Puisis, kas zirgā
No malas skatoties, tas liekas neiedomājami, vismaz ārkārtīgi sarežģīti. Puisis, kurš pārcietis cerebrālo trieku*, pārvietojas ar grūtībām, runā, iztiekot ar pāris vārdiem — jā un nē. Taču pietiek tikt zirgā, lai viss aizmirstos. Paliek tikai jātnieks, zirgs un vējš gar ausīm. Rihards Snikus gatavojas startam Londonā, savām pirmajām paralimpiskajām spēlēm.
Ar Rihardu sazinājos elektroniski. Mani pārsteidza puiša labā literārā valoda, teicienu trāpīgums un atklājumi, kuri sekoja viens otram.
Rihards pārcieta bērnu cerebrālo trieku, māte no viņa atteicās un aizbrauca uz Gruziju, par tēvu Rihards neko nezina, un viņu izaudzināja vecvecāki, pie kuriem viņš dzīvo joprojām.
Pirmos dzīves gadus puisis dzīvoja Baldones bērnu sociālās aprūpes centrā un uz mājām viņu aizveda tikai nedēļas nogalēs. Vēlāk Rihards dzīvoja mājās pie vecvecākiem.
Viņš sāka mācīties mazliet vēlāk nekā citi vienaudži un šogad absolvēja Baldones vidusskolu. Starp citu, puisis mācījās vienā skolā ar veselajiem bērniem.
Sākumā uzdoto atbildēja elektroniski, bet kopš sestās klases — ar roku, kas sagādāja piepūli. Rakstīja mājasdarbus, matemātikas uzdevumus, esejas, kuras skolotāja dažkārt minēja kā piemēru. Rihards gatavojas mācīties par programmētāju Sociālās integrācijas valsts aģentūrā jeb Jūrmalas koledžā, kurairvienīgā mācību iestāde, kas piemērota jauniešiem ar invaliditāti, un kur var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību.
Rihards bērnībā nestaigāja, vienīgi rāpoja. Bet tad notika pirmā sastapšanās ar zirgu. Vaivaros. Vēlāk aprūpes centrā Baldonē reizi nedēļā bija jāšanas terapija jeb reitterapija — uzsēdināja puisi zirgā un kādu pusstundu vadāja. Rihards atceras, ka sākumā neesot gluži paticis, viņš bijis sasprindzis un nervozs, taču pamazām sācis saprasties ar zirgu. Vēlāk, kad nodarbības vadīja Olga Šellere, Baldones jātnieku kluba Telfas trenere un īpašniece, katra satikšanās ar zirgu kļuva par gaidītu notikumu. Tieši Olga bija tā, kas uzaicināja puisi trenēties kopā ar visiem. Rihards piekrita un nu jau astoņus gadus ir kopā ar savu treneri, kas viņu pavadīs arī uz Londonu.
Puiša dzīve ieguva jaunu saturu, un gluži nemanot Rihards sāka staigāt. Tiesa, tie nav īpaši gari gabali, taču viņš var pārvietoties bez citu palīdzības. Vēl labāk Rihards jūtas uz velosipēda un ir gatavs noskaidrot, kas ātrāks — zirgs vai ritenis? Rihards cer, ka arī Londonas paralimpiskajā ciematā viņam atļaus braukt ar divriteni.
Rihards atzīst, ka zirgs viņam devis ļoti daudz — atveseļojis ķermeni, nostiprinājis muskuļus. Ir neizsakāmas sajūtas, kad ar zirgu var saprasties bez vārdiem. Radies daudz jaunu draugu. Rihardam ir svarīgi sevi pierādīt, visu izdarīt tā, kā to spēj veselie.
Kad sāka izdoties iejādei nepieciešamie elementi, viss likās aizraujoši, radās sacensību azarts, un nu jau četrus gadus Rihards ir Latvijas labākais jātnieks paralimpiskajā iejādē.
Tikt uz paralimpiskajām spēlēm nav joka lieta — no Eiropas tajās startēs tikai trīs sportisti, kuri savas tiesības izcīnīja caur smalku atlases cietu.
Rihards ir ļoti pateicīgs visiem, kuri palīdzēja šajā sarežģītajā procesā.
Ikdienā Rihards ir možs un dzīvespriecīgs. Viņš ir arī dīdžejs un gandrīz katru piektdienu spēlē Baldones klubā Avots. Viņš spēlē arī skolā, privātās ballītēs, visur, kur viņu aicina. Tuvākā ir ierastā klubu mūzika, populāru dziesmu remiksi, arī jaunākie hīti.
Rihards gatavojas studēt, iegūt autovadītāja tiesības, turpināt nopietni nodarboties ar jāšanas sportu. Londonā viņš grib panākt, lai Latvijas vārds izskan arī pasaulē.
Puisis ir zirgā.
Lūk, ko par viņu saka cilvēki, kuri ikdienā viņam ir blakus
Trenere Olga Šellere:
— Pēdējo divu gadu laikā mēs mērķtiecīgi strādājām, lai kvalificētos Londonas paralimpiskajām spēlēm. Trenējāmies, startējām turnīros Dānijā, Spānijā, Francijā, Portugālē un Holandē, lai krātu nepieciešamos reitinga punktus. Riharda kvalificēšanās nebija nejaušība, taču jāatzīst, ka savu lomu nospēlēja arī veiksme, kura, jācer, viņu pavadīs arī Londonā. Liels paldies mūsu atbalstītājam Latvijas Zirgaudzētāju biedrības prezidentam Edgaram Treibergam, kurš Riharda rīcībā nodeva savu zirgu Chardonnay, rezerves zirgs Prestižs ir no mūsu sporta kluba Telfas.
Latvijas Jātnieku federācijas Paralimpiskās sekcijas vadītāja Darja Tihomirova:
— Konkurence Londonā būs spēcīga, startēs visas pasaules labākie paralimpiskie jātnieki. Taču mēs cīnīsimies! Gribu pateikties visiem, kas atbalstījuši Riharda līdzšinējos startus un arī tagad veicina mūsu paralimpiskās kustības darbu. Patīkami, ka šajā situācijā, kad pavisam nesen uzzinājām par Riharda kvalifikāciju startam Londonā, Latvijas jātnieku saime parādīja, ka tā ir ļoti saliedēta un gatava palīdzēt. Ne vienmēr garajā ceļā uz panākumiem sportā visi cenšas atbalstīt… Šajā gadījumā bija citādāk — savu palīdzību piedāvāja zirgu īpašnieki, treneri. Turklāt nevis kā cilvēkam ar invaliditāti, bet tiešām kā sportistam, kas kaut ko sasniedzis un gatavs mērķtiecīgi cīnīties tālāk. Tas ir aizkustinoši.
Latvijas Jātnieku federācijas prezidents Agris Blaus:
— Patīkami, ka Riharda sagatavošanā ieguldītais darbs devis augstu rezultātu. Viņš startēja turnīros vairākās Eiropas valstīs, mērķtiecīgi cīnoties par kvalifikāciju startam paralimpiskajās spēlēs, un šo mērķi sasniedza. Taču Rihardam bija ne tikai jāsasniedz noteikts kvalifikācijas punktu skaits, bet jāizcīna ļoti augsta vieta sportistu reitingā, jo paralimpisko spēļu iejādes individuālajā turnīrā dota iespēja startēt tikai trim Eiropas labākajiem jātniekiem. Tāpēc šis panākums ir augstu vērtējams. Vēlam Rihardam veiksmi Londonā! Paldies visiem, kas palīdzējuši to sasniegt!
* Cerebrālā trieka ir medicīnisks stāvoklis, ko izraisa neatgriezenisks galvas smadzeņu bojājums, kas rodas dzemdību laikā, pirms vai pēc tām vai bērna pirmajos dzīves gados.
Cerebrālās triekas pazīmes ir muskuļu un ķermeņa kustību kontroles trūkums. Cerebrālajai triekai nav zāļu, bet ir pieejamas dažādas terapijas. Ir iespējams pārciest cerebrālo trieku un dzīvē daudz ko sasniegt. Tas prasa daudz darba un profesionālās palīdzības.
