Latvieši Lādogas ellē
Krievijā notika
tradicionālās bezceļa braukšanas sacensības apkārt Lādogas ezeram. Latvijas
sportisti, kuri gandrīz katru gadu pārsteidz citu valstu sportistus ar izcilu
sniegumu, arī šogad tika pie uzvarām un kausiem par citām pjedestāla pozīcijām.
Lādoga – krievu
klasika
Par Lādogas 2007. gada sacīksti stāsta viens no panākumiem
bagātākajiem Latvijas trofireidu braucējiem Indulis Vīdušs: „170 dalībnieku
ekipāžas un vairāki simti tehnisko mašīnu astoņās smagās dienās mēģināja veikt
vairāk nekā 1000 kilometrus pārbrauciena režīmā no vienas nometnes uz nākamo.
Sportistiem rezultāta noteikšanai bija atvēlēti ap 100 kilometriem septiņos
lineāros ātrumposmos ar atšķirīgu grūtības pakāpi atkarībā no konkrētās klases
atļautā riteņu lieluma. Turklāt vēl papildsacensības pa Lādogas ezera pludmali
un kāpām, kā arī nakts orientēšanās pēc leģendas. Trofireidos vārds
„ātrumposms" ir droši jāliek pēdiņās, jo labākie distanci veica aptuveni
divpadsmit stundās, jeb ar vidējo ātrumu ap astoņiem kilometriem stundā! Un tas
nav nekāds brīnums, jo trases bija izveidotas Karēlijas purvos un akmeņainajos
pauguros. Latvijā līdzīgs reljefs ir Kangaros, kur starp gandrīz vertikālām
nogāzēm snauž dziļas dūkstis, tikai atšķirība ir tā, ka Krievijā šādu dabas
brīnumu ir tik daudz, ka nevienam nav ienācis prātā tos visus pasludināt par
dabas rezervātiem. Ja tam vēl pieskaita viņu mežistrādes īpatnības – milzu gari
traktoru ceļi, jeb divas bezgalīgas paralēlas tranšejas mālu putrā, tad
ideālāka vide neceļu braukšanai ir grūti iedomājama."
Pieredzes krājēju
spārns
Latviju pārstāvēja astoņas ekipāžas dažādās automobiļu
klasēs ar visai atšķirīgiem mērķiem. Daži bija ieradušies krāt pieredzi vai
testēt jauno tehniku, citi izbaudīt fantastiski skaisto dabu un „pasaulē lielāko
4×4 piedzīvojumu", kā vēsta sacīkstes rīkotāju lozungs. Vēl citi bija gatavi pacīnīties
par godalgotām vietām. Tūrisma ieskaitē pirmo reizi šādā pasākumā piedalījās
Ēriks Eglītis un Mārtiņš Kaļķis. 39 auto konkurencē iegūtā septītā vieta runā
pati par sevi un gan jau citugad jaunā Latvijas ekipāža sev izvirzīs
godkārīgākus mērķus. Reida ieskaitē, kur piedalās divi vai trīs auto vienotā
komandā, Latviju pārstāvēja divas ekipāžas — Mārtiņš Gailis, Dzintars Blūms,
Jānis Balodis un Jānis Dardzāns, Inga Millere, Raivis Balodis. Reida tehniskie
noteikumi pieļauj pat sporta prototipu dalību, tāpēc par uzvaru mūsējie šoreiz
necīnījās. Toties ieilgušās tehniskās ķibeles ļāva parādīt izcilu rakstura
stingrību. Brāļu Venta un Induļa Vīdušu septītā vieta Proto klasē nav uzskatāma
nedz par panākumu, nedz īpašu zaudējumu. „Galvenais mērķis bija testēt jauno
auto un izskaust „bērnu slimības". Šim nolūkam labāku poligonu par Lādogu
neatrast," sacīja Indulis Vīdušs.
Uzvarētāju spārns
Nopietnākais Latvijas „desants" bija pārstāvēts TR1 klasē.
Trīs baltas Toyota LC70 automašīnas ar visai ambiciozām, labā nozīmē, ekipāžām.
2005. gada Lādogas uzvarētājs Edvīns Vansovičs ar stūrmani Andri Balodi, pērnā
gada trešās vietas ieguvēji brāļi Mareks un Vitālijs Mateiko un jauns duets no
pieredzējušiem neceļu braucējiem — Uldis Mežulis un Harijs Sils. Pretī
septiņas igauņu ekipāžas ar pērnā gada otrās vietas ieguvēju Rometu Vahuru
priekšgalā, labākās Pēterburgas ekipāžas, kam savās mājās pat sienas palīdz,
kopā 25 tehnikas vienības. Vīdušs stāsta sacīkstes gaitu: „Pēc pirmajām trim
sacensību dienām vadībā ar pusstundas pārsvaru bija brāļi Mateiko. Vansovičs,
igaunis Romets un Mirons Šakira no Pēterburgas ar praktiski vienādu rezultātu
noslēdza pieejas goda pjedestālam. Pārējie atpalika par apmēram divām, trim
stundām. Mežulis bija stabili sestais. Pēc ceturtās dienas, jeb apmēram ap
sacensību ekvatoru, Šakira neiekļāvās laika normā un atkrita uz otro desmitu.
Toties līderu trio Mateiko, Vansovičs un Romets savus rezultātus bija
noapaļojuši uz sešām stundām un četrdesmit minūtēm. Atšķirība starp pirmo un
trešo vietu bija nieka septiņas minūtes. Trofireidā tā ir viena lieka
vinčošanās, jeb pilnīgi nekas! Toties pārējie atpalika jau par vismaz četrām
stundām. Turpinājumā notika neredzēti sīva spēkošanās, kur nevienam neizdevās
izcīnīt vairāk kā piecpadsmit minūšu atrāvienu. Priekšpēdējā ātrumposma finišā
Vansovičs noķēra sava auto radiatorā
zaru un bija spiests par pusstundu piekāpties. Šis posms bija kritisks arī
Mežulim. Zaudējis daudz laika, viņš atkrita uz septīto vietu. Savukārt Rometa Jeep Wrangler beidza darbību 200 metrus
pirms pēdējā posma finiša. Tā nu dižās Latvijas – Igaunijas sacīkstes noslēdzās
ar Jelgavas jenotu komandas uzvaru.
Brāļi Mateiko kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Vansovičs/Balodis — otrie,
Mežulis/Sils — septītie. Pārējās vietas pirmajā desmitā savā starpā sadalīja
TR1 kustības uzsācēji igauņi. Citu valstu sportistiem atstājot vien otro
desmitu."
Latgalieši trenkā
krievus
„Ja TR1 panākumi bija loģiski un gaidīti, tad lielāko pārsteigumu
un prieku sagādāja tēvs un dēls Vilnis un Aigars Zeizas. Lādogas tehniskie
noteikumi nedaudz atšķiras no Latvijā pieņemtajiem, tāpēc viena no mūsu
vadošajām TR2 ekipāžām bija spiesta startēt TR3 konkurencē. Startā cīņa izskatījās
gana bēdīgi. Aptuveni desmit trofireidam sagatavotu bobiku, pusducis monstriņu uz Laplander
un Unimog tiltiem un tikai trīs
mašīnītes bez portālu tiltiem – Zeizas Nissan
un divi igauņi, kas arī bija „iekrituši" uz tehnisko noteikumu atšķirībām.
Toties sacensību pusē Zeizas bija līderi! Tiesa gan, tikai pateicoties
Pēterburgas sportista Vladislava Bistrova navigācijas kļūdai, kas viņam maksāja
apmēram piecu stundu zaudējumu. Jāņem vērā, ka Bistrovs brauca ar sportam
būvētu prototipu, kam netrūka pat riepu pumpēšanas iespējas gaitā, kamēr Zeizas
ar praktiski standarta Nissan.
Smagākajās vietās izpaudās acīm redzams Bistrova pārsvars. Tomēr mūsējie
saglabāja intrigu līdz pašām beigām un neļāva Bistrovam svinēt priekšlaicīgu
uzvaru. Otrā vieta mūsējiem, trešā vieta finišā no Zeizām atpalika par veselām
19 stundām. Ne velti Baltijas kausā mūsu vadošie TR2 braucēji nevienu citu
nelaiž pjedestālam pat tuvumā. Līmenis ir patiešām fantastiski augsts. Grūti
pateikt, par ko bija lielāks prieks — par mūsējo dubultpanākumu TR1 klasē, jeb
Zeizu otro vietu Tr3 klasē," spriež Vīdušs, sakot, ka Lādoga netika aizmirsta
arī nākamgad: „Nu jāgaida nieka 350 dienas, kad atkal kāds pašā Pēterburgas
centrā, Ņevas krastā ar skatu uz Ziemas pili, ar motorzāģi frizēs traktora riepas, vai darīs vēl ko dīvaināku, lai tikai
izietu tehnisko komisiju un tiktu uz starta „pasaules lielākajā 4×4 piedzīvojumā",
kā to pamatoti sauc paši šī pasākuma organizatori. Divas nedēļas dzīvot
tikai trofi reidam ir lieliska skola iesācējiem, fantastisks atvaļinājums
atbalsta komandām un vienreizēja iespēja sportistiem paspēkoties vissīvākajā
konkurencē."
