veiksmīgi īstenojusies dzīvē, jo Celtic tiešām kļuvis par īstu kopienas komandu.
TREŠAIS PASAULES KARŠ
Celticlomu jau no pirmās dienas arī pastiprināja lielā pretinieka esamība, jo otrs slavenākais Glāzgovas klubs Rangers kļuva par pilnīgu Celtic pretmetu, simbolizējot Britu impēriju. Ja Celtic tika uzskatīts par īru dumpinieku klubu, tad Rangers ģērbtuvēs vēl pat deviņdesmitajos gados pie sienas karājies Anglijas karalienes portrets, bet daudzi Rangers fani vairāk jūt līdzi tieši Anglijas izlasei (vai tas arī neatgādina Latvijas realitāti?). Celtic un Rangers derbiju sauc par Old Firm jeb veco firmu, bet kopš 1985. gada neviens cits klubs nav bijis Skotijas čempionu godā. Atceros, kad 2000. gadā Old Firm mačs notika nedēļu pirms Latvijas un Skotijas valstssacīkstes, nākamajā dienā pēc spēles, kur Celtic uzvarēja 6:2, jautāju par iespaidiem toreizējam Latvijas izlases trenerim anglim Gerijam Džonsonam — viņš abu Skotijas lielklubu tikšanos kodolīgi nosauca par “trešo pasaules karu”.
Diemžēl Glāzgovas derbijs daļai cilvēku atklāj ne tās labākās īpašības — 2011. gadā Skotijas policija izpētīja vairāku gadu statistiku, ka derbija dienās pilsētā divarpus reižu pieaug vardarbīgu incidentu un arestu skaits.
Starp Celticun Rangers ir arī reliģiskas atšķirības — Rangers ir protestantu klubs, kur līdz pat astoņdesmito gadu beigām bija aizliegts pieņemt komandā katoļus, bet Celtic vienmēr ir bijis atvērts visu ticību cilvēkiem, taču tā katoliskās saknes arī nav noliedzamas. Celtic vēsturē par leģendām kļuvuši arī daudzi protestanti ar kluba izcilāko treneri Džoku Stīnu priekšgalā, tāpat pieredzējušajiem futbola faniem labi zināms arī Kenija Dalgliša, Denija Makgreina, Pola Lamberta vārds. Savulaik pat bijuši tādi kuriozi, ka, piemēram, viens no visu laiku izcilākajiem Celtic aizsargiem Denijs Makgreins bērnībā bija Rangers fans, taču Rangers skauti viņu ignorējuši, jo kļūdaini secinājuši, ka viņš ir katolis.
Celticun Rangers attiecības īpaši pasliktinājās pēc Pirmā pasaules kara, kad Īrijai beidzot izdevās iegūt neatkarību, taču tai nācās atstāt britiem daļu savas vēsturiskās teritorijas — Ziemeļīriju. Skaidrs, ka pret Īrijas jautājumu abu klubu atbalstītājiem vienmēr bijusi diametrāli pretēja attieksme — Celtic vienmēr bijis daudz atbalstītāju Īrijā un Ziemeļīrijas republikāņu jeb nacionālistu vidū, bet Rangers par savējo uzskata Olsteras unionisti jeb lojālisti. Kā savā autobiogrāfijā rakstīja bijušais Celtic kapteinis un treneris Nīls Lenons (viņš bija arī Ziemeļīrijas izlases kapteinis, taču bija spiests aiziet no izlases, jo pēc pievienošanās Celtic saņēma nāves draudus no lojālistu teroristiem), tad katru nedēļas nogali desmitiem līdzjutēju autobusu no Ziemeļīrijas dodas ar prāmi uz Glāzgovu uz Celtic vai Rangers spēlēm.
Tāpēc Celtic un Rangers līdzjutēju naidu nav īsti precīzi saukt par reliģisku naidu, jo neviens jau nestrīdas, kā pareizi lūgt Dievu, bet galvenā nesaderība ir politiskajos un vēsturiskajos jautājumos. Mēs paši labi zinām, ko nozīmē divkopienu valsts, bet Skotijā atšķirībā no mums abas kopienas runā vienā valodā, tāpēc par galveno atšķirību vēsturiski kļuvusi reliģiskā piederība, bet tagad Glāzgovu var vienkārši iedalīt zaļajā un zilajā pusē.
Abu Glāzgovas lielāko klubu līdzjutējiem arī bija atšķirīga attieksme pret 2014. gada Skotijas neatkarības referendumu — ja Celtic fani tribīnēs aicināja balsot par neatkarību, tad Rangers atbalstītāji demonstratīvi iestājās par palikšanu Lielbritānijas sastāvā.
Tagad visa Skotija ar nepacietību gaida 17. aprīli, kad abi klubi pēc vairāk nekā gada pārtraukuma beidzot atkal tiksies Skotijas kausa pusfinālā. Tiešām varu ieteikt atrast šā mača translāciju internetā, jo tādas kaislības laukumā un tribīnēs reti kur var izbaudīt.
