Maksimālists. Stupelis
Kaspars Stupelis šogad motokrosa trasēs ekipāžām aizvadīja četrpadsmito sezonu profesionāļa karjerā. Viņa kontā ir divi pasaules čempiona un pieci pasaules vicečempiona tituli. Viņš piepildījis savu sapni, braucot ar visiem jaunības dienu elkiem — Danielu Vilemsenu, Kristeru Serģi un Māri Rupeiku, tomēr Kasparam ir sajūta, ka viss vēl nav sasniegts. Pietrūkst tāda čempiona titula, kurš ļautu priecāties. Kāpēc tā? Meklējam atbildes uz šo un citiem jautājumiem.
„Pēc vidusskolas visi no Vecpiebalgas brauca studēt uz Rīgu. Tētim nebija naudas, ar ko apmaksāt manas studijas, tāpēc cīnījos saviem spēkiem,” sarunu ar Sportu iesāk Kaspars Stupelis. „Tētis man visu laiku atkārtoja: „Sports nav tā lieta, ar ko tu dzīvē pelnīsi naudu.” Es varbūt neesmu pelnījis tā, kā vajadzētu, bet izdzīvojis esmu un savu bērnības sapni arī piepildījis.”
— Par tevi mēdz teikt — Stupelis motosportā ienāca no ielas…
— Neviens nav pamanījis, ka bērnībā braukāju ar mopēdiem un javām. Es uzskatu tā — katram ir savs noteikts sportista mūžs. Kādam tie ir desmit, citam — divdesmit gadi. Šo mūžu var pavilkt no agras bērnības līdz jaunībai, bet var arī no vidusskolas vecuma līdz nopietnam briedumam. Iespējams, man ir paveicis, ka neesmu tik agri sācis aktīvi nodarboties ar motosportu. Tagad noskatos, kā Latvijā daudzi fāterīši savus dēlus nemitīgi mudina: „Jātrenējas, jātrenējas, jātrenējas!” Bet puikam pienāk astoņpadsmit gadi, un viņš vecajam pasaka: „Vari tirgot tos močus nost. Man to braukšanu nevajag!” Bērnībā vajag spēli, — lai esi izsalcis. Tā es uzskatu.
— Tev nebūs daudz līdzinieku, jo profesionāli ar sportu sāki nodarboties tikai astoņpadsmit gadu vecumā!
— Jā, bet tas nenozīmē, ka ar sportu nenodarbojos pirms tam. Vairākus gadus skolā aktīvi trenējos karatē. Šķiet, vairākkārt pat kļuvu par Latvijas čempionu. Turklāt jau skolas laikā trenēju citus bērnus un pelnīju ar to naudu. Pats zini, ka karatē — tā ir disciplīna. Dažkārt trenējos pat divas reizes dienā. Garajā starpbrīdī, kamēr citi gāja pusdienās, mēs vilkām kimono un gājām zālē praktizēties. Esmu spēlējis arī basketbolu, volejbolu, braucis ar riteni un nodarbojies ar distanču slēpošanu. Tas viss mani nostiprināja kā potenciālo sportistu.
Es pats, neviena nemudināts, pirms skolas cēlos agrāk un gāju skriet. Kad beidzu krosiņu, direktore parasti gāja uz skolu. Ar karatē biju riktīgi aizrāvies. Domāju, ka otrs mans dzīves ceļš būtu vedis militārisma virzienā, profesionālā armijā.
— Jau tad zināji, ka gribi stāvēt blaķenē?
— Motokross mani vienmēr ir kacinājis, bet jāsakrīt tik daudz lietām, lai sapni par motosportu piepildītu. Pirmkārt un galvenokārt — jābūt finansējumam. Kad iekāpu Modra Štelles blakusvāģī, sajutu to garšu. Astoņpadsmit gadu vecumā par motokrosu domāju 24 stundas diennaktī.
— Kas bija tās sakritības, kas tev ļāva īstenot sapni?
— Mans maksimālisms un nevēlēšanās samierināties ar lokāliem sasniegumiem. Es alku pēc lielās arēnas, būt priekšgalā. Ja kādam to būtu stāstījis pirms padsmit gadiem, mani visdrīzāk ieliktu trakonamā. Bet savā trešajā sezonā es izcīnīju pasaules čempiona titulu ar Vilemsenu.
Mans organisms un mana galva izcieta lielas pārmaiņas. Divdesmit gadu vecumā pārcēlos uz Nīderlandi, piķanebija kā sugas, telefona arī ne. Janvārī Rīgā iekāpu autobusā un devos uz Nīderlandi. Dzīvoju pie Vilemsena mājā kopā ar viņa ģimeni. Naudas nav, piezvanīt čomiem nevar. Arī internets tolaik nebija tik plaši pieejams. Tas bija smagi. Kā es saku — biju misijā. Biju ieņēmis galvā, ka to izdarīšu — kļūšu par čempionu.
— Pieminēji, ka Štelles blakusvāģī sajuti garšu. Kas tā tāda?
— Iespēja. Nostāties pie viena bomja ar Serģi un Vilemsenu — tas šķita — vov! Jau tas vien, ka man izgatavoja kreklu ar manu uzvārdu uz muguras, likās nereāli. Man nekad nekas tāds nebija piederējis. Turklāt iedod nevis vienas, bet entās brilles uz sezonu. Tās bija tās lietas, ka vilka arvien dziļāk sportā.
— Ko Modris Štelle kā pirmais skolotājs tev iemācīja?
— Kantēšanu. Treniņus filmējām un pēcāk mājās analizējām. Videoierakstos skatījos, ko un kā dara Verbgruge, Rasmanis un Vilemsena brālis Marsels. Godīgi sakot, tādā ātrumā, kādā braucām mēs, varēja censties krietni mazāk, un nekas nebūtu mainījies. Taču mani vienmēr pavadīja apziņa — dari maksimāli labi, un varbūt tevi pamanīs. Kad esi mazs un melns, šķiet, ka lielais Vilemsens vispār nezina, ka es tāds esmu. Bet, kad iekāpu viņa blaķenē, izrādījās, viņš mani bija ievērojis. Tagad, kad pats esmu augšgalā, redzu, kas notiek apakšgalā, vienmēr pieeju klāt un pasaku — tu esi foršs džeks, un no tevis kaut kas varētu sanākt.
— Kopā ar Štelli braucāt arī pasaules čempionāta posmos?
— Primārais bija Latvijas čempionāts un sacensības Igaunijā, Lietuvā. Jāsaka godīgi, ka savā 14 gadus ilgajā karjerā par Latvijas čempionu tā arī neesmu kļuvis. Ja sponsoriem (galvenais atbalstītājs Orions) bija nauda, tad devāmies uz pasaules čempionāta posmiem. Tur gan nebija stāsta par cīņu, drīzāk par izdzīvošanu, lai kvalificētos pamatsacensībām. Spilgti atceros etapu Nīderlandē. Piķiskabatās tik, cik ceļam. Ja kvalificējas, tad nopelna kādu kapeiku. Latvijā Jāņi, visi līgo, bet mēs netikām pie bomja un tukšā braucām mājās. Naudas nav, ēst nav ko. Nokar galvu un rukā tālāk.
— Zinu, ka Vilemsena blaķenē nonāci, daļēji pateicoties Rasmanim.
— Ar prāmi braucām mājās no sacensībām Zviedrijā. Bijaarī Serģa un Rupeika ekipāžas. Es stāvēju uz klāja, galīgi sašļucis. Rasmanis pienāca un prasīja: „Kas par kreņķi?” Es viņam izkratīju sirdi, stāstot, ka gribētu iet uz priekšu, augt. Pēc pāris dienām man zvana Rasmanis un prasa: „Gribi ar Vilemsenu braukt?” Es jautāju: „Ar Marselu?” — „Nē, nē,” atbild Rasmanis, „ar Danielu.” Un piebilst: „Dari, ko vari, jo sestdien, svētdien Vācijā būs testi.”
Tolaik Vecpiebalgā mani aktīvi atbalstīja Helmuts Daļeckis, tāpēc vērsos pie viņa. Helmuts apsolīja palīdzēt. Piektdien viņam zvanu, bet šis neceļ. Zvanu, zvanu. Neceļ. Jau biju nolēmis izslēgt telefonu, kad pēdējā mirklī atskanēja zvans no Helmuta: „Brauc uz Jēkabpili, savāc naudu.” Es nesos, cik ātri vien varēju. Ogrē vēl ceļinieki apstādināja. Kā šodien atceros — sagrabināju trīs latus, teikdams: „Ņem, man vairāk nav…” Bet stāsts ir baigais.
Tālāk uz Vāciju devos kopā ar savu labu draugu Mārtiņu Šķiņķi, kurš man daudz palīdzējis. Mārtiņš zināja angļu valodu, turklāt bija pazīstams ar Vilemsenu un citiem holandiešu top braucējiem. Pēc divdesmit stundām pie stūres ieradāmies Vācijā. Līdz izkāpu no mašīnas, tā Vilemsens klāt un jautā: „Nu, brauksi?” Es paspēju uzraut formu, un metāmies trasē. Tomēr uzreiz viņš neapsolīja vietu sev līdzās. Lai gan atceļu braucām ar neskaidrību, pats notikums mūs bija pozitīvi uzlādējis. Šķita, ka paveikts kaut kas nozīmīgs.
Pēc dažām dienām man zvanīja Vilemsena cilvēks. Jaunības dullumā biju noslēdzis sev ne pārāk izdevīgu vienošanos ar Štelli. Vilemsens ar menedžeri ieradās Latvijā, un mēs visi kopā gājām runāt ar Oriona cilvēkiem, rezultātā nākamajā gadā viņi mūs sponsorēja.
— Kā veidojās sadarbība ar Vilemsenu?
— Jāņem vērā, ka ārzemēs dzīvojis nebiju. Valodu nepratu. Savu vietu atļauties īrēt nevarēju. Saprotams, ka reizēm mēģināju aiziet uz kādu tusiņu vai kaut ko kopā padarīt, lai galīgi nesabruktu.
Tā bija īstena rūdīšanās. Tolaik, šķiet, biju vienīgais Red Bull sponsorētais atlēts no Latvijas. Mācījos apgūt arī profesionālās lietas — cepurei jābūt galvā, bundžiņai rokā. Arī ar žurnālistiem mācījos komunicēt, lai nesarunātu muļķības.
— Ir dzirdēts, ka Vilemsens mēdzot iekaustīt savus kantētājus.
— Mani viņš nav aizticis. Domāju, Vilemsens apzinājās, ka neesmu nekāds latviešu siekala un varu iegāzt arī pretim. Protams, trasē kāds asāks vārds noteikti bija. Sapratu, ka nevis es mācu viņu, bet viņš mani. Pirms tam divus gadus klausījos Štelli, pēc tam — divus gadus klausījos Vilemsenu. Turklāt viss notika krietni lielākā ātrumā. Trasē, katrā līkumā, katrā taisnē, katrā lēcienā viņš mani piekoriģēja. Tā stresā visas trīsdesmit minūtes brauc, pildot viņa norādījumus, jo kas ir kantētāja galvenais uzdevums? Palīdzēt pāriniekam maksimāli ātri braukt, lai viņš komfortabli justos.
Vilemsens ir ļoti kārtīgs, pedantisks līdz maksimumam — tā, ka dažkārt par daudz. Šajā ziņā daudz esmu mācījies no viņa. Piemēram, attieksmi pret inventāru. Mūsdienās redzu — jaunie džeki nomet ķiveri vai brilles stūrī… Mani tas tracina, jo tās lietas ir pirktas par naudu, varbūt pats neesi pircis, bet tev tās ir iedotas. Cieni to!
— Tevi gaidīja pirmā, ja tā var teikt, nopietnā sezona. Kā tai gatavojies?
— Latvijā togad bija kārtīga ziema. Trenēšanās iespējas nekādas. Ko darīt? Kaut kā jāgatavojas. Aizbraucu pie Rasmaņa un jautāju: „Ko man darīt?” Viņš ieteica paskriet krosiņu, paslēpot… Slēpošanas inventāra man nebija, pulsometra arī ne, skriešanai tirgus botes atradās, bet vairāk arī nekā. Apstākļi — nulle. Dzīvoju Vecpiebalgā — laukos. Sagrabināju naudu testam Latvijas Olimpiskajā vienībā, lai novērtētu savu fizisko kondīciju. Testā mani izbrāķēja, sakot: „Tev ir sprintera dotības, bet izturībā apaļa nulle.”
Nebija jau tā, ka es vispār neko nedarītu. Kad čomam bija treniņš Priekuļos, es braucu līdzi. Kamēr viņš pusotru stundu slēpoja, es aukstumā vibrēju. Bet, kad viņš gāja pārģērbties, es āvu viņa sasvīdušos zābakus un kādus divus trīs riņķīšus nobraucu. Tā bija izdevusies diena…
Pēc pirmā pasaules čempiona titula izcīnīšanas aizgāju uz trenažieru zāli pie Ivara Čākura. Prasu viņam: „Cik jāmaksā?” Šis atmet ar roku: „Nekas. Tu taču esi pasaules čempions. Nāc trenēties, un arī citi būs motivēti.” Tādu, lūk, foršu attieksmi sāku baudīt pēc pirmās titula izcīņas.
2004. gadā radās iespēja ar slēpotājiem, tostarp Juri Ģērmani, aizbraukt uz treniņnometni Zviedrijā. Tā jau desmito gadu mēs kopā braucam. Pirmajā gadā aizbraucam uz nometni, slēpotāji izkrāmē savus uztura bagātinātājus un brīnās: „Kā tu varēji titulu izcīnīt, vispār neko nelietojot?” Es viņiem saku: „Man sālsūdeni deva dzert. Stāstīja, ka, daudz svīstot, jādzer sālsūdens.”
— Teici, ka Vilemsens ir maksimālists. Man radies priekšstats, ka arī tu tāds esi.
— Noteikti. Un bieži tas sagrauj mani. Es nespēju priecāties par sīkumiem. Piemēram, šogad Ķegumā no pēdējās pozīcijas aizcīnījāmies līdz otrajai vietai. Varētu padomāt — super! Bet, novelkot ķiveres, abi ar Baksu sēžam kā bērēs. Viņš ir tāds pats kā es. Mēs neprotam zaudēt.
Pēc sacensībām, labāk pie manis nenākt un nerunāt. Ar katru gadu tas paliek arvien trakāk. Es nespēju atiet. Vienīgi draudzene spēj uzmundrināt. Pat finišējot pirmajiem, piemēram, kvalifikācijā ar divdesmit sekunžu pārsvaru, novelkot ķiveri, nespēju pasmaidīt. Ko tur daudz priecāties? Nedēļas nogale tikai sākas. Ja arī vinnē posmu, tad apziņa, ka nākamajā nedēļā atkal ir sacensības, neļauj atslābināties.
— Interesanti. Arī pēc pirmā čempiona titula iegūšanas tu neesi smaidījis.
— Jā, bet tur vainojama Vilemsena attieksme. Gribēju ļoti, ļoti priecāties par uzvaru, bet ne par pirmo, ne par otro titulu nespēju to izdarīt, jo viņš mani nospieda tik zemu…
— Kādā veidā?
— Ar mācīšanu. Pirmajā gadā titulu izcīnījām Holandē, braucot Serģim trīsdesmit sekundes pa priekšu. Krosā tas ir baigi daudz. Mēs smējāmies par visiem. Sezonas beigās arī mana fiziskā forma bija krietni labāka. Iedomājies, pēdējā aplī, mēs esam vadībā ar trīsdesmit sekunžu pārsvaru, bet Vilemsens mani joprojām māca. Un tajā brīdī man rokas nolaidās. Kur vēl tālāk?
— Tev ne brīdi nav bijusi vēlme mest visu pie malas?
— Sākumā ne. Kad braucu ar Vilemsenu, tad gan pāris reizes teju salūzu. Ja sestdien, svētdien nobraucām sacensības, tad līdz nākamajai piektdienai visi muskuļi sāpēja. Pilnīga gaļasmašīna — tulznas uz rokām, kāju pirkstiem, papēžiem. Iesākumā runājam, ka man tiks dots laiks, lai adaptētos. Bet sanāca pretēji. Ceturtajā posmā, Vilemsena mājās tāds kritiens! Mēs mēģinājām uzbrukt Serģim, kaut gan vajadzēja nomierināties. Es nebiju fiziski gatavs trīsdesmit minūtes maukt ar pilnu gāzi.
Neilgi pēc smagā kritiena mūžībā aizgāja vecmāmiņa no tēta puses, kura man bija kā mamma. Es ļoti, ļoti gribēju, lai viņa piedzīvo to brīdi, kad mazdēls brauc kopā ar Vilemsenu pasaules mačos. Atceros bērnībā, dzīvojot pie vecāsmātes laukos, pirmdienas rītos skrēju līdz ceļmalas pastkastītei, lai izņemtu Druviņas avīzi un izlasītu, kurš — Serģis vai Vilemsens ir uzvarējis.
— Jādomā, ka tu ierosināji šķiršanos ar Vilemsenu?
— Jutu, ka man pietiek. Es biju augšgalā, ar diviem tituliem kabatā, lepojos ar foršiem sponsoriem, dzīvoju ārzemēs, bieži sniedzu intervijas, bet gala beigās nejutos priecīgs. Es no rīta nemodos ar smaidu. Man nebija prieka par to, ko daru. Tas bija mans lēmums — aiziet. Sacensību aizkulisēs ik gadu viņš piedāvā atgriezties. Vienu reizi mēs bijām pavisam tuvu…
— Kā tu raksturotu holandiešu mentalitāti?
— Ļoti stresaini cilvēki. Latvieši tik ļoti par visu neiespringst. Holandieši dzīvo rutīnā. Darbs, lielveikals, mājas uzkopšana, vakariņas. Vienu reizi nedēļā uz restorānu. Viss. Protams, ka šo gadu laikā esmu sadraudzējies ar daudziem vietējiem. Dažu mājās esmu vienmēr laipni gaidīts — zinu, kur stāv viņu atslēgas, bet tanī pašā laikā aiz muguras viņi var sarunāt nepatīkamas lietas. Negribu teikt, ka visi ir vienādi, bet acīm jābūt vaļā.
— Pēc Vilemsena ēras sākās Serģa ēra. Kā izveidojās šāds pavērsiens?
— Mazliet jāatgriežas vēsturē. Kad es beidzu braukt ar Štelli, Serģis Rasmaņa vietā paņēma Verbrugi — Vilemsena bijušo kantētājāju — ar domu — Rasmanis beidza braukt, tāpēc paņemšu labāko, kas šobrīd pasaulē ir, un Vilemsenam būs beigas. Bet sanāca otrādi — kaut kāds latvietis, kas tepat netālu Serģim blakus Cēsu rajonā dzīvo, vinnē viņu!
Kristers zināja manu tā brīža morālo situāciju. Mēs sākām diskutēt. Viņš šad tad piezvanīja. Atsūtīja pa kādam e-pastam ar jautājumiem — ko es vēlos. Jāsaka — visi Kristera nosacījumi bija krietni labāki un profesionālāki nekā Vilemsenam.
Pārvācos atpakaļ uz Rīgu. Kristers man nodrošināja dzīvokli. Tāpat bija restūzīts, kur bez maksas varēju papusdienot. No Nokia varēju izvēlēties labāko tā brīža telefonu, bet rēķinu sedza LMT.
Protams, es Kristeram stāstīju, ko šādā situācijā darītu Vilemsens. Tāpat es izstāstīju visus knifus, kurus Vilemsena motociklam zināju, tostarp kādu benzīnu lej un cik piejauc eļļu.
— Ņemot vērā tavus un Serģa titulus — kāpēc nespējāt sakaut Vilemsenu?
— Pirmajā gadā ātruma ziņā mēs bijām konkurenti Vilemsenam. Taču Kristeram patika eksperimentēt. Ja viņš atradās iedzinēja lomā, tad mēģināja darīt tā, kā nedara visi. Serģis negribēja braukt ar Zabel motoru, jo ar tādu jau brauca Vilemsens. Tas bija gan princips, gan apziņa, ka Zabel nebūvēs pirmajam un otrajam numuram vienādus motorus. Ir skaidrs, ka bišķiņ labāku tomēr iedos Vilemsenam. 1999. gadā Vilemsens ar savu brāli kļuva par čempionu, bet līdz 2003. gadam viņš atradās iedzinēja lomā. Tobrīd Vilemsens meklēja risinājumus. Ar mani viņš divas reizes uzvarēja un guva pārliecību par sevi, par moci, par amortiņiem, benzīnu, eļļām un ātrumu. Savukārt Kristeram viss sagriezās pretēji. Viņš no čempiona bija kļuvis par iedzinēju.
— Serģis ar tevi savu karjeru arī beidza…
— Ne tikai viņš vien. Ar mani ir beiguši vairāki. Štelle ļoti ilgu laiku nebrauca. Nikijs Pulings un Serģis. Tiesa, Kristers vēl turpināja braukt Latvijas čempī.
— 2009. gada sezona ir melnā piektdiena tavā karjerā.
— Tas bija neveiksmīgs gads ekipāžā ar beļģi Nikiju Pulingu. Guvu ļoti daudz traumu. Brauca viņš labi, bet gribēja izdarīt vairāk nekā spēja. Tāpēc daudz cietu — man pat pārbrauca pāri motocikls. Pēc pleca lūzuma ārsti ielika metāla plāksni, un astoņas dienas vēlāk jau stāvēju pie starta. Kauls bija lauzts, bet ārsts apgalvoja, ka skrūves turēs. Jāatzīst, braucot sajūta bija dīvaina. Pēc sezonas ar Pulingu es sāku uzdot sev jautājumu — vai vēl spēju būt priekšā? Tobrīd biju gatavs pievērt acis un gandrīz atgriezos pie Vilemsena, jo gribēju gūt pārliecību par saviem spēkiem.
— Smagi…
— Ļoti smagi. Arī finansiāli grūts posms. Par savu naudu ārstēju traumas un dzīvoju Beļģijā. Pēc piedzīvotajiem ziedu gadiem, tā bija lejupslīde.
Tomēr pēc šīs neveiksmju sērijas man paveicās un es vienojos ar Māri Rupeiku, kurš kopš bērnības bija mans favorīts solo motokrosā. Ar Rupeiku padevās labs sezonas sākums. Gribētos teikt, ka Māris sezonas vidū drusku par maz noticēja sev, ka spēj būt un cīnīties trijniekā. Pēc pirmā gada mēs palikām ceturtie. Kā jau teicu, sezonu iesākām spoži, bijām pat čempionāta līderi līdz kritienam treniņnometnē Itālijā, kur es piedzīvoju pirmo lielo kontūziju. Pēc slimnīcas iekāpu busā un četru lampiņu vietā redzēju astoņas. Arī ribas bija lauztas.
— Karjeras laikā esi guvis daudz traumu.
— Ir bijuši ribu lūzumi, smadzeņu satricinājumi. Šosezon sacensībās kritu un atsitu roku. Pamostos no rīta — skatos plauksta uzpampusi. Aizbraucu pie ārsta, viņš paskatās un saka: „Viss kārtībā.” Bet es jūtu, ka nav riktīgi. Uztaisīju magnētisko rezonansi un atklājās plīsums. Latvijas un Igaunijas posmu nobraucu ar šo plīsumu. Profesionāli braucu kopš astoņpadsmit gadu vecuma, un manis dēļ četrpadsmit sezonu laikā ir izlaistas vienas sacensības.
— Tavuprāt, tas ir OK?
— Nē, bet mana nodarbošanās nav vienas dienas pasākums. Tas nav, piemēram, basketbols — esi guvis traumu, sēdi mājās un rehabilitējies. Ja es braucu, tad kapeikasbūs, ja ne, tad nebūs. Tā ir staigāšana pa naža asmeni. Grūti atslābināties, jo nepārtraukti jāriskē ar savu veselību vai pat dzīvību.
Šogad Vācijā ar Elviju Mucenieku skrējām rīta rosmi. Līst lietus, un Elvijs ar skābu seju skrien man līdzās. Es viņam saku: „Dažkārt ir jāatgriežas pagātnē. Mēs paši šeit gribējām būt. Atceries? Ja citreiz traucē karstums vai izdangātā trase, tad ir jāatceras, kāpēc gājām uz to. Un, ja vienā brīdī jūties atēdies, tad jāmet miers.”
— Ja pareizi saprotu, tad otru sezonu ar Rupeiku nemaz nebiji plānojis braukt?
— Pēc sezonas Rupeiks vēlējās līgumu pagarināt. Tomēr manis nosauktajam ciparam viņš nepiekāpās. Es nesaukšu to summas starpību, par kādu diskutējām — tā bija vienu vakariņu vērtībā. Visbeidzot nolēmu motosporta karjerai pielikt punktu, jo samaksa, par kādu jābeidz sava veselība, nav adekvāta. Turpmāk grasījos startēt SEB MTB velomaratonā, bet naudu pelnīt, trenējot jaunos motokrosistus.
Pusgadu par blaķeni pat nedomāju. Pēc pirmā pasaules posma Rupeiks krita un viņa kantētājs Elvis Mucenieks salauza roku. Rupeiks zvanīja man: „Vai vari atbraukt uz Šveices posmu izpalīdzēt?” Es viņam pateicu, ka blaķenei neesmu pat tuvumā stāvējis. Protams, fiziski trenējies biju. Ar riteni togad nobraucu nenormālus apjomus.
Es piekritu, un posmu Šveicē nobraucu. Pēc divām nedēļām posms Ukrainā, uz kuru atkal Rupeiks aicina. Ukrainā nobraucām krietni labāk. Šķiet, pat ielauzāmies astotniekā. Tomēr pēc otrā posma sapratu, ka tā lieta man joprojām patīk, tāpēc vienojāmies sezonu līdz galam nobraukt kopā. Paralēli krosam braucu arī SEB MTB velomaratonus ar pilnu gāzi. Divus posmus gan sanāca izlaist, tāpēc neizdevās iekļūt desmitniekā, kā cerēju, bet paliku uzreiz aiz strīpas — vienpadsmitais.
— Tik pēkšņi pametot motosportu, sirdī nepalika nepadarīta darba sajūta?
— Nē. Ja dzīve būtu pavērsusies citādi un es spētu sevi nodrošināt un atlikt kaut ko, iespējams, būtu atgriezies, lai nobrauktu kādu Latvijas čempionāta posmu. Godīgi sakot, biju noguris no tās sabiedrības. Arī tagad labprātāk parādītos trasē tikai sestdien no rīta, padarītu darbu, parādītos atkal svētdienas rītā — izdarītu, kas darāms, un pazustu. Esmu noguris no sarunām par laikapstākļiem un ceļu.
— Kā izveidojās tava sadarbība ar Etjēnu Baksu?
— Šķiet, tas bija sacensībās Vācijā, kad Bakss pienāca parunāt un vēlējās apmainīties kontaktiem. Iesākumā domāju, ka tā ir vien tāda gaisīga runa, tomēr Etjēns kļuva ļoti uzstājīgs.
Iesākumā biju nolēmis dzīvot Latvijā. Līdz tomēr pārcēlos uz dzīvi Nīderlandē. Jāsaka, tas notika daļēji Matīsa Karro dēļ, jo tolaik es viņu konsultēju. Nākamajā gadā dzīvoju pēc iepriekšējā gada scenārija, tomēr šogad nolēmu Nīderlandē dzīvot pastāvīgi, lielā mērā šādu lēmumu pieņēmu tāpēc, ka Husqvarna komanda piedāvāja darbu kā trenerim.
— Bet saki, kāpēc pēdējo triju sezonu laikā neesat spējuši kļūt par čempioniem.
— Pirmajā gadā piedzīvojām kritienus un tehniskās neveiksmes. 2012. gada sezonas vidū mēs bijām 37 punktus priekšā tuvākajiem sekotājiem. Bet pēc pāris tehniskām neveiksmēm nonācām iedzinēju lomā un ar diviem punktiem kopvērtējumā zaudējām Vilemsenam. Arī viņam uzvara nenāca viegli. Sezonā Vilemsens iznīcināja divus kantētājus. Pirmajam salauza abas rokas, bet otrais pārrāva krusteniskās saites. Vilemsena bezizeju spēja glābt vien latvietis Lauris Daiders.
Turklāt vasarā, laukos strādājot, man piesūcās ar Laima slimību inficēta ērce. Paldies manai dakterei Marutai Noveičukai, kura laikus reaģēja. Teorētiski nedrīkstēju pat startēt, bet saprotams — negrasījos padoties. Bija ļoti smagi.
Otrā sezona aizritēja visai dramatiski. Braucot treniņā, jutu, ka Bakss nav ne fiziski satrenējies, ne koncentrējies. Sezonas sākumā riktīgi nokritām. Etjēnam stūre iedūrās vēderā. Ar helihopteru viņu aizrāva uz slimnīcu, lai novērstu iekšējo asiņošanu. Arī zarnas un plaušas bija plīsušas. Man tas bija ļoti smags laiks, jo trīs nedēļas viņš atradās uz tās robežas, turklāt zem morfīna. Kad Bakss iznāca no slimnīcas, zvanīja man, teikdams: „Esmu nedaudz atkopies un vajag pamēģināt pabraukt.” Visiem tas šķita pilnīgs kosmoss. Lai gan fiziski viņš bija iztukšots, braukšanas meistarība nekur nebija zudusi.
Aizbraucām uz Ukrainu un vinnējām. Protams, sabiedrība šokēta. Nākamais posms Vācijā — vinnējam. Čehijas posmā pārbrauca pāri man un atkal nonācām iedzinējos.
Šogad bijām labi sagatavojušies, bet ieberzāmies ar amortizatoriem. Ilgi nevarējām tikt skaidrībā. Varbūt tas šobrīd nedaudz atsaucas manā mugurā.
— Tviterī lasīju, ka nodarbojies arī ar jogu.
— Es nodarbojos ar divām jogām. Ar karsto jogu, kura noris deviņdesmit minūtes, mani iepazīstināja Karro mamma. Tas ir normāls izturības treniņš. Joga sakārto arī galvu. Turklāt man ir būtiski spēt funkcionēt vasaras karstumā, kas nereti gadās motosportā. Un karstā joga ziemas mēnešos to palīdz neaizmirst. Otra ir basic joga, kura pirms sacensībām iedveš mieru.
— Tu esi laimīgs?
— Domāju, ka esmu.
— Domā, vai jūties?
— Jūtos. Tomēr mana cīņa ir bijusi diezgan nežēlīga. Varbūt, ja kāds mani vairāk būtu atbalstījis, viss notiktu citādi, bet varbūt arī ne. Ja bērnība un jaunība būtu bijusi rožaina un skaista, varbūt es kā tāds salašņa staigātu apkārt. Tiem, kuriem ir skaidri mērķi, tie dzīvē nepazudīs. Bērnībā es 24 stundas diennaktī sapņoju par braukšanu pasaules čempionātā, un pēdējos 14 gadus to esmu darījis. Protams, čempiona kausu uz maizes neuzsmērēsi un ledusskapis no tā pilnāks nekļūs, tomēr savu sapni esmu piepildījis. Bet, atgriežoties pie mana maksimālisma, jāteic, ka es gribu vēl vienu čempiona titulu.
— Nepadosies, pirms vēlreiz nekļūsi par čempionu?
— Noteikti. Kā teica Kristers: „Otrā vieta ir pirmais zaudētājs.” Un tāda sajūta man arī ir. Otrās vietas medaļa nespīd tā, kā spīd, gūstot pirmo vietu.
Es gan nedzīvoju ar domu — uzvarēšu un pametīšu motokrosu. Sportā ir tā — uzvari pasaules čempionāta posmā vai kādā mazākā sacensībā un pirmdienas rītā saule liekas spožāka un gaiss smaržo citādāk.
Kaspars STUPELIS
Motosportists, kantētājs (Sidecarteam Bax), Husqvarna MX2 komandas treneris
Dzimis: 1982. gada 7. jūlijā Vecpiebalgā
Izglītība: Vecpiebalgas vidusskola
Augums, svars: 178 cm, 82 kg
Sportā: trenējies karatē, nodarbojies ar basketbolu, volejbolu, riteņbraukšanu, distanču slēpošanu, kopš 17 gadu vecuma — motokrosā
Lielākie sasniegumi: divi pasaules čempiona tituli—2003. un 2004. gadā (ar Danielu Vilemsenu), pieci pasaules vicečempiona tituli 2005. un 2008. gadā (ar Kristeru Serģi), 2012., 2013. un 2014. gadā (ar Etjēnu Baksu), trešā vieta 2007. gada pasaules čempionātā (kopā ar Kristeru Serģi)
Ģimenes stāvoklis:neprecējies, ir draudzene
Vaļasprieki:distanču slēpošana, MTB, solo motokross
