Atnācu, ieraudzīju… tagad domāju!

Šoreiz par personīgo pieredzi, debitējot
oficiālās autosporta sacensībās – AutoStils
supersprintā Gulbenes pusē. Radās secinājumi, kuri varētu būt raksturīgi katram
debitantam. Galvenais – ne jau naudā ir laime, visu nosaka smags treniņu
process.Liekas, ka ir labas riepas? Atslābsti!Sacīkste notika
pagājušajā sestdienā uz Ludza ezera Stāmerienas pagastā. Šo pasākumu izvēlējos
debijai, jo trase izveidota uz ezera, līdz ar to ir mazāka iespēja sapostīt
savu ielas automašīnu, no kuras ikdienā esmu atkarīgs, pret betona apmalēm vai
riepu krāvumiem. Sacīkstes pamatprincips – četrus kilometrus gara trase, kura
jāveic trīs reizes, sportistiem startējot pa vienam ar 30 sekunžu intervālu.
Divu labāko braucienu laikus summē, iegūstot katra sportista galarezultātu.
Sacensības tika veidotas ļoti demokrātiskas – uz starta varēja iziet, sākot ar
Latvijas rallija čempionāta spēcīgākajām mašīnām un beidzot ar visierastāko
ceļu satiksmei paredzēto automobili, kā manā gadījumā. Startēja 127 dalībnieki!Kad pāris nedēļu
pirms supersprinta mani sāka pierunāt lielajai debijai, biju nolēmis līdz galam
pretoties autosporta vīrusam un paziņoju, ka braukšu ar savu mašīnu un pat
pirms diviem mēnešiem iegādātās Firestone
riepas neplānoju mainīt pret ko citu. Uzreiz gan saradās armija ar
padomdevējiem, kuri manus faierstounus
ātri izsmēja un pateica, ka ar tādām uz ledus īsti nebūšot, ko darīt. Un tas ar
secinājumu – vizmaz man pašam tā liekas -, ka šīs riepas labi uzvedas uz
ledus, varbūt pa sniegu peld vairāk,
nekā gribētos.

Daudz labu cilvēku

Jau tajā pašā vakarā
man ziemas sacīkšu speciālisti bija sarūpējuši iespējamos variantus, no kuriem
izvēlējos R15 izmēra bezradžu Barum,
kas ir vispāratzītas labas ziemas riepas, it kā paredzētas satiksmei, bet sen
skaidrs, ka šis ir variants, kā ar labām riepām iekļauties tehniskajos
noteikumos. Riepas bija uzmontētas uz Mitsubishi
Lancer Evo sporta diskiem, kuri derēja manai nomocītajai Mazdai. Atlikušajās nedēļās un dienās
izlīdzēt gatavo kļuva arvien vairāk un piedāvājumi, iespējams, bija arī labāki –
līdz pat mašīnas maiņai uz krosam sagatavotu VW Golf II, taču piedāvājumus pateicīgs noraidīju – negribēju šajā
tēmā nonākt pārāk padziļināti. Tas bija viens no maniem uzdevumiem – startēt
sacīkstē ar pēc iespējas mazākiem finanšu, laika un morālajiem ieguldījumiem.
Vēl bija jāsagādā ķivere – draugi izlīdzēja ar podiņu, kas, kā zināja teikt, kopā ar CSDD šefu Andri Lukstiņu
pabijis pat Dakaras rallijreidā!

Tas pats attiecās arī
uz treniņiem – līdz beidzamajam no tiem izvairījos, zināmā mērā arī aizņemtības
dēļ. Bez treniņiem arī būtu labāka iespēja redzēt, uz ko īsti parasts cilvēks
no ielas, kurš pa reizei samaksā sodu par ātruma pārsniegšanu, ir spējīgs ledus
trasē.

Ko man tagad darīt?!

Šajā punktā gan sākās
pirmsstarta drudzis. Uz ceļa braukšanas stils – dinamisks (sauksim to tā!), kā
uzsnieg – esmu ārā, meklēju katru brīvu laukumu, kurā pamēģināt sānslīdes un
veco triku ar stāvbremzi. Taču, kad iedomājos par braukšanu pa ledainu trasi,
iestājās panika. Vienmēr ziemā esmu braucis sirdij, kas – ir skaidrs –
nesakrīt ar plānu no punkta A uz punktu B aizbraukt pēc iespējas ātrāk. Kā īsti
ir jābrauc ledus sacīkstēs?!

Zvans draugam. Izvēlējos Jāni Aleksejevu, kurš ir ne tikai
izcils krosa un rallijkrosa braucējs, bet karjeru veiksmīgi sācis ar panākumiem
ziemas čempionātos. Viņš sniedza teorētisko kursu. Tas gan kopumā nepārsteidza,
jo – izrādās – to visu jau zināju, taču praksē zinības līdz šim nebija
izmantotas: „Ledus trasē ar
priekšpiedziņas mašīnu ir kā īres kartinga hallē – galvenais, jāievēro pareizā
trajektorija, jācenšas braukt ar pēc iespējas mazākām sānslīdēm," skaidroja
Jānis. „Katra slīde, katra
buksēšana ir saķeres un laika zaudēšana, bet, mēģinot pagriezienus izbraukt ar
plašu iemetienu, braucēji zaudē daudz laika, braucot ļoti garu ceļa posmu,
turklāt lēnām, buksējot. Tad vēl: atrodi ABS drošinātāju, izrauj to. Sacensībās
bremžu antibloķēšana traucē. Pamēģini bremzēt ar kreiso kāju, turpinot spiest
arī gāzes pedāli – veidojas kontrolēta mašīnas aizmugures slīde, kuru vari
regulēt atbilstoši katram līkumam, novēršot priekšējo riteņu slīdēšanu uz
līkuma ārmalu. Paspēlējies ar riepu spiedieniem. Droši nolaid līdz 1,5
atmosfērām, bet, ja riepās ir kameras (ir!), aizmugurējās vari palaist vēl
nedaudz mīkstākas. Un atceries – pa trajektoriju! Ja neizdodas, krīzes gadījumā
norauj stāvbremzi, taču rēķinies, ka, ja noturēsi par ilgu, zaudēsi laiku vai
pat riskēsi sagriezties ar purngalu pret iekšmalas valni!"

Pirmais (un pēdējais) treniņš

Piektdienas vakarā esmu
uz kāda ezera, uz kura arī izstumta trase. Tā kā bija tumšs un nebija daudz
laika, par galveno uzdevumu izvirzīju beidzot izmēģināt iegūtās riepas – kā tās
bremzējas, kā uzvedas lēzenos, ātros līkumos, kāds ir izejas ātrums no
pagriezieniem. Spiedienus vēl nemainīju, jo atšķirību starp riepām gribēju
sajust, neatkāpjoties no ikdienas parametriem. Izrāvu, kā mācīts, ABS
drošinātāju. Pa trasi plosījos aptuveni stundu. Citreiz ātrāk, citreiz
prātīgāk, bet pirmās sajūtas sasniedzu. Pāris reižu nogrimu ārmalu vaļņos, kad
ātrums tomēr bija par lielu, – labi ļaudis izstūma. Secinājums: ja purngals
stumjas valnī, nevajag censties par katru cenu griezt pret to sānus. Vienalga
nepaspēsi iztaisnot mašīnu un ar velkošo priekšējo riteni kupena automobili
iesūks sevī uz palikšanu. Tā vietā radās metode: kad valnis ir neizbēgams, metu
otrajā pārnesumā un gāzi grīdā! Tādā veidā pilnā ātrumā izbraucu cauri kupenai
un, gāzi neatlaižot, braucu ārpus trases tik ilgi, līdz atrodu mazāku sniega
valni, vai turpinu ieskrieties, lai tiktu atpakaļ trasē arī caur augstāku
kupenu. Protams, to var darīt tikai trasē uz ezera, šāda metode var sagādāt
problēmas sauszemes trasēs un ceļu satiksmē (lai arī situācijas var būt
dažādas, galvenais – kas atrodas aiz vaļņa). Treniņu pēdējais brauciens šķita
ģeniāls, nesos kā negudrs un ne reizi, liekas, nekļūdījos. Tas viesa cerības
sacensību dienai.

Lielā diena ir klāt. Ar pārsteigumiem

Jāatzīstas, ka dalība
sacīkstē bija tikai daļa no mana supersprinta uzdevuma, jo, sadarbojoties ar
rīkotājiem, bija jāveic arī daži tiešie darba pienākumi. Tas, jāatzīst, uzreiz
bija manāms, jo atņēma vajadzīgās minūtes.

Piecēlos sešos no
rīta, bet no 7 līdz 9 bija iespēja katram reizi izbraukt trasē, veicot
treniņbraucienu. Protams, bez pārsteigumiem neiztikt – viena no riepām izrādās
tukša! Par laimi, labi ļaudis ir arī dalībnieku parkā, kuri izlīdzēja ar mazu
kompresoriņu, un riepa drīz bija vajadzīgajā režīmā.

Pirmais darbs –
izkrāmēju visu, kas bija mašīnā, jo jau treniņos nokaitināja pa bagāžnieku
skraidošā aptieciņa, instrumentu kaste, futbola bumba un nekam nevajadzīgi divi
lietussargi. Drošības pēc atstāju tikai darba cimdus un vilkšanas striķi.

Beidzot mainīju gaisa
spiedienu riepās. Visai bezkaislīgi riepas nošņācināju līdz pusotrai
atmosfērai.

Neticami, cik daudz
laika tas viss aizņēma – treniņos izbraucu tikai pusdeviņos, lai arī sacīkstei
reģistrējos pats pirmais – tieši 7.00.

Neuzmanības sekas parāda divi pagriezieni

Treniņbrauciens mani
sagrāva. Pirmkārt, jau pirmajos metros apzinājos, ka neesmu ievērojis trīs
lietas: nenotīrīju priekšējo stiklu, kurš bija palicis gana matēts vēl no
šosejas braukšanas. Otrkārt, ātrumā piemirsu, ka visai ķieģelīgie ziemas zābaki
tomēr bija jānomaina pret sporta apaviem – ātrumā spaidīju visus pedāļus
vienlaikus. Treškārt, riepu gaisa spiediena mērītāju biju paslidinājis zem
stāvbremzes kloķa, kur pēc veca paraduma mēdz nonākt dažādi sīkumi –
lukturītis, no veikalu ratiņiem izņemtās 20 santīmu monētas un citi nieki. Šajā
gadījumā tas bija izšķiroši – roķeni
noraut vēl izdevās, bet ātri atlaist atpakaļ ne, jo pirksti atsitās pret dārglietu krātuvītes sastāvu.

Taču vairāk šokēja
riepu spiediena maiņas radītais apvērsums. Es savu mašīnu nepazinu. Es to
nedabūju līkumos, priekšgals slīdēja ārā, stāvbremzes raustīšana neko nedeva,
jo aizmugure bija kā pielipusi, mašīna negriezās. Trases četri kilometri bija
kā cīņa, turklāt garām aiznesās pilnpiedziņas Audi ar radžotām riepām, saceļot sniega putekļus tik ilgi, kamēr
vien tas nebija no manis atrāvies. Pēc treniņa sapratu, ka šī nebūs mana mūža
labākā sacīkste – mašīna, ar kuru ikdienā esmu nobraucis 50 000 km, vairs
nebija atpazīstama. Radās doma atjaunot gaisa krājumus riepās, taču tam nebija
īsti laika un iespēju – aizlienēto kompresoriņu aktīvi izmantoja tā īpašnieki,
kuri arī panikā eksperimentēja ar spiedieniem. Garastāvoklis nolaidās. Taču
varbūt tas palīdzēja – nebija pirmsstarta drudža un pārdegšanas!

Pirmais brauciens. Visu gaišu, ātrumkārba!

Un tomēr biju uz
starta, un mana mūža debija bija klāt. Ļoti lēns starts, meklējot pēc iespējas
vairāk sniegotas virsmas, lai nav jāslīpē jau gana nobraukātais ledus. Galvā
tikai viena doma – trajektorija, saprātīgi izvēlēts ātrums. Turos, taču izejā
no sarežģītā trešā pagrieziena mašīna kā raķete dodas uz ārmalas valni. Protams,
aizmirsu savu teoriju par triekšanos tam cauri, jutu, kā biezā kupena strīķējas
gar mašīnas grīdu. Kas notika? Nezinu. Vienīgais un pareizais risinājums
izrādījās nospiest gāzi līdz grīdai un neļaut mašīnai apstāties. Pēdējiem
spēkiem tiku no sniega gūsta laukā. Domās jau biju atvadījies no šā brauciena.

Koncentrējos un nesos
tālāk. Lēno pagriezienu sērija bija galā, un sāku plānot slēgšanos trešajā
pārnesumā. Slēdzu – nav. Atkal slēdzu – nav! Mašīna palikusi bez pārnesumiem,
lai gan atpakaļ otrajā varu dabūt. Sekunžu laikā izplānoju, kā tikšu prom no
Gulbenes, kur vedīšu kārbu remontēt, cik man tas aptuveni varētu maksāt un ko
par to teiks draudzene, kurai visa šī ideja jau no paša sākuma nelikās prātīga.

Esmu finišā, šokēts
un pārbijies. Labi, ka tuvumā bija pieredzējuši krosa speciālisti, kuri pēc
nelielām pārdomām noteica diagnozi: „Kupenā
biji?" – „Biju." – „Pie ātrumkārbas sastājies sniegs, kas
nosprostojis pārslēgšanas sviru. Nesies pēc karsta ūdens!" Par laimi, trīs
litri karsta ūdens bija pietiekami, lai manas bažas par ātrumkārbas defektu
pazustu. Tiesa gan, laikam sasala kādi elektrības mezgli, jo kopš tā brīža
nemitīgi deg atpakaļgaitas lukturi un degs, šķiet, līdz atkusnim… Paziņas
teica, ka nākamajos braucienos tas izraisījis skatītāju sajūsmu. Prieks par
viņiem!

Pirmā brauciena
rezultāts bija vājš, taču manā klasē divi izrādījās finišējuši vēl aiz manis.
Debijai un piedzīvojumiem nav slikti. Secinājums – nevajadzēja par katru cenu
meklēt trešo pārnesumu, jo tā zaudēju daudz laika. Vajadzēja zāģēt ar otro un taisnēs slēgt ceturto
robu, par ko apjausma nāca tikai brauciena beigās.

Otrais brauciens. Labāk.

Pēc pirmā brauciena
bija pozitīvāks noskaņojums – par spīti problēmām, pēkšņi trasē jutos ļoti
labi, krietni labāk nekā treniņā. Tas viesa cerības atlikušajiem braucieniem.

Otro braucienu
aizvadīju bez rupjām kļūdām, uzlaboju savu rezultātu par astoņām sekundēm.
Gaidīju vairāk, taču ļaudis no malas sacīja, ka biju pārāk piesardzīgs, turklāt
mani noķēra kāds angļu braucējs (sacīkstē pavisam tādi bija pieci), kurš ilgi
nesaprata, ka laižu viņu garām, – lai arī rādīju pagriezienu un atstāju brīvu
iekšmalu, biju spiests gandrīz apstāties trases ātrākajā vietā.

Finišā aiz manis
atkal bija divi šīs klases dalībnieki.

Trešais brauciens. Agresija bez rezultāta

Pārāk piesardzīgs? Nu
tad saņemiet! Nolēmu trešo braucienu veikt krietni agresīvākā režīmā, patrakot,
taču turpinot ievērot mācību par trajektoriju ievērošanu. Lai arī pēdējā līkumā
visai smagi ar kreiso pakaļējo spārnu ienesos valnī, saceļot skaistas sniega
vērpetes, ar braucienu biju ļoti apmierināts. Likās, ka beidzot esmu sapratis,
kā tā lieta darāma. Liels bija pārsteigums, ka rezultāts izrādījās par piecām
sekundēm sliktāks nekā otrajā braucienā. No klases 14 dalībniekiem izcīnīju
gandrīz godpilno 13. vietu. Un tagad daudz domāju.

Galvenais secinājums:
manā klasē nebija neviena tāda braucēja, kuru regulāri nebūtu iepriekš redzējis
visdažādāko sacīkšu protokolos. Tātad pieredze, regulāras mācības, regulāri
starti, eksperimenti un plānošana. Kopumā – lai mācētu braukt pa ledus trasi un
būtu labs, kaut viduvējs autosportists, ir gana daudz jāstrādā! Tas, ka cilvēks
prot veikli izbraukt cauri Rīgai, bet piesnigušos ceļos ar rokas bremzi iemest
līkumā, nenozīmē pilnīgi neko. Ņemiet to vērā, draiskuļi!

FOTO

Shēma

Četri kilometri uz ezera. Šāda bija AutoStils
supersprinta trase uz Ludza ezera, vienīgi finišā tika veikti grozījumi – tika
izveidots līkums, lai padarītu finiša taisni lēnāku un drošāku

Nr.1 (jāpavelk tuvāk)

Pa trajektoriju. Lai arī līkums ir ļoti plašs un vietas
sānslīdēm pietiek, gudri ļaudis māca turēties pie iekšmalas un braukt pa
trajektoriju. Tas nav viegli, taču tur arī tā sāls!

Nr.2 (jānogriež
blakus mašīnas, bet riepu kaudze lai paliek)

Boksu celiņš. Pirms starta visa mašīnas iedzīve jāizvāc
ārā, jo asajos līkumos priekšmeti kaitinoši dejo pa salonu, turklāt tiek bojāti

Nr.3 (laikam būs par
mazu)

Pēdējais līkums. Pēdējā brauciena finišs jau acu priekšā, taču
pēc garas taisnes bija grūti nobremzēt tā, lai nebūtu jāmeklē kupenas palīdzība

Nr.4

Meistarīgi. Viens no trases veidotājiem – leģendārais autosportists
Ainārs Igaveņš – bija sajūsmā par šo sacīksti, startēdams tajā arī kā
dalībnieks: „Tādas emocijas nebija
piedzīvotas gadiem ilgi!"

Visas foto – VS
arhīvs (? — tipa čoms ar manu aparātu, ko gan citu lai pieraksta).