Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 248 Mēs varam!

Dzīvesveids — kustība

Viņa dzīvesveids ir ciklisks. Ik pa brīdim viņu intervē, pasniedz prēmijas, sumina, jo ik gadu viņš izcīna medaļas pasaules spēcīgāko sportistu sacensībās. Par čempionu viņš kļūst, sēžot ratiņkrēslā. Lodes grūdējs un diska metējs Aigars Apinis ir divkārtējs paralimpisko spēļu čempions, daudzkārtējs pasaules rekordists un daudzu citu titulu ieguvējs.

KĀ NOZĀĢĒTS

„Iespējams, ka es šobrīd būtu labs traktorists, varbūt arī bezdarbnieks,” domīgi saka Aigars. ”Ja nebūtu 1992. gada 3. jūnija karstās dienas…”

Todien jaunais mehanizators nolēma izpeldēties tik ierastajā Birzgales dambī. Noģērbās, skrēja, lai mestos ūdenī, bet ceļā trāpījās mazs puišelis, un Aigars lēca tur, kur parasti neviens nelec… Atjēdzās dūņās, kaut kāds dīvains smagums neļāva pat īsti pakustēties. Saņēmis pēdējos spēkus, Aigars izvilkās krastā, ķermenis likās kā līdz padusēm nozāģēts.

Ātrā palīdzība, Ogres slimnīca, operācija un ārstu mierinājums, ka dažkārt pēc kakla skriemeļu lūzumiem kustību spējas atjaunojas. Aigars stāsta, ka sākumā bijis grūti saprast, kāpēc nejūt kājas, kāpēc ar mokām var pakustināt rokas. Kad tas pāries? Turklāt sākumā puisim pat nebija invalīdu ratiņkrēsla un nācās pilnīgā bezpalīdzībā vērot apnicīgās mušas griestos. Kā to izturēt?

Aigars ar vislielāko sirds siltumu atceras māti, kura ne tikai kopa, rūpējās par savu dēlu, bet arī mudināja nenokārt galvu, domāt par tālāko. Daudz palīdzēja arī brāļi, parādījās ratiņkrēsls, un pamazām sākās jauns dzīves posms. Aigars nevienu nevaino, taču piemin, ka tikai otrajā gadā viņu beidzot nosūtīja uz rehabilitācijas iestādi Baldonē, kur speciālisti beidzot ierādīja, kam jāpievērš uzmanība, kas jāvingrina, lai paralizēts cilvēks spētu pēc iespējas vairāk atgūt kustību spējas.

PIŽIKĀ AR AUKLU

Skolas gados Aigars bija sportists — universālis, jo piedalījās visās skolas sacensībās, startēja pat rajona sacensībās, taču par tālākām sportista gaitām neprātoja.

Kad bija spiests sēdēt invalīda krēslā, vienīgais dzinējspēks bija neatlaidīgi vingrinājumi, nemitīgas roku kustības, jo pēc kakla skriemeļu lūzumiem arī tās kļūst mazkustīgas un nevingrinot, paliek kā pātagas, kuras grūti novaldīt. Aigars atceras, kā stundām ilgi virpinājis rokās visādu veidu lodītes, vingrinājumiem pielāgojis dažādus smagumus. Nācās kustināt arī nejūtīgās kājas, lai neieaugtulocītavas.

Aigars smej, ka varētu patentēt labu vingrinājumu kakla muskuļu nostiprināšanai — ņem vecu pižiku (ziemas cepure), cieši aizsien, pie pieres daļas piestiprina auklu ar smagumu galā un kustini tik galvu augšā lejā. Arī veselajiem tas noderētu.

Aigars vēlreiz piemin māti, kura nu jau aizsaulē. Viņa, pati būdama invalīde, dēlu pierunāja piedalīties invalīdu sporta sacensībās, kuras jau tolaik notika Ogres rajonā. Sākumā Aigars lāgā negribēja, ko nu tur ākstīties, taču, kad pirmo reizi pamēģināja, tā lieta iepatikās. Ne tikai sportiskās gaisotnes dēļ, bet arī tāpēc, ka tā ir iespēja bēdu brāļiem un māsām pabūt kopā, kopīgi sacensties, arī pārrunāt savu ikdienu, dalīties pieredzē.

Aigars stāsta, ka šādi gadās daudziem un ka atgūšanās pēc notikušā nav tikai pašu rokās — ļoti daudz nozīmē tuvāko atbalsts, mudinājumi nepakļauties notikušajam. Turpināt vai sākt aizrauties ar sev sirdij tīkamu nodarbi. Viens no veidiem, kā sākt jaunu, interesantu dzīvi, noteikti ir sports.

SLĪDOŠAIS GRAFIKS KAIMIŅIEM

Tā sagadījās, ka gadus četrus pēc negadījuma Ogres stadionā ielūkojās Aldis Šūpolnieks, kurš pats startēja invalīdu sacensībās visaugstākajā līmenī (piedalījies paralimpiskajās spēlēs un dažādos čempionātos), kā arī trenēja citus. Pavērojis Aigara darbošanos, Aldis viņu uzrunāja un piebilda, ka, nopietni pastrādājot, varētu kaut kas sanākt.

„Ko viņš tur manī toreiz saskatīja, — plakans puišelis, kurš tik vien varēja, kā vicināt rokas,” smej Aigars.

Viņš stāsta, ka varens stimuls sākumā bija Alda audzēknes Sanitas Lietnieces panākumi pasaules meistarsacīkstēs, kurās viņa divreiz kļuva par pasaules čempioni. Vai tad es esmu mazāk spējīgs?

Sākumā nebija viegli, vispirms tiem, kas Aigaru no Birzgales veda uz Murjāņiem, Rīgu, kur notika treniņi, uz dažādām sacensībām. Daudz palīdzēja brāļi, savs slīdošais grafiks bija Birzgales kaimiņiem. Savu pirmo automašīnu Aigars nopirka daudz vēlāk, un tagad citu palīdzība jāizmanto daudz retāk. Aigars stāsta, ka invalīdu vidē dažkārt manītā citu vēlme par katru cenu palīdzēt bieži ir velta, jo viņi paši ar daudz ko tiek galā. Arī ar auto nekādu problēmu, ar ratiņiem piebrauc pie mašīnas, pārvietojies sēdeklī, pieliecies un noskrūvē ratiņiem riteņus, saloki tos un novieto sev blakus. Daudz grūtāk to izdarīt, ja kāds invalīdu stāvvietā nodomājis savu autiņu bez zīmes logā novietot cieši blakus. Tiesa, pēdējā laikā tas gadoties arvien retāk.

JA NU ATKAL BŪS JĀSTAIGĀ…

Dzīvi vajag uztvert filozofiski. Aigars stāsta, ka dažkārt nācies dzirdēt, ka invalīdu sports nav nekāds sports. Tiesa, rezultāti metros un sekundēs nav salīdzināmi, taču tikai paši sportisti un viņu treneri zina, ka panākumos jāiegulda ne mazāks darbs. Aigars treniņnometnēs (tās parasti notiek Sējā un Murjāņos) trenējas sešas reizes nedēļā, neskaitot vingrinājumus, kurus veic ikdienā. Kad nometņu nav, tad ir divi speciālie treniņi savā disciplīnā, baseins, masāža, vingrošana.

Ir arī sava specifika. Piemēram, Aigaram jaunajās — Rīgā — mājās ir ratiņi, kuros ar speciālu palīgierīču palīdzību ir iespējams nostāties uz kājām (bet kājas taču neklausa). Tas vajadzīgs, lai vingrinātu locītavas. „Lai neierūsētu,” smej Aigars, „ja nu kādreiz atkal būs jāstaigā.” Viņš atzīstas, ka cerības nekad nav zaudējis. Varbūt kādreiz mediķi kaut ko izdomās un kā Jēzus varēs pateikt — celies un staigā!

Aigars spilgti atceras savas pirmās paralimpiskās spēles Sidnejā 2000. gadā. Kas vēl nesen likās sapnis, tik ātri piepildījās. Sākumā viss bija nezināms — kāda kārtība ir lidostā, kā pārvietoties salonā, kā izturēt diennakti ilgo ceļu ar pārsēšanos. Izrādījās, ka par visu ir padomāts un lielu problēmu nav arī tālos pārlidojumos. Turklāt Aigars Sidnejā kā pirmais Latvijas paralimpietis ieguva bronzas medaļu diska mešanā un lodes grūšanā!

KĀ CITIEM KURPE — TEV RATIŅI

Nezinātāji varētu teikt, ka nav māksla aizmest tos divdesmit metrus, taču — kad daži pamēģinājuši, atzīstas, ka domas jāmaina. Disku un lodi Aigars un viņa konkurenti met un grūž, sēžot ratiņos, kas speciāli nostiprināti. Turklāt ratiņu uzbūvē jāievēro strikti noteikumi: augstums — 75 cm, atbalstam jābūt pienācīgos izmēros un vēl dažādas specifiskas lietas.

Savus pirmos ratiņus Aigars meistaroja kopā ar savējiem turpat Birzgalē — metināja, zāģēja. Aigars teic, ka tagad grūti iedomāties, kā varējis pārvietoties tādā monstrā. Tos bija gan grūti pārvadāt, gan samontēt. Otrie ratiņi jau tapa Rīgas protēžu un ortopēdiskajā rūpnīcā, taču pagāja ilgāks laiks, līdz Aigars ratiņus juta kā savulaik kurpi — tā nedrīkst ne spiest, ne berzt, tai jābūt tik ērtai, lai par to nebūtu jādomā. Sportistiem ar ratiņiem jāsaaug kā vienam veselam.

Ļoti strikta ir invaliditātes noteikšanas kārtība. Paralimpieši iedalās daudzās grupās, jo ir taču atšķirība starp vājredzīgo un tādu, kam amputēta kāja vai roka (amputantu), vai daļēji paralizētu cilvēku. Aigara kategorija F52 ir viena nosmagākajām. Pēc pirmajiem panākumiem ārsti pat vēlreiz aizdomīgi pārbaudīja puiša veselības stāvokli.

Aigars stāsta, ka lielas problēmas rada nemitīgā noteikumu maiņa. Trenējies pēc vieniem, bet pēkšņi jāstartē pēc citiem noteikumiem. Tagad liekas, ka viss nostabilizējies — sportisti startē kopā, bet rezultātus nosaka pēc invaliditātes koeficienta. Viens var aizmest 50 metrus, otrs divdesmit, bet uzvar pēdējais.

SUDRABS, ZELTS, REKORDI…

Auga pieredze, labāka izpratne par savām iespējām un gatavošanās paralimpiskajām spēlēm Atēnās bija daudz nopietnāka. Pirmais zelts Latvijai!

Aigars stāsta, ka mirklis, kad mastā uzvijas Latvijas karogs, skan Latvijas himna, liek aizmirst visu, gan savas ierobežotās iespējas, gan citu neizpratni. Turklāt medaļu var izcīnīt tikai pasaules labāko paralimpiešu konkurencē.

Saviļņojošas bija arī spēles Pekinā, kur pēdējā mēģinājumā Aigars ar pasaules rekorda metienu kļuva par divkārtējo paralimpisko čempionu diska mešanā! Turklāt sudrabs arī lodes grūšanā.

Skaitļi šajā gadījumā varbūt sporta statistiķiem nav tik nozīmīgi, taču Aigars sēdus 1 kg smago disku met 20,47 metrus, bet 3 kg smago lodi grūž 10,04 metrus. Viņš atceras, ka, sākot trenēties, disku metis vien 8, bet lodi grūdis 5 metrus…

Paralimpiskajā sportā gadi nav tik nozīmīgi un panākumus gūst arī 40 un 50 gadus veci sportisti. Aigars atzīst, ka pamazām tuvojas savas sportiskās formas maksimumam, jo spēka ir gana un ātrums arī pietiekams. Tagad līdz pilnībai jānoved tehnika, jo tikai tā turpmāk varēs uzlabot rekordus.

NĀCIET — PAMĀCĪŠU!

Aigars skaidro, ka pēkšņi panākumi viņa invaliditātes grupā nav iespējami. Negaidīts čempions var uzrasties invalīdu amputantu grupā, kur (nedod, Dievs!) kādam čempionam var gadīties nelaime un viņš savu karjeru nolemj turpināt invalīdu ratiņos. Ar Aigara veselības problēmām jātrenējas gadiem ilgi, lai varētu gūt panākumus.

Apinis stāsta, ka pēc uzvarām bieži tiekas ar cilvēkiem, kurus piemeklējušas līdzīgas nelaimes. Viņš cer, ka viņa piemērs uz radušos situāciju daudziem liks paskatīties daudz optimistiskāk, jo nolaist rokas un ļauties liktenim ir visvieglākais. Grūtāk ir pierādīt, ka es varu!

Aigars atzīst, ka Latvijā konkurentu viņam nav. Žēl, jo gan jau būtu puiši vai meitenes, kuri pēc kāda laika arī varētu gūt līdzīgus panākumus. Viņš labprāt sniegtu padomu, rīkotu kopīgus treniņus, būtu gatavs izjust sāncenša elpu pakausī. Arī tas ir lielisks stimuls sasniegt arvien vairāk. Cerības tādus atrast viņš nav zaudējis, tāpēc aicina visus meklēt kontaktus ar invalīdu sporta dzīves vadītājiem. Dažkārt viņš pats uz ielas, veikalā ir uzrunājis sev līdzīgos un aicinājis piebiedroties.

Aigars jau gadus piecus ir Latvijas Invalīdu sporta federācijas prezidents, Latvijas Paralimpiskās komitejas viceprezidents. Tie ir neskaitāmi sabiedriskie pienākumi, kuri prasa nemitīgu pārvietošanos, tikšanos ar cilvēkiem, sporta dzīves vadītājiem. Atbalsts viņiem ir ļoti vajadzīgs, jo daudzas lietas var veikt tikai ar citu palīdzību. Aigars ir priecīgs, ka par Paralimpiskās komitejas prezidenti kļuvusi Daiga Dadzīte, kura pati pārvietojas ratiņkrēlā, viņa vislabāk izjūt, kas nepieciešams sportistiem invalīdiem.

Par atbalstu Aigars daudz nesūdzas, taču reizēm pārņem skumjas, ka dažkārt kādam no lēmējiem pietrūkst izpratnes. Viņš cer, ka vairs nebūs jārīko līdzīgas provokācijas kā pirms pasaules čempionāta Jaunzēlandē, kad trūkstošo līdzekļu sagādei Aigars internetā ievietoja sludinājumu, ka pārdod Latvijas paralimpiešu pirmo medaļu. Nauda atradās, un izsole (pieteicās interesenti no vairākām valstīm!) tika slēgta. Jaunzēlandē Aigars izcīnīja medaļas, teicami startēja vairāki citi sportisti, un paralimpiskajām spēlēm nākamgad Londonā gatavojas krietns pulks Latvijas sportistu.

„Līdz Londonai vēl jātrenējas,” saka Aigars un priecīgs par ērto stāvvietu pie savas mājas raušas mašīnā, lai dotos ikdienas gaitās. Viņa dzīve ir nemitīga kustība.

 

Aigars APINIS

Paralimpietis

Dzimis: 1973. gada 9. jūnijā Aizkrauklē

Izglītība: Birzgales pamatskola, Ogres 32. profesionāli tehniskā skola, specialitāte — plaša profila mehanizators

Dzīves gaitas: strādājis par mehanizatoru Birzgalē, 1992. gadā cietis nelaimes gadījumā, kopš tā laika pārvietojas ratiņkrēslā

Sporta gaitas: kopš 1997. gada trenējas vieglatlētikā invalīdiem

Treneris: Aldis Šūpolnieks

Panākumi sportā: bronzas medaļas diska mešanā un lodes grūšanā 2000. gada paralimpiskajās spēlēs Sidnejā, čempions diska mešanā paralimpiskajās spēlēs Atēnās 2004. gadā, čempions diska mešanā un sudraba medaļas ieguvējs paralimpiskajās spēlēs Pekinā 2008. gadā, daudzkārtējs pasaules un Eiropas čempions, pasaules rekordists

Pienākumi: Latvijas Invalīdu sporta federācijas prezidents, Latvijas Paralimpiskās komitejas viceprezidents

Apbalvojumi: 2008. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, Gada cilvēks Ogrē (2004. un 2006. g.), Gada sportists (2006. g.)

Vaļasprieki: braukšana ar auto, tikšanās ar draugiem, makšķerēšana