Cita kabatas nauda

Vieglatlētikā
jau trešo gadu pastāv programma Latvijas
kārtslēkšanas atbalstam. Tās izveidotājs un finansiālais atbalstītājs ir
Latvijas Vieglatlētu savienības viceprezidents arhitekts Ints Pujāts. Jaunie
kārtslēcēji ne tikai lec, bet ar saviem rezultātiem krāj arī punktus. Aprēķinot
sasniegto pēc īpašām tabulām un noteikumiem (vismaz diviem startiem jābūt
Latvijā, jāievēro sportista ētika), labākie kļūst par stipendiju un vērtīgu
balvu ieguvējiem. Uzvarētājs kopsummā nepavisam nav labākā rezultāta īpašnieks,
sava nozīme ir sportista vecumam, pareizi noformētam pieteikumam, rezultātu
progresam.

Stāsta Ints
Pujāts:

– Kad 2006. gadā sākām savu programmu,
kārtslēkšana Latvijā nīkuļoja. Tā kā pats biju desmitcīņnieks (mācījos Murjāņu
sporta internātskolā) un kārtslēkšanai pievērsās mani dēli Kārlis un Pauls, tad
piesaistīju, manuprāt, mūsu labāko kārtslēcēju treneri, valsts rekordistu
Aleksandru Obižajevu, un ceru, ka mēs šajā vieglatlētikas disciplīnā esam
progresējuši.

Nedomāju, ka tas viss ir tikai naudas dēļ.
Uzskatu, ja vecāki saviem bērniem dod kabatas naudu, tad jābūt zināmiem
noteikumiem. Šajā gadījumā tas ir sports, kur tiek prasīta atdeve treniņos,
sportisks dzīvesveids. Ja reiz man ir materiālas iespējas, tad gribu, lai šajā
programmā var piedalīties visi mūsu kārtslēcēji.

–
Vai tavam piemēram kādi vecāki ir sekojuši?

– Kaut ko līdzīgu dara vesera metēju treneris un atbalstītājs
Jānis Kolidzejs, kurš nežēlo laiku un arī naudu, lai atbalstītu savus vesera
metējus. Arī Roberts Timmermanis, kura dēls gūst panākumus vesera mešanā starptautiskajā
arēnā, arī vairāki viņa jaunie radinieki trenējas šajā disciplīnā. Sava pieeja
ir Šķēpmetēju klubam.

Ir jāaizmirst tas laiks, kad par visu rūpējās
valsts. Jo vairāk būs tādu cilvēku, kuru iespējās ir finansiāli palīdzēt savai
iemīļotajai vieglatlētikas disciplīnai (arī citiem sporta veidiem), jo
saturīgāka un mērķtiecīga būs viņu bērnu nodarbošanās. Mana projekta ietvaros
jau sākušas darboties vēl divas manu draugu ģimenes, kuras sapratušas, kā var lietderīgi
stimulēt savu bērnu sportiskās gaitas.

–
Tev laikam ik pa brīdim jautā, kad būs rekordisti, vismaz olimpisko un pasaules
čempionātu dalībnieki?

– Tas mani tracina. Mūsu mērķis nav dzīšanās pēc
kaut kādiem konkrētiem, bieži vien nereāliem sportiskiem mērķiem. Man daudz
svarīgāk ir, lai bērni sporto kaut vai skolā, nevis blandās pa ielām vai laiku
pavada tikai pie datora. Esmu atkārtojis, ka ar vieglatlētiku pie mums naudu
nepelna, ir jādara kaut kas cits. Man rūp jauniešu veselība, sportisks dzīves
veids, rakstura veidošana, kas lieti noderēs turpmākajā dzīvē. Arī izglītība.
Piemēram, mans vecākais dēls ar saviem sportiskajiem rezultātiem ir nopelnījis
bezmaksas studijas ASV. Vai tas nav lieliski, ka tu vari gan sportot, gan
mācīties?

Ja radīsies kāds izcils talants, tad arī rekordi
būs. Taču tādiem sniegumiem, kādus savulaik demonstrēja Aleksandrs Obižajevs (Eiropas
un Latvijas rekordists – 5,80 m), mums pašreiz nav apstākļu – treniņbāzes,
nometnes, citi stimuli -, un tuvākajā nākotnē ko līdzīgu es neredzu. Bet
tas nav pašmērķis.

Esmu priecīgs par katru skolēnu vai studentu, kurš
savu turpmāko dzīvi balstīs uz sportā iegūto rūdījumu.

–
Vai kārtslēkšana, kura ir pietiekami sarežģīta un savdabīga disciplīna, ir
īstais veids, ko atbalstīt ar savu naudu?

– To var uztvert dažādi, bet ar kārti jau nelec
tikai kārtslēcēji, lec arī desmitcīņnieki. Diemžēl arī desmitcīņnieku Latvijā
patlaban nav daudz.

Domāju, ka vēlmi nodarboties ar kārtslēkšanu
veicinās mūsu atbalsta projekta jaunā sadaļa par treneru stimulēšanu, kur
sportistu audzinātāji saskaņā ar izstrādātajām punktu tabulām saņems vērtīgas
balvas vai naudas stipendijas. Treneriem būs cita interesi nodarboties ar kārtslēcēju
audzināšanu, un tas veicinās izaugsmi. Starp citu, Sporta pedagoģijas akadēmijā
jebkuram nākamajam skolotājam un trenerim ir jāapgūst kārtslēkšanas pamati.

–
Klāt ziemas sezona. Vai programma darbojas arī ziemā?

– Protams. Jau decembra vidū būs pirmās sacensības
Ventspilī, tad sekos sacensību seriāli Latvijā, Igaunijā un citur. Starp citu,
Baltijā mūsu kārtslēcēji ir labākie.

Vēlreiz uzsveru – mūsu mērķis nav tikai augsti
sasniegumi. Galvenais, lai bērniem būtu savi sportiskie mērķi, iespēja veidot
raksturu, kas lieti noderēs tālākajā dzīvē. Kārtslēkšana, manuprāt, to veicina,
jo tas nav tik vienkārši – iemet somā naglenes un dodies uz stadionu. Jau pašas
aptuveni piecus metrus garās kārts nogādāšana no stadiona uz stadionu dažreiz
prasa izdomu, neatlaidību un diplomātiju.

Ja man reiz ir iespējas jaunajiem sportistiem un
viņu treneriem palīdzēt, tad ir tikai godīgi to izmantot.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Bobslejs un kārtslēkšana

Vispirms retorisks
jautājums: kas bobslejam kopējs ar kārtslēkšanu? Lai sekmīgi lēktu ar kārti,
jābūt spēcīgam, ātram un veiklam. Šīs pašas īpašības nepieciešamas arī
bobslejistam. Otra kopējā iezīme ir kontrolēta pārgalvība. Tikpat drosmīgam un
bezbailīgam kā kārtslēcējam jābūt arī bobslejistam, lai ar ātrumu vairāk nekā
100 km/h trauktos lejup pa ledus trasi.

Latvijas bobsleja
pirmsākumos – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā – šā drosmīgā sporta
veida pionieri bija tieši vieglatlēti, īpaši iecienīti bija desmitcīņnieki –
tātad arī kārtslēcēji -, jo tieši šī disciplīna ir viena no svarīgākajām
desmitcīņas disciplīnām. Zīmīgi, ka Latvijas (arī PSRS) bobsleja šūpulī bija
likts gan Jāņa Skrastiņa, gan Riharda Kotāna spēks, veiklība un ātrums.

Arī patlaban Latvijas
bobslejistu vidū ir atzīstami kārtslēcēji. Vispirms jau Latvijas 2002. gada
čempions desmitcīņā Raivis Broks, kā arī Oskars Melbārdis.

Ja gribat savu dzīvi
saistīt ar bobsleju, vispirms esiet labi kārtslēcēji!

Andris STAĢIS

Bobslejistu labākie rezultāti kārtslēkšanā

4,60 m Jānis Skrastiņš (1955. g.)

4,60 m Jānis Skrastiņš jun. (1985. g.)

4,50 m Intars Dīcmanis (1979. g.)

4,40 m Imants Karlsons (1955. g.)

4,30 m Ārijs Vucāns (1964. g.)

4,30 m Raivis Broks (1984. g.)

4,20 m Rihards Kotāns (1956. g.)

4,20 m Mārcis Rullis (1979. g.)

4,00 m Jānis Vanuška (1951. g.)

4,00 m Māris Zembergs (1966. g.)

4,00 m Jānis Zāle (1966. g.)

3,90 m Juris Cekuls (1966. g.)

3,90 m Oskars Melbārdis (1988. g.)

2009. gada vasaras
sezonas rezultāti

(Labākais rezultāts, Sezonas startu kopsumma (punkti))

P. Pujāts (1991), 5,00 m , 2485

K. Pujāts (1988), 5,10 m, 2421

M. Ārents (1986), 5,30 m, 2416

A. Vaisjūns (1982), 4,70 m, 1985

V. Cela (1948), 3,20 m, 1935

A. Eikens (1986), 4,40 m, 1905

R. Vucāns (1993), 3,80 m, 1887

I. Zariņš (1992), 3,40 m, 1363

R. Zolbergs (1992), 3,20 m , 1270

V. Karlivāns (1987), 3,70 m, 1255

R. Krēgers (1992), 4,00 m, 1220

D. Rekašus (1987), 4,50 m, 1217

E. Zaharāns (1990), 3,80 m, 1147

V. Zeļenskis (1989), 4,10 m, 1130

I. Čerņavskis (1995), 3,20 m, 1087

K. Lieldiens (1989), 3,40 m, 975

S. Drevinskis (1993), 3,00 m, 960

M. Martinovs (1995), 2,80 m, 950

K. Ločs (1990), 4,50 m, 895

N. Brazavskis (1994), 2,60 m, 863

E. Eriņš (1986), 4,00 m, 715

J. Bikmanis (1991), 3,60 m, 703

A. Kokļevskis (1992), 3,30 m, 665

J. Traukmanis (1994), 2,70 m, 625

I. Zolbergs (1991), 3,20 m, 605

R. Jansons (1996), 2,40 m, 580

D. Riters (1996), 2,30 m, 575

R. Škutāns (1997), 2,20 m, 543

J. Jansons (1990), 3,90 m, 395

K. Garbunovs (1995), 2,70 m, 330

A. Tropiks (1991), 3,10 m, 325

M. Kudrjavcevs (1994), 2,60 m, 320

K. Eikens (1992), 3,00 m, 320

K. Miļkevičs (1996), 2,40 m, 307

A. Mačukāns (1997), 2,20 m, 280

A. Brokāns (1994), 2,20 m, 280

A. Austrups (1973), 2,60 m, 270

E. Pundurs (1996), 2,00 m, 260