Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Stingri reglamentēti, tomēr neparedzami

Pasaule nu ir sagremojusi Soču olimpisko spēļu pompu un vērienu, tagad Pjončhanai jālej sviedri un jāmeklē zelta āderes, lai 2018. gadā neizskatītos blāvāk. Ko darīt, ar ko pārsteigt — tāds ir jautājums, uz kuru atbildes saņemsim vien pēc krietna laiciņa. Savukārt trīs citas pilsētas jau tagad uzsākušas cīņu par uzmanību vēl tālākā nākotnē — 2022. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.

STINGRI REGLAMENTĒTAIS MARATONS

Lai daudzu miljonu acu pāru pavadībā iedegtu olimpisko lāpu, vajag izdarīt daudz vairāk, nekā uzcelt stadionu. Sabiedrība par spēļu rīkotājpilsētu sāk interesēties vien relatīvi neilgi pirms pašām spēlēm, bet potenciālie organizētāji vaiga sviedros rosās jau 10 gadus pirms olimpiskajiem startiem.

Atskaite līdz olimpiskajām spēlēm sākas ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) izsludināto pieteikšanos rīkot konkrētās spēles. Šādu uzaicinājumu saņem visas nacionālās olimpiskās komitejas, kas tad domā, vai spēs pavilkt mega notikuma organizēšanu. Ja nevar un negrib, tad neliekas ne zinis. Bet tiem, kas grib, jau 10 gadus pirms spēlēm jābūt skaidrībai, ka viņi spēs to paveikt un ka spēlēm vislabākā vieta būs tieši pie viņiem.

Deviņus gadus pirms spēlēm par sevi pārliecinātās pilsētas izsūta pieteikumus, kuros ļoti plaši un detalizēti apraksta savas iespējas. SOK sagaida pamatotu pieteikumu ar valsts dotu garantiju, jo pilsēta viena pati, kā tas bija agrāk, vairs pieteikties nedrīkst. Prasība pēc valsts sniegtajām garantijām tagad ir izplatīta prakse liela mēroga sporta spēļu rīkošanai — tā Latvijas valdība konceptuāli atbalstīja Latvijas apņemšanos rīkot 2015. gada Eiropas basketbola čempionāta posmu.

Savukārt astoņus gadus pirms spēlēm SOK locekļi vairākkārt apciemo pieteikumu iesniedzējus, lai apsekotu esošo situāciju un pārbaudītu, vai skaistie solījumi pieteikumu anketā ir patiesi. Kad informācija uzkrāta, notiek balsojums, kam tad uzticēt spēles rīkot.

Uz starta maratonā par 2022. gada ziemas olimpisko spēļu saimnieces godu sākotnēji stājās piecinieks — Krakova, Oslo, Almati, Ļvova un Pekina. Tomēr dažādu apstākļu vadīta, konkurence samazinājusies līdz trim pretendentiem, aiz svītras atstājot vienu no vecākajām Polijas pilsētām Krakovu un nemieru plosītās Ukrainas kultūras pilsētu Ļvovu. Trīs pilsētas SOK atzinusi par atbilstošām, un tagad jāgaida līdz nākamajam gadam, kad Ģenerālajā asamblejā SOK locekļi balsos par to, pa kuras valsts sniegu 2022. gadā slēpos olimpieši.

NEIZZĪLĒJAMS IZNĀKUMS VAIRĀKOS PIEGĀJIENOS

Lai gan pirms atbildīgā balsojuma kandidātpilsētas tiek rūpīgi izvērtētas atbilstoši 15 dažādiem kritērijiem, par katru izliekot atzīmes, ļoti grūti un reizēm pat neiespējami paredzēt, kura no pretendentēm pēc SOK locekļu balsojuma iegūs tiesības rīkot olimpiskās spēles.

Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis norāda, ka parasti neviena pilsēta nevinnē ar pirmo reizi. Izņemot, protams, Sočus. Pjončhana kandidēja četras reizes, Madride un Stambula — trīs. Tomēr atšķirībā no Pjončhanas, kas visbeidzot dabūjusi tiesības rīkot 2018. gada ziemas olimpiskās spēles, Stambulā un Madridē spēles tuvākajā nākotnē nenotiks.

Ja pirms balsojuma pastāv kāda kopīga ideja, nav teikts, ka tā atspoguļosies arī balsu sadalījumā. Tā, piemēram, 1996. gadā visi uzskatīja, ka olimpiskās spēles vajadzētu rīkot Atēnās, tādā veidā spēļu simtgadē, godinot to radītājus grieķus. Tomēr ne — uzvarēja Atlanta. Toreiz runāja par balsu pirkšanu, pat ja tā bijis, lēmums pieņemts. Adons Vrubļevskis uzskata, ka patiesībā Atēnas toreiz nemaz nebija gatavas simtgades spēles sarīkot.

SOK locekļu balsojumā kandidātpilsētai jāiegūst vismaz puse balsu. Ja ar pirmo reizi tas neizdodas, tiek rīkota jauna balsošanas kārta, no trases noņemot kandidātu, kas ieguvis vismazāk balsu. Tieši šajā mirklī sākas visneparedzamākā laimes spēle.

Uz tiesībām rīkot 2012. gada vasaras spēles bija nopietni konkurenti — Ņujorka, Madride un Parīze. Pirmajā balsojumā atkrita Ņujorka, bet Londona bija tikai otrajā vietā — tūlīt aiz Parīzes. Pēc otrā balsojums situācija Top 2 nemainījās, bet no cīņas izstājās Madride. Bet jau trešajā balsojumā, kā gadījās, kā ne, uzvarēja Londona. Parīze zaudēja, jo tie, kuri pirms tam balsojuši par Madridi, pārkārtojās Londonas atbalstītājos.

“Nekad nevar zināt, par ko balsos tie, kuri balsoja par atkritušo pilsētu,” skaidro Aldons Vrubļevskis. Parīze bijusi ļoti pārsteigta, jo bija izdarījusi visu — pat Nikolā Sarkozī bija aizbraucis uz SOK Ģenerālās asamblejas sesiju. Bet, neskatoties uz to, Londona uzvarēja ar 13 balsu pārākumu.

DEMOKRĀTISKAS AVANTŪRAS

Strauji mainīgā pasaulē apliecināt, ka pēc 10 gadiem pilsēta spēs nodrošināt olimpisko spēļu norisi, ir visai pārdroši. Jo īpaši demokrātijas valstīs, kur valdība nomaina valdību, mērs — mēru un prezidents — prezidentu, radot situāciju, kad vienu pieņemtie lēmumi nereti jāīsteno citiem. Tā pirms 2004. gada vasaras olimpiskajām spēlēm sporta sabiedrību kacinājusi Grieķija, kur vadības grožus pārņēmušie apšaubījuši savu priekšgājēju lēmumu rīkot sacīkstes. Pastāvējušas pat reālas bažas par to, ka spēles vienkārši nenotiks. Lai nepieļautu spēļu atcelšanu, to rīkošanu piedāvājās pārņemt gan Sidneja, kur notika 2000. gada spēles, gan Pekina, kura gatavojās 2008. gada spēlēm. Tomēr spēļu īpašnieks SOK gaidīja līdz pēdējam mirklim, līdz grieķi lēni izkustējušies un ātri pabeiguši. Viss labākajās grieķu tradīcijās — kā sirtaki.

“Kopš tā laika pretendentpilsētām tiek pieprasītas valdības garantijas,” stāsta Aldons Vrubļevskis, uzsverot, ka nepieciešama valdības lēmumu pēctecība, kas sniegtu pārliecību par to, ka nākamie valstsvīri neapmetīs kažoku uz otru pusi un pēkšņi neatteiksies no olimpisko spēļu rīkošanas.

Pirms tam šādas garantijas prasītas netika, un 1996. gadā Atlantai izdevās sarīkot olimpiskās spēles bez jebkādas ASV federālās valdības iesaistīšanās.

Tāpēc, lai cik pārsteidzoši tas būtu, olimpisko spēļu rīkošanas solījuma turēšana vislabāk padodoties tieši autoritārām valstīm, kurās dominē vienpersoniska vara — kā vadonis sacīja, tā tam arī jānotiek.

LIELAJIEM PRIEKŠROKA

Bez šaubām — olimpisko spēļu rīkošana nav lēts prieks. Žurnālisti daudzkārt mēģinājuši saskaitīt, cik līdzekļu Krievija iztērējusi Soču spēlēm, tomēr visticamāk īstā summa paliks zināma vien Vladimiram Putinam, jo spēles notikušas un ko gan vēl?!

Ja Krievijai spēļu rīkošanai iztērētie miljardi ir piliens jūrā, tad tādas valstis kā Grieķiju 2004. gada spēles varēja vienkārši izputināt. Šī procesa atbalsis bija skaidri manāmas pasaules finanšu krīzes laikā, kuras priekšnoteikums bija arī lielie kredīti, kas ņemti, lai uzbūvētu olimpiskos objektus.

Tāpēc spēļu rīkošanā lielie pa priekšu! Aldons Vrubļevskis uzsver, ka tā ir lielvaru un vareno industriālo valstu prerogatīva. Lai arī cik tas liktos netaisnīgi vai nepareizi, maza valsts olimpiskās spēles sarīkot nevar. Tomēr Ķīna, Krievija, Lielbritānija, ASV, acis nepamiršķinādamas, var cīnīties par inovatīvākajām pieejām to organizēšanai. Šim izredzēto pulciņam pievienojas arī ekonomiski un industriāli attīstītā Japāna, kā arī nākamo vasaras olimpisko spēļu saimniece Brazīlija. Aldonam Vrubļevskim pēc Pasaules kausa futbolā nav šaubu, ka Brazīlija tiks ar visu galā.

BALTIJAS VALSTU OLIMPISKĀ SADRAUDZĪBA

Neskatoties uz to, ka Latvija joprojām nespēj savest kārtībā valstij piederošos sporta objektus un Daugavas stadions Dziesmu un deju svētku gaidās izmisīgi cer kaut uz minimāliem uzlabojumiem, pirms pieciem sešiem gadiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas olimpisko komiteju apvienotajā darba grupā sprieda par to, vai 2020.—2024. gadā trīs valstis nevarētu kopīgiem spēkiem uzņemt olimpiskās spēles.

Tallina, Rīga, Viļņa… Olimpiskajiem objektiem tie nav nekādi milzu attālumi, ja uzbūvē pienācīgu ātrvilcienu līniju un ja centrs ir… Rīgā. Starp citu, līdz šim rīkotājpilsēta bijusi viena, lai arī spēļu sacensības nereti notiek vairākās, tiesa, vienas valsts ietvaros. „Tā bija tāda mazliet utopiska spriešana par to, kas būtu, ja būtu,” atzīst Aldons Vrubļevskis. Un kur notiktu spēļu atklāšana un noslēgums? Par to vien trīs valstis noteikti saplēstos.

Tomēr tīri idejas līmenī doma par olimpisko spēļu rīkošanu vairākās valstīs, iespējams, nav zemē metama. Tā taču notiek, piemēram, hokeja pasaules čempionāti. Attīstoties tehnoloģijām, pasaules telpa sašaurinās un attālumi kļūst par otršķirīgu problēmu, un jau pavisam ierasta situācija ir, ja starp dažādām sporta bāzēm ir 300 kilometri. Londona spēlēs šādā attālumā no citiem objektiem atradās olimpiskais jahtklubs. Albērvilas, Turīnas spēlēs sportisti dzīvoja vairākos visai attālos ciematos. Turīnā, Vankūverā un Sočos spēlēm faktiski bija divi centri, kurus šķīra nepilni 100 kilometri. Spēļu vārda nesējpilsētās, kurās no sniega nebija ne miņas, sacentās tikai hokejisti un slidotāji. Tie, kas cīnījās uz slēpēm un ledus trasē, dzīvoja un startēja krietni tālāk — augstāk kalnos.

PIEVĒRŠOTIES ILGTSPĒJĪGIEM RISINĀJUMIEM

Lai nevajadzētu noraudzīties uz to, kā iztērētie miljoni kā jau vairākkārt pieminētajā Grieķijā aizaug ar zāli, sarūsē un lēnām sabrūk, 2022. gada ziemas olimpisko spēļu kandidātvalstis pievērsušās ilgtspējai.

Lai izvairītos no liekiem un nepamatotiem tēriņiem, Oslo, piemēram, savas kandidatūras pieteikumu balstījusi uz spēļu plānošanu, to apvienojot ar pilsētas ilgtermiņa attīstības stratēģiju, kā arī balstoties uz mērenības un finansiālās atbildības filosofiju. Norvēģi ilgtspēju izvirzījuši kā atslēgas elementu, ko viņi jau apliecināja, sekmīgi un lēti sarīkojot sirsnīgās 1994. gada spēles Lillehammerē.

Almati pieteikumā uzsvērusi valsts un pilsētas ilgtermiņa plānus attīstīt reģionālo infrastruktūru, turklāt sporta bāzes tiktu veidotas, izmantojot 2011. gadā notikušo Āzijas ziemas spēļu un 2017. gada ziemas universiādes objektus.

Aldons Vrubļevskis to sauc par racionālu pieeju un plānošanu. Norvēģijā jau ir 64 % olimpisko spēļu norisei nepieciešamās infrastruktūras. Tā kā Oslo un Lillehammerē olimpiskās spēles jau notikušas, kaut vai rīt Holmenkollenas tramplīns, slēpošanas un biatlona centrs, kur regulāri notiek Pasaules kausa izcīņas, ir startam gatavs. Arī Lillehammeres kamaniņu un bobsleja trase joprojām ir lietojama.

Almati kandidēja uz 1994. gada olimpisko spēļu rīkošanu. Tur ir Medeo slidotava, kā arī slēpošanas un tramplīnlēkšanas centrs. Tā kā Almati rīkotās Āzijas ziemas spēles arī ir grandiozs un plašs pasākums, nevajadzētu būt šaubām par to, ka pilsēta nevarētu pavilkt arī dižnotikuma organizēšanu. Turklāt nevajadzētu uztraukties par līdzekļu atrašanu — ja Nursultans Nazarbajevs dos rīkojumu, tie tiks atrasti.

SPORTS VAI POLITISKAIS PR?

Arvien biežāk publiskajā telpā izskan viedoklis, ka olimpiskās spēles arvien vairāk izmanto politiskam PR. Aldons Vrubļevskis šim apgalvojumam nepiekrīt un Soču Olimpisko spēļu gadījumu raksturo pavisam vienkārši — tā taču Krievija!

Krievija centusies pasaulei pierādīt, ka tā var izdarīt vislabāk. Pierādījums tam — Soči ar pirmo mēģinājumu ieguvuši tiesības rīkot olimpiskās spēles. Turklāt SOK Ģenerālās asamblejā ieradies pats Putins, SOK locekļus uzrunājot pat četrās valodās. Arī Ķīna cenšas pierādīt savu varēšanu. Kā jau minēts, lielvaras to var atļauties.

Citur, piemēram, Lielbritānijā, šāda mērķa nebija. Londonas spēles bija izcili integrētas pilsētā un ļoti humānas, uzskata Vrubļevskis — tuvas cilvēkiem. Tur nebija pārspīlējumu, un viss notika dabiski. Par to liecina kaut vai milzīgais cilvēku skaits, kas klātienē vērojis šosejas riteņbraukšanas sacīkstes. Līdz šim nekad tās nav vērojuši četri miljoni cilvēku.

Pašiem sportistiem politiskā cīkstēšanās ir vienaldzīga, jo visbūtiskākais ir tas, kā spēles noorganizētas — kāda ir sporta bāzu kvalitāte, kādi ir sacensību apstākļi. Kā atzīst Vrubļevskis, neskatoties uz politisko ažiotāžu, Soču spēles sportiskā ziņā sarīkotas augstākajā līmenī un sportisti palikuši apmierināti.

“Tiem, kas piesakās, vienmēr ir kāds pamatojums, kāds aprēķins, plāns,” uzskata Aldons Vrubļevskis. Olimpiskās spēles, pirmkārt, piesaista visas pasaules sabiedrības uzmanību valstī notiekošajam pasākumam, tādējādi var pēc iespējas pozitīvāk reklamēt savu valsti. Otrkārt, ar spēļu palīdzību var gūt papildu grūdienu vietējās infrastruktūras attīstībai, kas ir ilgtspējas jautājums.

SACĪKSTES PIRMS SACĪKSTĒM

Cīņu par olimpisko spēļu rīkošanu, šķiet, varētu pasludināt par vienu no sporta disciplīnām, kurā svarīga stratēģija un mērķtiecība. Pēc savas būtības tiekšanās pēc tiesībām rīkot spēles ir arī politika, norāda Vrubļevskis. Tā ir ilgtspējīgas un laikam atbilstošas taktikas izstrāde. Madride un Stambula, trīs reiz kandidējot un netiekot, sapratušas, ka risinājumi, kas balstīti uz esošās iespēju platformas, nu zaudējuši aktualitāti un jādomā kaut kas jauns.

2015. gadā SOK izlems, kurā no trim pilsētām — Oslo, Pekinā vai Almati — sāksies olimpiskais trakums. Kā liecina SOK darba grupas ziņojums, augstākos vērtējumus saņēmusi Oslo, bet zemākos — Almati. Šādam vērtējumu izkārtojumam piekrīt arī Aldons Vrubļevskis. Turklāt jāņem vērā arī kāds nerakstīts likums — kontinentālais dalījums. Ja 2018. gadā olimpiskās spēles notiek Āzijā, tad visticamāk nākamajā reizē tās neatgriezīsies tajā pašā kontinentā, liekot noprast, ka šajā gadījumā vēl plusiņu savā labā saņem Oslo. Tomēr Vrubļevskis ir pārliecināts, ka cīnīsies visi. Bet iznākumu rādīs laiks un SOK locekļi.

Autori: Anastasija Tetarenko