Leģendārais mūžīgi otrais

Aizvadītajā nedēļas nogalē Vācijā, Zēlovas
trasē, latvietis atgriezās uz Eiropas autokrosa čempionāta pjedestāla – Aldis
Zēbergs izcīnīja otro vietu D-1 klasē. Ventspilnieks izcīnīja 90. Latvijas
pjedestālu šajā čempionātā, turklāt vēl vairāk palielināja Eiropas seriāla
pjedestālu apmeklējumu – atšķirībā no daudziem citiem viņš čempionāta
posmu trijniekā iekļuvis jau 26. reizi. Tik daudz nav izdevies ne Dambim, ne
Traubergiem, ne Bujānam… Liekas, šobrīd nav
pieredzējušāka Latvijas autokrosa braucēja, kas joprojām ir trasē, turklāt
cīnās šā autosporta veida augstākajā līmenī – Eiropas čempionātā, seriālā,
par kuru augstāka FIA autokrosa hierarhijā nav. Gandrīz pensionārs Zēbergs šķita pametis
sportu, kad pirms pāris gadiem pabeidza kārtējo sezonu, 2006. gadā ierindojoties
sestajā vietā, kas absolūti neatbilda sezonas sākuma cerībām. Prātā bija pat
čempiona tituls. Mūžīgais finanšu
trūkums, jau kādu laiku kalpojusi mašīna, turklāt problēmas ar muguru – šie
faktori līdzjutēju un speciālistu domās Aldi lika aizsūtīt pensijā. Arī pats
viņš šķita atslābis, nomierinājies, lai arī ne mirkli neatzina, ka vairs
negribētu stāties uz starta sacīkstēs. Ventspilnieks iesaistījās Dakaras
projektā, sadarbojoties ar saviem senajiem cīņu biedriem autosportā Andri Dambi
un Igoru Skoku. Tomēr 2007. gada
sezonas sākumā Zēbergs atkal bija uz starta, uzsākot cīņu pērnā gada NEZ
rallijkrosa čempionātā. D-1 klasē viņš kopā ar Jāni Bogdanoviču bija galvenais
favorīts cīņā par čempiona titulu. Zēberga Toyota
Corolla automobiļa likstu dēļ gan duelis neizdevās – Aldis ar pūlēm
sasniedza otro vietu čempionātā, kamēr Jānim čempiona titula izcīņa bija kā
viegla pastaiga. Zēbergam NEZ
čempionāts neiepatikās. „Lai arī
liekas, ka Skandināvija ir tuvāk nekā Itālija un Francija, izmaksu ziņā
brauciens, piemēram, uz Dāniju vai Norvēģiju ir dārgāks," sprieda Zēbergs. „Tādā gadījumā es labāk dodos uz Itāliju, kur,
es zinu, būs liela konkurence, interesantas cīņas un cita sacensību atmosfēra."

Vēlreiz atgriežas

Arī pirms šīs sezonas
viss sākās no jauna – Zēbergs beidzot vairs nebrauks. Neilgi pirms Eiropas
čempionāta sākuma viņš sacīja: „Mans
sezonas uzdevums ir braukt Bauskas posmā – par to šaubu nevar būt. Vai būs
vēl kāds starts, nezinu."

Bauskā, sasniedzis
ceturto vietu, Zēbergs devās uz nākamo posmu Vācijā, visus šokējot ar otro
pozīciju. „Par šo sacensību un
iespēju braukt paldies noteikti ir jāsaka maniem senajiem atbalstītājiem Igoram
Skokam un Olafam Berķim! Sacensībā kvalificējos startam A finālā no piektās vietas,
taču izdevās labs starts un pirmajā aplī biju trijniekā. Uz brīdi biju
iespiests starp Tomasu Karai un Nerjusu Naujokaiti gandrīz kā spīlēs. Taču
trases konfigurācijas dēļ Naujokaitim bija jāatlaiž mūs abus, jo līkumā visiem
vietas nepietika. Braucu aiz čeha Vāclava Fejfāra un Karai, kad pēkšņi Fejfārs
sagriezās un palika vienā no pēdējām vietām, finišējot astotais. Liekas –
vecmeistars kļūdījās ar riepu izvēli, ko veicināja pārmaiņas trases segumā.
Zēlovā nekad neveidojās klons, trase vienmēr bijusi irdena. To zināja arī
Fejfārs, tāpēc uzlika attiecīgas riepas, turklāt ar domu uzvarēt startā. Tik
tālu viss bija pareizi, taču brauciena laikā riepas uzsila un negaidītajos
klonam līdzīgajos trases posmos sāka slīdēt. Vienā no pagriezieniem Vāclavs
izslīdēja, palaižot garām gandrīz visus. Es nonācu otrajā vietā. Redzēju, ka
aizmugurē cīnās pērnā gada čempionāta pirmo divu vietu ieguvēji Naujokaitis un
krievs Aleksandrs Kvašņins, taču man viņi netraucēja, tāpēc braucu mierīgi. Ar
acs kaktiņu pamanīju, ka Naujokaitis zaudējis pozīciju Kvašņinam, kas nozīmēja,
ka čempionāta līderis nokritis uz ceturto vietu."

Un atkal senais
stāsts par to, ka nav naudas, lai pabeigtu čempionātu: „Šajā nedēļas nogalē veikšu Čehijas posmu
Novapakas trasē, bet par tālākajām gaitām man nav skaidrības. Jau pašā sākumā man
nebija plāna braukt visu sezonu, tāpēc tiem, kas šobrīd skaita manus punktus
kopvērtējumā, precīzu atbildi nevaru sniegt. Iemesls, protams, līdzšinējais –
man šobrīd nav tik daudz līdzekļu."

Vienmēr nedaudz aiz labākajiem

Alda Zēberga
autokrosa braucēja karjerā, kas iesākās astoņdesmito gadu vidū, vērojama
interesanta iezīme. Viņš neskaitāmas reizes bijis uz daudzu sacīkšu
pjedestāliem, guvis daudzas kopvērtējumu medaļas, taču minimāls procents no
visa sasniegtā ir uzvaras un čempiona tituli. Taču grūti ko pārmest braukšanas
ziņā – lai arī ir speciālisti, kas uzskata, ka Zēbergs arī ar šābrīža
pieredzi joprojām varētu augt meistarībā, nav daudz tādu šajā valstī, kas ar
jaudīgo pilnpiedziņas krosa mašīnu prastu braukt tā, kā to dara Zēbergs.
Ventspilnieka braukšana ir mākslas darbs, emocionāla izrāde. Īpaši tas bija
manāms laikā no 1996. līdz 1999. gadam, kad trasē tika valdīta Toyota Celica automašīna – pati
skaista un gabarītos liela, kas pastiprināja efektu, ar kādu Zēbergs to
pilotēja. Jā, arī kūleņus Aldis metis tādus, kuriem vieta Latvijas autosporta sarkanajā grāmatā – Celica
Valmieras vecajā trasē pirmo virāžu pēc starta izkūleņoja ātrāk, nekā daudziem
to izdodas izbraukt ar riteņiem uz zemes…

Soli priekšā citiem

Zēbergs ir veco
bruņinieku ēras pārstāvis – viņa gaitas autosportā sākās aptuveni vienā
periodā ar Gintu Bujānu, Andri Dambi un citiem, bet titulētie Uģis un Ivo
Traubergi, šobrīd braucošais Jānis Bogdanovičs jau ir jaunā Latvijas krosistu
paaudze (debijas, nevis dzimšanas gada ziņā) – neatkarības laika produkti.
Aldis bijis azartisks shēmotājs, mēdzot pārsteigt konkurentus ar spēcīgu
tehniku. Liekas, viņš pirmais pamanījās izvest trasē slaveno astoto žiguli
laikos, kad bija notikums šo PSRS tehnikas brīnumu redzēt braucam pa ielu. Arī
Eiropas čempionātam Zēbergs bruņojās viens no pirmajiem, Celicu būvējot vienlaikus ar Andra Dambja un Haralda Šagbazjana
pirmajām ārzemju mašīnām Latvijas D-1 klasē. Tiesa, labu laiku pirms viņiem
trases ar Lancia Delta Integrale
vagoja Gints Bujāns.

Katram savu medaļu!

Pirmais aiz līderiem –
šo statusu Zēbergs iemantoja Eiropas čempionātā, sevišķi 2000. gadā, kad
Latvijas sportisti sagrāba kopvērtējuma pirmās četras vietas ar Uģi Traubergu,
Andri Dambi, Ivo Traubergu medaļnieku lomā, bet Zēbergu – pirmo aiz
strīpas. Neticami, taču Eiropas čempionātā Aldis četrus gadus bijis ceturtajā
vietā, turklāt laikā no 2000. līdz 2002. gadam medaļa izspruka trīs sezonas pēc
kārtas. Ilgi bija jāgaida arī līdz latvieša pirmajai uzvarai Eiropas čempionāta
posmā – laimes brīdis bija 2002. gada rudens, kad Zēbergs uzvarēja
Itālijas posmā. Savukārt visveiksmīgākā sezona piedzīvota 2005. gadā, kad cīņā
par čempiona titulu ar krievu Airatu Šaimijevu Zēbergs zaudēja, taču beidzot
guva medaļu – Eiropas vicečempiona titulu. Togad viņš sasniedza to pašu
virsotni, pie kuras apstājās Andris Dambis (divreiz) un Gints Bujāns. Tikai
viens latvietis ticis augstāk – Traubergs kļuva par čempionu.

Zēbergs izglāba turpinātību

Nav šaubu, ka Eiropas
autokrosa čempionāta popularitāte un ziedu laiki Latvijā bija deviņdesmito gadu
otrā puse, kad Gints Bujāns jau vairākus gadus bija cīnījies un guvis pat
uzvaras, savukārt Andris Dambis un Haralds Šagbazjans radīja un sāka īstenot
projektu „Latvietis – Eiropas
čempions!". Dambis guva čempionāta medaļas, autosporta līdzjutēji juka vai
prātā no ažiotāžas un līdzi sekošanas. Latvijas sportisti ar smaidu sūrojās, ka
saprot, ja Bauskas posmā apkārt ir tik daudz līdzjutēju, ka mehāniķiem nav
vietas, kur mašīnai riteņus noskrūvēt. Taču, ja tas pats atkārtojas pat
Itālijā, tad kļūstot par grūtu. Burbulis auga arvien lielāks, līdz notika
sprādziens – latvieši 2000. gadā savāca visu. Medaļas, vairākas uzvaras
posmos, spēcīgo konkurentu pašlepnumu. Taču tas arī viss. Traubergi plānu
izpildīja, Dambis, sezonu pabeidzis otrajā vietā, bija zaudējis cīņas garšu, jo
titula dalīšana ar brāļiem nebija tik vienkārša un tīra, kā varētu likties.
Viņi apturēja savus regulāros startus. Vēl 2001. gadā pēdējo pilno sezonu
aizvadīja Bujāns, iegūstot vicečempiona titulu. Un tad viss. Apklusa varoņu
mašīnu motori, apklusa līdzjutēju gaviles, uzplaiksnījot vienīgi vasarā Mūsas
upes krastos. Čempionāts latviešiem kļuva neinteresants.

Palika tikai Aldis
Zēbergs. Viņš nebija sasniedzis tos mērķus, kuri tika visiem pārējiem
tautiešiem. Viņš vēl bija izsalcis pēc uzvarām, medaļām, tāpēc viņš turpināja
cīņu – ar konkurentiem, trasēm, tehnikas problēmām, finansējuma trūkumu.

Tā tikai vēl trūka, lai
pēc smagajiem pūliņiem, ko ventspilnieks ieguldīja savā autosporta dzīvē,
nesekotu 2004. gadā sasniegtā medaļa – tā būtu netaisnība.

Var jau būt, ka
Zēbergs nebija tas, kas iedvesmoja pirms pāris gadiem bagiju klasē debitēt
Jānim Bokam, bet pērn Eiropai pievērsties arī Jānim Bogdanovičam. Varbūt tas
tāpat būtu noticis. Taču Aldis bija tas, kurš savienoja Eiropas krosa leģendu
laikus ar mūsdienām, lai arī runa ir tikai par nieka sešiem septiņiem gadiem.
Bez Zēberga būtu grūti pierunāt līdzjutējus doties uz Bauskas posmiem gadu no
gada, jo nebūtu, kam just līdzi. Bez Zēberga būtu mazāka sajūsma uzzināt, kurš
izcīnījis uzvaru aizvadītās svētdienas sacīkstē.

Sniega bumba sāk velties

Vēl 2005. gadā
Zēbergs Eiropas čempionātā bija vienīgais Latvijas braucējs, ja nerunājam par
viena posma latviešu izrādēm Bauskas sacīkstēs. 2006. gadā pievienojās Jānis
Boks. Pērn viņiem talkā nāca Jānis Bogdanovičs un Guntis Kļaviņš, šogad aktīvi
sezonu sācis Anatolijs Abramovs. Vairāki bagiju braucēji pagaidām sēž mājās,
taču berzē rokas – arī viņi domās ir Eiropas čempionātā. Sniega bumbas
efekts sācis darboties – latvieši atkal gatavojas Eiropai un gribētāju kļūst
arvien vairāk. Tas nozīmē, ka kādreiz atkal būsim virsotnē. Devīze „Latvietis – Eiropas čempions!" 1995. gadā
izklausījās pēc neticama murga. 2000. gadā tā bija īstenība.

Aldis Zēbergs Eiropas čempionāta kopvērtējumā

/gads, klase,
rezultāts/

1993. D-1 24.
vieta

1995. D-1 30.
vieta

1996. D-1 15.
vieta

1997. D-1 5.
vieta

1998. D-1 9.
vieta

1999. D-1 16.
vieta

2000. D-1 4.
vieta

2001. D-1 4.
vieta

2002. D-1 4.
vieta (1 uzvara – Itālija)

2003. D-1 16.
vieta

2004. D-1 2.
vieta (2 uzvaras – Latvija, Krievija-2)

2005. D-1 4.
vieta

2006. D-1 6.
vieta

2007. D-1 20.
vieta

2008. D-1 11.
vieta (pēc 4. posma, aizvadītām 2 sacīkstēm)

Citi panākumi

1992. 1600 Latvijas
čempions

1993. 1600 3.
vieta Latvijas čempionātā

1994. 1600 3.
vieta Latvijas čempionātā

1995. D-1 2.
vieta Latvijas čempionātā

1997. D-1 2.
vieta Baltijas čempionātā

1998. D-1 2.
vieta Baltijas čempionātā

1999. D-1 2.
vieta Baltijas čempionātā

2000. D-1 Latvijas
čempions

2001. D-1 Baltijas
čempions

2006. D-1 3.
vieta NEZ rallijkrosā

2007. D-1 2.
vieta NEZ rallijkrosā

Latviešu pjedestāli Eiropā (90)

1. Aldis Zēbergs 26

2. Uģis Traubergs 15

3. Andris Dambis 12

4. Gints Bujāns 10

5. Nikolajs Tions 9

6. Ivo Traubergs 5

7. Jānis Kļaviņš 2

– Aleksejs Jaluņins 2

– Aleksejs Pižovs 2

– Jānis Boks 2

11. Pēteris Neikšāns 1

– Vladislavs
Šlēgelmilhs 1

– Edvīns Surgofts 1

– Andris Kārkliņš 1

– Jānis Bogdanovičs 1

Uzvaras EČ posmos (27)

Andris Dambis 7 (D-1)

Uģis Traubergs 6 (D-1)

Gints Bujāns 6 (D-1)

Aldis Zēbergs 3 (D-1)

Ivo Traubergs 1 (D-1)

Nikolajs Tions 1 (D-3A)

Aleksejs Jaluņins 1 (D-3)

Jānis Boks 1 (D-3A)

Jānis Bogdanovičs 1 (D-1)

2. vietas EČ posmos (28)

Aldis Zēbergs 9 (D-1)

Nikolajs Tions 5 (D-3A)

Andris Dambis 4 (D-1)

Uģis Traubergs 4 (D-1)

Ivo Traubergs 2 (D-1)

Gints Bujāns 1 (D-1)

Pēteris Neikšāns 1 (D-1)

Aleksejs Jaluņins 1 (D-3)

Jānis Boks 1 (D-3A)

3. vietas EČ posmos (35)

Aldis Zēbergs 14 (D-1)

Uģis Traubergs 5 (D-1)

Gints Bujāns 3 (D-1)

Nikolajs Tions 3 (D-3A)

Ivo Traubergs 2 (D-1)

Jānis Kļaviņš 2 (D-1)

Aleksejs Pižovs 2 (D-3)

Andris Dambis 1 (D-1)

Vladislavs Šlēgelmilhs 1 (D-1)

Edvīns Surgofts 1 (D-1)

Andris Kārkliņš 1 (D-1)

Viesturs SAUKĀNS