Nākotne uz starta līnijas

Pasaules rallijreids šobrīd ieguvis
nesaprotamu formu, un pēdējo pāris gadu notikumi sajaukuši prātus šā motoru
sporta pārstāvjiem. Dakaras rallijreidu atcela un vēlāk paziņoja, ka sacīkste
ar šādu nosaukumu notiks Dienvidamerikā. Uzplaucis rallijreids Sanktpēterburga-Pekina,
savukārt baumo par iespēju atjaunot Dakaras sacīksti tās klasiskajā maršrutā no
Eiropas līdz Rozā ezeram. Kas notiek šajā sporta veidā? Situāciju pasaulē
komentē Māris Saukāns. Šķelšanās „Šis ir jautājums,
kas interesē visus sportistus. Bez šaubām, sporta veids ir nonācis ievērojamu
pārmaiņu periodā. Šobrīd liekas, ka īsto atrisinājumu šābrīža sajukumam radīs
nākamais gads. Situācija kopumā izveidojās līdz ar 2008. gada Dakaras
rallijreida atcelšanu politisku apsvērumu dēļ. Jau līdz tam bija samilzis
neliels konflikts starp tā sauktajām rūpnīcu komandām un amatieru vienībām.
Amatieri nodrošina aptuveni 85 procentus no dalībnieku skaita un pārējā mazā
daļa ir šie profesionāļi. Taču Dakaras sacensības tika rīkotas, īpaši
rūpējoties tieši par rūpnīcu vienībām. Gan politiski, gan mārketinga ziņā un
pat sportiskajā aspektā. Tas amatierus, kuri patiesībā ir tādi paši
profesionāļi, tikai aiz viņiem nestāv konkrēts autoražotājs, ne tikai
mulsināja, bet pat radīja nepatiku. Ja par nākotni: kompānija ASO, kam pieder
Dakaras kā produkta tiesības, patur šo zīmolu, un 2009. gadā sacensības būs Čīlē.
Šajā sacīkstē startēsim arī mēs, jo esam ieguvuši prioritāti piedalīties kā
nenotikušās šāgada Dakaras sacensības dalībnieki. Tikmēr Huberts Oriols, kurš
savulaik bija ne tikai Dakaras sacīkšu uzvarētājs, bet arī to rīkotājs, ar
slavenā Žana Luī Šlesēra atbalstu 2009. gadā vēlas rīkot rallijreidu uz Dakaru –
kā ierasts, janvārī, pa klasisko maršrutu, kas ved cauri Āfrikai. Šlesēra
atbalsts ir nozīmīgs, jo viņa klātbūtne piesaista ievērojamu Francijas
amatierkomandu skaitu. Ar Šlesēru šo ideju pārrunājām, un viņš ļoti mudina arī
mūs piedalīties šajā sacīkstē. Viņš skaidro, ka mūsu automobiļu klasē būs aptuveni
simt ekipāžu, kas arī esot optimālais skaits, lai sacensība iegūtu sportisko
kvalitāti. Ja šis projekts tiks īstenots, būs radīts vēl viens konkurents Čīles
sacīkstei un līdzšinējo sacensību rīkotājam ASO. Sportistiem parādīsies
plašākas izvēles iespējas, un uzvarēs tā sacensība, kura pierādīs, ka ir labāka
par citām.

Pēterburga-Pekina ir līmenī

Un nu ir otrs reāls
konkurents. Slavenais Renē Metžs ar tikko aizvadīto Sanktpēterburgas-Pekinas
rallijreidu. Ja šobrīd man būtu jāizvēlas, vai braukt no Portugāles uz Dakaru
vai no Pēterburgas uz Pekinu, man būtu smags pārdomu periods. Šīs sacensības
bija ļoti interesantas. Esam aizvadījuši pasaules garāko maratonralliju, kas
veda cauri trijām valstīm. Tam bija augsta grūtības pakāpe, ceļu segumi – ļoti
līdzvērtīgi Dakarai, vēl arī mūsu videi atpazīstams zālājs, meži, dubļi. Tātad
2009. gads parādīs, vai izdosies turpināt Pekinas sacensību rīkošanu vai
Oriolam būs veiksmīga viņa Āfrikas Dakara, vai tiks īstenota ASO ideja Dakaras
zīmolu pārnest uz Čīli. Jau šobrīd ir skaidrs, ka šāda plaša un konkurējoša
izvēle sadrumstalos dalībnieku skaitu, jo visas šīs sacensības apmeklēt kādam
diez vai būs pa spēkam. Zinu, ka daudzas ekipāžas, kas devās uz Pekinu,
nestartēs Čīles Dakarā. Aizvadīt divas tik lielas sacensības gada laikā
sportistiem ir ļoti sarežģīti. Kaut vai tehniskā ziņā. Mūsu mašīna no
Pēterburgas-Pekinas rallijreida Rīgā atgriezīsies tikai septembra otrajā
nedēļā. Savukārt novembra pirmajā nedēļā sporta mašīnas jau tiek sūtītas uz
Dienvidameriku.

Arī Pasaules kauss

Vēl ir Pasaules kauss
un FIA kauss Baju tipa sacensībām,
kurās regulāri startē mūsu Rīgas rallijreidu komandas ekipāža Jānis Āzis/Ainārs
Princis. Viņi startē visos posmos ar mērķi cīnīties ne tikai par labiem
rezultātiem katrā atsevišķā sacensībā, bet arī kopvērtējumā sasniegt augstu
pozīciju."

Pasaules kauss gan
mūsdienās uz minēto atsevišķo sacensību fona šķiet vēl dīvaināks pasākums nekā
laikā, kad Dakaras rallijreids tika izslēgts no Pasaules kausa kalendāra. Kad
Dakaras posma vairs nebija, likās neloģiski runāt par Pasaules kausu, ja tajā
nav sacensības, kas ir sporta veida būtība un pamats. Šobrīd šādu ikonu ārpus
Pasaules kausa kļuvis vēl vairāk. „Tam
var piekrist, tomēr ir tāds parametrs kā dalībnieku skaits. Seriāls savāc
aptuveni simt mašīnu, kas pierāda, ka sportisti ir un viņi grib braukt. Taču
sīkāk man ir grūti spriest. Mēs šogad vēlamies aizbraukt uz Baju Lielbritānijā. Skaidrs, ka Anglijā
ir patiesi spēcīgi sportisti. Starptautiskajā arēnā viņi gan ir padevušies
franču spiedienam, taču savās mājās ir ļoti aktīvi un arī sacensības esot ļoti
interesantas un kvalitatīvas."

Kurš kuru?

Ja noliekam uz starta
Čīli, Āfriku un Pekinu, kura sacīkste šobrīd ir favorīte, kura – izskatās pēc uzvarētājas
nākotnē?

„Skaidrs, ka šobrīd
šīs sacensības nav vienādās pozīcijās, katrai ir trūkumi un izdevīgi elementi.
Ja salīdzinām Gobi tuksnesi, pa kuru braucām uz Pekinu, ar tuksnesi, ko gadu
gaitā piedzīvojām Āfrikā, jāatzīst, ka tas ir nesalīdzināmi skarbāks. Vai tas
ir pluss vai mīnuss – atkarīgs no katra sportista sagatavotības un spējām.
Mēs cīņai ar tuksnesi esam labi sagatavoti, līdz ar to paaugstināta grūtības
pakāpe mums ir izdevīga. Sportistiem braucot uz Dakaru, neglābjamu tehnisku vai
citu problēmu gadījumā ir iespēja griezties apkārt un braukt atpakaļ uz Eiropu.
Pēterburgas-Pekinas rallijreidā vienīgais virziens ir uz priekšu. Pagaidām mums
nav daudz informācijas par Čīli un tās apstākļiem. Par šo tēmu parunājot ar
citiem sportistiem, uzzinājām, ka kāpas ir ļoti sarežģītas un apkārt ir lieli
plašumi. Izbraucot no Argentīnas, jāpārvar kalnu pāreja, bet pēc tam plašumi un
kāpas."

Nezināmā Dienvidamerika

Kad tika paziņots, ka
nenotiks šāgada Dakara, radās jautājums, vai un kā ASO rīkotājkompānija
atlīdzinās sportistiem un komandām radītos zaudējumus. Drīz parādījās vēstis
par Dakaras rallijreida nonākšanu Čīlē. Vai nenotikušo Dakaru un gaidāmo
pasākumu Čīlē šajā jautājumā kaut kas vienos un vai sportisti saņems kāda veida
kompensāciju?

„Ņemot vērā, ka runa
ir par citu kontinentu, ievērojami aug arī sportistu izmaksas salīdzinājumā ar
Dakaras tradicionālo startu Eiropā. Mēs esam atguvuši šāgada Dakaras dalības
maksas. Pārējās izmaksas mums netiek kompensētas. Savukārt tām ekipāžām, kuras
šogad Portugālē paspēja ne tikai reģistrēties, bet arī iziet tehnisko kontroli,
arī mēs esam to vidū, dalības maksa Čīles sacensībās paliek tādā pašā apjomā.
Tas mums ir neliels finansiāls pluss."

Par Čīles rallijreidu
ir samērā maz informācijas. Vai sacīkste ir izveidota no nulles, vai tiks
izmantota kādas eksistējošas sacensības pamati?

„Precīzas
informācijas nav, taču, cik zinu, ASO ir nopirkusi sacensību, kas kādreiz
Argentīnā jau ir notikusi, līdzi saņemot arī vietējos organizatorus un
speciālistus."

Komanda nolēmusi, ka
uz Čīli dosies tās pašas trīs ekipāžas, kas bija gatavas startam šāgada Dakaras
rallijreidā: „Čīlei gatavojas
Āža, Feldmaņa un Saukāna ekipāžas. Nezinot, kā tur ies un neņemot vērā visas
politiskās peripetijas, ceru sasniegt kārtējo mērķi. Man bija uzdevums nogādāt OSCar pie Ķīnas mūra, tagad būs jauns
izaicinājums. Ja neskaita Austrāliju, būsim mūsu karogu visur izvadājuši."

Pēc šāgada Dakaras
rallijreida atcelšanas radās sajūta, ka vissmagākais trieciens nāca pār
motobraucēju Jāņa un Eināra Vinteru galvām. Tomēr arī viņi gatavojas braucienam
uz Dienvidameriku: „Mēs esam
divas atsevišķas komandas, taču sacensību sadzīve un abpusējā izpalīdzība ir
augstākajā pakāpē. Centos viņus pierunāt startēt Sanktpēterburgas-Pekinas rallijreidā,
un šobrīd var teikt, ka Jānim bija izredzes tikt pie pjedestāla pozīcijas un
pat uzvaras. Tas neizdevās, taču zinu, ka viņi ir apmaksājuši dalību Čīles
sacensībās un arī gatavojas tām."

Eiropietis Krievijā – amizanti!

Pēterburgas-Pekinas
rallijreidā liela daļa maršruta veda cauri Krievijai un Kazahstānai. Ja latviešiem
aptuveni ir pieredze un nojausma, ko sagaidīt no šīm valstīm, tad Eiropas
pilsoņiem varētu būt vairāk jautājumu par to, kur viņš atrodas un – kāpēc!

„Tas bija pavisam
interesanti! Ļoti daudzi Francijas sportisti pirmo reizi bija Krievijā. Nezinu,
vai viņi bija vīlušies, taču pārsteigums viņu acīs bija neviltots – par
daudzām lietām. Starp citu, sacīkstē piedalījās ļoti daudzu valstu sportisti.
Vismazāk bija braucēju no Krievijas- viena ekipāža, kura ātri izstājās. Bija
viena Ukrainas ekipāža, kurai nedaudz pietrūka, lai sasniegtu Pekinu. Taču
nāciju pārstāvniecība bija milzīga. Protams, starts valstī, kuras apdzīvoto
vietu nosaukumus mēs spējam bez aizķeršanās izlasīt, mums deva zināmas
priekšrocības."

Vienīgi, vai apstākļi,
ka Francija, kas sevi uzskata par rallijreidu Eiropas centru, pēkšņi nokļūst
situācijā, ka tā zina mazāk nekā kāds cits, nevar izrādīties sacīkstei liktenīgi?

Visi gaida Lielo finišu

„Šajā sacīkstē visi
gaida Ķīnu. Tāpat kā klasiskajā Dakarā – nevienam nepatīk braukt cauri
Mauritānijai, visi vēlas valsti pamest pēc iespējas ātrāk, kaut arī tur
jāpavada piecas, septiņas dienas. Apbraukt Mauritāniju nevar, bet priekšā ir
tālais mērķis – Dakara. Arī šajā gadījumā no Krievijas nav iespējams
izvairīties, taču visi ir gatavi braukt. Teorētiski ir iespējams apbraukt
Kazahstānu, ja sacīkstes maršrutu novirza uz Mongoliju. Ja rīkotājiem izdosies
rallijreidam pievienot arī Mongoliju, šīs būs izcilas sacensības!"

Tas, ka Oriols ir
gatavs rīkot sacensības klasiskajā Dakaras maršrutā, apstiprina to, ko varēja
nojaust jau kopš janvāra, – Dakaras atcelšanai nebija nekāda sakara nedz
ar drošību, nedz ar četriem nogalinātajiem franču tūristiem, kas tika pasniegts
kā galvenais iemesls. Tas arī pierāda: Mauritānija kā bīstamības bubulis nav
tik briesmīga, kā tiek skaidrots. „Zini,
sportistus ar šiem stāstiem par bīstamību nevar nobiedēt. Tūristiem Mauritānija
nav droša, taču sportistiem, kuru uzdevums ir finišēt Dakarā, par šo tēmu īpašu
rūpju nav. Jo lielāka un stabilāka ir pasākuma organizācija, jo drošāk šajā
mehānismā jūtas sportists."

Viesturs SAUKĀNS