Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Junioru efekts autosportā

Katrā sporta veidā būtiska ir spēcīga un
vērtīga jaunā paaudze – drošs turpinājums gadu gaitā sasniegtajam. Arī
autosportā tiek meklēts ceļš pie jauniem braucējiem. Vai mašīnu sports, kurš ar
F-1 un varbūt pat vietējā rallija palīdzību ir drusku snobisks, ir arī jauniešu
sports? Liekas, ka jā!

 

 

Iespējas ir, viss atkarīgs no mērķa

 

Autosportā par
pasaules čempionātu vai alternatīvu vērtējumu uzvarētājiem lielākoties top tie,
kuri mašīnās sēdušies pavisam mazi. Kad sāka braukt Šūmahers? Četru gadu vecumā
kartingā! Kad Šūmahera karjeras sākumā lasīju viņa biogrāfiju, īsti nespēju tam
noticēt. Taču šobrīd arī Latvijā ir piemēri, ka četri, pavisam droši pieci gadi,
ir ierasta lieta autosportā.

Latvijas Automobiļu
federācijas (LAF) vadība pēdējos gados cītīgi domā un analizē iespējas
iesaistīt jaunos sportistus. Saasinoties finanšu situācijai, tiek domāts arī
par autosportistu ģimeņu maksātspēju. Federācijas ģenerālsekretārs Andris
Berķis atzīst, ka ne tikai LAF jāoptimizē jaunā sportista darbības un izmaksas
sportā. Sarunā ar patiesi spilgta jaunā talanta Ralfa Sirmača komandu Berķis
sacīja: „Uzziniet, kāds ir Ralfa
mērķis autosportā. Un tad centieties to sasniegt. Ja plāns ir pasaules rallija
čempionāts, tad ejiet uz to. Ja mērķis ir iemācīt labi braukt ar mašīnu, tad
izmēģiniet dažādas interesantas iespējas."

Un tādas jaunajiem
braucējiem ir! Ir izveidotas vairākas disciplīnas tieši bērniem un jauniešiem –
ir kartings, kroskartu cīņas, Beta
bagiju braukšana un citas. Federācija skaidro, ka rūpējas par iespējām
jaunietim 12, 14 gadu vecumā spert pirmos soļus autosportā slēgtās trasēs,
drošā vidē. Šādā veidā talantīgākie jaunieši varētu attīstīt savas spējas.
Turklāt rallijā, piemēram, 2010. gadā ar atjautīgu punktu sistēmu Latvijas
čempionāta nolikumā panākts, ka juniori būs vajadzīgi pat stiprākajām komandām.

 

Ja mērķis ir nosprausts

 

Motoru sports nav
lēts prieks jebkurā ekonomiskajā situācijā, jebkurā disciplīnā. Un tas
nemainīsies.

Latvijā ir vairāki sportisti,
kuri, izvirzot konkrētu mērķi, ir tikuši pietiekami tālu vai pat sasnieguši to.
Tie ir formulu braucēji Haralds Šlēgelmilhs, Karlīne Štāla, kā arī rallija
braucēji brāļi Māris un Andis Neikšāni, varbūt vēl kāds.

Skaidrs, ka Haralda
un Karlīnes sapnis sēdēt F-1 kokpitā nav izsapņots, taču gadi iet un cerību
paliek arvien mazāk. Toties abi ir izbraukuši gandrīz visas nopietnākās Eiropas
trases, Šlēgelmilhs pat pamēģinājis braukt Āzijā. Neikšāni (Andis 2009. gadā)
pabāza degunu WRC durvju spraugā, un jaunākais
brālis nobrauca gandrīz pilnu Production
WRC
sezonu. Un, kad pavēro, kā attīstījusies brāļu karjera, viņi sākuši no
pavisam mazām dienām ar to pašu kartingu. Vēl viena kopīga iezīme – visu tēvi
ir savulaik PSRS līmenī spēcīgi autosportisti. Tas nozīmē, ka jau no mazām dienām
blakus jābūt cilvēkiem, kas paši visam gājuši cauri un zina savu amatu.

Jācer, ka minētā
Sirmača komanda ir uz pareizām sliedēm. Ralfa tēvs nav slavens autosportists.
Un, tā kā viņa un dēla viedoklis pēc pirmajiem panākumiem atšķīrās, tika
piesaistīts pieredzējušais jaunieša autosporta speciālists Uldis Gauja. Kas
sasniegts?

Debija kroskartos
2007. gadā 13 gadu vecumā, kad tēva un dēla interese par futbolu pārgāja uz
autosportu. 2008. gadā kroskartu Ziemeļeiropas čempions, 2009. gadā – kroskartu
Latvijas čempions. Šogad Latvijā puisis uzvarējis visās sacīkstēs, kurās startējis
ar kroskartu. Savukārt jau gada sākumā Sirmacis sēdās pie veca Audi Quattro
stūres, lai sāktu aktīvi braukt ziemas standartauto sacīkstēs. Bet oktobrī, kad
mērķa seriāli jau bija beigušies, Sirmacis debitēja Latvijas rallija
čempionātā, kur stūrmanis bija tas pats Gauja.

Pārrunas par to, ko
darīt tālāk, federācijā abām pusēm bija ilgas – tika analizēts, spriests, vai jaunietim
tiešām vajag braukt sezonu ar vecu golfu,
kas ir lētākais veids, kā rallijā krāt pieredzes kilometrus. Veca mašīna nav
uzticama, un, ja braucējs nebūs pārliecināts par tehniku, no nobrauktajiem
kilometriem būs maza jēga – sportists nebūs koncentrējies uz braukšanu, bet gan
klausījies ātrumkārbas krakšķus vai skatījies, kā kāpj dzesēšanas temperatūra.
Tajā pašā laikā iesēdināt braucēju jaunā, piemēram, Ford Fiesta? Arī nelāgi – jārēķinās, ka mašīnas iegādē vai īrē
ieguldītie līdzekļi var iet zudumā, ja jaunietis pārrēķinās un mašīnu sasit, un
līdz ar to uz braucēja pleciem gulstas zināms slogs… Tāpēc karjera jāplāno
soli pa solim.

Tas ir tikai piemērs.
Šādi var analizēt arī izaugušo junioru Šlēgelmilha, Štālas, Neikšānu karjeru.
Arī tur ir daudz patiesības.

 

Kādas ir iespējas?

 

Latvijas autosporta
klasiskie virzieni jauno braucēju attīstībā: šoseja, kas teorētiski ved uz F-1,
un rallijs, kura galamērķis ir WRC. Kādas
ir iespējas rāpties pa šīm trepītēm?

Joprojām paturot prātā
finanses, šķiet, pareizāk sakārtota ir rallija hierarhija. Gan Neikšāni, gan
Jānis Kārkliņš (visu tēvi ar milzīgu autosporta pieredzi krosa un rallija tipa
sportā) pirmos soļus spēra kartingā. Jā, it kā asfalts un šoseja, taču kartings
ir pamatskola. Braucējam iemāca sajust ātrumu, pēdējo brīdi bremzēt, kā arī regulēt
tehniku. Turklāt kartingā var sēsties ļoti agrā vecumā.

Kārkliņa karjera
attīstījās straujāk. Jānis sēdās mašīnā ar Latvijas čempiona tituliem kabatā.
Bija izdevies sagādāt līdzekļus, lai varētu braukt ar labu auto. Ļoti agri
ticis uz starta rallijā, viņš pierādīja, ka gados jauns braucējs, pareizi
skolots, Latvijā un pat Baltijā var braukt ar labiem panākumiem. 2008. gads
sākās jau pie pilnpiedziņas stūres. Lūk, te gan domas dalās – vai šis lēmums tomēr
nebija pārsteidzīgs. Jāņa karjera nonāca faktiski nulles punktā bēdīgi slavenās
avārijas dēļ Cēsu rallijā, kas viņam gandrīz maksāja dzīvību. Taču jāatzīst, ka
ar pilnpiedziņu viņš jau bija veicis simtus kilometru. Turklāt avārija lielā
mērā bija liktenis – pāris centimetru citādāk pret to pašu koku varbūt pat
ļautu pabeigt attiecīgo sacīksti. No ceļa taču mēdz nobraukt arī Vasaraudzis,
arī Hirvonens. Lai arī šobrīd karjera ir papostīta, uzņemtais temps pierādīja,
ka jaunais braucējs var būt ātrs.

Neikšānu ceļš bija
garāks. Pēc kartinga gan Māris, gan Andis pavadīja garu ceļu krosā un
rallijkrosā – tēva Pētera kroņa disciplīnās. Māris vāca titulus vienu pēc otra,
arī Andim bija visas iespējas, taču dīvainā kārtā tas joprojām neizdevās. Zinot,
ka pasaules rallija čempionātā, kas bija sportistu mērķis, būs jābrauc arī pa
asfaltu, brāļi katrs pa sezonai pavadīja arī šosejā. Labs treniņš! Un tad
rallijs – abi ar priekšpiedziņas mašīnām, cits veiksmīgāk, cits mazāk
veiksmīgi, bet brāļi auga. Un šobrīd viņiem ir viena no galvenajām lomām Latvijas
un Baltijas rallijā, un arī pasaule par viņiem jau dzirdējusi.

 

Šosejas līnija ar apgrūtinājumu

 

Lai arī Latvijai ir
Biķernieku trase, leģendāras šosejas sporta tradīcijas, pati šoseja cieš,
turklāt visai smagi. Mums praktiski nav formulu klašu, salonautomašīnu
kategorijās ir daudz neskaidrību, bieži tiek mainītas stratēģijas un netiek regulētas
izmaksas.

Šosejnieki, kuri ar panākumiem
vai bez tiem startējuši starptautiskajā arēnā, karjeru sākuši Latvijas
kartingā. Jāatzīst, lielo onkuļu intrigu piesātināta vide, bet, iespējams, arī tas
palīdz attīstīt karjeru.

Taču nākamie soļi
diemžēl ir prom no Latvijas. Gan Karlīne, gan Haralds devās pasaulē meklēt laimi.
Lai kāda būtu viņu šā brīža situācija un izredzes, viņiem ir pa titulam, ar ko
palepoties formulās, kas, paliekot Latvijā, ir gandrīz neiespējami. Viņiem ir
milzīga pieredze darbā ar dažādām komandām, inženieriem, viņi ir iepazinuši
trases un cilvēkus. Ja skats ir F-1 virzienā, Latvijā diemžēl pēc kartinga
vairs nav ko meklēt.

Taču ir citi visai interesanti
piemēri. Jaunākais – Mārcis Birkens. Viņš ienāca kartingā, vairs nebūdams
juniors. Taču viņš guva lielisku skolu, kas palīdzēja spert nākamo soli
autošosejā. Finansiāli spēcīgs blieziens pa bankas kontu, taču, ja reiz tas
tiek paveikts, var turpināt attīstību. Šo brīdi daudzi kartingisti izmanto par
ieganstu ilgstoši uzturēties kartingā – nav naudas, tāpēc uz šoseju nepāriet.
Tomēr dažs stāsta, ka, pareizi manevrējot starp iespējām, tas nav tik
sarežģīti.

Birkens uzreiz sēdās
pie spēcīgākās tehnikas stūres. Un šogad savā otrajā sezonā ir kļuvis par
Eiropas kausa ieguvēju! Jā, var strīdēties, cik liela vai neliela attiecīgajā
klasē bija konkurence. Taču viņu rādīja Eurosport,
kur viņa uzvārds bija titros. Starptautiskā autosporta lielajiem cilvēkiem ir
laba atmiņa uz uzvārdiem un šāda atrādīšanās var noderēt. Protams, jau atkal
sportista un viņa komandas uzdevums ir virzīties pa šosejas kāpnēm pareizi.
Taču teorētiski ir iespējams, ka Latvijai ar laiku var būt spēcīgs salonauto
seriālu braucējs. Un arī šajās cīņās notiek pasaules čempionāts…

 

Rezumējums

 

Ja autosports ir pa
kabatai, tad ar Latvijas autosporta seriāliem var paveikt pietiekami – kādā
izdevīgā brīdī var ar kāju atsist durvis un paziņot: „Esmu ieradies!". Taču vietējais tirgus un
konkurence mums nesagādās F-1 pilotus.

Vai visam ir jābūt
pasaules čempionāta līmenī? Nav obligāti. Jaunietim vispirms jāsniedz iespēja
darīt kaut ko pozitīvu, attīstošu. Un kāpēc ne motoru sports? Latvijas līmenī
ir pietiekami jautra šosejas nacionālā klase (tai gan pārmet nevajadzīgu
sadārdzinājumu), ļoti spēcīgs čempionāts autokrosā, kura skola var aizvest līdz
pat Eiropas čempiona titulam, kā to savulaik pierādīja Latvijas speciālisti. Uzvarēt
Latvijas rallija čempionāta klasēs nebūt nav vienkārši. Bet, ja gribas braukt
ātri un pietiek saprāta to nedarīt uz ielas, ar savu satiksmei paredzētu
automašīnu var izbraukties visdažādākajos standartauto seriālos.

Viesturs SAUKĀNS