Brīvības sajūta gaisā

Izdzirdot moto frīstailista Mārtiņa Aleksandroviča vārdu, iespējams, kāds skaļi norūc: "Tas trakais Alex! Ko viņš tur māžojas?" Taču Aleksandrovičs nebūt nav traks un vēl jo mazāk — nenormāls. Frīstailista Aleksandroviča miesu un garu ir veidojuši divi savā starpā nesaistīti vīri — Andris Bārbalis un Oskars Peipiņš, kuru vārds vairumam lasītāju, pieļauju, neizsaka pilnīgi neko. Bet, iespējams, bez tā publikai nebūtu zināms Mārtiņa Aleksandroviča vārds.

— Redzu, tev ir daudz tetovējumu. Tiem ir kāda nozīme? Kāpēc kārtis un metamie kauliņi?

— Tātad — kazino, tas ir tas, ko daru, proti, moto frīstails. Kamēr man veicas, dzīvoju paradīzē, bet varu nokrist arī otrā pusē — pie nāves. Te spāniski rakstīts: "Dieva rokās, un 777 — veiksmei." Un šis uz otras rokas ir mans motokrosa numurs ar čempiona tituliem motokrosā. Bet uz labā pleca ir tetovējums, kopija no fotogrāfijas ar manu pirmo salto smilšu nosēdienā. Bet uz vēdera man ir rozes un dimants — ar domu, ka man ir jāiziet cauri ērkšķiem un briesmām, lai nokļūtu savas dzīves augstākajā līmenī, sasniegtu mērķi.

— Kas tas ir par mērķi?

— (Smejas). Tas ir personīgs jautājums. Ir mērķi, kuri jātur pie sevis, lai tos sasniegtu.

— Savu karjeru esi sācis motokrosā, kā tur nonāci?

— Mans tētis brauca motokrosā un auto sacensībās un gribēja, lai arī es kļūstu par autosportistu, taču man vairāk jau tolaik patika divriteņu braucamrīki — lielāks draivs, lielāks adrenalīns.

— Ja nemaldos, esi no Daugavpils.

— Daugavpilī esmu dzimis. Līdz pirmajai klasei dzīvoju Jelgavā, visu pārējo laiku — Rīgā.

— Tātad trenēties sāki Rīgā?

— Tieši tā, mans pirmais treneris bija Jānis Kļaviņš, kurš tolaik bija top motokrosa pilots. Man ir bijusi tā laime strādāt ar vislabākajiem, tostarp Andri Bārbali.

— Tad jau zini, ko nozīmē Bārbaļa skarbā skola.

— Bārbalis ir mašīna. Viņš manī ielika kaut ko tādu, ko neviens cits nav spējis.

— Kas tas ir?

— Viņš iemāca (iesmejas) izdarīt neiespējamo.

— Un kādā veidā?

— Grūti teikt. Gluži vienkārši mēs darījām, darījām un darījām ļoti daudz. Pilnīgi vienalga, kas notika aiz loga — vai bija sniegs, krusa, lietus, man bija treniņš stadionā, skriešana, pietupieni un virkne citu fizisko vingrinājumu. Andris, kaut 20 grādu salā, sēdēja stadiona vidū ar svilpi zobos, dzenājot mani. Pēc tā, viss pārējais liekas bērnu spēlītes.

Kādu laiku skolojos arī pie Valda Veismaņa. Laikam tolaik nebiju vēl pietiekami nobriedis — man viņš nepatika, bet viņam pietrūka zināšanas mani motivēt. Vēlāk pašam radās apziņa — gribu būt pirmais.

— Kā no motokrosa nonāci moto frīstailā.

— 2011. gadā man pazuda jebkāda motivācija braukt krosā. Turklāt knapināšanās, lai tikai varētu braukt, šķita nožēlojama. Togad pirmo reizi uzgriezu salto. Patiesībā jau 2004. gadā iekšējā balss teica — gribu lēkt frīstailu, bet visi mani atrunāja, sakot: "Alekss, liecies mierā!" Tāpēc drusku nožēloju, ka ieklausījos citos, nevis sevī. Ja būtu startējis, šobrīd, visdrīzāk, būtu pavisam citā līmenī.

— Tagad tu ieklausies apkārtējo viedoklī?

— Nē. Esmu pārliecinājies, ka jāvadās tikai pēc savām sajūtām. Principā cilvēki joprojām saka, lai beidzu māžoties, metu mieru, bet esmu pārliecināts, ka ar šo nodarbošanos izbraukšu pavisam citā līmenī. Ne tikai frīstaila, bet dzīves līmenī. Viss būs kārtībā. Šobrīd iepazīstu ļoti interesantus cilvēkus no visas planētas un vienā brīdī izdomāšu, kā to savienot kompleksā, iedarbinot kaut ko grandiozu.

— Tātad kā tu nonāci moto frīstailā?

— 2011. gadā kopā ar spāņu moto trašu speciālistu Gabrielu Viladu taisījām moto parku Kandavā. Teicu viņam, ka man patīk, kā viņš met salto, uz ko Vilada atbildēja: "Nekādu problēmu! Atbrauc uz Spāniju, parādīšu, kā to izdarīt." Un tā arī notika. Pēc sezonas sēdos lidmašīnā. Tas notika trīs nedēļas pirms Night Of The Jumps Arēnā Rīga. Ar Viladas moci aizgāzām uz Denija Toresa trasi, kur trīs nedēļas strādājām.

— Un kāds bija tavs pirmais lēciens porolona kastē?

— Tas nebija labi (smejas). Porolons nav tik mīksts, kā varētu šķist. Tas ir ļoti ciets.

— Un noteikti nereti, krītot kastē, virsū uzkrīt arī mocis.

— Protams, džeki tā dēļ lauž kājas un rokas. Ja gaisā sanāk kaut kas pavisam jocīgs, tad, galvenais, nelaist moci vaļā.

— Tev pēc treniņa ir bijis tā, ka nākas padomāt, vai vajag turpināt.

Nē, tā nav bijis. Bet ir grūti atsākt pēc pauzes — slikta dūša metas. Šovakar braukšu uz treniņu, tāpēc jau tagad vēderā taureņi izklaidējas. Nav tā, ka iemācies triku un taisi. Tikai no tā, ka dari to daudz, daudz un daudz, rodas brīvības sajūta gaisā. Tomēr ir dienas, kad aizbrauc uz treniņu, izlec un saproti — jābrauc mājās, šodien nekas nesanāks.

— Latvijā arī trenējies porolona kastē?

— Nē, Latvijā tādas nav. Zini, cikmaksā tādas cietības un speciāli impregnēts porolons, kas nedeg? Ļoti dārgi!

— Mīkstāku porolonu izmantot nevar?

— Tādu mēs saucam par spagetiporolonu. Tādā ielecot piecas reizes, materiāls sapresējas, līdz sāc tam krist cauri. Šādu mīksto porolonu uzirdina traktors ar lielām dakšām. Vēl nepieciešams krāns, kurš no kastes izceļ moci un pilotu pēc katra lēciena.

— Ir vīri, kas aizlēkuši kastei garām?

— Jū! Esmu redzējis, ka Viljams V. D. P., taisot front flip,* pārlec pāri kastei.

— Traki! Labi, atgriezīsimies pie taviem treniņiem Spānijā. Iesākumā tu noteikti vienkārši lēci kastē, netaisot salto.

— Jā, vienu reizi. Otrajā reizē mēģināju griezt. Laika nebija daudz, turklāt tas viss maksā ļoti dārgi. Kastes īre dienā — 350 eiro. Pēc katra lēciena krāns mani izrauj no kastes, jo esmu iepresēts līdz pleciem porolonos. Tad atkal dodos uz sākumu — sakoncentrējos, izbraucu galvā, un aiziet!

— Labi teikts — izbrauc galvā…

— Es to daru vienmēr. Sarežģītākie triki ir jāvizualizē. Teiksim, taisot salto bez rokām, jāņem vērā virkne nianšu — jāparauj rotācija un jāsajūt, kāda tā ir, jāiespiež mocis starp kājām, jāatlaiž rokas un atkal laicīgi tas jāsaķer.

— Gaisā atliek laika domāt?

— Tās ir sekundes simtdaļas. Dažreiz lēmumi jāpieņem zibenīgi,lai nepatīkamā situācijā tiktu cauri ar maksimāli maziem zaudējumiem. Pagājušogad Indonēzijā pirms rampas man izspolēja motocikls, tādēļ pietrūka ātruma. Lēciena vidū nācās nokāpt no motocikla un piezemēties, uz kājām lecot no otrā stāva augstuma. Pagājušogad Krievijā pirmo reizi atrādīju salto bez rokām, ko izpildīju paralēli ar Koltonu Mūru, kurš lēca ar kvadriciklu. Griežot rotāciju gaisā, atskārtu, ka esmu aizmirsis ieāķēt kāju, jo, atlaižot rokas, jutu, kā motocikls izslīd. Pēdējā brīdī moci tik tikko saķēru, bija par vēlu mēģināt to nosēdināt, palaidu to vaļā, bet pats nošļūcu pa nosēdienu un turpināju šļūkt, pa asfaltu nodedzinot sānu.

— Braucot frīstailā, esi guvis daudz traumu?

— Principā lielākās traumas man ir tieši no motokrosa perioda, nevis frīstaila. Lai arī man ir bijis daudz kritienu, ir izdevies izglābties. Motokrosā esmu salauzis abas kājas, roku, norāvis plecus, vairākas reizes lauzis degunu, pirkstus, plaukstas, taču atslēgas kauli ir veseli. Turklāt dakteris Andersons mani vienmēr ir saremontējis.

— Kā sauc tavu remontdakteri?

— Valdis Andersons. Viņš ir licis kopā mani un visus pārējos, ieskaitot Mairi Levanu un Lauri Freibergu. Man grūti iedomāties, kā tas ir — būt ārstam, kā ārsts uztver cilvēka ķermeni. Ārsti ir kā servisa darbinieki, džeki uzšķērdēji (smejas).

— Arī tev pēc kārtējā lūzuma tas vairs nešķiet nekas sevišķs?

— Viss, ko cilvēks piedzīvo, pārdzīvo un kam tiek pāri, dara viņu spēcīgāku. Tie, kuri nekad neko nav salauzuši, šobrīd droši vien domā — ārprāts, ārprāts. Tomēr man šobrīd ir tāds darbs, ka jābūt gatavam uz jebko. Ir jāizslēdz bailes un nedrīkst domāt, ka tik kaut kas nenotiek. Ar tādu attieksmi šeit nav ko darīt.

— Bet kā izslēgt bailes?

— Strādāt ar smadzenēm — mēģināt domāt pozitīvi.

— Cik ilgi pie tā strādā?

— Pie pozitīvās domāšanas modeļa strādāju kopš 1998. gada.

— Bārbaļa skola?

— Nē, Oskara Peipiņa.

— Pastāsti par jūsu sadarbību.

— Iesākumā gāju trīsreiz nedēļā. Tagad sanāk retāk — tad, kad esmu Latvijā.

— Oskars Peipiņš ir dziednieks. Kā viņš palīdzēja?

— Peipiņš mani ir izveidojis — mans domāšanas modelis, uztvere, viss ir citāds. Kad sāku apmeklēt Peipiņu, biju teju noziedznieks (smejas). Viņš iemācīja man enerģiju novirzīt mērķu sasniegšanai, nevis tērēt nevajadzīgi.

— Tevi aizsūtīja pie viņa vai tu pats atradi ceļu?

— Dzīvē viss saliekas — soli pa solim. Man bija muguras problēmas. Aizgāju pie speciālista, kurš mani nosūtīja pie Peipiņa. Esmu izgājis arī pāris seminārus un diezgan daudz lasījis par to, kāpēc vienam ir grūti, bet citam — viegli. Lielākoties viss balstās domāšanā.

— Domāsi, ka nebūs, tad nebūs arī?

— Jā. Ja tu domā, ka tu nevari, tad nevarēsi. Vai otrādi — ja domā, ka vari, tad varēsi. Viss ir pavisam vienkārši.

— Kā tev šķiet, kā tava karjera būtu izvērtusies, ja nebūtu saticis Peipiņu?

— Es neko nebūtu sasniedzis. Visticamāk nebūtu sācis lēkt frīstailu, ja nebūtu pastrādājis ar galvu. Pirmo reizi nostājoties pie porolona kastes, redzot, kā tajā iekrīt mocis, domāju — ejiet ratā, es neko tādu nedarīšu. Bet, tad, kad šaubīgās domas nobloķē un sāc domāt, ka to var citi, tādi paši kā es, saprotu, ka varu.

— Tagad, zinot, ka apmeklē Peipiņu, manas domas ir mainījušās — tu nemaz neesi traks. Tu labi zini, ko dari.

— Jā, simtprocentīgi. Kad visi saka: "Alekss, tu esi traks," atbildu, ka tas ir stipri pārspīlēts. Patiesībā es vienkārši domāju brīvāk.

— Kā tas ir — domāt brīvāk?

— Domas par to, ka kaut kas varētu neizdoties, vai arī tas, kas sākas ar priedēkli ne-, tiek nobloķēts, bet, ja gadās, ko tādu padomāt, tad šī doma ir jāpārstrādā pozitīvās domāšanas virzienā. Izkontrolēt visas domas, kas iešaujas galvā, ir grūti.

— Bet pārgalvīgs tu esi?

— Mazliet karstgalvīgs esmu bijis vienmēr.

— Tāpēc tik daudz lūzumu?

— Varbūt. Man vienmēr ir gribējies izdarīt vairāk, nekā kāds cits varētu. Arī runājot par frīstailu, — Latvijas līmenis nav tas, pēc kā tiecos. Man vajag vairāk. Gribu sasniegt tādu līmeni, lai pats kaifotu no sava snieguma.

— Kas tev tā par garu rētu uz rokas?

— Zem tās stāv plāksne ar septiņām skrūvēm un citplanētiešu čips (saspiež pirkstos ādu, zem kuras iezīmējas ciets svešķermenis).

— Kas tas ir?

— Pirms daudziem gadiem gulēju savā istabā. Virs garāžas parādījās spilgtas gaismas. Piegāju pie loga un redzu — atlidojuši citplanētieši (iesmejas). Viņi laupīja man prātu, un es iekāpu viņu lidaparātā. Mani aizveda uz citplanētiešu bāzi, veica dažādus testus un secināja, ka esmu labs eksemplārs. Kad pasaule ies bojā, kļūšu par cilvēces turpinātāju no vīrišķās puses, tāpēc man iešuva čipu, lai vajadzīgajā brīdī varētu atrast.

— Bet ja nopietni?

— Bērnībā patronas spridzināju. Patronu liek uz akmens, bet ar otru akmeni bliež virsū. Patrona sprāga, un šķemba trāpīja rokā.

— Šķemba palika? Kāpēc neizņem?

— Kad Andersons man lika plāksni, teicu, lai izņemt, bet viņš aizgrieza trīs milimetrus garām un aizmirsa.

— Kad iepazināmies, teici man, ka pazīsti pasaules trakākos cilvēkus. Saki, ar ko tie atšķiras? Kaut kādā ziņā viņi noteikti ir vienādi.

— Jā, ir. Viņiem patīk ietusēt (smejas), atlaist atsperes. Viņiem ir pilnīgi citas robežas, jebkurā dzīves jomā.

— Atlaist atsperes iedzerot?

— Jā. Domāju, tas ir saistīts ar to, ka gribas atslēgt prātu. Pārstartēties. Tāpēc arī ballītes pēc šoviem ir diezgan skarbas. Visi viņi ir pozitīvi domājoši. Smaidīgi.

— Kā tev ar prāta atslēgšanu pēc šoviem un sacensībām?

— Kādreiz vispār alkoholu nelietoju. Tagad šad tad sanāk.

— Tā ir šī sporta negatīvā blakne?

— Tā varētu teikt. Saproti, mēs bliežam, bliežam, un vienā brīdī no tā visa gribas atiet. Atpūsties. Ja es sezonu nobliežu, tad no Ziemassvētkiem līdz 15. janvārim ņemu brīvu, lai nedomātu par moto frīstailu kā tādu.

Jocīgi. It kā atlēti, bet… citi kādreiz pīpēja zāli, to gan vairs nedrīkst darīt, jo ir dopinga kontroles.

— Bet runājot par bailēm — tev ir bail?

— Skaidri nevaru atbildēt. Visi zinām, ar ko nodarbojamies, esam gatavi uz visu. Mana dzīve ir kā sēdēšana uz bumbas, kura var eksplodēt jebkurā mirklī. Mēs esam gatavi riskam sava brīvā un labā dzīves stila dēļ.

— Ņemot vērā visus faktorus, dārdzību, risku, morālo spiedienu, kāpēc nodarbojies ar šo sporta veidu?

— Man patīk sevi pārvarēt, lauzt. Nav labākas sajūtas, kā taisīt triku un… tas izdodas! Tā ir forša sajūta. Vai iebraukt arēnā, kurā tūkstošiem cilvēku ekstāzē kliedz no tā, ko daru. Šo sajūtu dēļ ir vērts dzīvot.

— Tev ir 37 gadi. Sportā tas ir diezgan daudz.

— Tas, manuprāt, ir tikai numurs pasē. Esmu ideālā formā. Man ir ļoti laba reakcija. Tiesa, šo to labprāt padzēstu no savām smadzenēm. Divdesmitgadīgie frīstailisti vēl nav piedzīvojuši to, cik sūdīgi var būt. Bet es to zinu. Un tā ir lieta, pie kuras cenšos šobrīd ar Oskara palīdzību strādāt. Es esmu stipri sasities pa dzīvi. Baigi sāpīgi.

— Kāpēc tā? Esi labs pret visiem?

— Esmu bijis labs dažādās dzīves sfērās, tostarp biznesā. Bet vienmēr ir sanācis dabūt dunci mugurā no cilvēkiem, kam uzticies. Tāpēc vairs nevienam neuzticos. Pielaižu līdz zināmai robežai.

— Pie kāda trika strādā šobrīd?

— Pie vairākiem — Rock solid, Cunami un dažām flip kombinācijām. Šogad mans mērķis, ja sanāks laika, startēt kādā pasaules čempionāta Night Of The Jumpposmā.

— Kad Rīgas arēnā publiski nosēdināji savu pirmo salto, šķita, esi ekstāzē.

— Protams, jo ceļš līdz tam bija ļoti grūts. Pirmkārt, Spānijā izpildot šo triku, sasitu moci. Iedomājies, ar kādām sajūtām ierados Latvijā — pēdējais lēciens bijis neveiksmīgs. Arēnā pirms šova treniņā griezu četrus salto. Divus nosēdināju, bet nākamajos divos kritu. Pasākuma organizators vācietis mani noņēma no trases, sakot — pataupies pasākumam. Tāpēc ar jocīgām sajūtām izbraucu arēnā.

— Kādi ir tavi turpmākie tuvākie mērķi?

— Šobrīd strādāju pie mobilā nosēdiena laukuma. Tas ir laukums, kuru būtu iespējams uzstādīt pilnīgi jebkurā vietā, ja vien ielai pāri nestiepjas vadi un to atļauj lēciena augstums. Otrs mērķis, kā jau teicu, startēt kādā PČ posmā, bet pats nenormālākais mērķis — kopā ar Baltic Bees reaktīvo lidmašīnu šova grupu ir izpildīt lēcienu pāri lidaparātam, kurš lido pusotru metru virs lidlauka ar 400 km/h, bet es vienlaicīgi, lidojot tam pāri, izpildu salto kombināciju. Taču šim pasākuma vēl pagaidām finansējums nav atrasts.

— Kādas ir tavas pārdomas pēc visiem šiem gadiem motosportā? Tu novērtē dzīvi?

— Domāju, ka novērtēju dzīvi vairāk nekā jebkurš cits. Jo vairāk riskēju, jo dzīvāks jūtos.

* salto uz priekšu

Mārtiņš ALEKSANDROVIČS

Motosportists, Sickriders Society frīstailists

Dzimis: 1978. gada 18. maijā

Izglītība: Rīgas Aviācijas universitāte (bakalaurs)

Motosportā: kopš 13 gadu vecuma

Lielākie panākumi: divkārtējs Latvijas čempions MX1 klasē, Rockstar Champion race 2009 uzvarētājs

Triki: Nac flip, no hand flip, chliffanger, hart attack, stripper, superman indy, turn down un aptuveni 25 triku variācijas. Tagad trenē: underflip, hell clicker flip, tsunami un rock solid

Vaļasprieki: aviācija, autosports

Ģimenes stāvoklis: galīgi labs un neprecējies

Autori: Ralfs Dravnieks