Kalnu gāzējs
Eiropas čempionātā viņš izcīnīja bronzu, pasaules meistarsacīkstēs finišēja piektais — acumirkli aiz medaļniekiem. Ar šādiem rezultātiem savu karjeru U-23 konkurencē šogad beidza riteņbraucējs Toms Skujiņš. Savas iespējas cīņā ar elites vīriem Toms apliecināja septembrī Siguldā, Vienības braucienā uzvarot vairākkārtējo pasaules čempionu britu Marku Kavendišu, kurš 25 reizes finišējis pirmais Tour de France posmos. Simboliski, ka no slavenības latvietis spēja aizbēgt tieši brauciena grūtākajā posmā — Gaujas senlejas kāpumā. Dodiet šim puisim kalnu, un viņš parādīs, kā to apgāzt.
BRĪNIŠĶAIS PRĀTS UN DŽUDO, HOKEJS, FLORBOLS
„Es esmu absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju. Šī skola ir ar matemātikas novirzienu. Apliecinājums tam ir pēdējais mācību gads, kurā jāiepazīst matemātiskā analīze, ko parasti apgūst tikai augstskolā. Tāpēc man tuva ir statistika un matemātika. Es pat iestājos Latvijas Universitātē, Fizikas un matemātikas fakultātē, ar domu iegūt matemātiķa statistiķa bakalaura grādu,” smaidot skaidro riteņbraucējs Toms Skujiņš. „Diemžēl šīs studijas man vajadzēja pamest, jo bija diezgan nereāli savienot mācības ar sešiem riteņbraukšanas mēnešiem profesionālā komandā Francijā.” Šobrīd Toms studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur apgūst sporta zinātni: „Augstas klases sportistiem akadēmija nāk pretī, pakārtojot mācību programmu sportam. Mācības ir drošs garants tam, lai pēc karjeras beigām neattaptos bez pamata zem kājām.”
„Lai gan man patīk cipari un skaitļi, nevarētu teikt, ka arī valodas nepadotos. Es spēju iegaumēt un veidot asociācijas, kas ir diezgan būtiski, lai apgūtu valodu. Bez dzimtās valodas pārzinu vēl trīs — angļu, krievu un franču. Saprotams, zinātniski pētniecisko darbu franču valodā man nāktos gatavot vairākus mēnešus, bet esmu šo valodu apguvis tādā līmenī, lai spētu izteikties intervijās un veidot kontaktu ar vietējiem. Kā es apguvu franču valodu? Mēnesi apmeklēju intensīvās sagatavošanas kursus, bet praktisko daļu slīpēju, runājot ar komandas biedriem,” stāsta Toms.
Sarunas laikā Toms vairākkārt apgalvo, ka riteņbraucējam jābūt daudzpusīgi attīstītam. Jāprot ne tikai mīt pedāļus, bet jāparāda sevi arī futbola laukumā vai, piemēram, uz slēpēm. „Pirmajā klasē sāku trenēties džudo, un kopumā šo mākslu apguvu piecus gadus. Latvijā gluži sliktākais nebiju, jo divus gadus pēc kārtas savā svara un vecuma grupā izcīnīju bronzu Latvijas čempionātā. Pēc tam gadu Daugavas stadionā spēlēju hokeju, kur iejutos vārtsarga lomā. Tomēr šis sporta veids man izrādījās par dārgu. Lai gan ekipējumu izsniedza, ceļš no Carnikavas līdz Rīgai un maksa par ledu manai ģimenei nebija pa kabatai. Tad vēso ledus halli nomainīju pret siltu sporta zāli, kurā divus gadus trenējos florbolā un aizspēlējos līdz Latvijas izlases kandidātiem. Paralēli florbolam sāku trenēties riteņbraukšanā, kuru man atklāja māsas toreizējais draugs Jānis Kaupe — ļoti entuziastisks velosporta cienītājs,” ievelk elpu Toms. „Jānis mani aizveda uz manām pirmajām MTB sacensībām Baložos. Kādu laiku es ar pilnu gāzi traucos pa smiltīm, šaurām meža taciņām un tiltu maliņām, līdz uzzināju, ka viens mans bērnības draugs trenējas Rīgas Riteņbraukšanas skolā pie Jāņa Krišlauka.”
ĪSTIE VĪRI UN STARPTAUTISKIE SKOLAS GADI
„Līdzko sāku trenēties pie Krišlauka, tā riteņbraukšana kā sports un mērķis manā dzīvē kļuva diezgan nopietns. Treniņi notika sešas reizes nedēļā. No Rīgas līdz Siguldai, pa kalniem augšā un lejā, tad atpakaļ uz Rīgu. Tā aizritēja mans pirmais gads,” atceras Toms Skujiņš. „Otrajā gadā apsildīju degunu ārzemju treniņnometnēs un dažās sacensībās. Kopumā divus gadus braucu jauniešos un divus — junioros, līdz 2010. gadā mani uzņēma Rietumu-Delfin komandā, kuras galvenais treneris Vitālijs Smirnovs ar mani strādāja jau juniora vecumā.” Rietumos neesot bijusi nekāda vaina. Treniņi ļoti strukturizēti, viss svarīgais izplānots, skaidri treniņnometņu plāni. Inventāru iedod, atliek vien izpildīt trenera norādījumus. „Ko gan jaunam cilvēkam vairāk vajag?” retoriski jautā Toms.
Gadu pavadot galvenokārt treniņnometnēs Francijā, Toms Skujiņš 2009. gada pasaules junioru jeb U-18 čempionātā izcīnīja vienpadsmito vietu. „Tas uzskatāms par manu pirmo lielo panākumu, jo līdz tam junioros grupas braucienā neviens sportists no Latvijas augstāk pakāpties nebija spējis,” norāda sportists.
Nākamajā sezonā Skujiņam bija jāsāk cīnīties U-23 konkurencē. „Pirmais gads U-23 man nebija pārāk veiksmīgs. Galvenokārt jau tāpēc, ka pastāvēja teju četru gadu vecuma atšķirība starp braucējiem. Bija smagi,” atcerasToms.
Divas sezonas — 2011. un 2012. gadā — Toms pārstāvēja franču kontinentālo komandu Velo Club La Pomme Marseille un kādā intervijā izteicās, ka nejūtas gatavs uzņemties līdera lomu. „Traucēja valodas barjera un sajūta, ka neesi starp savējiem, tas atturēja pārņemt iniciatīvu, lai noskaņotu komandu mani atbalstīt,” skaidro sportists. Turpinot sarunu par Franciju, jautāju, kā Toms vērtē gūto pieredzi: „Tā ir skola, kurai grūti iedomāties ko līdzvērtīgu. Pieredze, ko guvu, nenoliedzami palīdzēs turpmākajā karjerā. Svarīgākā mācība — netērēt enerģiju lieki. Ne minienu, ne pedāļa vēzienu, jo tas bieži vien izšķir galarezultātu.”
„2012. gada sezona rezultātu ziņā, jāatzīst, bija visai skumīga, jo veikto sacensību kvantumā man bija grūti parādīt savu labāko sniegumu. Augsta līmeņa sacensībās mēs braucām ja ne katru nedēļas nogali, tad katru otro pavisam noteikti, līdz salasījās aptuveni septiņdesmit startu gadā,” stāsta Toms.
BEZ KVIEŠIEM, AR SISTĒMU
Riteņbraucējiem, kam treniņos un sacensībās jāiztur ilgstošas liela apjoma slodzes, ārkārtīgi svarīgs ir sabalansēts uzturs, kurā nozīmīga loma ir ogļhidrātiem. Tos lielā mērā uzņemam ar graudaugu produktiem, bet… Tomam ir glutēna nepanesamība. Viņš nedrīkst lietot kviešu miltus un to izstrādājumus: „Man nākas atteikties no ļoti daudz kā, piemēram, makaroniem, maizes, cepumiem un vafelēm. Glutēna nepanesamība manā organismā izpaužas kā nespēja pilnvērtīgi pārstrādāt šos produktus, līdz ar to veidojas tauku rezerves, kas ir kā smaga mugursoma, kura jāstiepj līdzi kalnā. Man ieteicams izvairīties arī no piena produktiem. Līdz ar to manu ēdienkarti veido gaļa — vista, jaunlops, liellops un zivis, bet arī ne visas — un dārzeņi”.
„Svarīgi ir trenēties, attīstot ne tikai izturību vai pedalēšanas tehniku, ir arī jāskrien, jāslēpo, jāuzspēlē futbols, jāapmeklē svaru zāle, jo, attīstot ķermeni vispusīgi, tu turpini augt kā riteņbraucējs. Tāpat jāattīstās garīgi,” turpina Skujiņš. „Tā man mazliet pietrūka Francijā, jo nevarēju studēt, bet, neskatoties uz to, centos lasīt grāmatas un smelt informāciju interneta jūrā. Tikko izlasīju grāmatu, kura iekļauta akadēmijas obligātās literatūras sarakstā Zilā okeāna stratēģija — menedžmenta grāmata par ekonomiku, kurā apskatīts, kā attīstīt uzņēmumu lielā konkurencē. Grāmata māca skatīties uz savu biznesu no ārpuses. Tas liek aizdomāties par jebkuru dzīves jomu, kurai vēlies piesaistīt cilvēkus, ieskaitot riteņbraukšanu. Tāpat lasu daiļliteratūru un grāmatas, kuru autori ir riteņbraucēji vai viņu menedžeri. Lasot par citu cilvēku piedzīvotajām grūtībām, rodas motivācija ziemas treniņos vai mirkļos, kad pietrūkst apņēmības.”
Toms piebilst, ka starpsezonu treniņi ir visinteresantākie, jo tiek strādāts daudzpusīgāk. „Savukārt sezonā treniņos dominē speciālais darbs — ar divriteni. Protams, tā nav tikai vienmuļa pedāļu mīšana. Tas ir sprints, dažādi vingrinājumi, braukšana kalnā trīs četras reizes ar mazāku un lielāku pārnesumu. Pats svarīgākais ir ievērot pedāļu apgriezienus minūtē. Katram sportistam šis skaitlis ir individuāls un atkarīgs no lietotā pārnesuma, bet vidēji tas svārstās no 80 līdz 120 reizēm.”
NE PANĀKUMI, BET PROGRESS
Šis gads Rietumu-Delfin ģimenē Tomam izvērtās labvēlīgāks nekā iepriekšējais Francijā. „Piedalījāmies sacensībās, kuras vairāk piemērotas man. Ja bija kalni, tad komanda koncentrējās manai vilkšanai. Savukārt līdzenumos vilkām Armandu Bēci vai Andri Smirnovu. Armands ir augumā lielāks, un līdzenumā viņa sprints ir labāks. Andrim padodas tehniski posmi, trases, kas ved nedaudz pret kalnu,” komentē Toms. „Man izdevīgi ir kalni un smagas sacīkstes. Ja līdz finišam no divsimt braucējiem tiek sešdesmit, tad sacensības ir paredzētas man. Katrās sacensībās ir savas grūtības, bet, kad ceļš ved augšup, ir situsi mana stunda.”
Jautāju Tomam, vai viņš katrās sacensībās koncentrējas uzvarai. Atbilde tiek pasniegta ar smaidu: „Sacensībās ir atšķirīgas pieejas. Ir daudz maču, kuros zini — šodien tu neuzvarēsi. Pat labākie pasaules elites braucēji uzvar divdesmit sacensības no astoņdesmit. Bet riteņbraukšanā bonuss ir tāds, ka uzvarēt var komandas biedrs. Dažkārt uzvara komandā ir saldāka par individuālo uzvaru, jo ar šiem puišiem neskaitāmas reizes plecu pie pleca esi kopā svīdis treniņos. Principā grupas braucienā viens pats tu neesi nekas. Tas ir komandu sports.”
Šīs sezonas veiksmes sērija Tomam Skujiņam sākās Čehijā ar bronzu Eiropas U-23 čempionāta grupas braucienā. Tam sekoja panākumi respektablajā Tour de L’Avenir daudzdienu velobraucienā, kura pirmsākumi meklējami 1961. gadā un maršruts ietver daļu Tour de France posmu. „Sacensības risinājās astoņas dienas. Nedēļu mēs braucām pa Tour de France maršrutu, kas atrodas tuvāk Alpiem. Piedalījās labākie U-23 braucēji, tāpēc konkurence bija ļoti sīva. Lielu lomu spēlēja stress, jo tās ir prestižas sacensības, kurās visiem gribas parādīt augstus rezultātus,” uzsver sportists. Skujiņš pēdējā posmā finišēja ceturtais, kopvērtējumā izcīnot devīto vietu.
„Pateicoties sāpēm celī, pasaules U-23 čempionātā U-23 grupas braucienā izcīnīju piekto vietu,” ironizē Toms. „Es neesmu pārliecināts, ka sāpes celī bija vienīgais iemesls, kāpēc nepakāpos augstāk. Celis pamatīgi smeldza, centos sāpes izslēgt no apziņas, tāpēc braukšana kļuva apgrūtināta.”
Trīs dienas pirms starta, Itālijas pilsētā Florencē Toms Skujiņš sacensību laikā krita. „Nogāzos uz abiem ceļgaliem. Es varu krist ar sešdesmit kilometru lielu ātrumu stundā un gūt niecīgas skrambas, bet kritu ar nieka piecpadsmit kilometriem stundā un pamatīgi sasitu celi, kurš, izpildot nepareizas kustības, sāp joprojām. Zinot, ka mani gaida starts pasaules čempionātā, divas dienas centos nekustēties vispār.” Kas īsti notika Florencē? Toms pasmaida un diplomātiski atbild: „Es nokritu sacensību karstumā.” Bet kā tas notika? „Ne visi cilvēki ir ar saprātu, tāpēc, sportisti, kuri nav nosvērti un neievēro noteikumus līdz galam, spēj radīt problēmas visiem braucējiem. Viena braucēja kritiens var būt liktenīgs vēl septiņdesmit citiem aiz viņa. Cilvēki savās mājās jūtas pārāki un spēcīgāki. Arī tiesneši strādā viņu labā. Kā jau tas sportā gadās, arī šoreiz nekādas sankcijas nepiesprieda. Itālieti diskvalificēja, bet es piecēlos, noskurinājos un mēģināju braukt tālāk, tomēr padevos pēc divdesmit kilometriem, jo sāpes izrādījās neciešamas.”
Riteņbraucējs par saviem šīssezonas sasniegumiem izsakās iedvesmojoši: „Man tomēr galvenais ir nevis rezultāts, bet pierādījums tam, ka esmu progresējis. Skumji būtu tad, ja šodienas sarunā man nāktos atzīt, ka tas bija viss, ko spēju, tāpēc ir labi apzināties savas spējas, jo tas dod motivāciju nākotnei.”
KUR TĀLĀK?
Matemātikas uzdevums — Pilsonis A. gada laikā ar savu privāto automašīnu WV Golf ik dienu nobrauc septiņdesmit kilometrus. Cik kilometrus pilsonis A. veic viena gada laikā? Pareizi! Nedaudz vairāk par 25 000 jeb aptuveni tikpat, cik riteņbraucējs Toms Skujiņš ar velosipēdu. Patiesībā, pēc Toma pagājušā gada statistikas, šo kilometrāžu sportists ir pieveicis 296 dienās, kurās summējās treniņu un sacensību kilometri.
Toma Skujiņa trumpis ir kalni. Lielāki, mazāki, visā distancē biežāki vai retāki. „Kalns ir tas, kur Latvijas konkurencē es spēju braukt varbūt ne vislabāk, bet vismaz trijniekā, turklāt nokost un apdzīt sāncenšus. Apdzīšana ir viena no labākajām sajūtām šajā sportā. Es sajūtu sāncenša vājumu, sāpes un redzu to, ka viņam ir grūtāk nekā man. Tas ir motivējošais faktors — redzēt kādu, kuram ir grūtāk nekā tev. Lai cik grūti arī būtu, paskaties blakus — un tur ir braucējs no Alžīrijas, kurš karājas uz pēdējām siekalām. Tad ir skaidrs — es vēl varu, vēl varu!” priecīgi atkārto Toms.
Favorītvalsts Tomam ir Francija. „Tur var atrast gan kalnus, gan paugurus, gan bruģi. Tur ir viss manam komfortam. Patīkami braukt dienvidos, jo tur gaiss ir siltāks. Francijā riteņbraukšana ir TOP 3 sports, līdz ar to pozitīva attieksme garantēta. Man patīk arī Beļģija, tās bruģis un sliktie laika apstākļi, kas pārbauda raksturu.”
Komanda visus braucējus nodrošina ar GIANT velosipēdiem un pārējo aprīkojumu. Toma divritenis sver 7,2 kilogramus (pēc reglamenta mazāk par 6,8 kg nedrīkst būt). Tomēr ar vienu būtisku elementu komanda braucēju nespēj nodrošināt. Tā ir māju sajūta. „Esot sacensībās un treniņnometnēs svešumā, visvairāk pietrūkst tieši māju. Pietrūkst Latvijas. Nav pieejams ēdiens, kurš ir specifisks tieši mums. Zefīrs šokolādē un teju liegtais auglis — saldskābmaize ar skābu krējumu.”
Nākamgad šī problēma būs vēl akūtāka. Oktobra beigās Toms Skujiņš parakstīja līgumu ar ASV bāzēto kontinentālo komandu Hincapie Sportswear Development. „Šī vienība orientēta uz jauno braucēju attīstību, tajā startē 25—26 gadus veci sportisti un vēl jaunāki,” savu izvēli žurnālistiem pamatoja Skujiņš. Jaunās komandas prezidents ir leģendārā un diemžēl tagad arī bēdīgi slavenā Lensa Ārmstronga komandas biedrs Džordžs Hinkapijs, kurš riteņbraukšanā vēlas radīt jauno vilni bez dopinga putām.
Toms SKUJIŅŠ
Rietumu-Delfin(nākamgad Hincapie Sportswear Development) komandas riteņbraucējs, LSPA students
Dzimis:1991. gada 15. jūnijā
Izglītība: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā
Augums, svars: 180 cm, 70 kg
Sportā: kopš7 gadu vecuma, velosportā — kopš 15 gadu vecuma
Pirmais treneris:Jānis Krišlauks
Lielākie sasniegumi: grupas braucienos2013. g. U-23 EČ — 3. vieta, 2013. g. U-23 PČ — 5. vieta, 2013. g. Tour de L’Avenir — 9. vieta, 2011. g. Tour of Flanders U-23 Nāciju kausa izcīņā — 2. vieta
Ģimenes stāvoklis:neprecējies
Vaļasprieki: aktīvā atpūta, dejas, volejbols
Ralfs Dravnieks
