Pilenieku ovālā bumba

Aivars Pilenieks savulaik spēlēja regbiju Jelgavas RAF meistarkomandā. Tagad ģimenes
tradīcijas Latvijas izlasē turpina viņa dēls Arvis. Piedevām Aivars ir Regbija attīstības
asociācijas (RAA) vadītājs, kas rīko dažādus pasākuma regbija popularizēšanai.

„Tas, kā nokļuvu regbijā, bija
kuriozs. Kad man bija septiņpadsmit, uz ielas pienāca klāt Juris Straume un piedāvāja
spēlēt regbiju. Piekritu. Nu ar Juri jau 35 gadus esam labākie draugi. Kādreiz
mēs pat izvirzījām nosacījumu, ka katram, kas atnāk uz regbiju, jāiesaista vēl
kāds. Tā popularizējām regbiju. Ar Juri esam daudz kam izgājuši cauri. Viņš ir
mana dēla krusttēvs, bet viņa dēls ir mans krustdēls. Sāku spēlēt komandā VEF, tad aizgāju armijā, bet pēc armijas
tiku RAF vienībā, kur bija padomju
laika profesionālisms. 33 gadu vecumā veselības problēmas liedza turpināt spēlēt,
bet tajā laikā beidza pastāvēt arī PSRS čempionāts. Mans dēls Arvis sākumā trenējās
basketbolā. Arī viņš regbijā nonāca nejauši – kādu vasaru Straume uzaicināja dēlu
uz regbistu nometni. Tas bija desmit gadu vecumā. Pēc nometnes Arvi uzaicināja
uz turnīru Francijā, un tā lieta aizgāja. Kopš tā laika viņam pa vasaru ir regbijs,
bet ziemā – basketbols," stāsta 53 gadus vecais Aivars Pilenieks.

„Kad man bija seši gadi, sāku
spēlēt basketbolu Valtera skolā. Taču tīri neapzināti regbijs visu laiku kaut kur
bija. Nebija tā, ka tikai nometnē pirmo reizi ieraudzīju ovālo bumbu. Basketbolā
vairāk spēlēju aizsardzībā – laikam regbijs iedzinis kapāšanos un cīnīšanos,
nebaidos darīt melno darbu. Basketbolā esmu spēlējis vairāk nekā pie 20
treneriem. Tas ir labi, katrs treneris dod kaut ko savu. Tagad spēlēju Jūrmalas
Fēniksa komandā Amatieru basketbola
līgā. Pagājušajā sezonā izcīnījām otro vietu Latvijas Basketbola līgas otrajā
divīzijā. Šogad pietrūka naudas, tāpēc vairs nespēlējam LBL. Pie regbistiem
esmu basketbolists, pie basketbolistiem – regbists. Ja basketbolā uzsit pa
rokām, uzreiz ir sods, tāpēc ir noderīgi uzspēlēt regbiju, tad vairs nečīkstēsi,"
atklāj 27 gadus vecais Arvis Pilenieks.

„Arī es esmu atgriezies
basketbolā – spēlēju pie veterāniem. Maču gan nevaru normāli pabeigt – vienmēr
sakrājas piecas piezīmes. Kad pretinieks nāk uzbrukumā, tad treneris bļauj, lai
tikai nesitu. Regbijā iemāca, ka nekādā gadījumā nedrīkst palaist garām
pretinieku," smejas Pilenieks seniors.

Ne kaušļiem, bet drosmīgajiem

Regbijs pasaulē
ir viens no populārākajiem sporta veidiem. Piemēram, 2007. gada pasaules
čempionāta spēles, kas risinājās Francijas, Velsas un Skotijas stadionos,
klātienē noskatījās vairāk nekā 2 240 000 skatītāju (vidēji – 47 000
skatītāju spēlē), bet TV skatītāju skaits pārsniedza četrus miljardus (lielāka
TV auditorija ir tikai pasaules futbola čempionātā un olimpiskajās spēlēs). Vai
latviešu regbija patriotiem nav žēl, ka mūsu valstī regbijs parasti paliek citu
sporta veidu ēnā?

„Savā ziņā tā ir pašu
nolaidība. Neesam regbiju pietiekami reklamējuši. Latvieši arī mazāk iet uz
cīņas sportiem, boksu. Uzskatu, ka regbijs latvietim ir labs sporta veids. Regbijā
nav tik daudz traumu. Futbolā vai basketbolā savainojumu ir vairāk!" uzskata
Aivars Pilenieks.

„Ja mazs puišelis vēlēsies
spēlēt regbiju, mamma ieteiks darīt ko citu – kaut vai spēlēt basketbolu, jo
pirmās asociācijas saistīsies ar to, ka regbijs ir kaušanās," piebilst Arvis.

„Tad ir jāstāsta, ka regbijā puika
kļūs vīrišķīgāks, drosmīgāks, ka regbijā ir spēcīgs kolektīvs – tur 14 vīri
smagi strādā, lai viens varētu izdarīt piezemējumu. Sākumā tas mazais puišelis
varbūt tiešām ir kluss un bailīgs, ātrāk grib atbrīvoties no bumbas, bet, kad
beidzot viņš vienreiz kādu lielo bifeli dabū gar zemi, tad viņš jau jūtas lepns.
Ja pareizi ieķeras kājās, tad krīt jebkurš. Jāpārvar bailes mesties kājās.
Foršākais ir tas, ka laukumā ir redzams, kas lācītim vēderā, cik kurš ir ēdis
rupjmaizi. Kad atnāk jauniņais, uzreiz var redzēt, vai puisis pēc kritieniem
ceļas augšā. Trešais puslaiks? Tas palīdz, lai nevienam pēc spēles nepaliktu
rūgtums. Atceros, ka Latvijas izlases kapteinis Vilmārs Sokolovs reiz pārsita
pretiniekam galvu un tam vajadzēja uzlikt astoņas šuves. Toties pēc trešā
puslaika abi jau šķīrās kā brāļi," turpina Aivars.

„Regbijs ir rakstura pārbaude,
jo piezemējumam vajag gribasspēku un fizisko spēku. Augumam nav nemaz liela
nozīme, bet iekšā jābūt krampim," saka Arvis.

Nauda džentlmeņiem

Daudz ko pasaka
arī senais angļu teiciens, ka futbols ir džentlmeņu spēle huligāniem, bet
regbijs – huligānu spēle džentlmeņiem.

„Tā ir, bet īpaši tas izpaudās
līdz tam, kad regbijā varēja sākt runāt par profesionālismu. Lai saglabātu
regbija ideju, angļi ilgi pretojās profesionālismam. Anglijā jau vēsturiski regbiju
spēlēja miests pret miestu, kaimiņš sacentās ar kaimiņu. Tur arī radās tā draudzība,
bet viss izjuka, kad varēja sākt nopirkt samoāņus un visus uzvarēt," klāsta
Aivars Pilenieks.

Latvijas
populārākajos sporta veidos – hokejā, basketbolā un futbolā – daudzi jaunieši
un īpaši viņu vecāki jau no pirmajiem treniņiem sapņo par karjeru ārzemēs un
miljonu vērtiem līgumiem. Kādas iespējas latviešu regbistiem izsisties līdz
profesionālajam līmenim? Kā zināms, šobrīd Latvijas regbijā ir tikai divi īsti
profesionāļi – Jurijs Baranovs un Uldis Saulīte, kuri spēlē Krievijas
čempionātā Krasnojarskas klubā Jeņisej.

„Pirms pāris nedēļām biju
Itālijā, kur trenējos vienā otrās līgas klubā. Braucu ciemos pie māsas, bet
viņa bija sarunājusi kādu klubu, kur var patrenēties. Pagājušajā sezonā tas
bija profesionāls klubs, bet šogad kļuvis par pusprofesionālu. Tur bija trīs
ārzemnieki – divi austrālieši un viens īrs. Viņi ir profesionāļi, bet pārējie
arī strādā. Itālijā augstākā līga ir profesionāla, bet otrajā līgā ir divas
grupas pa 12 komandām. Viņi piedāvāja man palikt, taču tobrīd nespēja maksāt, bija
jāatrod darbs. Taču arī viņiem ir krīze, un darbu nav viegli atrast. Ja gribi kļūt
par profesionāli, tad uz to jāiet no sešpadsmit septiņpadsmit gadiem. Iespējas
ar katru gadu aug – Eiropā ir tik daudz līgu un klubu. Ja grib, variantus var
atrast, tikai jautājums, kādā līmenī," domā Arvis Pilenieks.

„Tagad daudz kur ir
pusprofesionālisms. Piemēram, šogad divi miesnieku
spēlētāji – Viktors Silvoniks un ģēnijs
(Andrejs Aleksandrovs) – aizbrauca spēlēt uz Nīderlandi, kur viņiem par
spēlēšanu nemaksā, taču nodrošina darbu. Regbijā profesionāļi nepelna miljonus
– vidusmēra regbists saņem divus līdz piecus tūkstošus mēnesī. Ja labs basketbolists
saņem miljonu, tad regbija zvaigzne saņems simts tūkstošus. Apmēram tāda
attiecība," saka Aivars Pilenieks.

Latvijas sula

Latvijā
regbistiem ir grūti progresēt – šogad valsts meistarsacīkstēs piedalījās tikai
četri klubi (vairākkārtējie Latvijas čempioni un kausa ieguvēji RK Miesnieki deva priekšroku spēlēt
Lietuvas čempionātā). Pirms gada Arvis Pilenieks regbija kluba Eži komandas Eži/EK-Sistēmas sastāvā kļuva par Latvijas čempionu, bet šogad ežus apsteidza Ādažu Čipsi.

„Šogad vairāk vai mazāk
spēlēju pat trijās komandās. Visu laiku esmu spēlējis pie ežiem, bet šosezon miesnieku
rindās spēlēju arī Lietuvas čempionātā. Tā kā mēģinu izveidot jaunu komandu
Jelgavā, tad dažādos turnīros uzspēlēju arī ar viņiem. Pie mums sanāk vārīties
savā sulā. Tajā pašā Itālijā grupā ir 12 komandas, tātad sanāk 22 spēles. Arī mūsu
nīderlandieši teica, ka tur otrā līga nav nekas īpašs, mūsu komandas arī tur
varētu spēlēt, bet viņiem ir dažādība, daudz vairāk spēļu," saka Pilenieks
juniors.

„Tāpēc mums ir doma, ka
jāveido apvienotā izlase, kas piedalās Lietuvā, jo tur ir lielākas izaugsmes
iespējas," piebilst Aivars.

Arvis Pilenieks
ir stabils Latvijas regbija izlases spēlētājs, bet regbija 7 izlasē viņš pat ir izpelnījies kapteiņa godu. Tomēr
pēdējā laikā Latvijas regbija izlase neiepriecina savus līdzjutējus. Lai gan
pagājušajā Eiropas Nāciju kausa 2B divīzijas turnīrā mūsējie izcīnīja otro
vietu, šajā ciklā piedzīvoti seši zaudējumi pēc kārtas, un Latvijas izlase var
atkrist uz trešo divīziju. Novembra sākumā Latvijas izlase piedzīvoja smagu
zaudējumu Nīderlandē – 3:57. Kāpēc sākam zaudēt savas pozīcijas?

„Viens no iemesliem ir nopietnu
spēļu trūkums. Latvijas čempionātā konkurence paliek mazāka, sportisti atslābst.
Izlasē notiek arī paaudžu maiņa, jaunie nav tik gatavi. Konkurenti arī ir
pielikuši. Kādu laiku atpakaļ ar nīderlandiešiem varējām cīnīties līdzīgi, bet
tagad zaudējām ar lielu starpību. Lai gan man šķita, ka čaļi normāli spēlēja un
cīnījās. Nedrīkst sēdēt uz vietas," uzskata Arvis.

„Pamazām noiet no skatuves tā
paaudze, kas bija ieguvusi lielāku pieredzi, bet viņu vietu ieņem paaudze, kas
te cīnās triju klubu konkurencē. Tā arī vārāmies savā sulā un, aizbraucot uz izlases
mačiem, nesaprotam, kāpēc citi ir labāki. Jāveido piramīda, ne velti tā ir
attēlota arī RAA emblēmā. Jābūt smailei, uz ko tiekties jaunajiem regbistiem. Vajadzētu
radīt kaut ko līdzīgu Kontinentālajai hokeja līgai, jo gan ukraiņi, gan gruzīni
arī vēlas kaut ko līdzīgu. Ja būtu šāda līga, kur spēlētu arī Latvijas komanda,
tad puikām būtu pēc kā tiekties. Tagad jaunietis var nonākt līdz Latvijas izlasei,
bet kas tālāk – Nīderlandes otrā līga? Materiāls jau mums ir, labu čaļu
netrūkst. Man patīk, kā Rolands Upatnieks teica par bobsleju, ka mums nav tādu
džeku, kuri 10 sekundēs var noskriet 100 m, bet mums netrūkst vīru, kas tos
noskries 11 sekundēs ar kartupeļu maisu uz muguras," teic Aivars.

Olimpiskā perspektīva

Šogad regbijā
noticis jauns pavērsiens, kas var ietekmēt šā sporta veida nākotni – oktobrī
Starptautiskās Olimpiskās komitejas kongresā tika nolemts iekļaut regbiju 7 2016. gada Riodežaneiro
olimpisko spēļu programmā. Tas arī Latvijā paver regbijam jaunas attīstības
iespējas. Olimpiskajās spēlēs piedalīsies 12 vīriešu un sieviešu komandas.

„Septiņnieks ir jaunu cilvēku
sporta veids, jo tur divu dienu laikā jānospēlē turnīrs. Uzskata, ka septiņniekā
labākais vecums ir 20 gadu, jo vēlāk organisms vairs nespēj tik ātri
atjaunoties. Jānospēlē divi vai trīs mači, bet nākamajā dienā atkal ir jāspēlē.
Turklāt ar katru spēli pretī nāk arvien spēcīgāks pretinieks. Septiņniekā divās
vai trijās dienās var izspēlēt turnīru 16 vai 24 komandām. Lielajā regbijā tas
nav iespējams, jo nevar spēlēt katru otro dienu, profesionāļiem ir noteikts, ka
starp spēlēm jābūt piecām dienām. Pasaules čempionāts klasiskajā regbijā
risinās pusotru mēnesi, bet tāds formāts vairs neder olimpiskajām spēlēm, tāpēc
tajās būs regbijs 7," saka Aivars.

„Mans vilciens jau ir
aizgājis. Mēs regbiju sākām spēlēt vēlāk, tāpēc 20 gadu vecumā mums nav tās pieredzes.
Braucot ar mūsu septiņnieka izlasi uz Eiropas mačiem, var redzēt, ka esam
salīdzinoši veca komanda. Citi saka, kas tad tur tajā septiņniekā grūts – divi
puslaiki pa septiņām minūtēm, bet tad ir tā jāizliekas, ka parasti lūsti jau
pēc pirmā puslaika," secina Arvis.

1993. gadā
Latvijas regbija 7 izlase pirmā no
mūsu sporta spēļu komandām iekļuva pasaules čempionāta finālturnīrā, taču pēc
tam mums vairs nav izdevies atkārtot šo panākumu. Latvijas regbija 7 izlase arī vēl nekad nav tikusi Eiropas čempionāta
finālturnīrā, kur piedalās ducis komandu. Tas liecina, ka olimpiskās ceļazīmes
iegūšana būs grūts uzdevums.

„Tas tiešām būs grūti, bet ne
nereāli. Olimpiskā atlase risināsies 2014. gadā, tāpēc jau tagad būtu nopietni
jādomā par jauno regbistu sagatavošanu. Pāris reižu esam bijuši ļoti tuvu
vietai Eiropas čempionātā, paliekot uzreiz aiz svītras. Jāņem vērā, ka arī
konkurenti tagad ļoti nopietni gatavosies," mūsu olimpiskās izredzes komentē
Aivars Pilenieks.

Regbija veidi

Regbijā ir
iespējams izmēģināt spēkus ne tikai klasiskajā spēlē. Ir vairāki citi spēles
paveidi – regbijs 7 jau ieguvis
olimpisko statusu, vairākās valstīs profesionālā līmenī tiek spēlēts arī regbijs 13 (tā saucamā Regbija līga), kur
šogad pirmos mačus aizvadījusi arī Latvijas regbija
13 izlase. Pie mums notikuši arī turnīri regbijā 10, bet pasaulē tiek spēlēts arī pieskārienu regbijs jeb tačs (touch – no angļu val. pieskāriens),
kur nav tvērienu un spēka spēles – lai apturētu pretinieku, pietiek tikai viņam
pieskarties.

„Īstais regbijs ir
piecpadsmitnieks, bet pārējie ir tikai regbija paveidi, kas var lieti noderēt
treniņiem. Tas ir tāpat kā futbolā, kur arī ir telpu futbols," saka Aivars.

„Pie mums ir grūti izveidot
lielā regbija komandu, jo laukumā jābūt 15 cilvēkiem, turklāt viņiem vēl
jāatrod atbilstošas pozīcijas. Piecpadsmitniekā arī vairāk tiek atdalīti tie,
kuri ir smagāki vai ātrāki, bet septiņniekā visi ir vairāk vai mazāk vienādās
pozīcijās. Tur nav jābūt lieliem kuiļiem. Pēdējā laikā man sāk patikt arī pludmales
regbijs. Tajā iesācējiem zūd bailes, jo nav traumu – smiltiņās droši vari
krist, ātrums arī nav tik liels. Katrs regbija veids kaut ko dod. Septiņnieks ir
riktīga skriešana, tačs veicina
laukuma redzēšanu, piespēli, bumbas ķeršanu," skaidro Arvis.

Teltī uz laukiem

Kādi būtu
svarīgākie darbi, lai arī Latvijas sporta hierarhijā regbijs pakāptos augstāk?

„Svarīgi ir regbiju popularizēt.
Lai cilvēki zina, ka bumba var būt arī ovāla. Lieliski būtu, ja touch regbiju varētu iekļaut skolu
programmā. Tas būtu pagrieziens. To ir grūti izdarīt, bet ne neiespējami. Tačs ir elementāra un aizraujoša spēle,
kas patīk bērniem. Tad arī visi sāks saprast regbija būtību un redzēs, ka tas
nav nekas briesmīgs," uzskata Pilenieks seniors. Pirms diviem gadiem viņa vadītā
RAA parūpējās par pasaules čempionāta
spēļu translāciju, kas Latvijā bija vēsturisks notikums.

„Pēc tam man daudzi cilvēki
teica, ka ar interesi skatījušies regbiju. Toreiz iedegtā liesma daļēji ir
nodzisusi. Tas saistīts ar lielu naudu. Bija doma regulāri rādīt laba līmeņa
regbija mačus, kaut vai Heineken līgu
(Eiropas klubu sacensības), bet mēs to nespējām pavilkt. Starptautiskā
federācija neko neuzsauc, arī par pasaules čempionātu mēs maksājām lielu licences
naudu. Toreiz bijām sašutuši, kāpēc mums licences nauda ir tikpat liela kā milzīgajai
Krievijai, bet viņus tas neinteresē: gribat – rādiet, negribat – nerādiet. Viņi
tāpat labi jūtas," skaidro Aivars.

RAA domā, kā
pievērst vairāk cilvēku regbijam. Šogad jau otro reizi notika RAA čempionāts,
kurā piedalījās sešas komandas. Pirmo vietu izcīnīja Jelgavas Alnis.

„Pašlaik ir doma, ka nākamajā
gadā mūsu turnīrā varētu spēlēt 10 komandas. Arvis Jelgavā veido
Lauksaimniecības akadēmijas komandu, arī eži
ir paziņojuši, ka labāk piedalīsies RAA čempionātā, nevis Latvijas
meistarsacīkstēs, jo tur ir vairāk komandu un spēļu. Arī lietuvieši izrāda
interesi par mūsu turnīru. Te ir runa par lietuviešu iesācēju komandām, jo
Lietuvas čempionāts ir ļoti spēcīgs. Mums arī ir daudzas iesācēju komandas. Tad
formāts varētu būt tāds, ka sākumā izspēlē visas komandas, bet tad dalāmies, jo
starp augšējo un apakšējo galu varētu būt visai liela atšķirība. Mums ir
jāpanāk, lai spēles būtu vienlīdzīgākas.

Tāpat plānojam
nākamgad sarīkot trīs četras regbija 7
tūres – tajās pilsētās, kur regbiju vēl nepazīst. Turklāt vēlamies septiņnieka
turnīru rīkot, kā pienākas – divās dienās. Mums jau nevajag nekādas
pieczvaigžņu viesnīcas, aizbrauksim ar teltīm. Uzskatu, ka regbijs ir vairāk
jāattīsta laukos, jo tam neko daudz nevajag – pietiek nopļaut vienu pļavu un
var spēlēt. Laukos cilvēki ir atsaucīgāki, nekādu lielo naudu arī nevajag,"
saka RAA vadītājs.

„Pirms kāda laika aizbraucu uz
vienu lauku skolu Saldus rajona Rubā, kur bija iespēja vienkārši pastāstīt par
regbiju, novadīt vienu treniņu. Puikas nekad nebija turējuši rokās regbija
bumbu, bet tur visa skola bija gatava nākt uz regbija treniņu," saka Arvis
Pilenieks.

Kristiāns
GIRVIČS

Aivars Pilenieks

bijušais regbists, Regbija attīstības asociācijas
vadītājs

Dzimis: 1956. gada 22. janvārī Rīgā

Spēlējis: VEF un RAF

Profesija: inženiermehāniķis

Arvis Pilenieks

regbists

Dzimis: 1982. gada 24. maijā Jūrmalā

Augums, svars: 194 cm, 90 kg

Spēlē: Eži/EK-Sistēmas,
Latvijas izlasē

Pirmais treneris: Juris Straume