Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Izspruka un nokaitināja konkurentus

Pirms nedēļas Jēkabpilī notika kārtējās LAF
folkreisa sacensības – Latvijas Vasaras kausa otrais posms. Uzvaru guva
cēsinieks Agris Upītis, aiz sevis atstājot kopvērtējuma līderi jelgavnieku
Artūru Bāriņu un Jāni Nikelu no Strenčiem. Taču nākamajās dienās pēc sacīkstēm
ažiotāžu izraisīja nevis rezultāti, pat ne atraktīvā cīņa trasē, bet cita
folkreisa specifika – automašīnu tirgošana par fiksēto samaksu 950 eiro.
Pirmais pirkšanas mēģinājums noslēdzās ar kuriozu, kas paglāba uzvarētāju, bet
pamatīgi nokaitināja konkurentus. Intriga – kāds būs turpinājums?

 

 

Kas un kāpēc notika

Folkreiss ir zemu
izmaksu sporta veids, kur izmaksas automašīnu sagatavošanā tiek kontrolētas ar
nosacījumu, ka sacensību dienā jebkuru automašīnu ikviena pilngadīga persona
var iegādāties par fiksēto samaksu 950 eiro, savukārt mašīnas īpašnieks
nedrīkst no darījuma atteikties. Mašīnu sagatavošana ir finansiāli lēta – ideja
paredz, ka folkreisā startē standarta automašīnas ar noteiktām minimālām, taču
maksimāli efektīvām drošības prasībām.

Pagājušajā sestdienā
Jēkabpils folkreisa sacīkstēs sacensību sekretariāts pirmo reizi saņēma
automašīnas pirkšanas pieteikumu par fiksēto samaksu 950 eiro. „Pasūtītā" mašīna ar starta numuru 21 – Agra Upīša
VAZ 2108.

Sportists, kurš tikko
bija uzvarējis finālā, par šo pavērsienu bija patiesi šokēts, taču bija gatavs
skarbākajiem sodiem, atsakoties automašīnu pārdot. Šajā gadījumā Agrim draudētu
gada diskvalifikācija no folkreisa sacensībām. Tomēr šoreiz nospēlēja džentlmeniskums:
pircējs, redzot, cik sportists apbēdināts un respektējot Upīša līdzšinējo
sniegumu autosportā, atsauca iesniegumu, savukārt drošības maksa – 50 eiro –
nonāca pie sacensību rīkotājiem. Folkreisam neizdevīgs, taču vīrišķīgs risinājums.

Meklējot notikušajā pozitīvo,
folkreisa sistēmai jāatzīst, ka šī situācija tika izspēlēta atbilstoši
noteikumiem un formāli neviens neko nav pārkāpis. Tāpat šobrīd kļuvis skaidrs,
ka automašīnu iegādes teorija nav mīts un var notikt jebkurā trasē. Runā, ka
šis bijis tikai ieskrējiens auto pirkšanas procesos.

Kāpēc sportists
negribēja pārdot auto? Iespējams, tāpēc, ka mašīna bija krietni par labu
folkreisam, tā drīzāk bija autokrosam sagatavota, taču, tā kā autokrosa budžets
dalībniekiem krietni atšķiras no folkreisa izmaksām, Upītis bija gatavs ar labu
mašīnu startēt zemu izmaksu sacensībās. Drosmi vairoja fakts, ka gada laikā
neviena mašīna nav iegādāta, tātad no šā elementa nav jābaidās.

 

Federācija skaidro situāciju

LAF folkreisa darba
grupa sniedza savu skaidrojumu: „Pilnīgi
piekrītam, ka situācija ir pret folkreisa principiem, sportists ļoti labi
zināja, kādā sportā un ar kādiem noteikumiem viņš startē. Sacensību laikā tika
sākta visa nepieciešamā auto pirkšanas procedūra: pircējs uzrakstīja iesniegumu
sekretariātam, iemaksāja 50 eiro drošības naudu, sekretariāts pirkšanu izziņoja
publiski pie ziņojumu dēļa, bet, iepazīstinot sportistu ar iesniegumu, tika
saņemta atbilde, ka viņš auto nepārdod, pilnībā rēķinoties ar nolikumā
minētajām sekām (diskvalifikācija uz vienu kalendāro gadu). Šādā situācijā
pircējam ir iespēja saņemt atpakaļ drošības maksu, bet Upīša lieta nonāktu LAF
Krosa komisijas padomē formālai licences anulēšanai. Procesu pārtrauca fakts,
ka pircējs izrādījās Upīša ģimenes paziņa, kuram savulaik bijušas kopīgas
autosporta aktivitātes ar Agra tēvu Andri. Uzzinājis, par radušus situāciju
Upīša folkreisa karjerā, pircējs atsauca savu iesniegumu brīdī, kad Agris gatavojās
uz tā uzlikt parakstu  nepiekrītu!. Tādā veidā pircējs pazaudēja
iemaksāto drošības naudu, kas nonāca pie sacensību rīkotājam, kā to paredz nolikums.
Un šajā situācijā nolikums kļūst bezspēcīgs: neviens nevar ar varu kādam
likt kaut ko iegādāties. Līdz ar to mašīnu palika nenopirkta, Upītis formāli
izspruka, jo nav iesnieguma = nav pircēja = nav jāpārdod = nav vainīgs. Upītis
pēc papīriem ir tīrs, kas savukārt
nozīmē, ka nav nekāda iemesla viņam atņemt ne licenci, ne mašīnu, ne rezultātu.
Neapšaubāmi: cēli no pircēja puses, nodevīgi no Agra puses, bet viss tika
izdarīts nolikuma robežās. Labā ziņa – nojaušams, ka šis incidents būs labs
sākums pirkšanas procesiem. Skaidrs, ka ar notikušo nav apmierināti ne
sportisti, ne rīkotāji, ne Krosa komisija. Taču pirmo reizi kļuva skaidrs, ka
pirkšanas situācija nav joks.

 

Konkurenti dusmīgi

Protams, ar šādu
iznākumu nebija apmierināti Upīša konkurenti, kuri ar Agra mašīnas pārdošanu no
ceļa novāktu spēcīgu sāncensi. Sportistu idejas, kā cīnīties ar šādas
situācijas apkarošanu, ir ļoti dažādas. Dzirdēts, ka sportisti gatavi jau
nākamajā posmā paši iemaksāt drošības naudu ar mērķi pieteikties uz Upīša
mašīnu, zinot, ka viņš viņu nepārdos. Tādā veidā konkurenti neitralizēs spēcīgu
pretinieku. Radikālākā dzirdētā versija, kas gan, jācer, ir joks, – sacensībās
konkrēto mašīnu kārtīgi noslānīt, tādā veidā Agrim spriežot linča tiesu. Taču
šī versija izteikta ar smaidu un nekādā veidā negūtu tiesnešu atbalstu.

Šis stāsts, no malas
raugoties, protams, ir vētra ūdens glāzē. Taču situācija parāda šā sporta veida
dažādību un virzienus, kā strādā sportistu stratēģija. Skaidrs, ka šajā sporta
veidā gaidāmi jauni pavērsieni tieši visgaidītākajā elementā – auto
tirdzniecībā. Federācija gan to nekad nav uzsvērusi kā prioritāti, bet
autosporta publikai šī tēma šķiet intriģējoša.

Viesturs SAUKĀNS