Brāļi un vienošanās ar likteni
Brāļi Jānis un Intars Spīķi vēl tikai lūkojas savu starptautisko autosporta panākumu virzienā. Taču jau gadiem viņu komanda ir viena no centrālajām spēlētājām Latvijas autokrosa un rallijkrosa dzīvē. Pēc vairāku gadu atraktīvas cīņas Jānis Spīķis 2010. gadā kļuva par Latvijas čempionu, bet jau gadu vēlāk tituls tika arī Intaram Spīķim. Neapšaubāmi atraktīvi publikas mīluļi un konkurentu bieds.
DEBITANTS JĀNIS SPĪĶIS
2004. gadā Latvijas autokrosa čempionātā debitēja kāds Jānis Spīķis — kārtējais tā laika jaunais braucējs, kurš patīkami kuplināja 2000 Super klases dalībnieku skaitu. Tobrīd čempionātā lielā mērā jau bija notikusi paaudžu maiņa, no pieredzējušiem veterāniem kaujas gatavībā bija vienīgi Jānis Bogdanovičs, kurš togad arī kļuva par Latvijas čempionu. Arvien tuvāk līderiem bija pielauzušies Kaspars Dambis, Jānis Ikers un citi sportisti, Bogdanoviču jau pāris gadus mocīja Kaspars Bloms…
Viens no debitantiem — Spīķis — startēja atraktīvi, cīnījās par vietām finālbraucienos, ik pa brīdim iebrauca vadošajā piecniekā…
Tomēr kaut kas piesaistīja uzmanību — viņa šķietami vienkāršais VW Golf II brīžiem lidoja pārāk ātri, pārāk agresīvi, pārāk aiz fizikas robežas. Tālaika speciālisti sacīja, ka Jānis krīt acīs. Reiz kāds pieredzējušais teica: „Vai nu viņš dabūs pa purnu, vai arī būs čempions!”
Jābūt labai garšai talantu atklāšanā, lai ko tādu paziņotu par braucēju, kurš sezonas noslēgumā finišē desmitajā vietā. Turklāt situācijā, kad titula dalītāju pietika — uz pirmajām vietām pretendēja līdz pat sešiem dalībniekiem.
Jāatzīst, kopš 2004. gada ir bijušas epizodes, kad Jānis, varbūt pat pelnīti, arī bijis uz robežas ar dūru vicināšanu — autokross ir kontaktu sporta veids un agresija trasē ne vienmēr pazūd reizē ar brauciena rūtoto karogu. Taču speciālistam bija taisnība: Spīķis kļuva par Latvijas čempionu.
2005. gadā iepriekšējās sezonas čempions Bogdanovičs pārsēdās pilnpiedziņas Ford Focus automašīnā, lai sāktu ceļu pretī čempiontitulam NEZ rallijkrosā un uzvarai vienā no Eiropas čempionāta posmiem. Savukārt slavenais 2000 Super priekšpiedziņas klases Peugeot 206 tika pārdots Spīķim. Tas nozīmēja, ka iepriekšējā gada viens no spilgtākajiem debitantiem bija nonācis čempionāta spēcīgākajā mašīnā. Un tas nozīmēja, ka tiks sperti pirmie soļi ekspertu paredzētajā virzienā.
Čempionāts bija īpaši atraktīvs, par titulu vēl pēdējā posmā spēkojās četri dalībnieki — to vidū arī Jānis. Viss noslēdzās par labu jau minētajam Kasparam Blomam — rīdzinieks izcīnīja savu otro čempiona titulu. Taču Spīķa vicečempiona tituls bija sezonas pārsteigums, Spīķi kā titula pretendentu atskārta arī plašākas publikas masas. Jānis Priekules trasē izcīnīja arī savu pirmo no astoņām čempionāta posma uzvarām.
TRAKAIS?
Tomēr līdz ar panākumiem auga arī Spīķa trakuļa slava. Dažkārt labi rezultāti tika sasniegti ar bīstamām, pārgalvīgām apdzīšanām, norautiem buferiem, salauztiem spārniem un negatīvām emocijām dalībnieku parkā. Tobrīd gan tie bija normāli spēles noteikumi — gan Bloms, gan Spīķis, gan pārējie titula dalītāji Atis Riekstiņš un Uģis Pauriņš perfekti atbilda šiem aprakstiem, viņi visi tā brauca.
Tomēr straujais panākumu lidojums jau nākamajās sezonās aprāvās. 2006. gadā pieredzējušais automobilis komplektā ar komandas tehnisko jaunradi šķita sevi izsmēlis. Pēkšņi Jānis neprata tikt līdz finišam, panākums bija nevis augsta vieta, bet finišs pats par sevi. Tika zaudētas daudzas uzvaras — praktiski katrā posmā tieši Spīķim bija ātrākā mašīna. Taču labs apļa laiks nenozīmē absolūti neko. Karjera nonāca reālā krīzē. Togad čempionāts tika noslēgts sestajā vietā.
Taču izrādījās, ka mokošā 2006. gada sezona bija tikai priekšvēstnesis komandas iekšējai traģēdijai.
Spīķa aktivitātes autosportā jau no pirmās dienas atbalstīja Jāņa sievastēvs, būdams gan sponsora, gan menedžera, gan kaut kādā mērā tēva lomā. Diemžēl ģimenei tuvais un nozīmīgais cilvēks traģiski gāja bojā. Līdz ar cilvēciskām sērām un skumjām fonā bija arī nopietns sitiens pa Jāņa sportiskajām aktivitātēm.
Jānis mēģināja startēt čempionātā — no septiņiem posmiem tika aizvadīti trīs, taču visos tika piedzīvotas tehniskas problēmas, un sezona tika noslēgta katastrofālā — 21. — vietā. Sportistam, kuram pietrūka pavisam nedaudz, lai kļūtu par čempionu, viena gada laikā karjera bija sabrukusi, viss šķita beidzies.
AUGŠĀMCELŠANĀS
Stāsts par atkarībām no hobijiem, frāze — autosports ir kā slimība, no kuras nav iespējams izārstēties — ir lieka, tā ir sena patiesība un banāls apgalvojums. Taču tieši šī patiesība turpināja spārdīt arī Jāni Spīķi, viņa ģimeni, brāļus un draugus.
Komanda piecēlās pēc sāpīgā kritiena un turpināja darbu. 2008. gads vēl pagāja tehnikas izturības uzlabošanas režīmā, ar šo problēmu joprojām bija jāaizvada nopietna cīņa. Tomēr vecais labais Peugeot 206, kura motortelpā bija notikušas dažādas pārmaiņas un pabijuši dažādu marku motori, atkal arvien biežāk atgriezās līderu pulkā. 2008. gadā izcīnīta devītā vieta, bet jau 2009. gadu Jānis sāka kā galvenais titula pretendents.
Viņš čempionātā dominēja, šķita visātrākais, tiesa, daži tehnikas defekti apdraudēja ceļu uz čempiona titulu. Ainārs Kenigsbergs lieliski krāja punktus visos posmos, lai gan ātruma ziņā reti varēja konkurēt ar Spīķi. Jānis sešos posmos guva trīs uzvaras, piecas reizes kāpa uz goda pjedestāla… Izcila sezona, ar vienu piebildi — atkal tituls izslīdēja no rokām, jo Kenigsbergs ar vienu uzvaru un četriem pjedestāliem punktu izteiksmē sezonā izrādījās par diviem punktiem meistarīgāks nekā Jānis. Togad tas bija sāpīgs zaudējums, lai gan iepriekšējo trīs gadu kontekstā šī bija kā elpas atgūšana pēc izniršanas no dziļa un smacējoša neveiksmju dīķa. Protams, Jānis pārdzīvoja, taču bija visi priekšnoteikumi, lai mērķi piepildītu 2010. gadā.
2009. gadā gūta laba mierinājuma balva — Spīķis Lietuvā startēja viena posma sacīkstē ar Baltijas čempionāta statusu. Šajā cīņā uz uzvaru citiem sportistiem praktiski nebija izredžu…
DRĀMAS LAIMĪGĀS BEIGAS
Šķiet, 2009. un — vēl vairāk — 2010. gadā Jānis līdz galam izauga arī kā sportists. Jūtot mašīnas spējas un savu gatavību, arvien mazāk vajadzēja iesaistīties spēka cīņās trasē. Ik pa brīdim lūza buferi un konkurenti rauca uzacis, tomēr Spīķis patiesi bija kļuvis par sportistu, meistaru, nevis bezbailīgu mežoni. Tas, protams, vecu tradīciju vārdā netraucēja jebkuru krosa incidentu tulkot kā Spīķa stilu. Tomēr Jānis pats sāka arvien vairāk pretoties šim viedoklim: „Sāciet beidzot vērtēt un tik tiešām pētīt, kuros brīžos es esmu pie kaut kā vainīgs, kuros ne. Es jau gadu nevienam trasē neesmu uzsitis!”
2010. gads gan atkal nesa šokējošu sākumu. Pirmajā posmā Spīķis izcīnīja uzvaru, taču 2000 Super klase nonāca dalībnieku krīzē, nesanāca pietiekams sportistu skaits, lai tiktu piešķirti kopvērtējuma punkti. Savukārt turpinājumā, kad dalībnieku skaits atjaunojās, pēkšņi visdažādākie apstākļi traucēja gūt uzvaras. Togad dalībnieku nebija daudz, taču visi sabraukušie pierādīja, ka ir īpaši spēcīgi un gana meistarīgi — Jānis Berķis, Aldis Kasparovičs, Māris Ločmelis…
Dažreiz liekas, ka liktenis eksistē un, lai cik nežēlīgi tas dažkārt būtu, ievēro arī taisnīguma principus. Ne vienmēr, bet ievēro.
Divus posmus pirms čempionāta beigām Spīķa izredzes uz čempiontitulu praktiski bija zudušas. Situācijas un notikumi bija tā sagriezušies, ka izskatījās — pat par bronzu atlikušajos posmos vēl būs jāpacīnās.
Priekšpēdējais posms Smiltenē — perfekta riepu izvēle, atjautīgi un viltīgi manevrējot starp dubļainiem laikapstākļiem un tehnisko noteikumu prasībām. Uzvara rokā, turklāt finālā, kurā galvenie konkurenti sakrita kaudzē un nogrima dubļos. No bezcerīgas situācijas pirms šīs sacīkstes līdz šokējošai līderpozīcijai kopvērtējumā.
Pirms pēdējā posma Mūsā līderu četriniekam — Spīķim, Berķim, Ločmelim, Kasparovičam — punktu skaits ir sešu punktu robežās. Uzvara maksā 20. Kurš būs labākais Bauskas trasē, tas būs čempions.
Visu vienkāršoja konkurentu tehnikas problēmām: Ločmelis kapitulēja jau dienas sākumā, Berķis — fināla pirmajā aplī, Kasparovičs — fināla vidū. Spīķis finišā pirmais. Spīķis — čempions! Tobrīd laimīgākais cilvēks uz planētas.
DĀVANA BRĀLIM
Baumas par Spīķa 2011. gada plāniem ziemas periodā bija dažādas. Tomēr Jānis izprātoja vissirsnīgāko risinājumu: „Brālim Intaram, kurš ar mani bijis kopā vienmēr un bija viens no galvenajiem cilvēkiem manos panākumos, 1. aprīlī ir dzimšanas diena,” Jānis sacīja šāgada martā. „Domāju — viņam tā būs lieliska dāvana!”
1. aprīlī autocross.lv mājaslapā, kas ir Latvijas krosa saimes pulcēšanās vietne, parādījās ziņa, ka čempions Jānis Spīķis brālim Intaram dāvina mašīnu un visu aprīkojumu, lai Intars varētu aizvadīt cīņu Latvijas čempionātā. Šī ziņa bija sarunāta, bet Intaram tika parādīta dzimšanas dienas vakarā, kad sākās svinības. Pārsteiguma moments esot izdevies…
Tikmēr pārsteigums publikai bija Intara prasme bez iepriekšējas pieredzes iekāpt mašīnā un cīnīties par visaugstākajiem rezultātiem. Aizraujošā duelī ar Reini Nitišu Spīķis pamanījās kļūt par čempionu! Ar lidojošiem buferiem, salauztiem spārniem, dusmīgiem konkurentiem… Lai gan Intars ir vecāks par Jāni, stāsts atkal sākas no jauna, kad trasē parādījās pirmais Spīķu klana „mežonis un agresors, kurš vai nu būs čempions, vai arī…”
Intars gan no brāļa pieredzes bija mācījies. Pēc sasniegtā čempiontitula braucējs uz kārtējo joku par Spīķu braukšanas tradīcijām atbildēja: „Čempions? Jā! Avārijas? Ko jūs no manis gribat? Es krosā esmu aizvadījis tikai piecas sacīkstes!”
TURPINĀJUMS AR AUGSTIEM MĒRĶIEM
Šobrīd brāļi cītīgi apsver, ko darīt tālāk. Viņi darbojas savā Carlife autoservisā Čiekurkalnā, tomēr gan trasē, gan servisa telpās kļūst par šauru čempionu domas lidojumam. Jānis Spīķis: „Es pats gribu braukt ar pilnpiedziņas auto. Nezinu, kad, kur un ar ko. Intars arī vēl domā, vai aizstāvēt titulu. Turklāt Carlife negribam pozicionēt tikai kā autoservisu, mēs vēlamies būt sporta tehnikas fabrika. Kā brāļi Traubergi! Viņi pierādījuši, ka ir iespējams strādāt augstākajā autosporta līmenī. Arī mums vairs zem šīm skrūvēm nav nekā nezināma. Viss ir skaidrs, jāsāk strādāt!”
