Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ar sāpošu dibenu prom no dzimtenes

Motokrosa braucēja karjera skarba sanākusi
Laurim Freibergam – izcils talants, bezgalīga pieķeršanās sportam un arī
pamatīgi brāzieni no sporta dieviem visdažādākajos veidos. Solo motokrosa
braucējs jau atkal devies prom – turpmākie mēneši tiks pavadīti ārzemēs
visdažādākajos mačos, tajā skaitā arī posmos MX1 pasaules čempionātā.

Ziema atstāj zīmogu
Lauris uz brīdi bija
iegriezies Latvijā, lai piedalītos Vaidavas kausa sacīkstē Apē. Taču uz starta
iziet neizdevās – nedēļu iepriekš Zviedrijā piedzīvots kritiens, kas nesis
kārtējo traumu. Nelielu, taču jau atkal traucējošu. Apciemojis vecākus,
Freibergs dodas prom. „Sezona šobrīd
pārvēlusies pāri pusei. Manu sacensību kalendāra pēdējais ieraksts ir oktobra
vidus, tāpēc viss turpinās, arī mani ceļojumi," saka Lauris.

Šogad sezona Laurim
Freibergam iesākās daudzsološi – viņš nokļuva labā komandā Van Beers Racing, kas bija pamatīgs solis uz priekšu salīdzinājumā
ar līdzšinējo vienību Kurz. Taču,
gluži kā noziedzies, sports saņēma sitienu pa savām pozīcijām: „Janvāris un februāris Eiropā bija lietaini,
tāpēc vairākas trases treniņiem bija slēgtas. Taču pievienošanās jaunajai
komandai un treniņos uzrādītais sniegums solīja daudz. Dzīvoju Beļģijā,
komandas mītne – Holandē, viss arī organizatoriski bija kārtībā. Taču neilgi
pirms pasaules čempionāta pirmā posma treniņos kritu un sasitu kreiso plecu.
Tas pārvilku svītru manai gatavībai, lieliskajai pašsajūtai, cerībām. Divi
mēneši tika nomocīti nevis aizvadīti reālā kaujā. Pazuda treniņu apļi,
pārliecība sacīkstēs. Ar kreiso roku it kā varēju nest un cilāt pat degvielas
kannu, taču tiklīdz izbraucu trasē, bedres radīja sāpes. Tomēr ar laiku atradu
savu ātrumu, jutos atguvies. Jauni piedzīvojumi nedēļu pirms Apes – Zviedrijā.
Sestdienā treniņos pamatīgi kritu un sasitu astes kaulu. Bija doma startēt Apē,
taču uz moča nebija iespējams
nosēdēt. Izlaidu šo sacīksti. Cenšos darīt visu, lai varētu piedalīties
nākamajās saccensībās."

Latvijā kā pudelē

Laurim atlikušajā
sezonas daļā jācenšas sevi pierādīt, jo čempionāts ir ļoti sarežģīts un
kvalitātes ziņā vēl vairāk progresējis. „MX1
pilda savu pasaules līdera statusu. Tieši šogad jau tā spēcīgajam sastāvam
piepulcējušies daudzi MX2 klases līderi – ļoti spēcīgi braucēji. Pat senie
klases izcilnieki atzīst, ka šāda konkurence MX1 sen nav bijusi. Tas labi – ir,
ar ko cīkstēties!"

Latvijas motokross
allaž bijis ļoti ambiciozs sporta veids (dažādās nozīmēs), ir ļoti daudz
talantīgu sportistu – jaunu un vecu. Taču rodas tāds kā pudeles efekts: pilna pudele
ar izcilniekiem, taču caur kakliņu izlaužas viens, divi. Lauris komentē: „Pārāk daudz atkarīgs no finansēm, arī citām
niansēm. Latvijas modelis, visbiežāk, ir tāds: sportists brauc, bet viņa
treneris, mehāniķis, menedžeris un citu uzdevumu pildītājs ir tēvs. Lai cīnītos
pasaules līmenī, divatā vai trijatā ar vēl kādu palīgu ir par maz. Jāveido īsta
komanda, jābūt cilvēkiem, kas var pildīt savu konkrētu uzdevumu. Tikmēr, lai
arī MX1 mūsējo nav daudz, puiši cenšas izlauzties ārpus Latvijas. Dāvis Līvs, brāļi
Augusts un Roberts Justi, Matīss Karro un citi ik pa brīdim startē ārzemēs.
Tomēr, pa karjeras trepēm kāpjot, vienā brīdī kļūst skaidrs, ka līdzšinējais
modelis nevelk. Turklāt gados
jaunajiem vēl skolas laiks, jābūt arī izglītībai."

Letiņi strīdas

Jau minēju par
Latvijas krosa ambīcijām. Sportā tā nav slikta parādība – drīzāk motivējoša un
virzoša. Taču ir arī negatīvā puse: jau ilgstoši saglabājas iespaids, ka sporta
veids ir konfliktu un nesaskaņu apsēsts. Tikko roc dziļāk, tā izrādās, ka kāds ir sliktais, kāds labāks, kāds ar
kādu nerunā… Lauris Freibergs, reti startējot Latvijā, to visu vēro no malas.
Tomēr atzīst, ka politiskā spriedze ir jūtama: „Jā, viss sit augstu vilni, papildu intrigas ārpus trases tiek
atrastas uz līdzenas vietas. Rīvējas klubi savā starpā, dažs saka, ka otram
nepareizi braucēji un tā tālāk. Garlaicīgi nav! Tādi ir letiņi – viņiem
kašķēties patīk. Tāpēc Privātā dzīve
arī ir pirktākais izdevums Latvijā. Es cenšos to visu vērot no malas, nelienu
iekšā, lai plosās. Koncentrējos savam darbam un mērķim, man pietiek problēmu, kuras
risināt arī vienatnē."

Izmest 20 gadus?

Traumas. Diemžēl
populārs vārds Laura karjerā. Pirms dažiem gadiem bija pat tādas, ka Latvijā
jau mēļoja par visļaunākā iznākuma iespējamību. Var tikai apbrīnot sportistu,
ja pēc šādiem likteņa pavērsieniem pietiek spēka celties kājās un rāpties
ragainajam mugurā. „Ko citu
darīt? Mana ģimene jau gadiem ilgi ir tajā visā iekšā. Vecākie brāļi tik ļoti
man ir palīdzējuši, tik cītīgi strādājuši manas karjeras attīstībai. Šogad
aizvadu divdesmito sezonu motokrosā un visu tā pēkšņi mest pie malas… Liktos,
ka divdesmit gadi izsviesti mēslainē. Turklāt zinu, ka varu cīnīties par
panākumiem. Nav arī tā, ka nebūtu nekas sasniegts. Esmu vairākkārtējs Latvijas
čempions, Eiropas čempions un vicečempions, Vācijas vicečempions, pasaules meistarības
kopvērtējumā esmu bijis augstajā 13. vietā. Tie ir lieli panākumi un liek
turpināt, ticēt spēkiem. Apziņa ir, ka varu braukt. Savainojumi brīžiem šķiet
nodevīgi. Kad traumēju plecu un jutu, ka aiziet nebūtībā nedēļa pēc nedēļas,
domāju – kāpēc tā jābūt?! Turklāt bojājas veselība – nemitīgi pretsāpju
līdzekļi, zāles. Uz kājām noliek ģimenes atbalsts, pārliecība par spēkiem,
ieguldītais darbs. Pārāk spilgtās zināšanas, kā jāizbrauc līkums, kā jālec
tramplīnā."

Vienkāršā dzīve

Starts pasaules
čempionāta daudzajos posmos, treniņi, nacionālo un reģionālo sacīkšu
apmeklējumi. Lauris ātri noskaita nedēļas dienas, konstatējot, ka brīvā laika
viņa dzīvē faktiski nav. „Sestdienās
un svētdienās esmu trasē, pirmdienās arī, jo pabraucu ar riteni, paskrienu.
Varbūt otrdienas ir brīvākas, taču tās veltu mājas darbiem. Trešdienā treniņi
ar motociklu, ceturtdien – atkal ritenis vai skriešana. Piektdienā jau jābūt
trasē – tehniskā kontrole, dokumentu kārtošana, apļa papētīšana. Arī ziemā
nekas daudz no laika pāri nepaliek. Pēc rudens pēdējās sacīkstes sanāk atpūsties
divas vai trīs nedēļas. Dodos ciemos pie radiem, vecākiem, draugiem, apmeklēju
kino vai kādu tusiņu, taču nekas ekstra arī šajā laikā nenotiek. Varbūt
zināma vienkāršība manā dzīvē? Citi sportisti starp sezonām dodas ceļojumos uz
siltajām zemēm, taču neesmu šādu iespēju mēģinājis un neesmu plānojis."

Cilvēka nodilums

Divdesmit gadi
sportā, nevienas brīvas dienas, veselības problēmas – tas viss rada jautājumu,
cik ilgi Lauris ir gatavs tā strādāt. Jautājumu uzdevu, taču tūlīt piebildu, ka
tas nav jāsaprot kā mājiens: laiks doties atpūtā. „Tāds brīdis pienāks. Taču šobrīd neesmu par to
domājis. Apzinos, ka sports nesis ne tikai gandarījumu, bet arī iespaidojis veselību.
Tās ir žēl, un skaidrs, ka gribu, lai dzīvē pēc motokrosa es būtu puslīdz
normāls cilvēks. Tomēr, kamēr varēšu, kamēr atļaus finanses un komandas spēki,
tikmēr braukšu. Ja jutīšu, ka vairs nevelku,
metīšu visu pie malas. Cilvēks ir kā mehānisms – tāpat kā metāls nogurst un
nespēj pildīt savu uzdevumu, arī cilvēka ķermenis vienā brīdī nodilst. Viss ir vienkārši!"

Šogad MX1 čempionātā
atlikuši seši posmi. Freibergs beidzot grib braukt. „Gribu braukt sacīkstēs, cīnīties, demonstrēt
savu meistarību, savus spēkus, sakaut konkurentus! Nevis mocīties, startēt sacensībā
tāpēc, ka tā ir iekritusi kārtējā ārstēšanās procesa laikā. Gribu, lai no
starta aizbraucu desmitniekā nevis divdesmitais un tālāk. Ar šādām pārdomām
raugos uz atlikušo sezonas daļu. Šogad ir bijušas labas epizodes, atsevišķi
braucieni, taču kopumā gandarījuma nav. Mēs kopā ar komandu, ģimeni, brāļiem,
atbalstītājiem – būvfirmu Vītols un
citiem vislabākajiem palīgiem – darīsim visu, lai šis gads nestu baudu,
gandarījumu. Pagaidām tā visa pietrūkst. Niknums aug!"

 

Lauris Freibergs

www.laurisfreibergs.com

Dzimis           1981. gada 14. februārī plkst. 7.00, Priekulē,
Liepājas rajonā

Ģimene          vidējais no pieciem bērniem – divi vecāki
brāļi, divas jaunākas māsas

Debija            1988. gadā Priekulē. Speciāli sagatavots
mopēds, 3.vieta. Pārstāv Grobiņas motoklubu
1992. gads    3. vieta Latvijas
čempionātā 50 kub. cm klasē
1993. gads    10. vieta Latvijas
čempionātā 80 kub. cm klasē

1994. gads    2.
vieta Latvijas čempionātā stadionkrosā; 4. vieta klasiskajā krosā 80 kub. cm
klasē
1995. gads    1. vieta Latvijas un
Baltijas čempionātos 80 kub. cm klasē. Pirmie starti Eiropas trasēs.
1996. gads    starti 80 kub. cm un
125 kub. cm klasē. Aizsākas kopdarbs ar treneri Andri Bārbeli. 1. vieta
Baltijas kausā un Latvijas čempionātā 80 kub. cm klasē.
1997. gads    starti 125 kub. cm un
250 kub. cm klasē. Latvijas vicečempiona tituls un Baltijas kausa 3. vieta 250
kub. cm klasē. Starti Eiropas un pasaules čempionāta posmos. Iekļūst pasaules
čempionāta Polijas posma finālā.

1998. gads    1.
vieta LČ Open klasē. Veiksmīgi starti
Eiropas un pasaules čempionātu posmos (Polijas posmā vienā braucienā 16. vieta).

1999. gads    Latvijas
čempions klasiskajā un superkrosā Open
klasē. Eiropas vicečempions Open
klasē.

2000. gads    veiksmīgākā
sezona karjerā. Eiropas čempions Open
klasē. Ar 23 punktiem ieņemot 25. vietu asaules čempionāta 250 kub. cm kopvērtējumā.

2001. gads    18.
vieta pasaules čempionāta kopvērtējumā.
2002. gads   
Holandes Grand Prix 10. vieta. Spānijā 11. vieta.
Kritiens Itālijā. Ceļgala krustenisko saišu plīsums. Pasaules čempionāta
kopvērtējumā 20. vieta.
2003. gads    janvārī treniņus
aizvada Spānijā. Tramplīnā, vēja ietekmēts, nesekmīgi piezemējas. Galvas trauma
(2 dienas komā) un žokļa lūzums… Kopvērtējumā Moto Grand Prix klasē 28. vieta.
2004. gads    traumas, Beļģijas
čempionātā 9. vieta. Pasaules čempionātā 13. vieta.
2005. gads    traumas, 25. vieta pasaules
čempionātā MX1 klasē. Vācijas atklātajā čempionātā 7. vieta.
2006. gads    Vācijas vicečempions
MX Masters klasē, 22. vieta pasaules
čempionātā MX1 klasē.