Aiz apmales nenoturamais treneris
Latvijas florbola virslīgas kluba Valmiera/VIA galvenais treneris Aigars Belasovs decembrī Gēteborgā (Zviedrija) desmitajā pasaules čempionātā vērtīgo pieredzi un atziņas par florbola novitātēm Latvijas izlases spēlēs pret pasaules grandiem zviedriem un somiem guva ne no tribīnēm ar pierakstu bloknotu rokā, bet gan notikumu epicentrā kā mūsu valstsvienības spēlētājs.
Vaidavā pirms 20 gadiem florbolu iepazinušā Aigara Belasova stāsts ir īpašs ar to, ka 31 gadu vecais sportists kategoriski apgalvo — spēlētāja karjeras beigas nebūt vēl nav tik tuvas, bet atvadas no Latvijas izlases labprāt sarīkotu 2016. gada ziemā Arēnā Rīga pasaules čempionātā. Vienīgais šķērslis varētu būt savainojumi, jo kājas traumas dēļ Aigars izlaida 2012. gada pasaules čempionātu.
SĀKUMS NE NORVĒĢIJĀ, BET VĀCIJĀ
— Statistika liecina, ka Latvijas izlasi esi pārstāvējis sešos pasaules čempionātos pēc kārtas — no 2000. līdz 2010. gadam.
— Visos informācijas apkopojumos parādās, ka esmu piedalījies 2000. gada pasaules čempionātā Norvēģijā, taču tā ir kļūda. Pēc pēdējās treniņnometnes pirms došanās uz Oslo toreizējais izlases galvenais treneris zviedrs Urbans Nilsons nosauca sastāvu. Paliku pirmais aiz svītras, tiktu saukts palīgā nepieciešamības gadījumā.
— Toties jau 2001. gadā startēji vēsturē pirmajā pasaules U-19 čempionātā Vācijā, kad Latvijas izlase izcīnīja 4. vietu.
— Protams, uzreiz atmiņā nāk ceturtdaļfināla spēle ar Čehiju, kuru uzvarējām tikai papildlaikā un iekļuvām pusfinālā. Pēc tam gan tika piedzīvoti zaudējumi Šveicei un Somijā, paliekot bez medaļām. Lai arī šis daudziem florbolistiem bija pirmais oficiālais čempionāts, taču šoka par notiekošo nebija, jo jau iepriekš pietiekami daudz bijām spēlējuši starptautiskos klubu turnīros. Ar treneri Aināru Zelču jau no kāda 1998. gada bijām regulāri izmēģinājuši spēkus mačos Somijā, Zviedrijā un Krievijā. Nākamajās sezonās man izdevās strauji progresēt, pa īstam iekarot izlases treneru uzticību, regulāri iekļūstot valstsvienības sastāvos startam no 2002. līdz 2010. gada pasaules čempionātam.
VISI CEĻI VEDA UZ SPORTA ZĀLI
— Arvien biežāk tiek pieminēti Latvijas florbolam vēsturiski notikumi Vaidavā.
— Vaidavā un Rubenē gandrīz vienlaicīgi pirms 20 gadiem — 1995. gada janvārī — aizsākās florbola spēlēšana. Pirmās florbola nūjas Ainārs Zelčs atveda uz Vaidavu, bet pēc tam jau tās nokļuva arī Rubenē pie Jāņa Daiņa. Pats dzīvoju Vaidavā, tādēļ arī biju klāt florbola dzimšanai Latvijā gandrīz no pašām pirmajām tā dienām. Visam sākums bija Vaidavas sporta zālē, kur darbojās arī Rubenes puiši, bet ar laiku jau veidojās komandas abās vietās. Iespējas treniņiem bija neierobežotas, jo gandrīz jebkurā laikā varējām tikt pie sporta zāles atslēgas, tādēļ arī izdevās tik salīdzinoši ātri apgūt florbolu.
— Tas notika pašmācības ceļā?
— Lielāko skolu paši spēlētāji un viņu treneri guva starptautisko turnīru laikā, vērojot florbola lielvalstu komandu sniegumu. Sākumā jau visam pamatā bija florbolistu saspēlētība un improvizācija, bet pēc tam pamazām sākām izvērtēt paveikto, parādījās iespējas filmēt spēles, lai pēc tam kopīgi apspriestu paveikto. Visu mācījāmies no savām kļūdām.
— Kura trenera devums vairāk ietekmējis tavu florbola uztveri?
— Treneris Normunds Grunckis laikā, kad pārstāvēju Cēsu komandu, palicis atmiņā ar to, ka pirmais pievērsa lielu uzmanību arī taktiskajiem risinājumiem. Treniņos apguvām dažādus spēles veidus un taktiku aizsardzībai un uzbrukumam. Līdz tam uzmanība tika pievērsta tikai vairākuma vai standartsituāciju izspēlei. Grunckis bija pirmais treneris, kurš lūkojās šajā profesionālās attīstības virzienā, bet tagad ir grūti iedomāties spēlēt virslīgā bez šādas attieksmes.
TRENIŅPROCESS LATVIJĀ, EKSĀMENI SKANDINĀVIJĀ
— Pēc Cēsu kluba triumfa Latvijas čempionātā nākamais solis bija loģisks — florbola lielvalsts Somija.
— Nedaudz kremt tas, ka ne līdz galam man izdevās izmantot šo iespēju, jo pārāk daudz laika zaudēju savainojumu dēļ. Protams, pēc nokļūšanas Somijas klubā ir nepieciešams laiks, lai pierastu pie florbola, kas ir nedaudz ātrāks — ne tikai spēlēs, bet arī treniņos. Intensitāte ir lielāka gandrīz katrā situācijā. Ar laiku iespējams adaptēties, taču lielākais pārsteigums ir pēc atgriešanās Latvijā brīvdienās vai atvaļinājumā. Rodas iespaids, ka pašmāju florbolā viss notiek kā palēninātā ierakstā. Atšķirība gan nav tikai kustības ātrumā, jo 60 metru distanci vienādi noskrietu gan soms, gan latvietis, bet arī domāšanas ātrumā, lēmumu pieņemšanas zibenīgumā florbola spēles vai treniņa formātā.
— Tieši treneriem jāzina, ko iesākt, lai būtu progress!
— Es kā treneris laukuma malā varu nepārtraukti kliegt "Aiziet, aiziet, skrienam!", taču tam nav lielas nozīmes. Progresu šajā jomā nodrošina regulāra spēlēšana ar meistarīgākām, labākām, ātrākām komandām. Jaunie florbolisti nedrīkst apstāties izaugsmē pēc visu vienaudžu pārspēšanas pašmāju turnīros, jo ir jāsper nākamais un visgrūtākais solis, kļūstot konkurētspējīgiem arī starptautiskajā līmenī — sacensties ar skandināviem. Iespējams, ka treniņu darba apjoms vairs tik būtiski neatšķiras, taču visu nosaka kvalitāte. Diemžēl vienā aspektā mums grūti būs sacensties, jo Zviedrijā un Somijā ir daudz lielāka masveidība, pamazām no treniņu grupām atsijājot vājākos spēlētājus.
— Ja uz ielas satiktu sen neredzētu paziņu, kurš jautātu par tavu pašreizējo nodarbošanos, ko tu atbildētu — treneris vai spēlētājs?
— Treneris! Jau otro sezonu sevi vispirms varu saukt par florbola treneri. Dienas pirmajā pusē esmu bērnudārzos, nodarbojos ar pašiem mazākajiem florbolistiem. Pēc nelielas pauzes sākas treniņi jauniešiem, bet vakarā — lielās komandas. Visa diena paiet florbolā. Savulaik treniņos diezgan automātiski izpildīju treneru norādījumus, viņu uzdevumus, bet pašreiz arvien vairāk atsaucu atmiņā iepriekš pieredzēto, nu jau savā darbībā izmantojot, manuprāt, vērtīgāko. Nenoliedzami, ka lielu ietekmi uz manu trenera darbu atstājis vēl tikai pirms dažiem gadiem Somijā piedzīvotais un redzētais. Somija ir pasaules florbola lielvalsts, tādēļ nav iemesla neuzticēties viņu izstrādātajām metodēm.
— Sporta spēlēs ļoti bieži bijušie spēlētāji, nonākot trenera amatā, visvairāk uzmanības pievērš tieši savas pozīcijas pārstāvju prasmju izkopšanai
— Lai arī lielākoties visas karjeras laikā esmu bijis aizsargs, man vienmēr vairāk ir saistījusi spēle brīžos, kad komanda ir ar bumbiņu, tiek iesākti uzbrukumi vai jau pēc tam veidotas izspēles sāncenšu aizsardzības zonā. Mūsdienu florbolā vairs nav tik izteikts spēlētāju sadalījums aizsargos un uzbrucējos, jo rotācijas iespējas mača laikā ir ļoti plašas.
FLORBOLA VIRSOTNE — PASAULES ČEMPIONĀTS
— Līdzās spēlējošā trenera pienākumiem un rūpēm tomēr neatmeti arī vēlmi atgriezties valstsvienībā?
— Jebkuram Latvijas florbolistam spēlēšana valsts izlasē pasaules čempionātā ir augstākais iespējamais sasniegums. Tā ir labākā iespēja uz savas ādas un klātienē izbaudīt pasaules elites florbolu. Šajā gadā Latvijai jau pirmās divas spēles pret pasaules labākajiem florbolistiem — zviedriem un somiem. Tad arī reāli saproti, ko esi sasniedzis florbolā.
Savainojumu seku dēļ vēl vasaras sākumā šaubījos par savu gatavību reāli pretendēt uz vietu izlasē startam pasaules čempionātā Zviedrijā, taču pamazām izdevās atgūt fizisko formu, vairojot pārliecību par saviem spēkiem. Pirms diviem gadiem pēdējā brīdī kājas traumas dēļ neaizbraucu uz iepriekšējo čempionātu, tādēļ īpaši svarīgi bija īstenot šo mērķi šoreiz.
— Latvijas valstsvienības 2014. gada modelī apmēram trešdaļa spēlētāju ir pasaules čempionāta debitanti, bet otra trešdaļa jau ir pārsniegusi 30 gadu robežu.
— Pašreiz Latvijas izlases sastāvs ir labi sabalansēts, jo ir gan pieredzējuši spēlētāji, gan jauni un meistarīgi, kuriem šī ir debija pasaules čempionātā. Pieredze var noderēt tieši izšķirošajos brīžos, kad vieni gūti vai zaudēti vārti var noteikt mača uzvarētāju. Prieks, ka šogad konkurence uz vietām sastāvā bija ļoti liela un ne visi piekrita galvenā trenera Īro Parviainena izvēlei, taču tikai rezultāti Gēteborgā varēs palīdzēt izšķirt šos strīdus. Manā skatījumā uz laukuma spēlētāju 18 vietām bija apmēram 30 reāli kandidāti.
— Par ko liecina konkurences saasināšanās?
— Latvijas florbolistu vidējais meistarības līmenis noteikti ir audzis. To apliecina arī klubu rezultāti valsts čempionātā. Iepriekš virslīgā bija divi vai trīs izteikti favorīti, savukārt pašreiz ir daudz vairāk iepriekš neprognozējamu rezultātu, favorītu negaidītas neveiksmes. Turklāt par Latvijas vietu pasaules florbolā varam pārliecināties reizi divos gados, kad notiek pasaules čempionāti. Tur izcīnītās vietas un spēļu rezultāti ar favorītiem tad arī ataino spēku samēru izmaiņas — kāds ir mūsu progress salīdzinājumā ar grandiem.
VALMIERAS FLORBOLS SĀKAS BĒRNUDĀRZĀ
— Vidzemes pārstāvniecība virslīgā ir milzīga — ne tikai Valmiera/VIA, bet arī Rubene, Pārgauja, Cēsu alus/Lekrings. Kāda ir Valmieras kluba vieta?
— Nenoliedzami, ka Valmieras florbola komanda darbojas tieši Vidzemē raksturīgās lielās konkurences apstākļos. Strādāju ar esošajiem spēlētāju resursiem, šosezon piesaistot tikai divus spēlētājus no malas. Katru gadu notiek sastāva izmaiņas, jo dažādu iemeslu dēļ kāds spēlētājs pamet komandu, vietā nāk labākie jaunie talanti. Līdz ar to paiet laiks, lai jaunpienācēji iepazītu manu skatījumu uz florbolu, iekļautos mūsu spēles sistēmā. Vienmēr jau ir vēlme spert soļus tikai uz priekšu, bet dažreiz tomēr nākas nedaudz piebremzēt.
— Kāds ir šīs sezonas mērķis?
— Pagājušajā sezonā bijām tuvu iekļūšanai labāko astoņu klubu pulkā, lai piedalītos arī izslēgšanas turnīrā. Ar otro mēģinājumu mums to vajadzētu sasniegt, apliecinot, ka komanda kopumā ir progresējusi. Šīs sezonas sākums Valmierai/VIA bija sekmīgs, bet pirms pasaules čempionāta pārtraukuma piedzīvojām trīs zaudējumus pēc kārtas.
— Vēsturiski Latvijas florbolā Rubenes vārds ir izskanējis daudz skaļāk nekā Valmieras kluba vārds.
— Rubenei ir tradīcijas, taču viens no mūsu plusiem ir sadarbība ar Vidzemes Augstskolu, varam piesaistīt studētgribētājus. Iespējams, ka lielāka rotācija ir jauniešu komandās, kur iespējamas pārejas dažādos virzienos, bet pēc tam tomēr vairums florbolistu paliek uzticīgi saviem klubiem. Prieks, ka gan Valmierā, gan Kocēnos iespējams nodrošināt lieliskus apstākļus treniņiem un spēlēm — ne tikai laukums ar mākslīgo segumu, bet arī viss pārējais nepieciešamais. Šāds nodrošinājums varētu būt vēl tikai Lielvārdē. Tad arī varam izvērst plašu treniņu darbu. Valmierā komandas ir visās vecuma grupās, sākot ar sešgadīgajiem! Nopietnāks treniņu darbs sākas, skolas vecumu sasniedzot, taču mūsu mērķis ir laicīgi iepazīstināt potenciālos florbolistus ar šo sporta veidu, lai tas būtu viens no izvēles objektiem.
VĒL DIVI GADI NAV MŪŽĪBA
— Vai 2016. gada ziemā redzi sevi Latvijas izlases spēlētāja formā uz Arēnas Rīga laukuma?
— Ja veselība nepievils un fiziski varēšu būt gatavs nepieciešamajam sportiskajam līmenim, tad noteikti cīnīšos par vietu valsts izlasē arī uz 2016. gada pasaules čempionātu. Tas būtu ideāls brīdis, lai pieliktu lielisku punktu savai karjerai valstsvienībā, jo florbola spēlēšanu jau neatmetīšu līdz brīdim, kad vien varēšu vēl pietiekami daudz pakustēties.
— Spēlējošais treneris! Statusa maiņu neesi iecerējis?
— Abu pienākumu apvienošana nav labākais variants, jo kā spēlētājs laukumā nevaru koncentrēties tikai savai spēlei, savu uzdevumu pildīšanai, bet no rezervistu soliņa nav īsti laika mierīgi izvērtēt laukumā notiekošo, pavērot sāncenšu komandas sniegumu, taktiskos variantus. Pašreiz vēl esmu pārliecināts, ka ar savu piemēru laukumā varu komandai dot daudz vairāk, nekā stāvot tikai aiz apmales. Laukumā gūtās emocijas sniedz man daudz lielāku prieku. Joprojām ļoti vēlos spēlēt florbolu!
Aigars BELASOVS
Latvijas florbola izlases spēlētājs, Valmieras/VIA galvenais treneris
Dzimis: 1983. gada 10. augustā
Augums, svars: 184 cm, 84 kg
Pirmais treneris: Ainārs Zelčs (Vaidava)
Pozīcija: aizsargs
Nūjas satvēriens: kreisais
Inventārs: Unihoc
Sasniegumi: Latvijas izlasi pārstāvējis sešos pasaules čempionātos (2002., 2004., 2006., 2008., 2010., 2014. gadā), kā arī pirmajā pasaules U-19 čempionātā 2001. gadā; trīskārtējs Latvijas čempions
Karjera klubos: Vaidava (1998.—2001.), Rubene (2001.—2007.), CelTik/Lekrings (2007.—2009.), Somijas Lovissan (2009.—2013.), Valmiera/VIA (no 2013.)
