Autosporta vīrusa apsēstā

Viesturs Saukāns

Beļģijas Formula Renault 1.6 čempionātā
kopvērtējuma līdere ir latviete Karlīne Štāla. Tik tālu nu būtu tikts. Visi
iepriekšējie gadi, asaras, prieki un strīdi ar tēvu, sāk koncentrēties
augstvērtīgos panākumos. Taču biznesa augstskolas Turība studente Štāla nav dzelzs lēdija, no kuras vienaudži bēg pa
gabalu.

„Jautājums, vai man
pašai tas patīk, ir apnicis!" ar smaidu sūrojas Karlīne. „Pastāv stereotips, ka meitenes ar autosportu
nenodarbojas, viņas dejo, slido… Līdz ar to rodas jautājums – vai man šis
sports patīk, vai esmu izsūtīta piepildīt tēva sapņus, kā daudzi uzskata. Varu
paziņot – man tas patiešām patīk!"

Nenobijās

Karlīnes autosporta
gaitas sākās brīdī, kad tēvs Andris Štāls, savulaik veiksmīgs šosejas braucējs,
Golf kausa laikos prezentācijā nolēma sabiedēt savu mazo meitu. Iesēdinājis
sacīkšu mašīnā, Andris devās Biķernieku aplī. Taču, tā vietā, lai sagaidītu
Karlīnes baiļu spiedzienus, tika saņemts: „Bet vēl ātrāk nevar?" Tad kartings – Latvijā, Eiropā, tad pirmās
mašīnas – Toyota Yaris, Legends, nu arī formulas.

Un tomēr. Kā Štāla,
maza smalka meitenīte, tiek galā ar skarbo sporta veidu? Nav šaubu, ka arī
apkārtējo uzmanība ir liela. Turklāt konkurentam nevar būt nekas sāpīgāks par
garām pabraukušu meiteni! „Tas
nepatīkamākais ir fakts, ka smīkņāšanu par manu izvēli esmu izjutusi tieši
šeit, Latvijā. Ārzemēs attiecības ar citiem braucējiem ir vai nu ļoti
draudzīgas, vai kā konkurentam ar konkurentu – katrā gadījumā ne kā puisim ar
meiteni. Līdz ar to netiek izskatīts jautājums, cik ātri man ir jābrauc un,
kurš un kāpēc tieši man palika aiz muguras. Ļoti iespējams, ka puiši iekšēji
patur tos jautājumus vai reakciju, ko rada mūsu sacenšanās, taču viņi to
neizrāda un mani tas netraucē."

Pasaules autosportā
gan šajā desmitgadē gaidāms pamatīgs dāmu iebrukums. Lielie čempionāti — F-1,
IndyCar, ChampCar un citi – saprot, ka uzvarēt gatava dāma ir spēcīgs reklāmas
elements. Smukā IndyCar braucēja Danika Patrika pirms gada pulcēja ap sevi tik
milzīgus publikas pūļus un mediju uzmanību, ka čempionvienība Andretti Green
sāka protestēt, uzskatot, čempionāts pārvēršas par farsu, jo par viņiem –
uzvarētājiem – prese ziņo tikai „garām
ejot". „Šobrīd mums Beļģijas
čempionātā arī vēl viena kolēģe. Viņa autosportā ienākusi pavisam nesen un,
jāatzīst, brauc pēdējās vietās. Esmu runājusi ar viņu un viņas mammu.
Sportistes mamma man sacīja, ka tomēr jūtas laimīga, ka meita nav tur, kur esmu
es – pašā priekšgalā, cīnoties ar visspēcīgākajiem puišiem. Viņas darbojas
tikai savam priekam."

Latviešu meitene

Karlīnei Štālai,
cīnoties starptautiskajā autosportā, izdevies visu apvienot ar ikdienas dzīvi
Latvijā. Lai arī sezonas laikā ir sešas nedēļas nogales, kurās ir sacīkstes,
turklāt ir arī izmēģinājumu sesijas, viņa darbojas dzimtenē un priekšstats, ka
Brīvības pieminekļa tēlu viņa jau aizmirsusi, nav pareizs. „Mācos biznesa augstskolā Turība – tūrismu, viesnīcu jomā. Šobrīd ir saspringtākais mācību
laiks, jo jākārto sesija, jāraksta kursa darbs, jāaizvada prakse. Taču
jāatzīst, ka skola ir ļoti pretimnākoša – ja sacensību dēļ kaut ko kavēju, man
ļauj parādus nokārtot citā reizē. Ļoti labi mācos, ja salīdzinām ar
apmeklējumu! Sezonā sešas nedēļas nogales – 12 sacīkstes – jāaizvada
autosportā. Uz katru posmu izbraucu otrdienā vai trešdienā. Skaidrs, ka tas
pārklājas ar mācībām. Taču neesmu apzināta bastotāja
– man ir svarīgi pabeigt mācības. Šogad beigšu otro kursu, vēl kādu laiku
mācīšos."

Šūmahera pēdās

Mācības un autosports
– par katru ir dzirdēts, ka nekam citam laika nepietiek. Vai vēl kas? „Šogad sāku slēpot. Draugs sāka mācīt slēpot un
man ļoti iepatikās. Tētis gan sākumā neatbalstīja šo domu un sacīja, ka es
lauzīšot kaulus vienu pēc otra un attiecībā uz autosportu nevaru to atļauties.
Taču viņš palicis mierīgāks. Arī Šūmahers izmantoja katru iespēju pabūt kalnos!
Slēpošana arī nav tikai hobijs – autosportā nepieciešamas ļoti stingras kājas.
Šķiet, kas tur – pedāļus spaidīt, taču tas, cik tas jādara vienā sacīkstē un ar
kādu spēku, liek trenēties. Slēpošana palīdz."

Tavam labam paziņam
Haraldam Šlēgelmilham arvien biežāk piedēvē pirmā Latvijas F-1 pilota statusu.
Kādi ir Štālas mērķi, sapņi? „Man
liekas, ka ceļš uz sapņu virsotni ir ļoti atkarīgs no sakritībām, no savas un
menedžmenta intuīcijas – ko kurā brīdī izlemt, ko darīt, ar ko runāt. Karjeras
attīstību nedrīkst forsēt. It kā katru gadu varētu mainīt čempionātu, startējot
spēcīgākās sērijās, taču nepieciešams palikt kādā čempionātā, lai varētu
sasniegt rezultātu. Pirmajā gadā reti iespējams uzvarēt, bet bez laba rezultāta
ieraksta braucēja CV iekļūt katrā nākamajā čempionātā kļūst sarežģītāk."

Komanda ar pirmo piloti

„Man šogad galvenais
ir sasniegt labu rezultātu, jo tas nepieciešams gan man, gan sponsoriem. Šobrīd
plānojam Formula Renault 2.0, taču budžets līdz ar motora jaudas augšanu paliek
arvien lielāks. Šobrīd pie lietas ķēries manas komandas Astromega šefs,
nesakot, ar ko un par ko runā, bet liekot saprast savu interesi procesā. Es
apzinos, ka man kā meitenei – autosportistei naudu piesaistīt ir nedaudz
vieglāk. Pirmajā posmā, kad debitēju Astromegas sastāvā. Komandas īpašnieks pēc
maniem panākumiem sacīja: „Vēl
treniņos sestdien mēs nebijām nekas, šobrīd mēs esam populārākā komanda visā
dalībnieku parkā!"

F-1 piloti, piemēram,
tiek ļoti norobežoti no apkārtējās publikas – ir stingri noteikts laiks, kad
runāt vai nerunāt ar presi, līdzjutējiem. Beļģijā Karlīne kļūst pazīstama, līdz
ar to aug arī apkārtējo spiediens. „Pagaidām
tas neapnīk. Ir brīži, kad ir jākoncentrējas un cītīgi jādomā stratēģija vai
regulējumi – tad nodomāju: „Tagad
nē! Dodiet man mieru!" Taču slēpties pagaidām netaisos."

Nedēļas nogalēs, kad
Latvijā notiek sacīkstes, Karlīne un citi ārzemēs startējošie latvieši vienmēr
sastopami skatītāju pulkā. Rodas sajūta, ka mājas autosports viņus vilina. „Bijām kartingā Biķerniekos – ar Haraldu
Šlēgelmilhu runājām, ka varētu pabraukt, jo nagi
niez. Taču tādas īpašas romantikas nav. Latvijas kartingā gadiem ilgi bijis
daudz negatīva – strīdi, skandāli, spēles. Tas atstājis priekšstatu uz visiem
laikiem – nezinu, vai man tā pietrūkst."

Uz radiem nepatīk kliegt

Tas, ka tēvs ir
autosportists, noteikti palīdzēja Karlīnei karjeras sākumā, jo atkrita daudz
mīklu, kuras jāuzmin, ģimenei ienākot šajā sportā ar jaunāko paaudzi. Taču
Štāla šobrīd ir cita līmeņa sacīkstēs. Vai tēvs vēl var palīdzēt? „Šobrīd viņš darbojas kā menedžeris. Turklāt es
uzskatu, ka ir grūti, ja treneris ir tēvs vai kāds cits radinieks. Mana māsa
šogad pamēģināja kartingu un visu laiku dīca, lai es viņai palīdzu. Man tas ir
grūti, jo es zinu, ka es nesavaldīšos, sabļaušu uz viņu… Iespējams, prasītu
neiespējamo. Daudz vieglāk būtu palīdzēt svešam cilvēkam."

Stop! Māsa? Tā pati
vienīgā Karlīnes māsa – Katrīne? Ar kartingu? Pirms trim gadiem mazā meitene
man atklāti pavēstīja, ka lielā māsa, nodarbojoties ar autosportu, nav normāla.
„Jā, man arī viņa to teica un
piebilda, ka ar autosportu nekad mūžā nenodarbosies."

Štālu ģimeni
autosporta vīruss nepamet.