Kā bērnības sapnī

Katrs pārlēktais tramplīns un katrs apdzītais konkurents vairo viņas pārliecību par saviem spēkiem. Pērn Monta Dišlere-Kirilko kļuva par Baltijas čempioni motokrosā kvadricikliem, februārī viņa debitēja ekstrēmajās izturības sacensībās Francijā Enduropale du Touquet, dāmu konkurencē finišējot piektā, bet absolūtajā 350 sportistu konkurencē izcīnot 157. vietu. Starp citu, ikdienā Monta strādā par vispārējās fiziskās sagatavotības treneri.

— Tev motosportā Latvijā starp meitenēm ir liela konkurence?

— Bija laiki, kad konkurēju ar trijām četrām, bet šobrīd man Latvijā palikusi tikai viena konkurente. Tāpēc pērn regulāri braucu uz Lietuvu, kur meiteņu motosportā ir vairāk.

— Tavuprāt, sieviete brauc agresīvāk nekā vīrietis?

— Nē. (Noraidoši.) Varbūt kāda brauc, bet es noteikti ne.

— Trasē tu taču ej uz pilnu banku?

— Nē, es parasti pirms tam padomāju, vai ir vērts riskēt. Esmu redzējusi ļoti smagus kritienus, dažus piedzīvojusi pati, tāpēc zinu — dažkārt labāk ir piebremzēt.

— Tas nozīmē, ka tu par visām varītēm necenties būt pirmā?!

— Vēlme uzvarēt ir vienmēr. Bet, ja zinu, ka būt pirmajai ir pāri maniem spēkiem, tad ļauju uz pjedestāla kāpt citam. Taču dažkārt tieši tas, ka braucu apdomīgi, ar galvu, ļauj man uzvarēt sacensībās vai iekļūt pirmajā trijniekā.

— Kā izpaužas braukšana ar galvu?

— Es vairākkārt apdomāju, vai spēšu novaldīt mašīnu tādā ātrumā, kādā brauc pirmais, tad, kad mani spēki būs izsīkuši vai jau tuvu tam. Tas pats attiecas arī uz lēcieniem. Kaut arī visiem kvadricikli ir teju vienādi, es nelecu lēcienus, ja neesmu par sevi droša.

Arī treniņos. Vēl tagad atceros, kā pirms vairākiem gadiem Itālijā tētis man lika pārlēkt ne pārāk lielam tramplīnam, kam nejutos psiholoģiski gatava, un es atteicos. Viņš sadusmojās un teica — tad velc ekipējumu nost un motokrosā tu vairāk nebrauksi!

Esmu ļoti emocionāla — sāku raudāt, sadusmojos un pateicu, ka nebraukšu arī, jo nevaru sevi pārvarēt. Vecākais brālis nāca mani mierināt. Pasēdēju, nomierinājos, saņēmos un pārlēcu.

— Tu nevari pārlēkt psiholoģisku vai tehnisku iemeslu dēļ?

— Psiholoģisku. Visu laiku pārāk daudz domāju. Kas būs, ja man pietrūks viena metra un es trāpīšu uz tramplīna galotnes? Var gadīties, ka sekos kritiens.

— Tev joprojām ir bail?

— Tagad jau mazāk. Man, tāpat kā lielākajai daļai braucēju, visgrūtāk ir pārvarēt kamieli. Ja netrāpa perfekti, var sekot kūlenis.

— Aizvadītajā sezonā brauci hobija klasē?

— Nē, braucu iesācējos. Šogad braukšu hobijos. Pēc noteikumiem ir tā, ja sezonas noslēgumā esmu labāko trijniekā, mani automātiski pārceļ pro klasē.

— Es tev novēlu iekļūt trijniekā.

— (Smejas.) Paldies, es arī sev to novēlu, bet ceru, ka uz pro klasi mani nesūtīs. Tas ir par traku. Domāju, ka nekāda lielā cīņa man tur neizvērstos. Tur ir citi ātrumi.

— Tātad motosports ir tavs hobijs.

— Es pat teiktu, dzīvesveids. Nevaru savu dzīvi iedomāties bez motokrosa. Katru brīdi gaidu pavasari, kad atkal varēšu kāpt uz moča. Man patīk sacensības un to atmosfēra. Motokrosa sabiedrība savstarpēji labi saprotas. Turklāt visi ir zināmi un cits citu atbalsta.

To pierāda arī balsojums par gada populārāko sportistu. Līderpozīciju ilgi saglabāja Porziņģis, bet viņam aiz muguras nestāv tik liela vienota saime, un galu galā uzvarēja Pauls Jonass.

— Savu kvadriciklu tu sauc par moci. Kāpēc tu nebrauc ar solo motociklu?

— Tāpēc, ka man un manai ģimenei ar solo motociklu nav bijušas nekādas saistības. Mans tētis nemāk braukt ar motociklu, un arī es nemāku. (Smejas.)

Nav tā, ka man nepatīk motocikli ar diviem ratiem. Man patīk pats motokross. Tāpēc arī man kaklā ķēdītē karājas mocīts. Es nekad to nenoņemu, vienīgi ejot pirtī, lai nepiedeg pie ādas. (Smejas.) Tas man apzīmē motokrosu kā tādu.

— Tad jau gluži fiziski motokross tev ir tuvu pie sirds.

— Tieši tā, vienmēr tur ir bijis un būs. Otrkārt, motokross no manis nevar pazust, jo uz muguras jau desmit gadus man ir tetovējums ar kvadriciklu.

— Tev ir svarīga apziņa, ka esi apdzinusi vīrieti?

— Protams, man tas šķiet pat svarīgāk, nekā apdzīt meiteni. Zināmā mērā tas ir saistīts arī ar niecīgo meiteņu konkurenci. Parasti skaitu tos čaļus, kurus apdzenu. Lai gan valda uzskats, ka sieviete ar vīrieti nekonkurē, es, apdzenot čaļus, pierādu pretējo. Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām — ārprāts, ja mani apdzītu sieviete, es nekad vairs motokrosā nebrauktu. Smieklīgi. Ar ko esmu sliktāka par džekiem? Manuprāt, tādā veidā dodu viņiem vēl lielāku motivāciju braukt.

— Tomēr fizisko iespēju ziņā sieviete un vīrietis atšķiras…

— Motokrosā šī atšķirība ir gana liela. Manuprāt, lielākajai daļai čaļu vieglāk ir izpildīt sarežģītus vai bīstamus elementus. Vīrieši tik lielu uzmanību nepievērš nākotnei — nedomā par to, kas būs, ja notiks kaut kas neparedzēts. Man kā meitenei ir jādomā par to, kā es dzīvošu tālāk, ja nu gadījumā sasitīšos, jādomā par ģimeni. Es negribu sabojāt savu dzīvi, tāpēc dažkārt braucu prātīgāk nekā citi.

— Trasē vīrieši pret tevi izturas pieklājīgāk, palaiž dāmu garām?

— (Smaida.) Būtu jau forši, ja tā gadītos. Bet ir tieši pretēji. Trasē savas formas dēļ esmu viegli pamanāma. Ir bijuši gadījumi, kad čaļi pienāk un saka — ja man pa priekšu brauktu kāds cits, es vēl piemiegtu acis, bet, ja tā esi tu, tad saprotu, ka tevi priekšā neatstāšu. 15 sekundes pirms starta draudzība pazūd. Tu neesi ne meitene, ne čalis, tu esi konkurents.

— Tevi kādreiz ir pārsteiguši apskaidrības brīži, kuros uzdod sev jautājumu — Monta, ko tu dari? Kāpēc tu riskē?

— Tik izteikti vēl nekad nav bijis.

— Visticamāk šo sajūtu varētu noķert, atrodoties reālu briesmu tuvumā.

— Viena epizode ir. Pirms diviem gadiem Lietuvā uzmetu startā kūleni un smagi sasitu kaklu. Kvadricikls ar stūri uzkrita virsū tieši uz kakla un aizsita elpu. Nekādas sekas gan nebija. Neko nesalauzu. Kakla skriemeļi palika veseli.

Tajās sacensībās startā tētim noslāpa mocis. Kad biju jau nokritusi, viņš tikai piedarbināja un redzēja mani guļam. Pirmo reizi mūžā viņš pameta moci un steidzās pie manis. Tad es sapratu, ka no malas skats bijis nopietns. Tas bija mans smagākais kritiens.

— Lai gan jau lielā mērā atbildēji uz šo jautājumu, bet — kas tev tomēr liek braukt motokrosā…

— Sajūtas.

— Tur neslēpjas nekas dziļāks?

— Nav tā, ka man kādam gribas kaut ko pierādīt. Es gribu sajust sacensību garu. Varētu braukt tikai treniņus, tomēr iekšēji saprotu, ka tas sacensību gars un atmosfēra man ir vajadzīga. Tās ir tās sajūtas.

Man patīk stāvēt pie vienas barjeras ar visiem. Kādreiz uz to visu skatījos no malas. Tagad es jūtos pieņemta. Esmu tur, kur kopš bērnības sapņoju būt.

— Padsmitnieku gados tu vizuāli vairāk esot atgādinājusi puiku…

— Taisnība. Bet tikai pēc apģērba. Pēc tam kādu brīdi biju izteikti meitenīga. Tas lielā mērā bija saistīts ar manu darbu. Es strādāju Škoda autocentrā. Vienmēr esmu gribējusi justies kā sekretārīte, tāpēc ģērbos kleitiņās un valkāju augstpapēžu kurpes. Man patika tas kontrasts starp sievišķīgumu ikdienā un motokrosu. Savukārt tagad esmu kaut kur pa vidu: kleitiņas, papēži, bikses vai kedas — pēc noskaņojuma.

— Parunāsim par tavām gaitām Francijas Enduropale izturības braucienā. Ar kādu mērķi turp devies?

— Mans mērķis bija nobraukt līdz galam, ne tikai piedalīties.

— Turp dodoties, tev noteikti bija vīzija — kā tas būs.

— Sapratu, ka tas būs trīsreiz smagāk par to motokrosu, kurā piedalos. Biju redzējusi video, tāpēc aptuveni zināju, kas mani gaida. Mierināju sevi, sakot — taisnajā posmā varēšu atpūsties, nebūs tik smagi. Tās izrādījās muļķības, bija pretēji.

— Cik smagi bija?

— Mēs startējām pa piecdesmit braucējiem pie starta līnijas. Ik pēc desmit sekundēm laida trasē. Kopā piedalījās 370 braucēji. Es startēju piektajā līnijā. Redzēju, kā ceturtās līnijas braucēji krīt starta taisnē. Vienubrīd jau šķita, ka mēs viņus sabrauksim.

Kad startā pagriezu gāzes rokturi, bet redzēju, ka, neskatoties uz to, mani apdzen desmitiem citi, sajutos vāja. Man bija bail. Tajā brīdī sapratu — ārprāts, tiešām visu braucienu būs tik grūti?!

Pēc pirmā apļa mierināju sevi — nav nemaz tik grūti, bedres nav tik lielas, kā stāstīja. Tomēr ar katru apli tās izdangājās arvien dziļākas un dziļākas.

— Tiešām bija tā, kā stāstīja Leons Kozlovskis, ka veči pēc sacensībām krituši un bučojuši zemi?

— Apmēram. Kad nobraucu, tētis man teica — vari sabučot savu mocīti, viņš izturēja līdz galam. Es bučoju savu moci un tēti. Paldies mocim, kurš izturēja, un paldies tev, tēti, ka izdarīji visu, lai mocis izturētu.

Sevi esmu iepazinusi un zināju, ka izturēšu līdz galam, bet nebiju droša par moci.

— Tu nekad nepadodies?

— Es eju līdz galam. Ja esmu nolēmusi, ka skriešu pusotru stundu, tad skriešu. Ja esmu nolēmusi nobraukt desmit apļus, neskatoties uz to, cik ļoti sāp rokas, es to izdarīšu.

Kaut kādā mērā droši vien arī pārspīlēju. Esmu piespiedusi sevi 100 reizes bez apstājas piepumpēties balstā guļus. Tad baseinā stundas laikā nolēmu nopeldēt divarpus kilometrus un izdarīju to.

— Nākamgad arī plāno piedalīsies Francijas mačā?

— Protams. Nākamgad es plānoju braukt visos Francijas posmos.

— Bija nenormāli grūti, finišā tu bučoji moci. Kas tevi mudina piedalīties vēlreiz?

— Bet tas bija tik forši! Iedomājies, kāda ir sajūta, apdzenot čali, kurš startējis krietni pirms manis! Tas man dod tādu kā apstiprinājumu saviem spēkiem, ka dažkārt spēju izturēt vairāk nekā liela daļa čaļu. Turklāt gribu izlabot pieļautās kļūdas.

— Esi teikusi, ka tavi elki sportā ir Edgars Meņģelis un Kaspars Stupelis. Vai tev ir arī sievietes autoritātes?

— Jāpadomā. (Smejas.) Es laikam vienmēr vairāk esmu vēlējusies līdzināties čaļiem, līdz ar to sievietes esmu atstājusi otrajā plānā.

— Esi kādreiz bļāvusi ķiverē?

— (Iesmejas.) Esmu bļāvusi gan uz citiem, gan gadījumos, kad man pazūd bremzes vai kontrole pār sevi. Ir gadījies, ka līkumā bļauju priekšā braucošajam — nebremzē, nebremzē! Man nav bremžu! Dažkārt bļauju arī lēcienos, kad sabīstos. Pēc tam nāk klāt cilvēki un prasa: „Kas bija? Sabijies? Visi dzirdēja, kā tu bļāvi.” Jāatzīstas, ir bijušas reizes, kad aizlecu par tālu, un tādos gadījumos prātīgāk šķiet moci palaist vaļā. Lai gan pati nekad to neesmu izdarījusi, esmu redzējusi, ka tā notiek, arī mans brālis tā reiz izdarīja.

— Tev kā sievietei piemīt neizlēmība?

— Gan neizlēmība, gan tas, ka dažkārt nezinu, ko gribu. Es to atzīstu.

— No sērijas — zaļas tapetes vai rozā?

— Apmēram. Dažkārt vienkārši nezinu, un viss.

Monta DIŠLERE-KIRILKO

Motosportiste X99/Slīterāni, fitnesa trenere

Dzimusi: 1990. gada 1. augustā Siguldā

Izglītība: LSPA bakalaurs sporta zinātnē Vadītājs sporta jomā un Aerobikas vecākais treneris

Augums, svars: 164 cm, 57 kg

Sportā: motokrosā kopš 2006. gada jeb 16 gadu vecuma

Lielākie sasniegumi: 2014. un 2015. gadā Latvijas kausa izcīņā kvadricikliem iesācēju klasē 3. vieta, 2015. gadā uzvaras Baltijas un Lietuvas čempionātos kvadricikliem dāmu klasē, 2016. gada izturības sacensībās Enduropale du Toquet 157. vieta absolūtā vērtējumā (350 dalībnieki), piektā dāmām

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs, suns un kaķis

Vaļasprieki: motokross, slēpošana, skriešana, skrituļošana, patīk arī gleznot un zīmēt

Autori: Ralfs Dravnieks