Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Organizācija 001

Pirms 25 gadiem norisinājās trīs vēsturiski notikumi, kas satricināja padomju Latviju, neatgriezeniski ievadot tās galu: jūnijā — radošo savienību plēnums, oktobrī — Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, 19. novembrī — Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošana.

Šajā ceturtdaļgadsimtā spilgtākās LOK personības ir atjaunošanas iniciators, pasaules eksčempions smaiļošanā, atjaunotā LOK pirmais prezidents (līdz 2004. gadam) Vilnis Baltiņš un pirmais ģenenerālsekretārs (līdz 2004. gadam), tagadējais LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Gadadienas priekšvakarā ar viņiem sarunājas abu cīņubiedrs, tolaik žurnāla Liesma, tagad Sporta galvenais redaktors Dainis Caune.

Dainis Caune:Šodienas ausīm aicinājums atjaunot LOK neizklausās nemaz tik dumpiniecisks. Nebijām pret padomju Latviju, tēlojām pat rūpes par PSRS prestiža vairošanu. Laikam jāpaskaidro, kāpēc tā.

Vilnis Baltiņš:Tagad zinām, kā viss beidzās. Tad vēl skaidrs nebija nekas.

Aldons Vrubļevskis:Tad vēl retais bija pārliecināts, ka PSRS tiešām sabruks.

Vilnis Baltiņš:Mūsu aizsegs bija — PSRS konstitūcija paredz iespēju savienotām republikām piedalīties starptautisku organizāciju darbībā, un mēs to izmantojām.

Dainis Caune:Arī tad rietumnieki mūs uzskatīja par trakiem karstgalvjiem un nemitīgi bremzēja, atgādinot, ka jāiet soli pa solītim.

Vilnis Baltiņš:Nevajag kautrēties no tā, ka tā bija. Krievijas disidenti protestēja nevis pret to, ka viņu biedrus arestēja, bet pieprasīja arestētajiem atklātu tiesu. Tādā spriedums jāargumentē ar likumu, un iznāk, ka viņus nevar bāzt čokā! Tā bija Krievijas disidentu skola.

Aldons Vrubļevskis:Mums taču bija pat Latvijas PSR ārlietu ministrija! Vilni, tāpēc tu iesaistīji tās darbinieku Daini Zelmeni?

Vilnis Baltiņš:Arī. Vairāk gan tāpēc, ka viņš bija mans kursabiedrs universitātē.

Dainis Caune:Atjaunošanas procesā piedalījās ļoti daudzi juristi…

Aldons Vrubļevskis:Ļoti daudzi ne, bet daži. Tautas frontē arī bija — Bojārs, Bišers…

Vilnis Baltiņš:Tautas fronte bija pēc tam! Topošā Latvijas Juristu biedrība, modelējot mūs, atjaunoja savējo. Ar numuru 001 reģistrēta sabiedriskā organizācija ir Latvijas Olimpiskā komiteja, ar 002 — Juristu biedrība. Atjaunota! Tas bija ļoti svarīgi — uzsvērt, ka mēs turpinām pirmajā republikā iesākto, nevis dibinām kaut ko jaunu. Tieši pie mums pirmo reizi izskanēja vārds atjaunot, nevis taisīt jaunu. Man liekas, ka Tālavs Jundzis nāca klajā ar šo ideju.

Dainis Caune:Tomēr precizēsim — Latvijas Tautas fronte tika dibināta 1988. gada 8. oktobrī, vairāk nekā mēnesi pirms LOK atjaunošanas.

Vilnis Baltiņš:Tu kā tāds īstais vēsturnieks — ja nav papīra, tad nav bijis! Viņi bļauj — kurelieši nebija nekāda Latvijas Centrālās padomes militārā organizācija! Kur ir dokuments, ka tāds lēmums pieņemts?! Kara laikā, veidojot slepenas organizācijas, vajadzēja īpašus dokumentus rakstīt?.. Visi tāpat zināja, kas ir kurelieši.

Mēs darbojāmies jau no pavasara. Un Jundzis kā centrālais jurists sēdēja pie mums.

Aldons Vrubļevskis:Vēlāk es pieaicināju Latvijas Universitātes starptautisko tiesību speciālistu Aivaru Fogeli un Dainis Rietumvācijā atrada Egilu Levitu.

Vilnis Baltiņš:Mūsu atjaunoto tiesību jēdziens bija ļoti svarīgs starptautiski. Varējām SOK prasīt — mēs bijām, kāpēc vairs neesam, kur palikām?

Aldons Vrubļevskis:Un iedzinām stūrī PSRS, kas nevarēja pierādīt, ka viņi būtu uzņemti mūsu vietā tādēļ, ka pārņēmuši teritoriju. SOK 1952. gadā svarīgi bija, lai tik Padomju Savienība piedalās Helsinku spēlēs, par formalitātēm daudz neuztraucoties. Tas mums bija izcils arguments — no olimpiskās kustības pēc trīsdesmitajiem gadiem neviens mūs nav izslēdzis, nevienam savas tiesības neesam atdevuši, tagad mēs tās prasām atpakaļ.

Dainis Caune:Mani 1988. gada pavasarī vai vasaras sākumā Vilnis noķēra uz ielas pie Dailes teātra. Kā bija ar tevi, Aldon?

Aldons Vrubļevskis:Kopā ar Jāni Siliņu bijām aizgājuši uz Tērbatas ielu 76, kur tolaik atradās RASMS (Republikas Augstākā sporta meistarības skola), augšējā stūra kabinetā pie Riteņbraukšanas nodaļas vadītāja Ilmāra Janova runāt par neatkarīgas BMX federācijas statūtiem. Tur bija arī Vilnis, ar kuru Janovs mūs iepazīstināja. Aicinājums atjaunot LOK jau bija publicēts, un es par to izteicu kādu komentāru. Uz ko Vilnis atbildēja: „Ja jau tu esi tik gudrs, tad nāc un pasaki to visiem!” Tā es nokļuvu pie apaļā galda Ļeņina (Brīvības) ielā 85.

Dainis Caune:Tolaik tur atradās Kinofonds, ko Vilnis vadīja…

Vilnis Baltiņš:…vienā stāvā Kinematogrāfistu savienība un Interlatvija arī. Tur koridorā es satiku autobraucēju Olafu Ozolu. Uz pirmo sapulci laikam sanāca tikai pieci cilvēki. Vēl Maigonis Geistards, olimpiskais vicečempions basketbolā Valdis Muižnieks un sporta žurnāliste Mairita Solima. Pirmā ideja bija presē nopublicēt, ka mums vajag savu Olimpisko komiteju.

Dainis Caune:Tagad jau neviens vairs nesaprot, kāda problēma kaut ko publicēt?! Toreiz cenzūra vēl strādāja ar pilnu sparu, neko nebija iespējams nodrukāt bez tās akcepta. Starp citu, vizītkartes ieskaitot! Pat primitīvas kopējamās mašīnas kontrolēja drošības dienesti.

Aldons Vrubļevskis:Jūs toreiz pulcējāties vēl pirms Valdis Kleinbergs panāca, ka radošo savienību plēnuma rezolūcijā ieraksta prasību ļaut Latvijas sportistiem olimpiskajās spēlēs startēt ar savu komandu?

Vilnis Baltiņš:Radošo savienību plēnums notika jūnija sākumā. Mēs tikāmies agrā pavasarī, kad nekā vēl nebija. Uldis Bērziņš man atnesa pavairot Igaunijas radošā plēnuma materiālus. Tad par tādu pasākumu te neviens vēl nerunāja. Un daudzi nemaz negribēja dzirdēt. Arī, kad jau staigāju apkārt ar LOK ideju. Starp sportistiem un treneriem ļoti maz bija tādu, kas atbalstīja. Tas arī saprotams, viņiem Maskava maksāja naudu. Cepuri nost Krivāna un Volodkēviča priekšā. Kas vēl — Kisiels, Strubergs… Tie uzreiz atbalstīja. Bet daži bļāva kā apzagti: „Tu taisies sagraut visu sportu! Ko tu te iedomājies?!”

Vistrakākais būtu, ja federāciju priekšnieki, kas lielākoties bija nomenklatūras cilvēki, tādi kā Rubiks, saietu kopā un nodibinātu savu PSRS olimpiskās komitejas Latvijas nodaļu. Tad mums vairs vispār nebūtu par ko runāt. Vēlāk jau viņi to arī centās izdarīt. Bet mēs jau bijām LOK atjaunojuši.

Sporta komitejas priekšsēdētājs Daumants Znatnajs kādu nedēļu iepriekš sasauca lielāko sporta federāciju priekšniekus, kas lielākoties bija nomenklatūras darbinieki. Rubiks sēdēja tieši pretī un zvērojošām acīm skatījās: „Nu pagaidi tikai! Pie pirmās izdevības pakāršu!” Visi viņi tur sēdēja tādi. Smagākā sanāksmē nekad mūžā neesmu bijis. Es vēl drošībai Peteru paņēmu līdzi. Tad mēs ierunājāmies, ka varam jau dibināt tikai pagaidu komiteju. Tas nomierināja, un viņi vairs mūs nešturmēja. Atjaunošanas konferencē daudzi bija pret šo terminu. Varēja jau nobalsot un svītrot to vārdu, bet es, būdams solīds cilvēks, negribēju mānīties. Znatnajam biju apsolījis, ka būs pagaidu Olimpiskā komiteja. Viņš bija tik priecīgs! Ja jau pagaidu, tad tas nekas nav…

Aldons Vrubļevskis:Znatnajs bija klāt. Viņš nebija atklāti pret.

Vilnis Baltiņš:Vispār tajā sapulcē tvaiku nolaida Forands, kurš teica: „Viņi tāpat to Olimpisko komiteju uztaisīs, mums jāiet iekšā un jākontrolē situācija.”

Aldons Vrubļevskis:Mēs tomēr gala dokumentā oficiāli deklarējām, ka tiek atjaunota Olimpiskās komitejas darbība Latvijā. Ar piebildi, ka līdz brīdim, kad to atzīs SOK, tās nosaukums būs pagaidu Latvijas PSR Olimpiskā komiteja. Bet mēs jau tad noformulējām, kas ir atjaunots.

Dainis Caune:Tāpēc Daugavas sporta namā atjaunošanas konferenci prezidijā vadīja vairāki juristi.

Aldons Vrubļevskis:Divi. Tālavs Jundzis un es.

Dainis Caune:Vēl prezidijā bija Dainis Zelmenis…

Vilnis Baltiņš:Viņš ir vēsturnieks.

Aldons Vrubļevskis:Viņam kā Ārlietu ministrijas darbiniekam bija pieeja pie telefaksa aparāta, un viņš nosūtīja oficiālu ielūgumu SOK prezidentam Samarančam uz mūsu sanāksmi.

Vēl tur sēdēja Jānis Vilks, Vilnis un Laimonis Visockis.

Vilnis Baltiņš:Vilks ar Visocki bija tās mājas saimnieki.

Aldons Vrubļevskis:Jānis Vilks tolaik bija sporta biedrības Daugava priekšnieks, Laimonis Visockis strādāja republikas arodbiedrību padomē. Viņi ar saviem organizatoriskajiem resursiem nodrošināja konferences sasaukšanu.

Vilnis Baltiņš:Visockis darīja ļoti daudz un veiksmīgi. Mēs viņu gribējām vēlēt par ģenerālsekretāru. Bet vairāki LOK biedri, vecie sportisti kategoriski iebilda. Laikam, būdams funkcionārs, viņš kaut ko ne tā bija izdarījis. Viņi pat paziņoja, ja Visockis būs, mēs stājamies ārā! Tad Laimonis pats atsauca savu kandidatūru, sakot, ka viņš negrib izraisīt sporta sabiedrības šķelšanos.

Dainis Caune:Tas jau notika 1. decembrī — pirmajā ģenerālajā asamblejā. Atgriežamies 19. novembra konferencē…

Vilnis Baltiņš:Atceries, Fizkultūras institūta rektors Forands konferencē visu laiku bija briesmīgi aktīvs, no vietas lēca kājās ar replikām, gribēja savējos no zāles izvest laukā.

Aldons Vrubļevskis:Vajadzēja ļaut, lai iet.

Vilnis Baltiņš:Maza čupa būtu izgājusi.

Dainis Caune:Kā bija vadīt konferenci?

Aldons Vrubļevskis:Tāpat kā tiesas sēdi. Es taču biju tiesnesis. Es sapratu, ka ideoloģiski mēs darām to, ko valdošā un vienīgā partija negrib, bet es zināju arī, ka tas nav nekas nelikumīgs. Turklāt Latvijas Tautas fronte jau bija nodibināta, es no tiesnešu vidus biju izvirzīts tās pirmā kongresa delegāts. Man nebija nekādu politisku baiļu.

Dainis Caune:Bet par pozitīvu iznākumu tu biji pārliecināts?

Aldons Vrubļevskis:Protams. Visapkārt bija tāds atbalsts. No visām Latvijas malām bija saņemti vairāk nekā 100 000 parakstu, kas atbalstīja aicinājumu atjaunot LOK. Bija izstrādāta īpaša sistēma, kā konferencei izvirzīt delegātus — caur sporta biedrību rajonu padomēm, sporta skolām, federācijām. Interese bija milzīga. Ieradās gandrīz 500 delegātu, vēl tikpat viesu. Visiem nemaz vietas nepietika. Viņi visi brauca atbalstīt, balsot par, izņemot saujiņu cilvēku, kuri tajā brīdī vai nu baidījās, vai arī nevēlējās riskēt zaudēt privilēģijas, amatus un citus labumus. To, kas iebilda pret, nebija vairāk par vienu procentu.

Vilnis Baltiņš:Mūsu aktivitātes ļoti labi parāda, kas īstenībā bija Tautas fronte. Tā bija visas sabiedrības kustība, aktivitātes un rīcība. Faktiski tauta koriģēja LTF vadoņu rīcību. Vēlāk dažiem likās, ka viņi izdomājuši visu, kas tautai jādara. Bija otrādi. Ne jau Baltiņš atjaunoja LOK, to izdarīja Kinofonda galds Ļeņina ielā 85, visi tie tūkstoši, kas skrēja un parakstījās zem aicinājuma, un tas tūkstotis 19. novembrī Daugavas sporta namā. Bet tiek meklēti kaut kādi īstie baļķa nesēji.

Baļķis bija. Viens gals Maskavā, otrs — Vašingtonā. Tas bija pasaules baļķis. Notiekošais bija pasaules pretrunu risinājums. Pretrunu centrs bija Padomju Savienība, un mēs tur bijām iekšā. Tie pieci gadi… Cilvēki brīnās, kā mēs toreiz spējām būt tik vienoti?! Bet tad strādāja pilnīgi citas likumsakarības. Bija nobriedušas problēmas, un visiem bija viens mērķis.

Periods pēc 1992. gada analizējams pavisam no cita skatu punkta. Iepriekšējie pieci gadi bija pilnīgi citādāks laiks. Man tas sākās 1987. gada vasarā, kad Gorbačovs publiski pateica, ka vispārcilvēciskās vērtības ir primāras pār šķiriskām. Blaukt! Kāršu namiņš sabruka… Tas bija sākums. Beigas bija, kad atgriezāmies olimpiskajās spēlēs. Viss!

Baidījos, ka pēc šī emocionāliem pacēlumiem tik bagātā laika, iestāsies šaušalīgas paģiras. Tās, protams, iestājās, bet ne tik trakas.

Dainis Caune:Prezidenta vēlēšanas nebūt nebija vienkāršs process. Tika izvirzīti pieci pretendenti.

Aldons Vrubļevskis:Jā, jo bija jau pieņemts gandrīz vienbalsīgs lēmums atjaunot Olimpisko komiteju, tai klāt bija pielikts arī vārds pagaidu, un tad jau arī nomenklatūras cilvēki bija gatavi pretendēt uz amatiem.

Dainis Caune:Tika iedarbināta Foranda formula…

Aldons Vrubļevskis:Vilnis tomēr vinnēja pirmajā kārtā. Pārsvars bija acīmredzams.

Vilnis Baltiņš: Mēs gājām savu ceļu. Veidošanās procesā vēl mazliet palīdzējām Tautas frontei. Viktors Avotiņš bija nopietns tās aktīvists. Bija sapulces dzīvokļos, bet pirmās legālās sarunas notika pie tā paša mūsu apaļā galda Ļeņina ielā. Nāca veči, gribēja rakstīt programmas, es jau biju pārguris, gulēju uz krēsliem. Nākamā sapulce jau bija Rakstnieku savienībā, kur parādījās Bišers un Co. Man apskrējās dūša, un es vairs nemaz neinteresējos par to, lai iet iedams.

Tautas frontei arī bija kaut kāda sporta komisija, kas šķībi lūrēja, ko mēs te darām. Faktiski nākamā saskarsme ar Tautas fronti bija barikāžu laikā, kad mēs paprasījām — iedodiet mums objektus, ko apsargāt. Viss. Pēc tam ar Tautas fronti nekādas saskarsmes vairāk nebija. Kaut gan — kā nebija?! Mēs paši bijām Tautas fronte. Tautas frontē valdīja arī kaut kas nelabs. Kad Godmani kronēja par premjeru, es viņam prasīju, kā būs ar sportu? Viņš man strupi atcirta: „Šveica būs!” un lika saprast, ka nerunās ar mani.

Man liekas dīvaini, ka mēģina analizēt notikumus, it kā mēs izolētā, mazā teritorijā būtu visu izdarījuši. Dritvai kociņ! Paskaties vēsturē, paskaties atpakaļ, kā te viss ir bijis. Pēc pirmā Pasaules kara — vienā vietā tā, otrā — šitā, beigās, blaukt, pie Baltijas jūras trīs vienādas valstiņas. Vai primārā bija mūsu vēlme? Protams, tās netrūka, tomēr visu determinēja kaut kāda pasaules plūsma. Nākamais gājiens — demokrātiska iekārta un pēkšņi, blur, blur, blur, visās trijās valstīs diktatūra! Un tāpat vienādi viss tālākais.

Tātad, kas nosaka? Pasaules procesi. Kāpēc leišu vēsture ir citādāka? Tāpēc, ka tajā laikā lielā vara piederēja Romas baznīcai un viņi tai pakļāvās, kļuva par kristiešiem. Vēl apvienojās ar poļiem un izveidoja vienu no lielākajām valstīm Eiropā! Bet mēs katrs par savu dieviņu cīnījāmies. Tāpēc ir jārēķina, jārēķina! Protams, neviens tev neko nedotu, ja tu negribētu, neprasītu, nedemonstrētu aktivitāti. Bet nevajag iedomāties, ka tas ir izolēts process.

Dainis Caune:Vai tad arī tu biji tik gudrs?

Vilnis Baltiņš:Absolūti!

Dainis Caune:Kaut kā nedzirdēja tādas tavas runas!

Vilnis Baltiņš:Paga, paga… Es tajā laikā runāju par sporta lielo nepieciešamību, kaut gan pats jau biju no sporta aizgājis, un sports tagad iet tādu ceļu, ka es nemaz uz to negribu skatīties. Kas tas vairs par sportu? Absolūts šovbizness! Tāpat kā Senajā Romā.

Ko šobrīd Latvijā uzskata par sportu. Re, kur viens speciālais izdevums, paņēmu un izšķirstīju. Ņemsim kaut vai bildes, kas nosaka apziņu. Par hokeju 17 bildes, par futbolu — 11, par basketbolu — 10, par F-1 — 6, par bīčvolejbolu — 4, tas vēl labi, par tenisu — 2, par rokasbumbu un regbiju — pa vienai. Tiek eksponēts tas, kur ir piķis, kur pasaulē notiek lielais tirgus. Latviešu sportisti tikai septiņās bildēs, tikai viens raksts, kurā viņi rādīti kā paraugs, kam līdzināties. Pārējie ir skandāli, uzpūstas problēmas un naudas lietas. Ne jau tikai prese, televīzija dara to pašu. Nevis sports, bet tirgus sports!

Izdevējus vēl var saprast. Jāpelna nauda, tāds ir pieprasījums. Bet kāda ir valsts attieksme? Tā arī pakļauta tikai tirgum, prastam tirgum. Pirmais jautājums — profits ir? Ak, nav un nevar būt? Tad tas mums nav vajadzīgs!

Pirms tās konferences es trīs dienas biju pamucis. Domāju, lai viņi tur paši tiek galā, iesācis esmu, nebāzīšos vairs iekšā.

Aldons Vrubļevskis:Sākās pat diskusijas. Vēlēt viņu par prezidentu vai nevēlēt. Un vai viņš maz no Maskavas atbrauks. Vilnis jau toreiz bija PSRS Kinofonda Latvijas nodaļas vadītājs. Viņam regulāri uz Maskavu bija jābrauc.

Vilnis Baltiņš:Man tā simtprocentīgi bija politiska akcija. Demokratizācijas process bija sācies. Ar ko es tajā varēju piedalīties? Ar kino jau nevarēju. Nu tad ar sportu. Bet man nebija nekāds pārsteigums, ka viens no tagadējiem lielajiem patriotiem un bļauriem, toreiz labs sportists brīnījās: „Kāda sūda neatkarīga Latvija? Man autiņu vajag? Latvija žiguli man iedos?!” Maskavā tika lemts, kam dos volgas, žiguļus un zaporožecus…

Dainis Caune:Kas tad ir tas īstais sports?

Vilnis Baltiņš:Ļoti plašs jēdziens, kas ietver arī profesionālo sportu. Kur sports bija Kubertēna laikos? Cirkū. Un katrā izrādē, katrā pilsētā piedalījās kāds pasaules vai vismaz Eiropas čempions, lielākoties pašpasludināts. Kubertēns gribēja sportam iedot citu attīstības virzību. Bet tagad atkal notiek tas pats.

Dainis Caune:Kāda tad ir sporta definīcija?

Aldons Vrubļevskis:Pēc Latvijas Sporta likuma — jebkura fiziska aktivitāte…

Vilnis Baltiņš:Sports ir dzīves modelēšana un sagatavošana dzīvei. Tajā ietilpst arī tirgus sports, bet nedrīkstam pieļaut, ka to uztver un izplata kā vienīgo un galveno vērtību. Neko nedrīkst vulgarizēt.

Tagad dotiet tik naudu, un visi sportodami nesīs Latvijas vārdu pasaulē. Pensionāri, invalīdi… Mēs arī trīs kaut kur aizbrauksim un teiksim, ka nesam, lai Latvija maksā par to!

Aldons Vrubļevskis:Jeļena Prokopčuka vakar ar trešo vietu Ņujorkas maratonā nesa Latvijas vārdu pasaulē? Nesa.

Dainis Caune:Un karogu arī.

Vilnis Baltiņš:Vajag saprast, ko tas nozīmē. Vai valsts Prokopčukai dod naudu, lai viņa brauktu un skrietu Ņujorkā?

Aldons Vrubļevskis:Nedod.

Vilnis Baltiņš:Toties viņa patiesi nes Latvijas vārdu! Bet te jebkurš zaļknābis — nu, samaksāsiet, tad es nesīšu, nesamaksāsiet — nenesīšu…

Aldons Vrubļevskis:Iepriekš, kamēr Jeļena sasniedza šādu līmeni, viņā tika ieguldīta diezgan liela Latvijas sporta nauda.

Dainis Caune:Mūsu 19. novembra konferencē piedalījās arī Jānis Peters, Raimonds Pauls…

Aldons Vrubļevskis:Jā, viņi bija mūsu atbalstītāji. Vilnis viņus bija uzaicinājis. Tautas iedrošināšanai un pašapziņas celšanai viņu klātbūtne nospēlēja savu lomu. Tāpat kā igauņu un lietuviešu delegāciju ierašanās, kā arī Lietuvas olimpiskā čempiona Umarauzruna latviešu valodā. Valstiskās neatkarības atjaunošanā līderi bija mūsu kaimiņi, bet olimpiskajā kustībā mēs visu darījām pirmie. Lietuvieši un igauņi pie mums brauca pēc pieredzes.

Dainis Caune:Toreiz visā vairākas stundas garajā konferencē strādāja Latvijas televīzijas stacionārās kameras. Bet neatceros, ka šis pasākums tiktu translēts vai citādi rādīts televīzijā.

Aldons Vrubļevskis:Šķiet, parādīja tikai īsu sižetu ziņās.

Dainis Caune:Bet ieraksts bija vajadzīgs. Velti taču televīzija stundām ilgi filmēt nebrauca.

Vilnis Baltiņš:Lai pēc tam zinātu, ko pakārt…

Dainis Caune:LOK atjaunošana formāli neatbilda olimpiskajai hartai, pēc kuras Nacionālajā olimpiskajā komitejā 51 procentam balsu jābūt olimpisko sporta veidu federācijām…

Aldons Vrubļevskis:Bet sabiedrība un dzīve reizēm nodiktē noteikumus, kuros tauta pieņem lēmumus.

Vilnis Baltiņš:Tas ir viens. Otrais, Latvijā federāciju nebija. Federācija bija sporta komitejas galvenais speciālists.

Aldons Vrubļevskis:Latvijas sporta veidu federācijas 1940. gadā tika likvidētas de facto un de jure. Visas sabiedriskās organizācijas, okupējot Latviju, tika aizliegtas. Latvijas PSR federācijas labākajā gadījumā bija PSRS federāciju apakšnodaļas.

Vilnis Baltiņš:Vietējo federāciju vadītāji galvenokārt bija cilvēki ar sarkanajiem telefoniem. Kad galvenajam speciālistam, kas sporta komitejā reāli vadīja sporta veidu, vajadzēja no Maskavas izsist kaut ko vairāk, nekā iedalīts, tad viņš gāja pie federācijas priekšnieka, lai tas pa savu sarkano nomenklatūras telefonu zvana uz augšu.

Aldons Vrubļevskis:Neviens nesaprata, kas īstenībā ir federācija, jo visu regulēja vertikāla pārvaldes struktūra no Maskavas. Čības, šķēpus un citus fondus dalīja Maskavā. Tāpēc daudziem likās, ka bez labās Maskavas vispār dzīvot nav iespējams.

Dainis Caune:Pirmā īstenā bija 1989. gadā dibinātā Latvijas BMX federācija ar prezidentu Aldonu Vrubļevski.

Aldons Vrubļevskis:Paldies Dievam, PSRS tāda sporta veida nebija, un Maskava nevarēja aizlikt kāju priekšā mūsu starptautiskajai atzīšanai.

Vilnis Baltiņš:Tām federācijām, kas dibinājās no jauna, tukšā vietā, ir arī labāka izpratne par šīs organizācijas darbības principiem. Daudzās vecajās federācijās joprojām vēl sapņo par Maskavu.

Aldons Vrubļevskis:Mēs jau bijām LOK atjaunojuši, pie manis nāca Močaļins, dibinājām taekvondo federāciju. No nulles, no pagrīdes iznāca puikas ārā un nodibināja federāciju.

Vilnis Baltiņš:Labi zinu golfa federāciju. Tajā viss izaudzis harmoniski. Re ku, es sportoju, te ir mans klubs. Klubi apvienojas, lai rīkotos kopīgi, un ievēl vadību, kas veicina vietējo darbību un pārstāv mūs starptautiski. Valsts te nemaz nav vajadzīga.

Aldons Vrubļevskis:Man BMX federāciju veidot un vadīt bija viegli, jo rīcību nedeterminēja nekāda padomju laika pieredze. Es sportā kā funkcionārs sāku darboties tikai 1988. gadā. Viens no pirmajiem LOK uzdevumiem bija panākt, lai Latvijā veidojas neatkarīgas federācijas, kuras var cīnīties par starptautisku atzīšanu.

Vilnis Baltiņš:Un pazaudēt visu valsts atbalstu (smejas).

Aldons Vrubļevskis:Ja valsts uzskata, ka vajag komandu sūtīt uz olimpiskajām spēlēm, tai arī jāuzņemas kaut kādi pienākumi. Bet sporta veida izdzīvošana nedrīkst būt atkarīga no valsts. Tā ir atkarīga no šī sporta veida entuziastu gribas, vēlmes, potenciāla un darīšanas. Cilvēks vispirms sporto savam priekam. Kāpēc valstij būtu jāmaksā par katra indivīda hobiju?

Dainis Caune:Bet šis indivīds ietaupa veselības aizsardzības budžetu, ir darbspējīgāks, maksā valstī vairāk nodokļos. Šī indivīda bērnu hobiju jau nu gan valstij derētu atbalstīt.

Aldons Vrubļevskis:Protams. Bet tas jau notiek. Visizteiktāk sporta skolās un arī sporta klubos, kuros sertificēti treneri strādā pēc valsts licencētas programmas.

Vilnis Baltiņš:Reiz kādā sapulcē kāds vīrs sūrojās: „Mana meita grib spēlēt tenisu. Bet viss ir tik dārgs! Neviens nedod naudu!” Pavaicāju viņam: „Ar mersedesu arī viņa grib braukt?” Visi grib braukt ar mersedesu! Bet nevar visi to atļauties. Nevar visi spēlēt tenisu. Nevar valsts atļauties attīstīt visus sporta veidus, kuros vajadzīga tikai valsts nauda, kā, piemēram, modernā pieccīņa, jo citas nav.

Aldons Vrubļevskis:Valstij un pašvaldībām galvenokārt būtu jādod iespēja cilvēkiem izvēlēties, kur un kā sportot. Pārējo lielākoties cilvēki nosedz paši. Teiksim, valsts vieglatlētikai iedod 100 000 gadā, bet neviens nav aprēķinājis, cik iztērē sportisti paši un viņu vecāki. 5000 riteņbraucēju startē Vienības braucienā, un diezin vai kādam velosipēds pirkts par valsts naudu. Sportu ļoti ievērojamā apjomā finansē paši sportisti, viņu vecāki, pašvaldības, sponsori.

Vilnis Baltiņš:Cik sports tagad dabū no valsts budžeta?

Aldons Vrubļevskis:Ieskaitot Murjāņu finansējumu, 9,6 miljonus. Vēl ir nauda sporta bāzēm un galvoto kredītu atdošanai.

Vilnis Baltiņš:Uzliekam vairāk — 20 miljonus, lai vienkāršāk rēķināt. Tātad mums katram no valsts 10 lati gadā, apmēram 83 santīmi mēnesī. Bet tas tēvs, kas ved savu dēlu hokeju spēlēt, mēnesī maksā vēl 120 latus. Tu savējam nopērc krosenes, viņš meitai — divriteni… Rietumu pasaulē saka — darbības sfēra — un skaita kopā visu naudu, kas tajā apgrozās. Mums tā noteikti ir lielāka par miljardu gadā! Un pretī — 10 lati. Nevar par šo naudu uzturēt visus sporta veidus.

Aldons Vrubļevskis:Valsts pienākums — definēt mērķus un noteikumus, kā to sasniegšanai nepieciešamos līdzekļus dabūt.

Dainis Caune:Mēs varam savam LOK sist uz pleca par Olimpiskās vienības izveidi!

Aldons Vrubļevskis:Jā, individuālajos sporta veidos pašiem labākajiem, kas izpilda stingrus kritērijus caur Latvijas Olimpisko vienību valsts finansē pilnīgi visus izdevumus. Lielākajai daļai LOV dalībnieku valsts nosedz 50—70 procentus vajadzību.

Ir iedibināta sporta budžeta apakšprogramma sporta spēļu nacionālo izlašu atbalstam. Līdz šim tai tika piešķirti 500 000 latu gadā, kas labākajā gadījumā attiecīgās federācijas vajadzības apmierina par vienu trešdaļu. Pārējā nauda jāpiemeklē klāt, ja nacionālās izlases grib sūtīt uz Eiropas, pasaules čempionātu kvalifikācijas turnīriem un pašiem čempionātiem. Izmantojot dažādus lobijus, federācijas no valsts papildus dabūjušas 250—350 000. Valsts principā zina, ka federāciju vajadzības ir lielākas. Bet fiskālais rāmis neļauj prasīt vairāk par 500 000. Tagad panācām, ka budžeta komisijā iesniedza priekšlikumu šo summu palielināt līdz 900 000 latu. Ja tas tā notiks, nacionālo izlašu vajadzības tiks apmierinātas apmēram par 50 procentiem. Tad jau tā būs federāciju goda lieta atlikušo pusīti pielikt klāt. Tās, protams, ir tikai tekošās izmaksas, lai sagatavotos un aizbrauktu uz attiecīgo turnīru.

Federācijas nereti izliekas valsts naudu neredzam. No sporta skolu treneru algām paredzētajiem trim miljoniem, vienu miljonu saņem basketbols, kas ir pilnīgi visās sporta skolās. Gandrīz tikpat liela summa aiziet vieglatlētikas treneriem. Bet Vieglatlētikas savienības prezidents saka: „Tas jau nav mums…” Bet kam tad?

Dainis Caune: Arvien skaļāk atskan balsis, kas paģēr noteikt un attīstīt tikai izredzētus — prioritārus sporta veidus. Padomju laikos arī Maskava noteica, ar kādiem sportiem latviešiem būs nodarboties.

Vilnis Baltiņš:Atbrauca no Maskavas un mani gribēja pakārt. Kāds te bodibildings?! Kāds kultūrisms? Lielvārdē uztaisīju airēšanas bāzi. Gribēja nolinčot. Ņepoloženo Lielvārdē attīstīt airēšanu! Kad vadīju Darba Rezerves, lai man ļautu darīt kaut ko citu, nekā bija paredzēts Maskavā sastādītajā plānā? Nekad mūžā!

Mēs joprojām dzīvojam ar padomju sistēmas domāšanu. Vēl sliktāk — tajā tagad iemaisīta tirgus domāšana! Un naudas diktāts ir vēl briesmīgāks par boļševiku diktātu.

Dainis Caune:Tad jau daudz kas darīts nepareizi…

Vilnis Baltiņš:Līdz LOK atjaunošanai viss bija perfekti. Sīkas kļūdiņas, protams, bija.

Bija programma. Ko darīt ar savējiem opozicionāriem. Nākamais solis — jāpamudina leiši, viņi, ekstrēmisti, noteikti uztaisīs. Tā arī sanāca. Maskava sarīkoja plēnumu, kurā mūs nosodīja un citiem lika saprast, ka labi nebūs, bet leiši vienalga tūlīt pēc tam savu olimpisko komiteju atjaunoja. Tas bija programmā. Un, ja jau divi būs, kur liksies igauņi?!

Viss bija pareizi, ieskaitot braukšanu pie kataloņiem 1991. gada pavasarī. Kā man tagad tā divkosība riebj! Dombrovskis dabūja pa galvu, ka viņš, turklāt ļoti maigi, bija izteicis atbalstu Katalonijas neatkarības centieniem. Bļauri atkal visapkārt — ko te Latvija iedomājas?! Kā mēs tagad draudzēsimies ar Spāniju?! Bet, kad mēs nebijām nekas, kataloņi bija lielākie mūsu atbalstītāji. Ja gribam saglabāt Eiropas Savienību, tad jāapzinās tautu vēlmes un griba. Padomju Savienība tieši tāpēc sabruka, ka nacionālās problēmas ignorēja.

Kataloņi negrib no Eiropas iet ārā, bet grib būt paši. Vulgārais pamatojums — viņi negrib centram dot naudu. Ja tas būtu tikai ekonomisks jautājums, tad viņi netaisītu savu Baltijas ceļu, miljoni par to nebalsotu. Tātad tautā ir kaut kas iekšā, ir tautas pašapziņa, kas prasa apliecinājumu. Un viņi nav vienīgie. Bet tagad mums šādi centieni esot jāslāpē… Nevis jāslāpē, bet jāuzstājas Briselē un jāstāsta: draugi mīļie, mēs labi saprotam, kā tas ir. Padomāsim, ko mums darīt, lai mēs kopā dzīvotu tā, lai katram būtu labi.

Rupjākā kļūda, ko pieļāvām, ka LOK sāka uztvert kā vienīgo, galveno un noteicošo sporta organizāciju Latvijā. Tad vajadzēja iet līdz galam un panākt, ka tā tiešām ir, kā tas tika noorganizēts Igaunijā. Vai arī pietiekami plaši izskaidrot, kādi ir LOK pienākumi. Re ku, 1996. gadā sporta kongresam iesniedzām dokumentu Latvijas Olimpiskās komitejas funkcijas un pamatprincipi, kurā uzskaitīts, kas mums jādara un kas mums nav jādara. Norādījām arī, kas valstī netiek darīts, un lūdzām pieņemt lēmumu, kas to darīs.

Mēs mēģinājām panākt, lai mūsu jautājumu loks sašaurinātos, bet sirdsapziņa jau neļāva nedarīt, jo, manā skatījumā, tika pieļauta otra kļūda. Izpildkomitejā sākām iesaistīt redzamus politiķus, pat skatījāmies, lai visas partijas būtu pārstāvētas. Tad vairs nevarējām teikt — mēs esam ārpus politikas, gribam tikai attīstīt sportu, dodiet naudu… Bet tolaik visa dzīve tā aizgāja, ja nesaistījies ar valdošo partiju, pigu dabūji.

Dainis Caune:Tajā laikā vēl darbojās Sporta pārvalde…

Vilnis Baltiņš:Saeimā bija komisijas, bija nodibināta Sporta federāciju padome.

Tagad ir vēl trakāk. Grib saraustīt valsts budžetu gabaliņos. Mēs neraustījām. Mums bija skaidra programma — attīstīt sportu arī ārpus Rīgas. Vispirms tur, kur ir reālie vēsturiskie centri, kur ir augstskolas, kur ir jaunatne, kam sports visvairāk vajadzīgs. Tur sākām dibināt olimpiskos centrus. Gājām palīgā tām pašvaldībām, kas vēlējās, un kopīgi dibinājām olimpiskos centrus.

Tagad tāda sistēma vairs nederot. To naudiņu grib saraustīt gabalos. Kurš skaļāk bļaus, tas dabūs. Tagad vajadzīgi Murjāņi, padomju laika struktūra, uz kurieni neies strādāt ne labākie treneri, ne no mājām prom brauks mācīties labākie jaunieši. Vēl labākus apstākļus viņiem turpat pie mājām var nodrošināt Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Valmierā, Jelgavā un vēl daudz kur citur. Mums bija koncepcija. Tagad tikai Murjāņos? Kāpēc tieši Murjāņos, bet ne tur, kur šie sporta veidi tiek attīstīti?

Naudu dod Murjāņiem, bet airēšana notiek Jūrmalā, kuras pašvaldība līdz ar to šajā pasākumā vairs nav ieinteresēta. Ja tā tiešām vajag, tad taisiet Murjāņos handbola un volejbola skolu, bet kamaniņu naudu dodiet Siguldai! Liela kļūda, ka mēs neesam šo sistēmu līdz galam izveidojuši. Centāmies kādreiz. Fogelis vadīja Sporta pārvaldi, sēdējām pie šī galda, valsts problēmas risinājām.

Aldons Vrubļevskis:Toreiz nevienam nelikās nepieņemami, ka valsts sporta dzīves vadītājs ir LOK Izpildkomitejas loceklis. Neviens nemeklēja interešu konfliktus, jo tādu arī nebija.

Vilnis Baltiņš:Mums bija skaidra programma. No valsts budžeta neko neņemam, lūdzam tikai, lai valsts palīdz būvēt sistēmu. Fogelis te sēdēja, un abas līnijas saskaņojām, ko nosedz valsts budžets, ko darām mēs. Tad visu sagrāva, visus fondus aiztaisīja ciet… Tagad ministrijā viena meitene ar biznesa padomnieku kaut ko risina, turklāt vissarežģītākā situācijā, kurā nemitīgi mainās ministri, kurus sports, maigi sakot, maz interesē. Cepuri nost premjera Dombrovska priekšā, viņš kā Nacionālās sporta padomes priekšsēdētājs cenšas visu sabalansēt.

Aldons Vrubļevskis:Murjāņi ir valsts īpašums. Ja valstij tos vajag, ja tā iegulda naudu, kuru nevienam nost neņem, tad es priecājos, ka tur ceļ sporta skolu.

Vilnis Baltiņš:Paga, paga! Bezjēdzīga sporta būve! Tur, kur taisa pašvaldība, tur tā arī apsaimnieko. Kas tur būs? Atkal jaunas problēmas.

Aldons Vrubļevskis:Bet mēs nevaram jaukties valsts īpašuma lietās, tāpat kā es nevaru jaukties tavējās!

Vilnis Baltiņš:Bet tu vari definēt savu nostāju.

Aldons Vrubļevskis:Jā, mēs definējām, ka jāpilnveido un jāattīsta sporta internāti jeb Murjāņu filiāles arī vietās, kur ir olimpiskie centri, lai citu sporta veidu pārstāvji arī tiktu pie valsts naudas. Es saku, ka ir labi, ka valsts dod sportam naudu, bet tā jādod arī citiem ne tikai tiem astoņiem sporta veidiem, kas ir Murjāņos. Man Murjāņi ir sistēma, kā valsts nauda tiek līdz sportistam, līdz viņa treniņbāzei, šķīvītim, gultiņai. Bet es nesaku, ka tam tā jānotiek tikai un vienīgi Murjāņos. Tāpat tas var būt Ludzā, Dobelē, Daugavpilī, Ventspilī…

Vilnis Baltiņš:Un pēdējā lieta, kas nav izdarīta. Mēģinājumi bijuši, bet līdz galam nav izdiskutēts un apzināts, kas tas sports ir? Kāds tas Latvijai vajadzīgs?

Tagad ir divi varianti. Viens — sports kā tirgus, otrs VDR (komunistiskās Austrumvācijas) variants — valsts vārda nešana pasaulē ar sportistiem. VDR nesa ļoti cītīgi, daudzi viņus gribēja kopēt. Bet diezin vai tagad Vācijā lepojas ar toreizējiem austrumvāciešu sasniegumiem. Viņi kautrējas, un daži sēž cietumā, protams.

Mums te arī tā — ja jums vajag, maksājiet, tad es trenēšos! Nevis apliecināt valsti ar to, ka tai ir vesela tauta, kuras pārstāvji gatavi smagi strādāt, lai kļūtu par spīdekļiem pasaulē. Tad mēs ar viņiem lepojamies. Nē, mums te ir algādži. 20 cilvēku kompānijā viņš 10 gadus ir ceturtais pasaulē — baigais sasniegums! Maksājiet tik!

Aldons Vrubļevskis:Ja vienā, kaut nelielā nozarē latvietis ir labākais pasaulē, mēs varam lepoties.

Vilnis Baltiņš:Bet nevajag salikt visu kopā — hokeju, futbolu, vieglatlētiku, bobsleju… Tās ir dažādas lietas, un to vajag definēt. Piemēram, kas ir kamaniņu sports, bobslejs un skeletons? Uz tiem neattiecas masveidība, tiek atlasīti īpaši talanti vai entuziasti, kas ar to nodarbojas. Bet mums to vajag. Ir trase, speciālisti, tradīcijas un iespējas tikt arī pie medaļas, aiznest Latvijas vārdu pasaulē. Tā uz šiem sporta veidiem arī vajag skatīties. Viņi ir atsevišķi un attīstās citādāk nekā, teiksim, peldēšana vai riteņbraukšana.

Aldons Vrubļevskis:Es Viļņa nosauktās kļūdas dēvētu par dzīves situāciju piespiestu rīcību. 1996. gadā paziņojām, ka neesam valsts institūcija, nesaņemam valsts budžeta naudu. Pēc tam sākām saņemt. Vēlāk pašvaldību un olimpisko centru dēļ sasējāmies ar valsts galvotiem kredītiem. Tādēļ tagad mūsu bilancē aktīvu daļā ir 50 miljoni latu! Grāmatvediski mēs skaitāmies olimpisko centru līdzīpašnieki. Bet tas nav pareizi. Valstij ar pašvaldību kopā vajadzēja būt īpašniekiem, nevis mums. Mēs tagad esam situācijas ķīlnieki. Bet atpakaļceļa jau nav. Tikai uz priekšu zināms, ka LOK turpmāk vairs neiesaistīsies olimpisko centru izveidē ar aizņemtu naudu. Valsts vismaz šajā politiskajā salikumā tieši finansēs katru sporta centra attīstītāju. Tas ir labi. Tikai jautājums, vai finansēs, cik būs naudas, ko dot, un vai finansēs pēc vajadzībām vai pēc deguniem un politiskas patikas?

Dainis Caune:Man kā vairāku sasaukumu LOK Izpildkomitejas loceklim šķita, ka jūsu abu tandēms bija ļoti veiksmīgs. Viens ar trakām idejām, otrs — pragmatisks reālists…

Aldons Vrubļevskis:Mēs jau iepriekš nemaz tik labi paziņas nebijām. Braukājot pa Lietuvas un Igaunijas Olimpisko komiteju atjaunošanas sapulcēm, sākām saprasties tīri labi.

Vilnis Baltiņš:Ar viņu jau slikti nevar saprasties.

Dainis Caune:Bet strīdi jums arī bija.

Aldons Vrubļevskis:Reizēm pat nikni. Es viņam visu laiku nedziedāju tikai līdzi. Bieži vien pat apzināti nostājos opozīcijā, lai stiprinātu viņa paša domu un atrast arvien vairāk un vairāk argumentu tās aizstāvībai.

Vilnis Baltiņš:Cilvēks jau ir absolūti nepiepildāms. Par ko tad mēs cīnījāmies uz barikādēm? Par nacionālu, neatkarīgu valsti. Ir tāda? Ir. Par savu vietu olimpiskajās spēlēs. Mēs tur esam? Esam un dažos sporta veidos pat pamanāmi. Lai veikalos būtu nopērkams viss tāpat kā Rietumos. Vai tad nav nopērkams? Ir. Ar ko tad esi neapmierināts? Ka nodokļi jāmaksā? Ka valsts par maz tev dod atpakaļ. Bet demokrātija jau nenozīmē pilnīgu labklājību un absolūtu mieru. Jācīnās… Neko darīt.