Nerona laiki, 1936. gads…
Pasaules eksčempions smaiļošanā un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) goda prezidents Vilnis Baltiņš smej, ka visu laiku nodarbojoties ar atjaunošanu. Viņš bija krusttēvs LOK atjaunošanai un arī golfa dzimšanai Latvijā, bet Rio… “Ar lielu emocionālu bijību sekoju golfa atjaunošanas debijai olimpiskajās spēlēs,” stāsta sirmais vīrs no Ugāles Dēnaviem, kas jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu skaidri pārredz visu olimpiskās kustības laukumu. Viņam ir savs spriedums par XXXI olimpiādes spēlēm Riodežaneiro.
Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka uzvarēja brits Džastins Rouzs,” sarunu turpina Vilnis Baltiņš (attēlā). Tieši viņš nemitīgi popularizēja ideju, ka golfam jāatgriežas olimpiskajā kustībā, turklāt, sekojot tiem ideāliem, kādi tajā valdīja pirms 116 gadiem, kad golfā olimpiskās medaļas tika izcīnītas iepriekšējo reizi.
Citu iemeslu dēļ es nemaz negribētu atrasties šeit, jo pārējais fons ir šausmīgs — nemitīgi dopinga skandāli, SOK locekļa Patrika Hīkija publisks arests… Tas viss grauj olimpisko kustību. Es zinu — tās ir tikai virsotnes. Iemesli, kāpēc tā notiek, ir daudz dziļāki. Tas nav tikai uz brīdi — viens otrs skandāls, kas nodzisīs. Nē, tas ir rezultāts lielajai pretrunai starp to, kāda olimpiskā kustība bija iecerēta un kur politiķi un biznesmeņi to ieveduši. Esam lielā krīzē.
Vēsturiski vērtējot, tagad ir jaukta situācija. Olimpiskās kustības Romas laiku krīze un vienlaikus ir 1936. gads. Paskaties, kādi karogi te visvairāk plīvo…”
— Un Latvijas karogu nemana. Esam bez medaļām…
— Ar lielu satraukumu gaidīju šo brīdi, kas nu beidzot pienācis. Ir potenciāls vinnēt, bet Dieva zīmes sakrīt tā, ka paliekam aiz svītras. Tikpat labi varēja būt arī četras medaļas. Nelaimējās ar tiesneša kļūdu svarcelšanā, traumas septiņcīņā dažās disciplīnās neļāva sasniegt reāli iespējumus rezultātus, cīņā ne to pretinieci izloze nolika pretī, smaiļošanas sprintā rezultāti tik blīvi, ka viens mazliet spēcīgāks īriens jau var izšķirt visu. Šoreiz mums nebija čempiona potenciāla, bet bronzas medaļas varēja būt mierīgi.
Tūlīt visi klups virsū Olimpiskajai komitejai. Bet LOK ir noorganizējusi, un es zinu ar kādām grūtībām, spicei vislabākos apstākļus, kas varbūt pat ir par daudz labi. Ir novērotas likumsakarības, ka, uzlabojoties materiālajai situācijai un sportistu servisam, rezultāti krītas pretēji tiem, kam nav nekā. Es nesaku, ka speciāli jārada slikti apstākļi un grūtības.
Olimpiskā komiteja nevar neko vairāk izdarīt. Tāpat jau par daudz esam uzņēmušies. Tauta jau domā, ka LOK sportā ir galvenais orgāns, un prasa, lai dara visu. Bet LOK ir sabiedriska organizācija ar ierobežotām tiesībām. Kādas tiesības, piemēram, Olimpiskajai komitejai kontrolēt tos miljonus, kas tiek nodoti treneru algām sporta skolās? Kurš vispār to kontrolē un kurš skatās — naudu izlieto pareizi vai nepareizi? Nezinu.
— Ko nu darīt?
— Galvenais — sameklēt potenciālos talantus un darbspējīgos. Tā ir liela problēma. Šis slānis netiek regulēts, pat grūti iedomāties, kā to izdarīt. Bet katrā ziņā risinājums jāmeklē. Izglītības ministrija tagad taisīs skandālu, kāpēc nav medaļu?! Bet tai vispirms jāatbild par to, kas notiek ar skolu sportu. Kā Latvijā risināt jaunatnes sporta problēmas? LOK ir iedevis olimpiādes, bet kas notiek pirms un pēc tām? Kā noturēt jaunos talantus sportā, veidojot veselīgu attieksmi pret to. Nevis tikai ģenerēt sapni par sportistu kā šovbiznesa zvaigzni.
Varbūt disciplīnu vajag lielāku un skatīties stingrāk. Sportists izcīna medaļu Eiropas čempionātā sporta veidā, kur maza konkurence, tiek pie galda Olimpiskajā vienībā, un tādā veidā tur gadu no gada mierīgi sēž. Kā daža meitene teikusi: “Man patīk tāds dzīvesveids!” Kāpēc citiem jāpūlas, lai viņa varētu baudīt tādu dzīvesveidu?
— Septembra beigās LOK vadības vēlēšanas…
— Diezin vai ir pareizi LOK Izpildkomitejā ievēlēt atsevišķu federāciju vadītājus, kas kopējai lietai pienesumu nedod, bet tikai velk deķi uz savu pusi. Kur gan Ģenerālajā asamblejā skatās balsotāji, kas tādējādi paši paliek plikāki?! Tagad ir vēl trakāks uzskats — ka LOK jābūt tikai federāciju cilvēkiem, bet tieši nefederāciju cilvēki devuši to labumu, kas bijis, jo viņi par kopumu domā, nevis savu deķi. Prasās iesaistīt jaunus cilvēkus, kas domātu par visiem, nevis tikai par sevi — sēž un skandālus taisa, lai tikai kaut ko savējiem izspiestu. Es tur daudziem būtu devis pa galvu riktīgi.
Tiesa, varbūt tas ir mans — veča — nīgrais skatījums. Neesmu kategorisks, varbūt es kaut ko nesaprotu. Bet jaunajos mainīt gribētājos man daudzi izskatās pēc pašlabuma meklētājiem.
