Leldes pirmā himna

Pirms gada pār LU bakalaura kursa pēdējā kursa studenti Leldi Priedulēnu lija šaubu lietus, vai vispār vērts savu skeletonistes karjeru turpināt. Šo Pasaules kausa izcīņas sezonu viņa sāka ar trim vietām labāko sešniekā, bet janvārī Vinterbergas trasē Lelde Priedulēna kļuva par pasaules junioru čempioni.

Šosezon jaunā skeletoniste gandrīz nav sastopama Latvijā. Noķerta Šveicē, Lelde Priedulēna piekrīt attālinātai sarunai, kurā norāda, ka šo uzvaru uztver kā bonusu un nelidinās mākoņos, jo sezona vēl nav beigusies. Sportiste stāsta, ka viņai liktenīgais pasaules junioru čempionāts Vinterbergā ir bijis neparasts.

„Kaut ko tādu, kas tur notika, sportisti piedzīvoja pirmo reizi,” iesāk Lelde. „Sākās pirmais brauciens, trasē bija devusies jau puse sportistu, bet pēkšņi mači tika pārtraukti, jo dažām sportistēm kamanas esot izlēkušas ārā no starta špūres. Visi bija šokā, parasti šādās situācijās žūrija ļauj pārbraukt tiem dažiem savus braucienus, bet šoreiz pārstartēja visas sacensības, un tās sākās no jauna. Kā es jutos? Bija stresiņš, jo parasti sportisti ierodas uz sacensībām, sakoncentrējušies diviem braucieniem. Iznāca, ka mēs — vairākas meitenes — nobraucām trīs braucienus,” stāsta skeletoniste. „Atcēla pirmo braucienu, kad Lelde bija līdere, jo Krievijai likās, ka kaut kas jāpačakarē,” tiešs savos izteicienos par šo situāciju ir Latvijas skeletona komandas galvenais treneris Dainis Dukurs. „Un žūrija pakļāvās.”

Pati Lelde nosaka: „Skarbs stāsts, bet ar patīkamām beigām. Neieskaitītajā braucienā starpība ar otro vietu bija tikai dažas sekundes simtdaļas. Nākamajā īstajā tā bija lielāka starpība, bet arī trešajā atslābt nevarēju. Kad finišēju, lejā mani gaidīja komandas biedri, paņēma manu kamanu un teica: “Ir!””

Lelde Priedulēna kļuva par pasaules junioru čempioni, nīderlandieti Kimberliju Bosu apsteidzot par 0,35 sekundēm, bet vācieti Annu Fernštedu — par 0,54 sekundēm. Soču olimpisko spēļu bronzas medaļniece Jeļena Ņikitina no Krievijas palika ceturtā.

Lelde jau agrāk bija izteikusies, ka gribētos kādreiz piedzīvot katra sportista ilgotāko brīdi, kad viņa panākumam tiek veltīta valsts himna. Šī nu bija tā pirmā reize, pirmā uzvara un pirmā Latvijas himna. „Vai turpināsies tikpat labi, protams, ir neziņa,” viņa nosaka.

TŪRISTU GRUPAS KANDIDĀTE

Treneris Dainis Dukurs atzīst, ka pēc pagājušās sezonas bijušas pat šaubas, vai Leldei Priedulēnai vispār jāturpina skeletonistes karjera. „Tā saruna no mūsu puses bija diezgan strikta, ka nav ko aizkavēties, ja brauc tikai ar 17., 18. vai 13. rezultātu. Neesam ļauni, bet finansējums tomēr ir ierobežots, un mēs nevaram atļauties vest uz sacensībām tūristu grupu, jo mūsu komandā ir ļoti augts motivācijas līmenis. Mēs gribam būt labākie pasaulē. Un, lūk, Lelde pierādīja, ka, strādājot mūsu komandā, arī viņa var būt labākā pasaulē. Šis ir nenormāls gandarījums visai treneru komandai, kas ir strādājuši ar Leldi pēdējos gadus. Mēs visi esam lepni par viņu,” neliekuļojot saka Dukurs. „Lelde šosezon ir turējusies pasaulē pirmajā sešiniekā, bet otrā līmeņa sacensībās Interkontinentālā kausa izcīņā viņa pat tika trijniekā. Fantastiska sezona!”

Pati skeletoniste atzīst, ka tik psiholoģiski grūti, kā pirms šīs sezonas neesot bijis nekad. „Es ļoti pārdzīvoju, ka nesanāk, kā gribētos, ka nav rezultāta, prātoju, vai šī ir mana īstā vieta… Un tā nospiedošā sajūta, ka nekad līdz pjedestālam netiec. Pēc Soču olimpiādes es biju sev nospraudusi mērķi gatavoties Korejas olimpiskajām spēlēm, kur cīnīties par vietu sešiniekā vai, zemākais, astotniekā. Pagājušajā sezonā nebija tādu rezultātu, uz kādiem cerēju un kādus gaidīja treneri. Tad arī sākās pārdomas, vai ir jēga turpināt. Līdz ar to šis ir eksperimenta gads. Sezona vēl nav beigusies, un lēmuma pieņemšanas brīdis vēl priekšā.”

Šķiet, ka Leldei nevajadzētu būt tik stingrai pret sevi pēc uzvaras pasaules junioru čempionātā. Bet viņa savu uzvaru nedaudz pazemina, bilstot, ka junioru konkurencē startē meitenes līdz 23 gadiem. „Neatbrauca dažas spēcīgas sportistes, un zvaigznes salikās tā, lai tieši man paveiktos,” viņa norāda. „Bet šajā sezonā ir vēl citas sacensības — jāturpina strādāt, ja grib kaut ko vairāk. Es priecātos par jebkuru vietu pirmajā trijniekā, bet, ja būtu atkal ceturtā vieta, ko esmu piedzīvojusi divos iepriekšējos pasaules junioru čempionātos, tad būtu ļoti smagi rast kaut kādu… nu, ne motivāciju, bet būtu grūti sasparoties.”

TIKAI UZ ZVAIGZNĒM PASKATĪTIES…

Bērnībā Lelde Priedulēna vairāk iesaistījās meiteņu nodarbēs — dziedāja korī, dejoja un, tikai mācoties 8. klasē, sāka trenēties vieglatlētikā, kur, kā viņa pati vērtē, bijusi viduvēja sprinta skrējēja. „Mammai tas īpaši nepatika, viņa gribēja, lai esmu ir meitenīgāka, bet es jau no bērnības biju tāds pašpuika, kas kāpj kokos, nevis spēlējas ar lellēm,” atceras Lelde, kas augusi kopā ar diviem brāļiem.

Skeletonā nokļuvusi aiz ziņkāres, jo sporta skolotāja ieteikusi doties uz skeletonistu atlasi. „Tas bija tieši pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm, kad Martins bija ieguvis sudraba medaļu, Tomass bija ceturtais. Skolotāja vēl pieminēja, ka skeletons man būtu kas nopietnāks nekā vieglatlētika. Kā jau tīnim man tas tobrīd bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Vēl vienai meitenei bija ieteikts doties uz atlasi, tā nu mēs abas joka pēc nolēmām aizbraukt, paskatīties uz tām skeletona zvaigznēm, cerot, ka varbūt tur Martins un Tomass arī būs, varbūt medaļu būs atveduši parādīt… Tolaik man nebija ne jausmas, kuri sportisti ko dara — vai Dukuri brauc divnieku kamanās vai skeletonā — un kuri ir brāļi Šici.

Ne jau skeletons mūs interesēja! Vairāk gribējās redzēt dzīvē olimpiskos puišus un paklausīties, ko viņi stāsta. Lūk, tagad esmu šeit! Sākumā likās, ka tas būs tikai tāds piedzīvojums, varēšu atcerēties, ka arī ko tādu dzīvē esmu darījusi. Bet pamazām treniņi kļuva arvien profesionālāki.”

Arī Dainis Dukurs atceras, kā Lelde ienāca skeletonā: „Pie mums trenējās Undīne Vītola, kas labi brauca, bet izdomājām vēl meitenes pieaicināt. Sāka vairākas, palika Undīne un Lelde. Prātojām, kura varētu kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Undīne sāka nopietni studēt augstskolā, mazliet piekliboja veselība, tāpēc Leldei pavērās ceļš. Pirmais mērķis bija Pierīgas apkaimes līmeņa vieglatlēti izvadīt līdz Soču spēlēm. Un šo mērķi mēs realizējām.”

Ko ģimene teica par Leldes iesaistīšanos skeletonā? „No sākuma vecāki domāja, ka es galvu esmu kaut kur iespiedusi… Ar skepsi to uztvēra, pārvaicāja, vai tiešām tas ir tas, ko vēlos. Tēvs tagad ir miris. Kad pagājušajā gadā gribēju skeletonam mest mieru, tad mamma mani sapurināja un teica, ka ne.”

NEGRIB BRAUKT AR KĀJĀM PA PRIEKŠU

Kāpēc Lelde ir izvēlējusies braukt pa ledus trasi ar galvu pa priekšu? „Tas ir sarežģīts jautājums… Jau no bērnības esmu bijusi, nu neteiksim, ka pustraka, bet ar virzību uz kaut ko ekstrēmāku, man visu laiku gribas sajust kaut kādu adrenalīnu. Esmu lēkusi ar gumiju, nesen izlēcu ar izpletni. Visu laiku mani pievelk tādas situācijas, kas nav ikdienišķas, kas piešķir kaut kādas krāsas dzīvei, rada spilgtas atmiņas. Kaut kādā ziņā varbūt arī skeletons ir līdzīgs.”

Izrādās, Lelde stingri turas pie sava skeletona un nekad nav nobraukusi pa ledus trasi ar kājām pa priekšu: „Neesmu mēģinājusi kamaniņu sportu un arī negribu! Domāju, ka braukt ar kājām pa priekšu ir bīstamāk un tieši skeletons ir drošākais no renes sporta veidiem. Citi šausminās un domā, ka, ja sportists nenovaldīs skeletona kamanas, tad ar galvu ietrieksies bortā, bet tā nav. Skeletonistam trase ir pārskatāmāka. Arī braukšana mums drošāka, skeletonists atrodas tuvāk ledum, tas nozīmē, ka kamana tā nestaigā un ir vieglāk nokontrolējama.” Protams, arī Leldei ir gadījies krist. Viņa trīs reiz nospļaujas un bilst: „Ceru, ka vairāk tādu gadījumu nebūs.” Smagākais kritiens bijis Leikplesidā pirms trim gadiem, gāzusies arī mājas trasē Siguldā. „Bet skeletonisti, krītot, parasti neizlido no trases,” mierina Lelde.

Kāpēc jaunai meitenei sevi tā jātrenkā?  „Nezinu. Kāpēc ne..?” Lelde mazliet apmulst par tādu jautājumu. „Viens aizraujas ar matemātiku, otrs ar ķīmiju, citam galvenais dzīvē ir sports. Katram jāatrod tas, kas patīk un jāizsit sava vieta zem saules, jāatrod nodarbošanās, kurā jūtas visērtāk. Skeletons neder visiem, un tas ir tikai normāli. Tikai meklējot un mēģinot var saprast, vai tas ir tavs.”

NEVIS ĶERT, BET BĒGT

Lelde Priedulēna atzīstas, ka agrāk pirms starta ļoti uztraukusies, bet tagad protot „stresu apstrādāt”. Televīzijas kameras, tiešraides, cilvēku skatieni — tas ir vēl trakāk nekā aktierim uz skatuves. Arī pie tā jāpierod, lai koncentrētos startam. „Tam visam ir jāiziet cauri, tiem sākotnējiem stresiem, un jo lielāka pieredze, jo kļūst vieglāk,” stāsta skeletoniste. „Ir jāiemācās strādāt ar sevi.”

Izrādās, divu izcilu autoritāšu, kurus dēvē par pasaules skeletona karaļiem, klātesamība komandā jau vien it kā radot psiholoģisku spiedienu uz Leldi. „Kad ikdienā redzi, kā strādā, ko sasniedz Martins un Tomass, tad gribas neatpalikt, bet ir smagi, ka nesanāk tik labi,” sportiste atzīst. „Pašās sacensībās psiholoģiski grūti ir tajos brīžos, kad nevis jāpanāk kāds, kas ir vietu priekšā, bet kad jāmūk projām no tā, kas var noķert mani. Jo vienmēr ķērājiem ir vieglāk nekā tiem, kuriem jāmūk projām.”

Runājot par treneriem, Lelde Priedulēna uzsver, ka viņa par saviem panākumiem var pateikties visiem. Vispirms, protams, komandas galvenajam trenerim Dainim Dukuram. „Martins ar Tomasu man palīdz, treneri Mareks Mezencevs un Mihails Arhipovs darbojas ar mums. Mums ir piesaistīts vācu treneris Matiass Bīdermanis, kurš ir zinošs trasē, kā arī Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapeits Edvīns Lešenkovs. Skeletona komanda ir liela, un esmu pateicīga visiem, ka viņi ir bijuši kopā ar mani un pacietīgi gaidījuši — bez šiem cilvēkiem es nebūtu pasaules junioru čempione,” ir pārliecināta Lelde.

„Tieši Dukuri ir sākuši šo skeletona ceļu Latvijā no nulles, un visu paši ir izsituši. Mums, jaunajiem, tiek ar karoti viss ieliets mutē. Zināšanas par trasēm, par kamanām, par slidām — viņi to visu sen ir izpētījuši, bet mums atliek tikai strādāt un braukt,” novērtē Lelde Priedulēna.

Kad Dainis Dukurs ir bijis visdusmīgākais? „Brīžos, kad viņš zina un redz, ka varēja nobraukt labāk,” skaidro Priedulēna. „Tad viņam sanāk dusmas, ka neizmantoju visu potenciālu. Nav tā, ka Dainis sper zibeņus gaisā, bet kādu stingrāku vārdu gan pasaka. Viņš māk arī īstos vārdus atrast, kā sapurināt sportistus, ja kāds ir palaidies vai nodūris galvu, māk motivēt.”

PAR SKAISTUMU MEDAĻAS NEDOD

Tā kā skeletonistei tuva ir matemātika, tad viņa mērķtiecīgi izvēlējusies savu studiju priekšmetu — analītisko ekonomiku, jo apzinās, ka visu dzīvi nesportos. Studijas Latvijas Universitātē Leldei ir noslēgušās, vēl jānokārto daži parādi. „Pēc pagājušās ziemas mācības noliku malā, jo gribējās vienu riktīgu sezonu tikai sportam. Pavasarī centīšos pabeigt visu, lai iegūtu bakalauru. Jebkura izglītība palīdz attīstīt domāšanu, tas viss mijiedarbojas un noder arī sportā,” skaidro Lelde.

Sportiste novērtē, ka sportā un augstskolā viņai apkārt ir dzīves pieredzējuši cilvēki: „Nevarētu teikt, ka esmu īpaši filozofiska persona, bet man patīk parunāt ar gudriem cilvēkiem. Visu laiku esmu uzturējusies vecāku cilvēku sabiedrībā, jo arī komandā visi ir vecāki par mani, ar lielu dzīves pieredzi. Man patīk ieklausīties cilvēkos, kuri zina, ko runā. Tagad man apkārt ir tik zinoši cilvēki, ka viņos tiešām var klausīties ar atvērtu muti un nemitīgi kaut ko mācīties. Nebūšu tā, kura steigsies kliegt un brēkt un izteikt savu viedokli, drīzāk respektēšu un paņemšu kaut ko savai dzīvei un nākotnei,” norāda Lelde Priedulēna.

Vai skaistums sportā ir priekšrocība? „Nu… skaistums katrai meitenei dzīvē ir nepieciešams — kurai gan tas nepatīk, bet sportā par to medaļas nedod. Medaļas dod tai, kura ātrāk nobrauc pa trasi.” Ieejot twitter, kļūst skaidrs, ka Lelde neplātās ar sevi svešiem cilvēkiem sociālajos tīklos — tie, kurus viņa nav apstiprinājusi twitter, neredz nevienu viņas ierakstu. „Jā, es nemēdzu pa pasauli bārstīt ne savas bildes, ne komentārus. Kuriem tas interesē, tie seko un paskatās — es to neliedzu. Šajā ziņā esmu noslēgtāka nekā citas meitenes.”

Sportiste atzīstas, ka tomēr mainās, izkāpjot no pašpuikas biksēm. „Agrāk man bija tikai džinsi un jakas, bet, tā kā sporta tērpā ir tik daudz laika jāpavada, tad esmu kļuvusi sievišķīgāka, jo manā garderobē ienākušas arī kleitas un kurpes. Man ir diezgan klasisks ģērbšanās stils, gandrīz nekrāsojos, ja nu vienīgi uz kādām svinībām. Tomēr man patīk kā jau katrai meitenei iepirkties un pucēties,” saka Lelde Priedulēna. Kas skeletonisti aizrauj ārpus sporta? „Ceļošana, iespēja izzināt jaunas kultūras, paskatīties, kā dzīve norisinās citur. Labi pavadīt laiku un izbaudīt dzīvi. Neesmu tamborētāja un šmorētāja, vairāk esmu tendēta uz to, lai kaut ko jaunu ieraudzītu un uzzinātu.”

Kādu tālāko attīstību Leldei Priedulēnai prognozē treneris Dainis Dukurs? „Meitene ir baigais malacis,” viņš vēlreiz paslavē. „Viņa ir gan labāka braukšanā, gan startā un arī psiholoģiski kļuvusi stiprāka, jo ir vajadzīgs tas sakodiens, lai varētu tālāk cīnīties. Jācer, ka tas sakodiens ir tik stiprs, ka atbilst pirmajam sešiniekam. Mūsu skeletona komanda strādā ar simtprocentīgu atdevi. Lielo valstu komandas ir nākušas runāties un teikušas: „Mēs no jums mācāmies, ar kādu attieksmi jūs strādājat, cik jums viss ir organizēts un pārdomāts.” Tāda ir mūsu sapratne par darbu. Mēs esam lepni, ka mums ir tādi audzēkņi. Lelde ir apliecinājusi, ka viss neapstāsies ar brāļiem Dukuriem, ka ir turpinātāji.”

Lelde PRIEDULĒNA

Skeletoniste, LU studente

Dzimusi: 1993. gada 20. jūlijā Siguldā

Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte, specialitāte — analītiskā ekonomika

Augums, svars: 163 cm, 59 kg

Sportā: no 15 gadu vecuma, trenējusies arī vieglatlētikā

Treneris: Dainis Dukurs

Lielākie sasniegumi sportā: 14. v. olimpiskajās spēlēs Sočos, 1. v. 2016. g. pasaules junioru čempionātā, 4. v. 2013. un 2015. g. pasaules junioru čempionātos, 2016. gada PK izcīņas posmos 5., 6. un 4. vieta

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs

Vaļasprieki: ceļošana, pludmales volejbols