Galvenā spēka smalkās nianses
Latvijas Olimpiskā vienība (LOV) nebūt nav tikai organizācija, kurā iekļūstot, sportistam tiek garantēts zināms finansiāls atbalsts. Vispirms tā ir iestāde, kas rūpējas par atlētu veselību. Mediķi ir tās galvenais spēks, un to vada LOV galvenā ārste Līga Cīrule.
Komandējumi vismaz 150 dienas gadā, darbs tad, kad citiem svētki — olimpiskās spēles, pasaules, Eiropas čempionāti un citas sacensības, kas kā likums notiek brīvdienās —, nepieciešamība reaģēt un rīkoties jebkurā diennakts stundā… Tāda ir LOV sporta ārstu ikdiena, kurā ieskatu sniedz Līga Cīrule.
— Sporta ārsts — savdabīga profesija. Jūs ārstējat visspēcīgākos, visveselākos cilvēkus!
— Gribētos, lai viņi būtu visveselākie. Tāpēc mēs cenšamies. Diemžēl lielās slodzes dara savu, un veselība sāk bojāties.
— To līdzjutējuši ir pamanījuši, ka augstas klases sportisti sezonas laikā bieži sūrojas par sadzīviskām kaitēm. Te iesnas, te saaukstēšanās, te atkal kārtējais vīruss… Kāpēc viņiem tās vainas tik masveidīgi uzbrūk?
— Tāpēc, ka, sportistam sasniedzot savu fiziskās sagatavotības jeb sportiskās formas virsotni, ķermenī veidojas atvērtā loga sindroms. Visa hormonālā un neirohumorālā sistēma nonāk stāvoklī, kad uzņem jebkurus mikrobus. Viss, kas lido garām, ielido ķermenī, kurš ir sagatavots milzīgai fiziskai slodzei, bet, kuram, tēlaini sakot, vairs nav resursu aizsardzībai. Tas ir gluži fizioloģisks process. Spēcīgs vienlaikus kļūst arī vājš.
Tāpēc atlētu attieksmei pret savu veselību jābūt ļoti profesionālai. Pirms sacensībām tie sportisti, kuri patiešām grib sasniegt izcilus rezultātus, neiet pat uz veikaliem, par burziņiem, tusiņiem nemaz nerunājot. Sēž mājās vai viesnīcas numuriņā, kur ir mazāks risks, ka kāds atnesīs mikrobus no ielas. Un nevajag pārmest, ka viņi ir tik nekomunikabli. Piemēram, Ļena Prokopčuka pirms starta savos lielajos maratonos mēnesi neiet uz veikalu un arī citādi vairās atrasties plašākā sabiedrībā. Ja viņa, tuvojoties savas formas virsotnei, nedod, Die’s, saslims, vismaz pusgada darbs būs vējā!
— Publisks priekšstats, ka sporta ārsts vispirms ir traumatologs…
— Tas droši vien radies, vērojot sacensības sporta spēlēs, kur maču laikā traumatologa iemaņas visvairāk nepieciešamas. Rietumos gan arī traumatologi visbiežāk kvalificējas par sporta ārstiem. Es pat tagad nezinu nevienu augstskolu, kurā sporta medicīnu studē jau no pirmā kursa, kā to mēs savulaik sešus gadus darījām Tartu universitātes Medicīnas fakultātē. Tagad šo specialitāti iegūst rezidentūrā.
— Tartu universitātē šāds kurss vairs neeksistē?
— Nē. Vismaz jau desmit gadus.
— Kur tagad var kļūt par sporta ārstu?
— Jāstudē medicīna mūsu pašu vai ārvalstu universitātēs. Beidzot LU vai RSU, ir divas vietas sporta ārstiem, kas četrus gadus, rotējot pa dažādām iestādēm — LOV ieskaitot —, specializējas šajā profesijā.
— Jūsu rindas papildina jauni speciālisti?
— Ilgu laiku mēs LOV bijām pieci sporta ārsti ar Tartu izglītību — Digna Jukmane, Zane Krūze, Valda Kuģe, Aldis Cīrulis un Irīna Vīksne, kas tagad galvenokārt strādā ar ehokardiogrāfu. Tagad mums pievienojies Jānis Kaupe, kas studēja medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē, pabeidza rezidentūru un nu strādā ar bobslejistiem. Viņš, būdams BMX riteņbraucējs, nāca uz mūsu testiem, un funkcionālo spēju diagnostikas laboratorija viņu tā ieinteresēja, ka jau no pirmā kursa Jānis kļuva par savējo.
— Vai tas nozīmē, ka sporta ārstos nonāk caur sportu?
— Tas ir ļoti vēlams. Uz olimpisko vienību mācīties nākuši arī vairāki rezidenti, kas paši nekad nav sportojuši, un, šķiet, neviens no viņiem nav palicis sporta medicīnā. Kad mēs stājāmies Tartu universitātē, obligāta bija vismaz otrā sporta klase.
— Ar ko sporta ārsts ir īpašs?
— Sporta ārsts ir viss vienā. Viņam jāmāk taisīt un analizēt kardiogrammas, jāorientējas traumatoloģijā, jāprot ārstēt vīrusu saslimšanas un citas slimības… Pirmssezonu treniņnometnes bieži tiek rīkotas itin nomaļās vietās, kur tuvumā nav ne slimnīcu, ne laboratoriju, ne citu kolēģu. Ar visu galā jātiek pašam. Citreiz jāšuj, citreiz jābindē… Zobus gan vēl neesmu rāvusi.
Sporta ārstam jāmācās visu mūžu, cenšoties aptvert iespējami vairāk nozaru. Klasiskajā medicīnā raksturīga šaura specializācija. Droši vien tas ir pareizi — vienu lietu apgūt perfekti. Bet sporta ārstam tas īsti neder, viņam jābūt gatavam dažādiem dzīves gadījumiem. Viņš vairāk līdzinās ģimenes ārstam, kam arī jābūt iespējami vispusīgākam. Tikai mums vēl jāzina, kas ar organismu notiek milzīgu slodžu laikā un pēc tām.
— Allaž tiek slavināti jūsu fizioterapijas brīnumdari Mareks Osovskis, Edvīns Lešenkovs…
— …viņi nav vienīgie. Vēl ir Agris Potašsun mūsu jaunākais kolēģis Rihards Ūdris, kā arī masieris Māris Eikens.
— Un LOV nav neviena traumatologa!?
— Divi traumatologi — dakteris Jānis Jurkēvičs un dakteris Vitolds Viļums, kā arī radiologs dakteris Pēteris Līkums konsultēt mūsu sportistus nāk no klīnikas Orto, kur pieejamas arī ļoti modernas diagnostikas metodes.
— Jūsu fiziskā darba spēju diagnostikas laboratorija ir vienīgā Latvijā.
— Sevišķi svarīga tā ir izturības sporta veidu pārstāvjiem, jo, atlētus regulāri testējot slodzes laikā ar nepārtrauktu sirds—asinsvadu un elpošanas sistēmas kontroli, ļauj sekot trenētības dinamikai, treneriem palīdz koriģēt darba plānus. Laboratoriju jau no tās pirmās darbadienas vada sporta ārste Digna Jukmane, no bobsleja brīvajā laikā viņai palīdz kolēģis Jānis Kaupe. Ar oktobri laboratorijā sāk strādāt arī kardiologs. Vēl ir četri laboranti. Kopā ar dažādām testēšanas iekārtām un aparatūru mums tur sen jau ir par šauru.
Mēs apkalpojam ne tikai aptuveni 180 LOV sastāvā iekļautos sportistus. Mums ir atsevišķi līgumi ar federācijām. Piemēram, uz laboratorijas testiem nāk visu virslīgas komandu futbolisti, pie mums bieži redzami basketbolisti, arī citu sporta spēļu pārstāvji. Liela interese ir dažādu vecumu amatieriem, kas startē velomaratonos, garo distanču skrējienos. Tas priecē, ka cilvēki rūpējas par savu veselību un savas spējas grib izmantot racionāli.
— Kur vēl — bez LOV — var nokļūt sporta ārsta aprūpē?
— Valsts Sporta medicīnas centrā Raiņa bulvārī, kas galvenokārt apkalpo sporta skolu audzēkņus. Ir privāta Sporta medicīnas laboratorija Juglā, kur strādā daktere Sandra Rozenštoka, Āris Aivars un Dags Čuda pieņem SIA Sporta medicīna 1… Nav daudz sporta ārstu. Sporta spēļu komandas viņus bieži meklē un nevar atrast.
— Sporta ārsti specializējas konkrētos sporta veidos?
— Ja strādā ar kādu hokeja vai basketbola komandu, tad tas iznāk gluži automātiski. Mēs LOV esam tikai seši, bet olimpisko sporta veidu vien ir sešas reizes vairāk. Nevaram tik šauru specializāciju atļauties. Protams, turamies pie saviem sporta veidiem, jo svarīgi ir atlētus un viņu problēmas zināt gadiem ilgi. Tad jau pēc acīm redzam, kas atkal noticis.
— Kuri ir galvenās ārstes sporta veidi?
— Oi, man ir daudz sportistu! Smaiļotāji un kanoe airētāji, šķēpmetēji un citi vieglatlēti, peldētāji, vingrotāji, BMX braucēji…
— Sporta ārstu Cīruļu ģimene taču stāvējusi pie BMX šūpuļa!
— Jā, jā, jā (smejas)… Šūpinu to līdz pat Štromberga otrajai olimpiskajai zelta medaļai.
— Un sākot ar 1994. gadu, kad jūsu dēls Andis kļuva par Latvijas pirmo Eiropas čempionu!
— Jā, viņš uzvarēja septiņgadīgo zēnu grupā. Pusstundu vēlāk deviņgadīgajiem par Eiropas čempionu kļuva arī Artūrs Matisons. Tie bija ļoti skaisti laiki, kad mēs visi draudzējāmies un ģimenēm pārvietojāmies no vienām sacensībām uz otrām. Tad tas vēl nebija olimpiskais sporta veids, un viss notika daudz sirsnīgāk.
— Sporta medicīna asociējas ar robežšķirtni, aiz kuras sākas dopings…
— Mūsu pienākums ir rūpēties, lai sportisti spētu sasniegt visaugstākos rezultātus tikai godīgiem līdzekļiem. Pret dopinga izmantošanā pieķertiem sporta ārstiem tiek vērstas bargas sankcijas. Aizliegums ierasties olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos ir tas maigākais. Sods atkarīgs no starptautisko federāciju un nacionālajām likumdošanām. Francijā, Spānijā, citās valstīs vēl liek arī cietumā.
Ļoti sekojam līdzi tam, kādus medikamentus, un jo sevišķi uztura bagātinātājus, iepērkam. Fiziskās spējas cenšamies atjaunot citādos veidos — ar fizioterapiju, visādām procedūrām.
— Ar uztura bagātinātājiem pilni veikali, vēl individuālie dīleri piedāvā. Kā amatiersportistam atšķirt, kura manta ir tīra?
— Es viņu vietā bez sporta ārsta rekomendācijas nelietotu neko. Ģimenes ārsti stāsta par atlētiskiem pacientiem, kas nāk ar sūdzībām no trenažieru jeb fitnesa zālēm un kuriem analīzes rāda bojājumus aknās un nierēs. Skaidrs, ka viņi kaut ko pārlietojušies nesakarīgās devās. Tādiem liekas, jo vairāk ierīsi, jo stiprāks būsi. Un tad vēl neadekvāta slodze. Daudzviet šajās zālēs tā dēvētie instruktori rekomendē un paši tirgo nezin ko. Nevienu neinteresē, kādas tev ir analīzes, cik tu sver un ko tu grasies darīt. Es nerunāju par zivju eļļu, bet olbaltumiem un kreatīniem ir ļoti svarīgi, kad un cik tos dzer attiecībā pret ķermeņa svaru, kāda būs tava treniņslodze un vai tavs veselības stāvoklis vispār ļauj tos lietot.
Vienmēr, kad tiek apstiprināts kārtējais LOV sastāvs, mēs visiem sportistiem un treneriem rīkojam seminārus, kuros piedalās arī neatkarīgas institūcijas — Latvijas Antidopinga komitejas speciālisti, kas smalki izskaidro visu, ko sportists nedrīkst darīt un kādas tam būs sekas. Šie semināri ir obligāti visiem LOV dalībniekiem, arī tiem, kuri pie mums jau ir gadiem ilgi, jo katru gadu antidopinga cīņā ir būtiski jaunumi.
— No sporta ārsta gaida brīnumus — ka slims sportists jau nākamajā dienā varēs stāties uz starta vai pārplēsts muskulis saaugs nedēļas laikā!
— Treneru un sportistu uzstādījums jau reizēm pārsniedz fantastikas robežu. Mēs, protams, cenšamies, bet ir gluži fizioloģiski neiespējami procesi. Ja muskulis ir saplīsis, tas nesadzīs ātrāk par trim nedēļām. Nav tādu brīnumzāļu!
— Un tomēr protat cietējus ātrāk dabūt uz kājām!
— Parasti ārsts iedod zāles un saka — atnāciet pēc nedēļas! Mēs ar saviem pacientiem strādājam katru dienu, dažkārt viņi nāk pat divreiz dienā. Kaut ko dodam, liekam, veicam procedūras, lai viss ātrāk iet uz priekšu.
— Ir taču bijuši gadījumi, kad sporta ārsts jūtas kā Dievs — no bezcerīgas situācijas atlētu dabūjis uz kājām?!
— Bet ne vienmēr šādas situācijas vērtējamas viennozīmīgi. Kad dzirdi — sportists lielās — pirmajā braucienā kritis, dabūjis smadzeņu satricinājumu, galva reibusi, bet tik un tā braucis arī otrajā, pārņem šausmas. Protams, sportists gatavs varoņdarbiem, simptomus var noņemt, bet — kas ar viņa veselību būs pēc gadiem? Sporta ārstam, izšķiroties par rīcību, jādomā arī par savu atbildību. Ne tikai par mirkļa emocijām, lai arī cik lielas medaļas spožums tās apspīdētu.
— Esat arī tāds kā poligons jaunām, efektīvākām metodēm?
— Eksperimentus un izmēģinājumus gan neveicam, vienkārši kādas metodes varbūt ātrāk sākam pielietot. Piemēram, traumu ārstēšanai ar trombocītiem bagātinātas plazmas injekcijas. Paņem tavas asinis, īpaša aparatūra tās sadala frakcijās, plazmu injicē bojātajā muskulī vai locītavā, tādā veidā paātrinot atjaunošanās procesu.
Ir kādas ķīniešu korporācijas ultraskaņas aparāts, kas dod adatu terapijai līdzīgu efektu. Ar to arī palīdzam ātrāk tikt galā ar traumām.
— Pirms sešiem gadiem karstajās Pekinas spēlēs pārsteidzāt, mūsu sportistus peldinot ledus vannā…
— Tagad jau ir krioterapija — ar aukstuma strūklu audus sasaldē dziļi. Labi palīdz hroniskām un īpaši akūtām vainām. Cietušajā vietā saraujas asinsvadi, samazinās tūska, iekaisums, sāpes…
— Pirms divām olimpiādēm brīnījāmies par teipu lentēm atsevišķiem sportistiem. Tagad jau meitenes pat uz dančiem neiet, ja nav noteipotas…
— Jā, jā — teipi ir ļoti populāri. Bet, pareizi lietoti, tie tiešām arī palīdz. Teips var gan muskuļa darbību stimulēt, gan muskuli atbrīvot. Ja tas traumēts, ar šo lenti daļēji var to aizvietot, lai muskulis nepārslogojas un ātrāk dzīst. Ar speciālu teipu sistēmu var veicināt limfu aizteci, tautas valodā sakot, likvidēt sapampumu. Var stabilizēt locītavu, ja bojātas saites. Ir dažādas metodes un pielietojums.
— Vai krāsām arī ir nozīme?
— Neliela nozīme ir. Atceramies, bija zilā lampa… Zilā ir pretiekaisuma krāsa, sarkanā — stimulējoša. Sākumā bija tikai triju krāsu teipi, vēl miesas krāsā. Tagad tos var redzēt pat nacionālo karogu krāsās.
— Kaut kas no tautas dziedniecības arī ienāk sporta medicīnā?
— Izmantojam diezgan daudzus dabīgos līdzekļus. Mūsu pašu Inovatīvo biomedicīnas tehnoloģiju institūta izstrādātos biešu ekstraktus sportā ļoti labi lietojam. Starp citu, tagad pasaulē un tieši sportā ir sarkano biešu bums, jo secināts, ka šie dārzeņi paplašina asinsvadus. Nekur nav pazudušas kumelītes, medus, smilkšērkšķu ogas, citas veselīgas dabas veltes.
— Atlētu sagatavotība sasniegusi maksimumu un uzvaras likteni izšķir nianses, bieži vien psiholoģiskā sagatavotība, kas palīdz savas spējas visefektīvāk izmantot. Jūs arī šajā ziņā varat ko līdzēt?
— Cenšamies. Pie mums strādā sporta psiholoģe Dace Eikena, viņa daudziem palīdzējusi. Bet šajā jomā viens visiem neder. Reizēm meklējam palīdzību arī pie citiem speciālistiem, bet sporta psihologu Latvijā ir diezgan maz.
— Tai vajadzētu būt profesijai ar nākotni!
— Paklausoties jauniešos, to vien dzird, ka visi studē psiholoģiju. Bet kur viņi paliek? Tiesa, mūsu augstskolās laikam sporta psihologa diplomu iegūt nevar. Jāstudē kaut kur ārzemēs. Ir mūsējos semināros izglītojuši Austrālijas, Zviedrijas speciālisti.
— Jēdziens sports jau nozīmē konkurenci. Tātad neviens speciālists ar savām jaunākajām metodēm nedalīsies. Viss pašiem jāatklāj…
— Smalkās niansēs droši vien. Globālākās lietās viss drīzāk atkarīgs no naudas, cik par to prasa. Bet viens psihologs nav panaceja visiem. Vienam viņa metode var brīnišķīgi palīdzēt, citam — nedot nekādu efektu. Tas nav kā viena tablete pret saaukstēšanos, kas palīdz visiem. Katra galvā risinās tik sarežģīti procesi… To dēļ jau katrs ir unikāla personība.
Līga CĪRULE
Latvijas Olimpiskās vienības galvenā ārste
Dzimusi: 1961. gada 10. martā Rīgā
Izglītība: Ikšķiles pamatskola, Rīgas 49. vidusskola, Tartu Valsts universitātes Medicīnas fakultāte sporta medicīnas specialitātē
Sportā: no 12 gadu vecuma trenējusies basketbolā, TTP sporta skolā
Darba gaitas: sporta ārste Murjāņu sporta ģimnāzijā, kopš 2002. gada — Latvijas Olimpiskajā vienībā
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu pieaugušu bērnu māte
Vaļasprieki: slēpošana, riteņbraukšana, ceļošana
