Autosporta pingvīni saspiež muguras

Ņemot vērā ne tikai mūsu valsts, bet arī
Eiropas un pasaules finanšu situāciju, tikai loģiskas šķiet ziņas, ka triecienu
pēc trieciena piedzīvo motoru sports. F-1 pametusi Honda Racing, WRC
atstājuši Subaru un Suzuki ražotāji. Tepat Latvijā daudzi ar
bažām gaida Latvijas rallija čempionāta startu – nav skaidrs, cik būs
dalībnieku. Taču Latvijas autosporta entuziasti neslīgst pesimismā un šobrīd,
šķiet, atrasta kārtējā alternatīva un pretinde naudas trūkumam. Latvijas Automobiļu
federācijas vadība pēdējā laikā nemitīgi atbild uz jautājumiem: „Nu, kā tad būs?" Ir
plāns: autokross un rallijkross, kam mašīnu var iegādāties par 700 latiem, arī
uzbūvēt var par tikpat niecīgu summu. Latvijas Automobiļu federācija izsludinājusi
2009. gadu par tautas krosa jeb tā sauktā Folkreisa ievada gadu. Izveidotais plāns paredz skandināvu tautas
krosa analoga nonākšanu mūsu valstī, kas var ienest ievērojamas pārmaiņas
Latvijas krosā, piesaistot jaunus sportistus gan Folkreisa kustībai, gan
Latvijas čempionātam. Dārgā Zviedrija to var! Protams, pirmo
ironisko smaidu izraisa izmaksas – 700 lati par mašīnu? Par šādu summu pat
drošības karkasu nevar ielikt! Par visu pēc kārtas.
Šobrīd norisinās zviedru Folkreisa
tehnisko noteikumu, trašu sagatavošanas noteikumu un sacensību nolikumu
tulkošanas process. Kad tas tiks izdarīts, LAF sola sīkāk skaidrot jaunās
kustības nianses un nosacījumus. Taču pamatprincipi ir skaidri. Kas ir Folkreiss? Skandināvijā,
galvenokārt Zviedrijā un Norvēģijā, šī tautas klase pulcē ļoti lielu dalībnieku
skaitu, jo par salīdzinoši zemām izmaksām var piedalīties atraktīvās sacīkstēs.
Svarīgākā ideja – brauc, ar kādu mašīnu gribi, taču rēķinies, ka pēc
sacīkstes tev tā jāpārdod par ne vairāk kā 1000 eiro, atstājot vienīgi sēdekli
un siksnas. Šis elements, attiecīgi, samazina vēlmi tehnikā ieguldīt pārāk
lielus līdzekļus, līdz ar to sports ievērojami kontrolē izmaksas. Taču, ja
gribēsi uzvarēt, būs jābūt godīgam pašam pret sevi un vienalga jāsagatavo
konkurētspējīga mašīna.

Galvenie principi, kā
šo ekstrēmzemo izmaksu krosu ieviest Latvijā paredz atvieglotus drošības
karkasu sagatavošanas noteikumus, ne pēdējās homologācijas sēdekļus, siksnas un
citu aprīkojumu. Šīs atkāpes no līdzšinējiem principiem iespējamas, jo sacīkstes
notiks trasēs, kurās būs ievērojami ierobežoti maksimālie ātrumi. Jāpiebilst,
ka sacensības notiek krosa un rallijkrosa tipa trasēs, kurās ir ievērojami samazināts
maksimālais ātrums – Zviedrijā tas ir 80 km/h.

LAF sākusi arī
sarunas ar potenciālajiem sacensību rīkotājiem, turklāt arī atsevišķu trašu
saimnieki pauduši gandarījumu par šo ideju un ar lielu sajūsmu uzņemtu
sacīkstes savās trasēs. Prognozējams, ka veiksmes gadījumā sporta veids var
kļūt par daudzu desmitu dalībnieku sacīkstēm, kas neapšaubāmi var sniegt ievērojamu
stimulu šīs sacensības rīkot. No Norvēģijas, kur Folkreisu dēvē par Bilcross,
pienāk ziņas, ka valstī ir 5000 licencētu autosporta braucēju un 3500 no tiem
ir tieši Bilcross dalībnieki!
Minētajos piecos tūkstošos ietilpst viss norvēģu autosports – rallijs,
rallijkross, kartings, šoseja…

Reāls plāns

Kā jau minēju,
tehnikas sagatavošanas izmaksām ir grūti noticēt. Taču, kad tiks sakārtots
drošības karkasu jautājums (šajā sakarā LAF kopumā gatavojas stratēģijas
maiņai, kas var attiekties arī uz Latvijas čempionāta klasēm, ar mērķi – padarīt
šo procesu lētāku, taču ne mazāk drošu), pārējās izmaksas jau būs pašu
automobiļu būvētāju rokās. Paredzams, ka karkasu izmaksas Folkreisam sasniegs summas robežās no 200 līdz 300 latiem (tā nav
vīzija, ir reālas sarunas par šo tēmu un šiem cipariem). Ja sportists nevar vai
negrib sagatavot tehniku braukšanas kārtībā par pārējo summu – pats
vainīgs, taču būs bariņš, kas to varēs izdarīt, un process noritēs veiksmīgi.

LAF ģenerālsekretārs
Andris Berķis, kurš ir galvenais idejas ieviest Folkreisu Latvijā virzītājs, sacīja: „LAF ideja, pirmkārt, radīt vēl vienu Latvijas
autosporta seriālu, kas ļautu sportistiem startēt apļveida sacensībās ar
zemākām izmaksām. Otrkārt, radīt un atdzīvināt masveidību Latvijas krosā un
rallijkrosā. Par mašīnas izmaksām man ir šāda vīzija: par nelielu summu, ko
noteikti var atrast, iegādājos, piemēram, 1985. gada BMW 320 bez tehniskās apskates, pieņemot, ka auto nav sapuvis.
Sludinājumu portālos ir piedāvājumi pat par 100 latiem – cilvēkiem šobrīd
vajag naudu. Izplēšu salonu, apmetinu, ko vajag, uzlieku tā saukto pannu,
salīdzinoši lētus amortizatorus, piemēram, Plaza.
Karkasu, domāju, mašīnai vīri ieliktu par 200-250 latiem… Parēķināju, ka līdz
sēdeklim un personīgajai drošībai mašīna izmaksā līdz 600, maksimums, 700
latiem."

Mācies taupīt

Interesanti, ka,
runājot ar Latvijas autosporta speciālistiem, jūtams, ka nav apturama mūsējo
vēlme pieskrūvēt, noskrūvēt, uzlabot, pārtaisīt. Kam tūlīt seko jautājums: kā īsti
iekļauties tajos 700 latos?! Kā jau teicu – pats vainīgs, ja nevari
iekļauties. Šī autosportam amizanti mazā summa spiež pie zemes konstruktorus un
ķīmiķus, mašīnai atstājot faktiski standarta mezglus, bez papildu rakāšanās
motorā vai ātrumkārbā. Līdz ar to neizveidojas bagāto un mazbudžeta sportistu
slāņi, neizveidojas pulks ar tiem, kuriem sporta mašīnu būve ir
pamatnodarbošanās, kuri neatstāj cerības tā sauktajiem ofisa sportistiem –
tiem, kuri nevēlas pavadīt naktis garāžā, taču dikti grib piedalīties
sacīkstēs.

Protams, vienmēr ir
iespēja uz starta izvest kosmosa kuģi, kas maksā astronomiskas summas. Taču,
pat tad, ja lēnajās trasēs ar to varēs kādu uzvarēt, rēķinies, ka vakarā šo
mašīnu kāds iegādāsies.

Latviešu pieredze Zviedrijā

Interesanti, ka
Latvijā ir speciālists, kurš divas sezonas pavadījis Zviedrijas Folkreiss kustībā – Juris Sirko.
Jurim šī nav vienīgā pieredze krosā – savulaik viņš startēja Latvijas
čempionātā autokrosā, vēlāk koncentrējās uz startiem un tehnikas gatavošanu tā
sauktajos amatieru krosu pulkos. Viņš skaidroja, kā Folkreiss darbojas Zviedrijā: „Folkreiss sastāv no daudziem klubiem, kuru skaits ir
desmitos. Gandrīz katram klubam ir sava trase. Tad pa reģioniem tiek aizvadītas
zemākā līmeņa sacensības. Labākie no šiem zemajiem līmeņiem pulcējas aptuveni
reizi trijos mēnešos uz augstāka līmeņa sacensībām, bet reizi pusgadā ir
pavisam pamatīga kauja ar labākajiem braucējiem. Cik Zviedrijā sportistu –
nav saprotams. Startēju vidēja līmeņa mačos un esmu braucis sacīkstē ar 70-80
dalībniekiem. Sportistu gatavības līmeņi ir atšķirīgi – no pilnīgas
svētdienas izklaides ar mērķi būt labākam par kaimiņu, līdz nopietnam rezerves
mašīnu arsenālam. Dažs, lai tiktu uz augstākā līmeņa mačiem, tur sētā piecus
vienādus automobiļus, pārsvarā divu litru turbo SAAB, ar garantiju, ka, ja viņa
mašīnu nopērk, viņam nākamajos mačos atkal ir spēcīga mašīna, savukārt pārdoto
viņš cenšas atpirkt atpakaļ. Strādāju servisā, kas nodarbojās ar vecu mašīnu
utilizāciju. Visas Hondas, kas
ienāca, aizgāja man sportam. Darba izmaksas, protams, neskaitīsim. Karkass
maksāja aptuveni to summu, kuru ieguvu mašīnas utilizēšanas procesā (to var
izdarīt, ja izdodas pareizi iegrozīties).
Sēdekli un siksnas neskaitām kopējā summā, personīgais drošības aprīkojums ir
cits stāsts. Kopumā mašīnas sagatavošanas skaitlis sanāk praktiski tāds pats,
par kādu notiek mašīnu tirdzniecība pēc sacīkstēm. Ļoti reāli arī Latvijā
sagatavot mašīnu par apspriesto summu. Esmu gatavojis šādas mašīnas ar
standarta ātrumkārbām un motoriem amatieru krosiem, un vidējā cenā tāda arī
sanāk – 700-800 latu. Tas nav bizness, taču mans piemērs: es sagatavoju VW Golf I un, tiklīdz tas ir braucošs,
papriecājos savā nodabā, pabraucu pa savu trasi. Līdzko atrodas pircējs, esmu
savu hobiju atpelnījis."

Skeptiķi satraucas,
ka Folkreiss ar zemajām izmaksām un
pieejamību varētu ietekmēt Latvijas autokrosa čempionāta pašsajūtu. „No čempionāta dalībniekiem neviens negribēs
savu mašīnu laist Folkreisā, zinot,
ka viņš jau vakarā var no mašīnas šķirties par 1000 eiro! Turklāt, ja Folkreisā būs atļauta kontaktcīņa, vēlme
braukt ar čempionāta mašīnu būs vēl mazāka. Un, ja sportistam ir čempionātam
atbilstoša tehnika, šaubos, vai katrs no viņiem speciāli būvēs Folkreisa tehniku, varbūt vienīgi tie,
kam čempionātā ir par maz posmu."

Pārdošanas process

Interesants ir mašīnu
pārdošanas process. Skaidro Juris Sirko: „Es
kā sportists atbraucu uz sacensību ar mašīnu, sporta tehnisko pasi un savu
licenci. Reģistrācijā pasi un licenci nododu sekretariātā. Sacīkstes laikā kāds
nolemj, ka viņš tavu mašīnu vēlas. Viņš to paziņo sekretariātam, iemaksājot
kādu garantijas naudu, kas tajā gadījumā bija, ja nemaldos, 100 kronas.
Sekretariāts uzreiz informē sportistu, ka viņa mašīnu pēc sacīkstes pirks.
Potenciālais pircējs jebkurā brīdī var atteikties no pirkšanas, ja mašīnu
dienas gaitā nokauj vai sasit, taču, iemaksāto naudu, viņš zaudē. Pārsvarā
Zviedrijā tas notiek reti, taču, kad tiek nopirkta viena mašīna, sākas ķēdes
reakcija, jo bez mašīnas palikušais braucējs meklē nākamo, utt. Manu mašīnu
nopirka vienu reizi, bet nākamajā sacīkstē es viņu atpirku atpakaļ. Pēc
sacīkstes mašīnas tiek novietotas slēgtajā parkā. Brīdī, kad normālā situācijā
sportists saņemtu savu pasi un licenci, sekretariātā klāt ir pircējs ar naudu.
Sportists tehniskās pases vietā saņem naudu un licenci, jaunais īpašnieks –
automašīnu ar sporta tehnisko pasi. Ja izveidojusies minētā ķēde, tad nākamās
minūtes tiek pavadītas visiem kolektīvi skrūvējot ārā sēdekļus un siksnas."

Latvijas autosports
meklē veidu, kā izdzīvot un pat piesaistīt vairāk interesentu sarežģītajos
apstākļos. Ja tiks paveikts viss ieplānotais, tad teiciens, ka katra krīze ir
iespēja arī kaut ko iegūt, var attiekties arī uz autosportu.

Viesturs SAUKĀNS