Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ievas otrais 1. septembris

Mūsu basketbola zvaigzne Valdis Valters savulaik ar pompu piecreiz atvadījās no aktīvā basketbola un vēl skaļāk četrreiz atgriezās. Basketbola zvaigznīte Ieva Kubliņa to izdarīja tik klusi, ka daudzi vēl tagad droši vien uzskata, ka viņa kaut kur spēlē. Kaut kur tepat Eiropā…

Jā, patiesi mēs tiekamies tepat Eiropā, tepat Latvijā un tepat Rīgā. Bet mana sarunbiedrene Ieva Kubliņa vairs nav sportiste, bet gan ir pedagoģe.

GANDRĪZ AR KĀJĀM GAISĀ

— Tagad arī par tevi var teikt — bijusī basketboliste. Tomēr līdz pat šim brīdim tu esi kā miglā tīta un īpaši nekur nav afišēts, ka esi beigusi karjeru, kaut esi viena no olimpietēm. Kā un kāpēc pieņēmi lēmumu par karjeras beigām?

— Tas bija līdz šim smagākais lēmums manā dzīvē. Biju nodomājusi vismaz vēl vienu sezonu nospēlēt. Līdz 33, varbūt 34 gadiem. Dzīvot un ar ko citu nodarboties arī būtu jāsāk! Tāpēc, kad Ungārijas čempionātā aizvadīju pēdējo maču, nemaz nedomāju, ka tas ir pēdējais manā profesionālajā karjerā. Taču vasarā sapratu, ka, mēģinot vēl vienu sezonu, tādas mocības vien var sanākt. Es gribēju normāli staigāt arī pēc tam. Problēmas sākās jau pagājušajā sezonā, kad celis sāka īdēt. Var teikt, ka punktu pielika divas ceļgala operācijas, ko par veiksmīgām nosaukt nevar. Līdz ko vasarā atsāku intensīvāk trenēties, tā celis sāp. Tomēr paralēli mēģināju trenēties, paralēli ārstējos, aģents meklēja kādu klubu, bet pati jau biju aizsūtījusi kādus 10 CV. Sāku meklēt darbu. Kad celis nekļuva labāks un mani aicināja uz pirmo interviju, tad arī izlēmu — jāsāk jauna dzīve!

— Vai darbs pats devās rokās?

— Kur nu! No 10 pieteikumiem atbildēja tikai uz vienu — no Rīgas Starptautiskās skolas. Tad sekoja triju raundu pārrunas. Noteikti palīdzēja manas labās angļu valodas zināšanas, ko biju ieguvusi studējot. Arī amerikāņu mentalitātes zināšana. Prasme cīnīties līdz galam. Izturēju un jau vairāk nekā divus mēnešus esmu pedagoga asistente. Mana bakalaura izglītība, ko ieguvu Virginia Tech, ir cilvēka attīstība. Tātad var teikt, ka daru tieši to, ko mācījos. Es redzu, ka ir labas izaugsmes iespējas. Varbūt arī ārzemēs, tomēr šobrīd par to nedomāju. Tik daudz esmu bijusi prom no mājām, no Latvijas, ka izbaudu katru dienu, kad esmu šeit.

— Kā darbs mainīja tavu dzīvi?

— Gandrīz ar kājām gaisā. Lai no Rāmavas nokļūtu līdz Piņķiem, tagad jāceļas drīz pēc sešiem. Agrāk to darīju tikai tad, kad bija kaut kur jālido. Treniņi agrāk par deviņiem nekad nesākās. Pirmajā dienā uz skolu devos kā pirmklasnieks 1. septembrī. Viss bija jauns un nezināms. Neziņa rada bailes, un tādas arī bija, jo ielēcu pilnīgi jaunā pasaulē.

— Esi jau adaptējusies?

— Jā. Stresa vairs nav. Skola nav liela, apmēram 300 bērni. Dažādu tautību, ir arī vietējie, taču sarunvaloda stundās un pēc tām ir tikai angļu. Darbojos ar 2. klasi. Man ir lieliska kolēģe pedagoģe. Vienaudze. Daudz runājam, man ir ko no viņas mācīties. Noderēs gan darbā, gan tad, kad pašai būs bērni.

— Vai basketbolam pilnībā pielikts punkts?

— Profesionālā līmenī noteikti. Nemaz ne tik sen vēl bija piedāvājums no Cēsu kluba, bet atteicu. Jo nezinu, ko teiktu celis. Un es nespētu ar 100 % atdevi strādāt skolā, vēl trenēties un spēlēt. Bet krāpt sevi un citus negribu. Varbūt kādreiz uzspēlēšu ar veterāniem (smej). Tagad reizi nedēļā eju pabumbot ar kolēģiem. Lai būtu formā un pērnās drēbes derētu, arī skrienu, eju uz sporta klubu. Reizi nedēļu trenēju skolas meitenes. Drīzāk būtu teikt nedaudz mācu basketbola ābeci. Driblu, piespēles. Gatavojamies starptautisko skolu turnīram.

— Vai par treneres karjeru netiki domājusi?

— Nē. Man pietika ar basketbolu kā spēlētājai. Protams, sekoju basketbola norisēm, mūsējo gaitām. Spēli pazīstu no visām pusēm, un varbūt arī tas vēl noderēs (smej).

— Vai trepes tev mājās ir?

— (Iesmejas). Sapratu domu gājienu! Nav! Man virtuves iekārtai darba galda virsma ir 10 centimetrus augstāka nekā parasti. Jā, grāmatas no augstākiem plauktiem vai vāzi varu nocelt arī bez kāpnēm. Taču tās ir jāiegādājas, jo reizēm noder.

— Slaidai meitenei droši vien nav viegli atrast slaidu puisi?

— Labi puiši pa zemi nemētājas! Sportistēm vispār attiecības veidot ir sarežģīti. Pēdējo 10 gadu laikā esmu bijusi tik daudzās valstīs. Reizēm pat divās vienas sezonas laikā. Ko tur puisis darīs — taisīs ēst un brauks uz spēlēm? Darbu šādā situācijā atrast viņam ir neiespējami. Tā ir viena ļoti smaga problēma. Jā, tagad man ir draugs. Stabils. Lai attiecības nostabilizētu, ar Jāni pavasarī izbraucām tūri pa Indonēziju. Ļoti vērtīga saderības pārbaude!

— Vai karjeras laikā ir izdevies šo to atlicināt arī grūtām dienām?

— Paldies Dievam, arī sieviešu basketbolā varēja nopelnīt. Es visu laiku dzīvoju prātīgi, tāpēc tagad ir ļoti labs pamats zem kājām, ko nodrošinājis basketbols. Vienmēr gribas vairāk, un tāpēc arī vēl nebiju domājusi beigt karjeru. Taču šobrīd jūtos stabili, kaut algas līmeņi basketbolā un skolā ļoti atšķiras. Sāku jau pierast, ka reizēm no kaut kā jāatsakās.

PA AMERIKAS TAKU

— Arī tu izvēlējies basketbolā visai klasisku attīstības modeli — caur Ameriku.

— Un tas bija pilnīgi pareizs ceļš. Amerikā nokļuvu tieši īstajā laikā, bet sev visai sarežģītā brīdī. Galvā jau bija novirmojusi doma, ka basketbols jāmet malā. Vienu gadu tur nomācījos skolā, jūtami uzlaboju angļu valodu. Tajā pilsētā Blekburgā nebija neviena latvieša, tiku iemesta kā kaķēns straumē un ķepurojos, kā mācēju. Amerikāņu dzīves uztvere un vērtības ir visai atšķirīgas. Skype, draugiem.lv vai facebook tad vēl nebija, internets tikai ienāca mūsu dzīvē. Ar mammu labi ja reizi nedēļā varēju parunāt pa telefonu. Visu sāpi nevarēja izstāstīt.

— Cik atceros, kaut bija domāts, ka spēlēsi Virginia university, nokļuvi Virginia Tech.

— Jā, arī tur bija ne mazums kolīziju. Taču kopumā tā bija laba izvēle, jo gan akadēmiskajā, gan sportiskajā ziņā šī universitāte bija augstākā līmenī.

— Pirms pāris mēnešiem bija ziņa, ka esi uzņemta universitātes Basketbola slavas zālē. Varbūt biji klātienē uz šo ceremoniju?

— Nebiju gan. Brīvlaiks skolā tad jau bija beidzies un sauca darbs.

— Tavuprāt, ar ko izpelnījies šo godu?

— Ar četros gados paveikto, visdrīzāk. Labi spēlējām studentu čempionātā. Man joprojām pieder rekords sezonā bloķēto metienu skaita ziņā. Biju vadošā arī cīņā par atlēkušajām bumbām. Jā, nemaz tik bieži kādu komandas spēlētāju nedraftē WNBA. Un esmu piedalījusies arī olimpiskajās spēlēs, kas mūsu universitātei ir vēl lielāks retums.

— Tevi draftēja Fever, tomēr WNBA tā arī neuzspēlēji.

— Pēc universitātes es izgāju pilnu treniņnometni ar Fever. Pat dažus pēdējos eksāmenus nācās pārcelt. Uz vienu braucu un pat noprasīju, vai man vērts atgriezties. Treneri teica: „Noteikti!”. „Nē” pēdējā dienā, kad man vairs nebija iespējams pāriet uz citu komandu. Man tas šķita pārāk nekorekti — pašiem nevajag, bet arī citiem nedos. Vēlāk uzzināju, ka viņi tā mēdz darīt gana bieži.

— Vēlāk vairs nemēģināji?

— Nē, jo bija palicis aizvainojums. Pēc smagas sezonas Eiropā labāk gribējās atvilkt elpu, atjaunot spēkus. Turklāt vēl muļķīgāk būtu pagarināt sezonu, bet tur sēdēt uz soliņa.

— Tagad WNBA visai atklāti dēvē par lesbiešu līgu. Varbūt arī tas atturēja?

— Pirms 10 gadiem tas vēl nebija tik izplatīti. Nē, tas gan nebija šķērslis. Arī Eiropas klubos šī orientācija nebūt nav retums.

— Kā vērtē Amerikā pavadīto laiku?

— Kā ļoti vērtīgu. Tā man bija ļoti nozīmīga dzīves skola. Protams, ka bija grūti. Pat ļoti grūti. Trenere vēlāk atzinās, ka pēc pirmā kursa brīvlaika vairs necerējusi mani atkal ieraudzīt. Tur izveidojos par personību, nostiprināju gribu, iemācījos dzīvot patstāvīgi. Rūdīju raksturu, iemācījos cīnīties, nepadoties, nenolaist rokas, izturēt un uzvarēt. Tur ieguvu izglītību. Universitātes beigšana ir viens no nozīmīgākajiem manas dzīves sasniegumiem. Tagad man šis diploms bija kā atspēriena punkts.

LĪDZ PILNAI LAIMEI PIETRŪKA…

— Ko varētu nosaukt par savas sportiskās karjeras virsotni?

— Viennozīmīgi — nokļūšanu olimpiskajās spēlēs. Mēs to izdarījām.

— Vai Pekinā varējāt nospēlēt labāk?

— Noteikti. Ja neesi pirmais, vienmēr var labāk. Mēs pārgatavojāmies spēlei ar Krieviju. Neizturējām spriedzi. Pirmajā dienā mums bija spēle ar Krieviju, tāpēc izpalika atklāšanas parādes burvība. Skaidrs, ka ne jau atklāšanas dēļ tur bijām braukušas, tomēr mums tā bija vienīgā iespēja olimpiskajās spēlēs nosoļot kopā ar visiem, un tās emocijas noteikti nāktu mums par labu. Krievietes gāja atklāšanā un nebija nekādu negatīvu seku. Gandrīz visām mums biļetes atpakaļceļam bija pirms noslēguma, tāpēc arī tas izpalika. Līdz ar to mājup devāmies ar līdz galam neizdarīta darba sajūtu. Sportiskā ziņā Pekinā noteikti varējām sasniegt vairāk.

— Jūs bijāt lieliska paaudze, kas labi sevi parādīja Eiropā — Anete Jēkabsone-Žogota, Liene Jansone, Zane Tamane, Gunta Baško, no iepriekšējiem gadiem Ieva Tāre, Ilze Ose-Hlebovicka, no nākamās Elīna Babkina. Vai komanda spēja realizēt savu potenciālu?

— Noteikti ne. Mēs varējām iegūt medaļas vismaz vienā Eiropas čempionātā un Rīgā vajadzēja izcīnīt ceļazīmi uz pasaules čempionātu. Itālijā spēlē par bronzu ar Baltkrieviju mums pietrūka savainotās Anetes un Guntas. Rīgā savainojuma dēļ nespēlēju, tāpēc grūtāk par visu spriest. Joprojām nesaprotu to zaudējumu Itālijai. Tādas spēles nezaudē komanda. Savukārt vēl pēc diviem gadiem, kad palikām astotās, ar dažiem soļiem daudz ko izbojāja pats Dikeulakoss. Sieviešu komandā tie ir pārāk jūtīgi gājieni.

— Vai nav žēl, ka uz pjedestāla ar izlasi tā arī neizdevās kāpt?

— Ko tur nožēlot, ja tāpat neko nevar mainīt!

— Kā vērtē šīs izlases izredzes Eiropas čempionātā Ungārijā?

— Piesardzīgi. Grupa ir spēcīga — Serbija, Horvātija, Krievija, Lielbritānija un mēs. Ņemot vērā, ka tā būs arī olimpiskā atlase, nav pamata cerēt, ka pretiniecēm nebūs labākais sastāvs. Nākamais — kādā sastāvā būsim mēs. Jā, ir dzirdēts, ka izlasē varētu atgriezties Anete. Taču šobrīd pauzi paņēmusi Zane (Tamane), mazuļa gaidībās ir Aija (Brumermane), nopietns ceļgala savainojums ir Lienei (Jansonei). Savainota ir arī Meļņika, kuras spēles stils man patīk, un viņa izlasei ļoti daudz ko dotu. Vairs nespēlē arī Kristīne (Kārkliņa). Bez kluba ir Babkina. Diez vai izdosies pierunāt Guntu (Baško-Melnbārdi) Jā, vairākas ārzemju klubos spēlē labi, arī Latvijas čempionātā ir labas spēles un TTT un Cēsīs ir vairākas izlases kandidātes. Taču garais gals vieš bažas. Bet vēl jau ir laiks un cerēsim, ka pavasarī skats būs daudz cerīgāks.

AR SAVU SPĪTU

— Kurā valstī un klubā atkal gribētu atgriezties kā spēlētāja?

— Vienu laikam nenosaukšu. Gribētu tādu kolektīvu un komandas atmosfēru kā Buržē, tādu klimatu un algu kā Stambulā, tādu pilsētu kā Prāga… Nē, bija jauki arī Viļņas klubā (Lietuvos Telekomas) — divreiz bijām trešās Eirolīgā, klubā viss bija labi noorganizēts, un arī mājas ar roku aizsniedzamas. Tāpat patika Ģērā. Tur treneris man uzticējās un es spēju attaisnot šo uzticību. Spēle gāja no rokas. Man tas ir ļoti svarīgi. Jūtu, ka treneris neuzticas, tad arī nesanāk. Savs treneris karjerā var nospēlēt ļoti svarīgu lomu.

— Nākamajā sezonā, kad tu jau biji prom no Ģēras, komanda cieta autokatastrofā. Vai reizēm neienāk prātā doma, ka arī tu tur varēji būt?

— Tas bija šoks. Gāja bojā treneris, kluba direktors. Es viņus labi pazinu. Vienai serbietei amputēja kāju. Tomēr aizdomājos ne tik daudz, ka arī es tur varēju būt, bet par to, ka līdzīgas situācijas var notikt ar katru — mēs ļoti daudz uz spēlēm braucam ar autobusu. Krievijā, Turcijā daudz lidojām, un tad atmiņā ataust baisā Jaroslavļas lidmašīnas katastrofa.

— Tu jau minēji trenera faktoru. Kuri treneri vēl tevī atstājuši redzamākās pēdas?

— Noteikti Virginia Tech trenere Bonija Henriksone. Viņas rokās nonācu vēl pavisam zaļa. Tur bija pavisam citi treniņi, pavisam cita organizācija. Ģēras treneri Akošu Fuzi jau minēju. Izlasē noteikti arī Armands Krauliņš. Viņš bija autoritāte, bet reizē arī džentlmenis. Kad ieradāmies viesnīcā, pirmās atslēgas parasti deva viņam, bet treneris allaž: „Tikai pēc meitenēm!” Tajā pašā laikā komandā bija disciplīna, kārtība un miers. Un noteikti gribu pateikt paldies vecākiem. Viņi man ieaudzināja īpašības, kas noderēja, lai izturētu treniņus, lai nepadotos, lai uzvarētu. Kā nekā mamma pati bijusi laba basketboliste (Ingrīda Liekne spēlēja TTT — A. V.).

— Varbūt tev no viņas ir arī dumpinieciskums, disidenta gars. Viņa reiz aizbrauca no Karnīša TTT pie konkurentēm…

— Mazam dumpiniekam ar savu spītu jābūt katram. Ar mugurkaulu. Tikai tad tu vari ko sasniegt. Ja visu laiku māsi ar galvu, visam piekritīsi, paliksi bez sava es un beigās nekas nebūsi. Ne basketbolā, ne dzīvē. Un vēl. Mēs, kas tik daudz esam mētājušies pa pasauli, varam salīdzināt un vislabāk novērtēt lietas un vietas. Lai kāds dumpinieks tu arī nebūtu, ir tā, kā tai dziesmā dzied: „Nekur nav tik labi kā mājās…” Es to izbaudu.

 

Ieva KUBLIŅA

Pedagoģe

Dzimusi: 1982. gada 8. maijā Rīgā

Izglītība: Virginia Tech university — bakalaura grāds, LSPA — maģistra grāds

Darba gaitas: līdz 2014. gada maijam basketboliste, kopš 2014. gada augusta Rīgas Starptautiskās skolas pedagoga asistente

Sportā: uzbrucēja (augums 193 cm), Latvijas (TTT Rapa, 1999), Lietuvas (Lietuvos Telekomas, 2005, 2006), Čehijas (Prāgas USK, 2009), Francijas (CJM Bourges Basket, 2012) un Turcijas (Fenerbahce, 2013) čempione; Latvijas izlasē aizvadījusi 53 spēles, guvusi 566 punktus; 4. vieta Eiropas čempionātā (2007), 9. vieta olimpiskajās spēlēs (2008)

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs