Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Divu pasauļu sadursme

Sporta
kompleksā 333 ar latviešu uzvarām beidzies
IKE Racing rallijkrosa kauss. D-1
klasē nepārspēts palika Jānis Dūcis, 2000
Super
klasē – Kaspars Dambis, bet šokējošu uzvaru Open kategorijā pēdējā aplī izrāva sacensību rīkotājs Ilgonis
Krūmiņš. Lai arī iztirzājums par to, kā tapa šīs uzvaras, būtu visa žurnāla
vērts, svarīgākas liekas speciālistu pārdomas par rallijkrosa atdzimšanu
valstī.

Un tomēr par uzvarām
D-1 klasē rezultātus
nedēļas nogalē diktēja Alda Zēberga automašīnas tehnisko defektu sērija –
ventspilnieks elektrības un citu problēmu dēļ pat nekvalificējās finālam. Tā kā
izstājās arī lietuvietis Vitaljus Plastinins, A fināla sešniekā iekļuva visi
rallija braucēji. Visai saprotams, ka labākais no viņiem bija ar Mitsubishi Lancer Evo VIII startējošais
Jānis Dūcis, kurš ir minirallija stiprākās klases (pilnpiedziņas turbo) pēdējo
trīs gadu čempions. Otrā vieta tika rallija braucējam Klāvam Grimzem, trešais –
bijušais krosa braucējs, pēdējā laikā minirallija speciālists Ervīns Ērglis.

2000 Super klasē nedēļas nogales labākais braucējs bija Kaspars Dambis –
perfekta riepu izvēle un nekļūdīga braukšana (liekas, vienīgais, kurš sacīksti
aizvadīja bez acīmredzamām kļūdām) atnesa jaunajam Latvijas čempionam pelnītu
uzvaru. Vēl viens, kurš maksimāli izvairījās no problēmām, bija Jānis Nagla, ar
1600 klases ne visspēcīgāko mašīnu sasniedzot neticamu otro vietu 25 dalībnieku
konkurencē. Uz pjedestāla kāpa arī Ulvis Bujāns, kurš pretendēja uz uzvaru,
taču piedzīvoja kārtējo pusass defektu, paliekot trases malā. Arī pārējie
finālisti izstājās. Lieliski startējušais Mārtiņš Porietis kapitulēja jau pirmā
apļa sākumā, bet Oļģerts Vērmanis juniors un Jānis Aleksejevs sacīksti beidza
pēc kreiso priekšējo riteņu lūzuma.

Krūms
pret Dambi senioru

Open
klasē finālā tika divi norvēģi – galvenais favorīts Rūne Engesvols un Tovs
Kāsins, kā arī lietuvietis Žilvins Reiss un mūsējie -Juris Kuļikovskis, Andris
Dambis un Ilgonis Krūmiņš. Taču arī šajā sešniekā liels atbirums. Motora
defekta dēļ uz starta neizbrauca Kāsins, pirmā apļa sākumā ātrumkārbu salauza
Engesvols, bet gabaliņu tālāk ar baltiem dūmiem beidzās Kuļikovska brauciens.
Reiss stabili sagrāba trešo vietu, tikpat droši, cik leģendārākais no Dambjiem –
līderpozīciju. Krūmiņš, noskrējies un balsi pazaudējis, starp braucieniem
veicot sacīkstes rīkotāja pienākumus, brīžiem brauca vairāk blakus trasei nekā
pa to. Taču Ilgoņa visas kļūdas dzēsās priekšpēdējā apļa pēdējos metros, kad
nedaudz saslīdēja Dambja automobilis: Krūms situāciju garām nelaida un pēdējā
apļa pirmajā līkumā jau bija blakus Andrim, izejā – priekšā Dambim. Ilgonis
noturēja uzvaru līdz finišam un saņēma apsveikumus no katra. Pēc lieliskās
sacensības nevienam nebija šīs uzvaras žēl!

Pierādīt visiem

Pēc finiša Krūmiņš
pateicās savai komandai, kas pielika visas pūles, lai sacīkste notiktu, tāpat
galvenajiem atbalstītājiem Scania, Cramo,
CAT
un citiem. Daudzi prognozē, ka šīs sacensības ir jauns rallijkrosa
sākums Latvijā. „Es gribēju
parādīt latviešiem, kāds ir tas rallijkross, kurā startēju, dodoties uz Somiju,
Dāniju un Zviedriju. Tāpat gribēju parādīt skandināviem: lai arī mums nav sava
čempionāta, šajā pusē ir spēcīgs braucēju sastāvs, un mēs neesam atpalikuši
nīkuļi," sacīja Krūmiņš. „Man
jāpateicas visiem, kas nedēļas nogalē radīja abu šo pušu savienību. Milzīgs
prieks, ka atbrauca norvēģi un dāņi, milzīgs prieks, ka Latvijas sportisti
noticēja šim pasākumam. Paldies viņiem! Šodien notika svarīga divu pasauļu
sadursme!" Līdz asarām aizkustinātais sportists un nu arī organizētājs
atzīmēja, ka sacīkste kļuvusi iespējama, pateicoties sporta kompleksa 333 līdzīpašnieka Vladislava Šlēgelmilha
atsaucībai. „Turklāt esmu
pārliecināts, ka šo rallijkrosa svētku nebūtu, ja nenāktu palīgā mani KSK-Serviss ļaudis," piebilst Krūms.

Nu un?

Sacensību rīkotājs
atzīmēja, ka viņa komandai un sporta kompleksam 333 sacīkstes izdošanās ir zīme, ka pasākums varētu kļūt par
ikgadēju rallijkrosa festivālu. Un kas no tā mainās?

Krosa sabiedrībā
allaž domas dalījušās: būt rallijkrosam valstī vai – ne, būt rallijkrosam vai
autokrosam, patīk braucējiem viens vai otrs. Krūmiņš, kā iepriekš rakstījām,
atzīmēja: nav loģikas situācijā, ka Latvijas sportisti Ziemeļeiropas
rallijkrosa čempionātā gadu no gada savāc gandrīz visus panākumus sporta veidā,
kura valstī nemaz nav. Arī citi uz rallijkrosu pārgājušie saka, – jābūt ja ne
Latvijas, tad noteikti Baltijas čempionātam, kas pildītu vietējā seriāla
funkcijas. Stingro vēlmi atdalīties no spēcīgā Latvijas autokrosa šie sportisti
pamato ar faktu, ka rallijkross ir saudzīgāks pret mašīnām, jo daļu apļa sedz
asfalts. Līdz ar to ir mazāk iespēju veidoties bedrēm, kurās tiek lauztas
mašīnas. Ja tā, šādam sporta veidam ir jābūt. Tikmēr interesantu viedokli
piedāvā Brenguļu autokrosa trases saimnieks Oļģerts Vērmanis, kura dēls Oļģerts
juniors šogad izcīnīja uzvaras visos septiņos posmos un visā čempionātā: „Mēs šogad veicām deviņas sacīkstes: septiņus
krosa čempionāta posmus un abus rallijkrosus – NEZ posmu Bauskā un IKE Racing sacensību. Šobrīd varu
apgalvot, ka rallijkrosā mūs vairs neredzēsiet, jo tā nav mūsu stihija. Nevienā
krosā mašīna nav bijusi tik salauzta kā pēc abiem rallijkrosiem. Ja sportisti
saka, – klasiskais kross lauž mašīnas, bet rallijkrosā tā nenotiek, varu
ieteikt vienu padomu: ja rallijkross ir tīri trajektoriju sports, tad krosa
viltība ir nevis automātiski zīmēt trajektorijas, lai kas arī nebūtu to ceļā,
bet gan uztvert trasi, pētīt bedres, mācēt ar katru apli tās arvien meistarīgāk
apbraukt. Es šogad čempionāta septiņu posmu laikā neredzēju trasi, kura būtu
par bedrainu vai neatbilstu sporta prasībām. To pierāda mūsu rezultāts. Nez
kāpēc daudzi sportisti krosa trasē izmanto tikai pusotru metru tās platuma, lai
arī tā ir gandrīz desmitreiz platāka."

Problēmas jau starptautiskā līmenī

Tikmēr rallijkrosa
piekritēji atzīmē, ka šis paveids piedāvā labākas izaugsmes iespējas
starptautiskajā arēnā. Tik tiešām – Eiropas rallijkrosa čempionātā ir gan
nosacīta standartauto klase (tajā par bronzas medaļnieku šogad kļuva
lietuvietis Martins Padgurskis), gan 1600 kub. cm klase (šogad debitēja Jānis
Aleksejevs, un nākamgad gatavojas startēt citi latvieši) un tikai tad
neaizsniedzamā D-1. Turklāt, pat atmetot Eiropas plānus, rallijkrosu pazīst
tuvākajās saprātīgajās ārzemēs – Skandināvijā. Tikmēr Eiropas autokrosa čempionātā
ir tikai trīs klases, visas augstākajā līmenī, junioru statusa nav nevienai no
tām. Iedomātā Latvijas vai Baltijas čempionāta medaļnieks var veikt pakāpienus
vairāku gadu garumā, kamēr tādam pašam Vērmanim junioram nākamais saprātīgais
solis faktiski būtu Eiropas autokrosa čempionāta D-1 klase. Virsotne, bez
pieredzes krāšanas iespējām. Vērmanis seniors piekrīt: „Rallijkrosa karjeras trepītes ir pārdomātas un
pareizas, autokrosam tādu nav vispār. Taču, ja pareizi saprotu, Latvijas
Automobiļu federācijas spēkos un pienākumos būtu izteikt priekšlikumus FIA, lai
šī situācija tiek labota."

Kad satiekas divi tik
līdzīgi sporta veidi, diskusijas par to, kurš labāks, ir neizbēgamas. Acīm
redzot, arī mūsu autosportā šīs sarunas kļūs arvien skaļākas, jo rallijkross
sev asfaltē atdzimšanas ceļu.

 

Viesturs SAUKĀNS