Grūtais ceļš kāpās
Kad 2004. gadā motokrosists Ivo Šteinbergs izcīnīja pasaules junioru čempiona titulu 125 kubikcentimetru klasē, fani un žurnālisti priekā berzēja rokas. Vienīgi motosporta pazinējs Anatolijs Kreipāns par Šteinberga nākotni pasaules arēnā izteicās piesardzīgi — tad jau redzēs. Spīdošs piedāvājums no rūpnīcas komandām nesekoja, un Ivo turpināja startēt Latvijas čempionātā, vēlāk arī pasaules mačos MX3 klasē. Šogad Šteinbergs pieņēmis kārtējo lielo lēmumu pamest krosu un pievērsties enduro. Tas ir jauns sākums, jauna mācība un jauni tituli.
Arī mums iemeslsIvo Šteinbergu aicināt uz interviju.
— No kā tev tā brūce uz kakla?
— No enduro, protams. Tās ir lentes pēdas, kas nožogo dopu*. Nebija laika stāties, gaidīju, kamēr plīsīs. Un lente stiepās ilgi, līdz bija pušu. Parasti tā atrodas visai zemu, šoreiz vējā plīvoja krūšu augstumā.
— Ja nemaldos, tad enduro kādreiz dēvēja par daudzdienām.
— Pareizi, pareizi. Daudzdienas. Arī mans tēvs ir braucis daudzdienās. Tikai kādreiz šīs sacensības bija drusku citādākas.
— Ak tā. Ar ko tās tagad atšķiras?
— Divu dienu enduro ir daudzdienas. Tagad ir arī enduro sprints, kas ir vienas dienas brauciens. Saīsinātais variants, tā teikt. Un vēl ir cross country. Šī disciplīna ir divstundīga. Labi — kam divas, kam — pusotras.
— Un kurā disciplīnā brauc tu?
— Es braucu visās trijās disciplīnās. Pirms divām nedēļām Baltijas čempionāta pirmajā posmā enduro disciplīnā paliku trešais, bet Latvijas čempionāta pirmajā posmā biju pirmais.
Baltijas čempis bija manas pirmās enduro sacensības karjerā. Zini, bija grūti ar igauņiem konkurēt viņu pašu purvā, lai gan turēju līdzi, cik spēju. Viņi to trasi braukuši desmitām reižu, es — pirmo.
— Kādas ir sajūtas enduro ņemot vērā, ka esi rūdīts krosists.
— Motokrosā kopumā esmu nobraucis 18 sezonas. Enduro man ir — kā lai saka — jaunas vēsmas. Galvenā atšķirība ir tā, ka tu esi pats ar sevi. Tu esi viens. Skatītājus tikpat kā nemani, vienīgi ātrumposmos pamani, ka tevi kāds vēro. Daudzdienās piedalās teju 100 braucēju.
— Nav nemaz tik slikts apmeklējums, no sportistu viedokļa, es domāju.
— Jā. Protams, organizatori vienmēr gribētu vēl vairāk dalībnieku. Bet daudzdienas ir daudzkārt smagākas par sprintu vai divstundu braucienu. Madonā mēs kopsummā nobraucām 430 kilometru. Katru dienu sešas stundas bez apstājas, nu labi, bija divi pārbaudes punkti, bet uz ļoti īsu mirkli.
— Pastāsti, kā tu nolēmi, ka jābrauc enduro?
— Pagājušajā gadā man bija mazais mērķis braukt Cross Country un dažās sprinta sacensībās. Pirmajās Cross Country sacensībās es vinnēju, otrajās sacensībās nolauzu kāpsli. Tobrīd man vēl nebija enduro motocikla. Braucu ar krosa moci. Jāpiebilst, ka ar krosa moci daudzdienās piedalīties nedrīkst.
Man kā krosistam spert šādu soli un izdarīt izvēli bija ļoti grūti. Saproti, bija grūti apzināties, ka krosam liec punktu un sāc jaunu karjeru enduro. Tas ir tāpat, kā mūziķim pēkšņi mainīt mūzikas stilu.
— Man ienāca prātā, ka tev, krosistam ar stāžu, tie ātruma posmi noteikti ir kā medus maize.
— Oi, nē. Tas ir pavisam kas cits, braukt pa mežu, pa saknēm. Tur nevar tā lidot. Braucot uz visiem 100 procentiem pa mežu, sacensības ātri vien var beigties. (Iesmejas.)
Ne visi krosisti var pārslēgties enduro režīmā, un otrādi. Bet, kā rāda pasaules pieredze, krosisti, kuri pārnāk uz enduro, dominē.
— Bet tev motokrosa bagāža netraucē?
— Krosa domāšanu ir jāmāk atslēgt.
— Ko tas nozīmē?
— Motocikla regulēšana un pieeja sacensībām ir jāmaina. Motokross ir ātrs, ciets. Savukārt enduro bieži vien viss ir pretēji. Šur tur kross man palīdz, bet daudz kur gūtās zināšanas jāatmet. Enduro braucēji visu uztver mierīgāk.
Es ātri mācos un analizēju, ko darīt, lai brauktu vēl ātrāk. Man tās ir jaunas grūtības, kuras jāprot pārvarēt, tāpat kā ceļā nokritušu koku. Mans mērķis ir uzvarēt, jo cīnīties par izaugsmi ir interesantāk. Reizē ar līderiem aug arī visi pārējie, tostarp organizatoriskais līmenis.
— Vai mēdz arī gadīties, ka ceļu aizšķērso koks?
— Protams. Krosa trasē tu pazīsti katru akmeni, bet enduro tu nezini, kur būs saknes un krituši koki. Ko darīt, ja ceļā gadās koks? Jābrauc pāri! Tagad es trenēju triāla elementus. Tas man ir kaut kas pilnīgi jauns.
— Un kā pārbraukt pār koku?
— Atkarīgs no tā, cik šķērslis ir liels. Ja mazs, tam pārbrauc pāri. Ja lielāks, tad jāizmanto triāla tehnika. Kad sāku to darīt, izjutu iekšēju nedrošību. Tagad daru to jau automātiski.
— Bet kas ir bīstamāks — kross vai enduro?
— Pēc statistikas bīstamāks ir enduro. Krosā tu krīti savas vai citu vainas dēļ. Savukārt enduro tu krīti, ja uzbrauc kaut kam negaidītam. Tāpēc arī par meistarību šajā sportā uzskata laukuma pārredzēšanu.
— Saki, kā pārbraukt pār saknēm tā, lai nekristu?
— Ir daudz aspektu, kuru dēļ pārvari šādu šķērsli. Pirmkārt, ar kādiem apgriezieniem brauc. Otrkārt, kāda ir tava motocikla amortizācija. Tev ir jāredz, kā koks aug, jo tie aug tik dažādi, — tas arī nosaka, kā izslīdēs riteņi. Tāpat ļoti bīstami ir celmi. Tev ir jādomā, bet nav daudz laika, lai prātotu, un šitā sešas stundas — nepārtraukta koncentrēšanās.
— Esi runājis ar vecajiem daudzdienu braucējiem?
— Esmu runājis ar tēvu. Viņš stāstīja, ka sacensības bijušas tik sarežģītas, ka izbraukt apli laikā nav bijis iespējams. Mums ir salīdzinoši vieglāk. Piemēram, PSRS izlase trenējās Karpatu kalnos. Mums to grūti saprast.
Tālaika tehnika bieži pievīla. Amortizatori nestrādāja, motocikli plīsa. Un uzvarēja tas, kurš tika līdz finišam.
No mana tēva stāstītā jāsecina, ka tas, ko viņi piedzīvojuši, bijis piecas reizes grūtāk. Es pat nestādos priekšā, kas ir Karpatu kalni. Mēs braucam pa Latvijas līdzenumiem.
— Navigāciju drīkst izmantot?
— Nē, nē. Pat ja drīkstētu, nebūtu laika to darīt. Mēs braucam pēc zīmēm — kā vecos laikos.
— Pastāsti kādu tēva stāstu par daudzdienām.
— Viņš vēl vakar man stāstīja, ka PSRS izlases čempionātā pirmajā dienā pazudis sportists. Viņu nav varējuši atrast trīs dienas. Trešajā dienā pazudušo sportistu ved no kalna ar zirgu, motocikls ratos. Izrādās, pazudušais trīs dienas bijis kāzās.
— Daudzdienu braucējs Andris Kaļķis man stāstīja gadījumu, ka braucējs bija nošmaucies un pie rāmja pietinis ar dubļiem nosmērētu amortizatoru. Kā ir tagad — kaut kādas detaļas drīkst vest līdzi?
— Tolaik visu blombēja. Mans tēvs lika dubultās kameras. Karpatos konkurenti viņiem likuši drāts šķēršļus, lai pārdur riepas. Vietējie rāva nost zīmes. Visādi gāja.
Mums ir iezīmēti riteņi, rāmis, motors un izpūtējs. Pārējo vari mainīt, ja paspēj to izdarīt 15 minūtēs, jo pēc gonkas motociklus novieto slēgtā parkā. Uz sacensībām man ir līdzi atslēgas, lai vari pievilkt un atlaist riteņus.
— Tas nozīmē, ka tev pašam ir jābūt arī mehāniķim?
— Tev ir jāprot viss. Mehāniķis drīkst ieliet degvielu un notīrīt gaismas. Viss. Krosā pēc pirmā brauciena tev ir trīs stundas, vari kaut motoru nomainīt.
— Rezultātu sarakstos skatījos, ka arī Leoku dinastija ir pārstāvēta enduro.
— Viņi nav iesācēji. Aigars Leoks pirms tam piecus gadus brauca rūpnīcas komandā. Arī Martins savus sešus gadus jau brauc enduro. Tie ir mani vecie cīņubiedri no krosa laikiem.
— Varbūt tev ir jāmet izaicinājums latviešu krosistiem. Tas varētu sabiezināt konkurenci.
— Zini, kad pats braucu krosā un kāds ierunājās par enduro, es atgaiņājos, sakot — ko jūs te runājat. Nevienu nav iespējams pierunāt. Tas ir jāsaprot pašam. Krosistiem būtu grūti aiziet no skatītājiem, uzmanības un ceremonijas.
Starp citu, Lauris Freibergs šobrīd startē Cross Country disciplīnā. Es viņam jautāju — kāpēc tu izvēlējies braukt? Viņš atbildēja, ka viņu pierunājuši, kaut arī pirms gada nav uz moci pat skatījies.
— Tu vari raksturot krosistus kā sugu?
— Krosists ir stingrs. Ja esi riktīgs krosists, tu zini, uz ko ej. Krosā ir jāstrādā visu laiku, tur nedrīkst atslābt. Tā ir tā atšķirība, jo enduro nedrīkst iespringt.
— Kāpēc nedrīkst?
— Nē, nu gan jau drīkst, bet enduro ir jāmaina uztvere. Krosā nokrīt barjera, un tev draugu vairs nav. Enduro ir draugi. Ja ar tevi kaut kas notiek, tev palīdz, tu palīdzi. Protams, ātrumposmā domāju vienīgi par to, kā sasniegt labāku rezultātu.
— Klau, kurš tev ir iemācījis jēdzienu mērķis?
— Pats iemācījos, protams. Sākumā, ienākot sportā, mērķi ir mazāki. Tevi spiež tiekties tēvs vai treneris. Savukārt laika gaitā pats nospraud mērķi. Lai gan idejiski, mērķis paliek viens — uzvarēt. Ja mērķa nav, es neredzu turpinājumu sportā.
— Tu piekrīti, ka bērna panākumi sākas no vecākiem?
— Jā. Iesākumā nevienu tu neinteresē. Vecāki skaidrāk liek saprast mērķus un neļauj atslābt. Protams, pienāk brīdis, kad tu pats izdari izvēli — aizej vai paliec.
— Tātad aiz stipriem sportistiem stāv stipri vecāki?
— Jā, 90 procentos gadījumu. Galvenais grūdiens nāk no vecākiem. Tā ir bijis man, Jonasam un pārējiem. Pēc tam, ja paveicas, pieslēdzas atbalstītāji vai komanda. Tas ir tas, ko visi grib, bet dabū retais.
— Tevi vecāki spieda sportot?
— Nē. Es ar moci sāku braukt visai vēlu — 12 gadu vecumā. Līdz 14 gadiem vizinājos. 15 gados sapratu, ka sportu vajag man, nevis kādam citam. Tad arī sākās īstais darbs.
— 2004. gadā tu kļuvi par Eiropas un pasaules čempionu 125 kubikcentimetru klasē junioriem. Kāds bija tavs nākamais mērķis?
— Tas bija grūts periods. Tu nekad nezini, vai izvēlies pareizo ceļu. Tu nekad nezini, vai pareizi būs pa kreisi vai pa labi. Es aizgāju tur, kur aizgāju.
— Kur tu aizgāji?
— Es izvēlējos studēt, bet turpināju braukt Latvijā un MX3 pasaules čempionātā. Tas bija mans lēmums — aiziet pa labi. Nezinu, kā būtu, ja izvēlētos aiziet pa kreisi. Bet zini, ir tā — šodien sports ir, bet rīt tā vairs nav.
— Kas tevi pamudināja studēt?
— Pēc titulu izcīņas nesekoja neviens baigi labais piedāvājums no vadošajām komandām. Starp citu, no sporta ir jāprot aiziet. Tas būs mans nākamais grūtākais lēmums, kad tas brīdis pienāks. Ne visi sportisti to māk.
— Esmu par to dzirdējis. Mairis Levans, iepriekšējā numura intervijā mums stāstīja, ka viņš naktīs bieži sapņo par krosu.
— Es spēlēju hokeju un golfu — tas kaut kādā ziņā kompensē krosu. Pirms kāda laika savam bijušajam komandas biedram prasīju — kā tu to izdarīji, kā tu spēji aiziet no krosa? Viņš man atbildēja šādi: „Ir jāatrod degsme un interese citā lietā. Bet, ja tu nedari neko, tu agri vai vēlu atkal ielien vecajā virtuvē.”
— Saki, kādi ir tavi plāni attiecībā uz enduro?
— Tagad plānā ir Eiropas čempionāts Ogrē. Tas ir trešais čempionāta posms, kurš notiks jūlija pēdējās nedēļas nogalē.
Bet vai es kāpšu vēl augstāk — uz pasaules čempionātu? Nezinu. Protams, pamēģināt gribētu, bet ne šogad.
— Tā varētu gadīties, ka enduro tuvākajos gados piedzīvo strauju attīstību?
— Ir ļoti grūti prognozēt. Krosā jaunajā paaudzē šobrīd ir kritums. Tā ir tā sauktā ķēdīte. Zeme griežas, un ķēdīte nestāv uz vietas. Vienmēr būs paaudžu maiņa — vecie noiet maliņā, jaunie tikmēr aug. Turklāt viss ir pakārtots — sportisti, federācija, organizatori. Tas nenozīmē, ka atnāks Ivo ar Lauri un enduro uzplauks. Kamdēļ lai tā notiktu? Nekādi brīnumi līdz šim nav notikuši un nenotiks.
*Ātrumposms
Ivo ŠTEINBERGS
Cec I.S. Racingkomandas motosportists enduro sacensībās
Dzimis: 1986. gada 5. maijā
Izglītība: bakalaurs uzņēmējdarbības vadībā
Lielākie sasniegumi sportā: kopš 2001. gada Latvijas un Baltijas čempions, kā arī medaļnieks dažādās motokrosa klasēs;2004. gada pasaules un Eiropas junioru čempions 125 kubikcentimetru klasē; 2005. un 2006. gadāLatvijas izlases dalībnieks Nāciju kausa izcīņā; 2007. gadā 15. v. Nāciju kausa izcīņā; 2008. gadā 19. v.pasaules čempionātā MX3; 2009. gadā 36. v. pasaules čempionātā MX1, 17. v. Nāciju kausa izcīņā; 2010. gadā 21. vieta vairākos pasaules čempionāta posmos; 17. v. Nāciju kausa izcīņā; 1. vieta Vaidavas kausa izcīņā; 2011. gadā Latvijas izlases dalībnieks Nāciju kausa izcīņā; 2013. gadā Latvijas vicečempions; 3. v. Superkausa kopvērtējumā; 2014. gada Superkausa Valmieras posmā 3. v. un Saldus finālposmā 2. v.;2015. gadā 4. v. Latvijas čempionātā MX1 klasē.
Vaļasprieks un intereses: enduro un motosports, hokejs, golfs
Ģimenes stāvoklis: precējies, meita Adriana
Autori: Ralfs Dravnieks
