Motokrosa jaunais profesionālis Matīss Karro
Latvijas motokrosā mainās
to sportistu paaudze, kuri regulāri startējuši starptautiskajās sacīkstēs un pasaules
čempionātā. Viens no jaunās paaudzes sportistiem, uz ko tiek liktas lielas
cerības starptautiskajā arēnā, ir Matīss Karro. Viņu gan par motosporta
iesācēju dēvēt nedrīkst – jau no mazām dienām Matīss ir uz motocikla, turklāt
kabatā pasaules junioru čempiona tituls. Kas ir Matīss Karro? Kā sākās viņa
cīņa par pasaules augstākajiem krosa tituliem?
Kad Matīss piedzima, viņa tētis, kas pats brauca gan motokrosā, gan
motošosejā, pameta savu lielo sportu un kādā jaukā diena uzsēdināja trīsarpus
gadus veco puiku uz moča ar domu – patiks vai nepatiks. Viņš redzēja, ka sanāk,
un tajā brīdī sākās Matīsa ceļš motokrosa cīņās.
– Pats atceries to pirmo reizi motocikla mugurā?
– Nē, neatceros. Trīsarpus gadu vecumā es knapi mācēju staigāt, bet jau
sāku braukt ar mocīti.
– Kad kļuvi vecāks, pašam
patika braukt, vai darīji to tāpēc, ka tētis lika?
– Es to darīju tikai tāpēc, ka man pašam patika. Tētis man nekad nav
uzspiedis šo sporta veidu, viņš redzēja, ka man sanāk un patīk. Varbūt kādreiz
ir uzkliedzis, bet es atceros tikai vienu reizi, kad tā notika. Tas bija
treniņā, kad galīgi necentos. Viņš mani sabāra, un kopš tā laika es zinu, ka šis
darbs ir vajadzīgs man pašam. Tik tālu esmu ticis, pateicoties ģimenei, visām
komandām, kurās esmu bijis un kuras man ir palīdzējušas.
– Kas bija lielais
pagrieziena punkts motokrosista karjerā?
– Kad man bija 14 gadu, sāku trenēties pie Avo Leoka, pēc gada man palika
15. Tas ir vecums, kad var sākt piedalīties pasaules čempionātā. Avo Leoks man
sarunāja menedžeri, kurš ir dienvidafrikānis un dzīvo Beļģijā. Šis menedžeris gādāja
par to, lai es varētu piedalīties pasaules čempionātā. Pirmo reizi piedalījos
tik augsta līmeņa sacensībās, biju ļoti uztraucies. Otrajā braucienā pat tiku pie
kopvērtējuma punktiem, kas nav viegli. Šis ir tas pagrieziena punkts, precīzāk
– pagrieziena punkta sākums. Lielākais notikums bija, kad menedžeris sarunāja
man holandiešu komandu Beursfoon,
kura paņēma mani kā testu braucēju, jo viens no viņu sportistiem bija guvis
traumu. Ar šo komandu es uzvarēju pasaules junioru čempionātā.
– Kur notika pasaules junioru
čempionāts?
– Čempionāts notika Holandē 2008. gadā. Tas ir posms, kurā piedalās
pasaules labākie motokrosa braucēji. Man bija iespēja uzvarēt arī 2006. gadā
Somijā, kad pirmajā braucienā visu laiku biju līderpozīcijā, bet tad sanāca
sadursme ar itāli un mani diskvalificēja. Pasaules čempionātam Holandē 2008.
gadā es biju ļoti gatavojies, zināju trasi, to, ka tā būs ļoti smilšaina, un
tādas man padodas. Biju noskaņojies, ka varu uzvarēt, un tā arī izdarīju!
– Tevi reti var satikt
Latvijā, kur esi ikdienā?
– Mana komanda bāzējas Anglijā pie Getvikas lidostas Londonā, šeit sanāk
būt lielākoties janvārī un februārī. Vēlāk mēs braucam uz nometnēm Spānijā,
Beļģijā un citur. Ik pa brīdim braucu Anglijas čempionāta posmos. Komanda ir
ļoti draudzīga. Mēs tur esam četri braucēji, bet es vienīgais piedalos pasaules
čempionāta posmos, pārējie brauc tikai Anglijas sacensībās. Viņiem ļoti garšo
tēja, kā jau angļiem pienākas!
– Kāds Londonā ir dienas
ritms?
– Man ir savi treniņi – rīta rosme, brokastis, treniņš, treniņš… Tikai vakarā
sanāk brīvs laiciņš, kad internetā tiekos ar savu ģimeni un draugiem. Esot
prom, ilgojos pēc mājām.
– Runā, ka esi filmējies
motokrosa filmā un pat galvenajā lomā, tā ir?
– Jā, esmu filmā, bet tā nav galvenā loma. Filma izveidota par jaunajiem
motokrosa talantiem no visas pasaules, es arī esmu tajā ticis. Filmā parāda
fragmentu, kā es braucu. Gluži nevar teikt, ka tā ir filma, drīzāk tāds mazs
video.
– Nesen biji Amerikā, kur
esot spēcīgāki braucēji nekā Eiropā?
– Tur ir ļoti forši. Ļoti! Tur ir pavisam citādāk. Gan braukšana, gan
trases krietni atšķiras. Man liekas, arī gaisotne ir daudz, daudz patīkamāka.
Pirmie pieci braucēji ir ļoti stipri, bet pārējie tādi paši kā Eiropā.
– Kā pavadi savu brīvo
laiku Latvijā, kad nav sacensību?
– Brīvdienu man gandrīz nav. Visu laiku strādāju pie fiziskās formas ar
Kasparu Stupeli. Nesen piedalījos arī Latvijas čempionātā skijoringā. No malas
izskatījās viegli, bet beigās… Visu cieņu tām ekipāžām, kuras brauc pa
priekšu! Tas ir smags darbs!
– Vai esi kādreiz domājis,
par ko gribētu kļūt, ja nebūtu motokrosists?
– Es vienmēr esmu gribējis būt profesionāls braucējs, un uz to es arī
tiecos. Vienmēr esmu braucis ar motociklu, nekad neesmu domājis ne par ko citu.
Varbūt es vēl varētu būt dziedātājs, vienīgi, ja sākšu dziedāt, visi stikli
izbirs. Bet, ja nopietni, tad es varētu būt sporta treneris vai sporta ārsts.
– Pasaulē ļoti populārs
ir frīstaila motokross. Vai pieļauj iespēju kādreiz nodarboties arī ar šo
sporta veidu?
– Droši vien nē. Triki ir ļoti sarežģīti, un mani tas nemaz neaizrauj. Man
patīk sajūta, kad uz starta ir 40 braucēji un viens otram blakus dodas cīņā, un
tad – kurš kuru vinnēs. Dažreiz arī es uztaisu kādu triku uz tramplīna, bet ne
tik iespaidīgus kā īstie frīstaila vīri.
– Visu laiku brauc ar
moci, bet vai esi piedalījies kādās autosacīkstēs?
– Nav man bijusi tāda iespēja, bet labprāt gribētu pamēģināt. Man ļoti
patīk braukt ar mašīnu un kartingiem. Ar kartingiem gan parasti ir tā, ka tieku
pie tādiem, kuri ir ar zāģu motoriem, bet kādreiz gribētu pamēģināt braukt ar
sporta kartingu. Varētu arī ar kādu labu rallija mašīnu.
– Vai jau ir zināms, kur brauksi šajā sezonā?
– Sākumā bija paredzēts, ka braukšu visus posmus Amerikā, bet komandas
sponsori nolēma, ka tomēr paliksim pasaules un Anglijas čempionātā. Iespējams,
pasaules čempionātā startēšu no citas komandas, kura atrodas Vācijā. Šis
jautājums vēl ir neskaidrs. Ceru, ka atbraukšu arī uz Latviju, parādīties arī
saviem faniem tepat mājās.
Sanita PELĒĶE, Viesturs SAUKĀNS
