Onkulis Haralds un Šūmahera triki

F-3
Euroseries čempionāta dalībnieks Haralds Šlēgelmilhs šajā seriālā ir debitants.
Taču iepriekšējā pieredze viņa sacīkšu dienaskārtību jau atslīpējusi, atšķiras
nianses. Turklāt, ja talkā tiek ņemti Mihaela Šūmahera triki, panākumiem jābūt.
Kā veidojas Haralda ideālā diena?

Sākumā izošņā gaisu

„F-3 Euroseries seriālā pašu
sacīkšu dienaskārtība atšķiras – kvalifikācija var notikt jau ceturtdien, bieži
– piektdienās," stāsta Haralds. „Pieņemot otro variantu,
nedēļas nogale sākas, vēlākais, trešdien. Tad ierodos trasē iepazīstos ar
situāciju. Apspriežamies ar inženieriem, plānojam, ko darīsim, kurā virzienā
strādāsim, ko no mašīnas un braucēja prasa trase. Liekam kopā iepriekšējo gadu
laikā gūto informāciju par apli, tā sektoriem, pielāgojam to jaunajai
situācijai. Tad brīvie treniņi, kuros kļūst skaidrs, kas nav pareizi, kas vēl
jāregulē. Līdz piektdienas kvalifikācijai visam ir jābūt kārtībā, jo
kvalifikācijas laikā ir jāspēj uzrādīt optimālākais apļa laiks. Pirms kvalifikācijas
daudz strādājam ar inženieriem, jo atkāpšanās ceļa vairs nav. Mūsu komandas
mīnuss ir tas, ka sastāvā esmu es viens, līdz ar to ir mazāk laika
eksperimentiem un dažādiem darbības virzieniem. Čempionātā ir komandas ar
četriem pilotiem un mašīnām. Tas ievērojami atvieglo darbu, jo piloti un
tehniķi viena treniņa laikā var strādāt četros dažādos virzienos, ātri nonākot
uz pareizā ceļa, bet vēlāk pielāgojot apstākļus katram braucējam atsevišķi."

Autosportisti ēd!

Pastāv
priekšstats, ka sportisti arī motoru sportā ēd maz, vai apmierinās ar apelsīnu
sulas glāzi. Var taču sašūpot! Tomēr Haralds skaidro, ka sacīkstes rīts sākas
ar kārtīgām brokastīm. „Sestdien notiek pirmais
brauciens, svētdien – otrais. Sestdienas rītā ceļos ap 7.00, mazgājos, ēdu.
Brokastis jāpaēd kārtīgi, tomēr nepārēdoties. Ēdienkartē – ola, sviestmaizes,
augļi, kāds piena produkts, tēja vai ūdens glāze. Tad dodos pie komandas un
sākam visu plānot, atgriežamies pie iepriekšējo dienu secinājumiem un kļūdām.
Taču ap desmitiem (brauciena starts – 13.00) atslēdzos no sacīkstēm, jo dodos
gulēt. Guļu pusotru, divas stundas, tad ceļos un esmu pavisam mierīgs, atpūties
un ar tīrām domām. Daudzi braucēji stundas no pamošanās līdz startam pavada
mežonīgā stresā, staigā, nervozē, uztraucas. Es tā vietā izvēlos miegu, turklāt
ar aizmigšanu nav problēmu. Noskatījos šo paņēmienu no Mihaela Šūmahera – arī
viņš tā darīja. Komanda ļoti respektē šādu stratēģiju, tāpēc nesatraucos par
to, ka agrā pusdienlaika vidū kāds varētu atraut istabas durvis un sākt kaut ko
stāstīt par riepām vai spārnu regulējumiem. Domāju, ka komanda ļoti labi
saprot, kāpēc es guļu. Pusdienlaikā mostoties, skatos, kādi ir laika apstākļi,
ja nepieciešams, nomainu ķiverei stiklu, sakārtoju citus sīkumus."

F-1
komandas allaž lepojušās ar saviem grandiozajiem motorhomiem – lielajām mājām
dalībnieku parkā, kuras tiek uzbūvētas pirms katras sacīkstes, bet vēlāk
nojauktas, lai ceļotu uz nākamos sacīkšu vietu. F-3 komandas nevar lepoties ar
šādām ēkām, taču nenoliedz to lietderību: „Daudzi braucēji sacīkšu
nedēļas nogales pavada viesnīcās, taču es izvēlos dzīvi vadīt busiņā turpat
dalībnieku parkā," skaidro Šlēgelmilhs. „Atkrīt nervozēšana par
braukāšanu no trases uz viesnīcu un atpakaļ. Sacīkšu dienās uz trasi dodas
daudz skatītāju, līdz ar to ir sastrēgumi. Jāceļas vismaz pāris stundas agrāk
nekā man."

Pēc sacīkstes

„Tad arī pirmais brauciens,
kurā ir labi vai slikti rezultāti. Taču ar to sestdiena nebeidzas – tieši
otrādi. Sestdien pēc sacīkstes vismaz trīs, četras stundas pavadām kopā ar
inženieriem un pētām pilnīgi vidu: sacīkstes norisi, manas stiprās un vājās
vietas, diagrammās pētām katru apli, sektoru, līkumu. Tas ir ļoti laikietilpīgs
pasākums. Jāizdara viss, lai svētdienas brauciens būtu labāks par sestdienas
sacīksti, lai cik veiksmīgs pirmais starts būtu bijis. Taču ir tūkstošiem
nianšu, kas var izmainīt mūsu izredzes uz pareizo vai nepareizo pusi. Jāņem
vērā, ka konkurenti strādā tāpat un stundas pēc sacīkstes patiesībā ir
sacīkstes turpinājums. Ja sestdien gadās izlidot no trases vai sasist mašīnu,
inženieri ar to tiek galā. Taču Lielbritānijas posmā pirms nedēļas bija
situācija, kad izlidoju no trases ar 200 kilometru stundā lielu
ātrumu. Par laimi, mašīnu nesasitu, taču drošības joslā tā savāca visu ceļā
bijušo – smiltis, akmeņus, netīrumus, zāli… Tādās reizēs palieku kopā ar
komandu un palīdzu iztīrīt mašīnu. Man tas it kā nebūtu jādara, taču palīdzu,
jo saprotu, ka inženieri patiesībā strādā, lai man būtu labi."

Haralds
atzīst, ka viņam patīk ilgi gulēt, tāpēc sestdienas vakars viņa vecuma cilvēku
ierastajā izpratnē netiek pavadīts. „Kad pirmā sacīkste
izanalizēta, paēdu, eju dušā, varbūt kaut ko palasu – grāmatu vai žurnālu – un
dodos gulēt. Tajā brīdī vēl nemaz nav vēls – parasti ap deviņiem vakarā,
vēlākais, desmitos jau esmu pie miera. No rīta viss sāksies no jauna, atkal
agri jāceļas!"

Citas sajūtas

„Svētdiena, kad jāaizvada
otrais brauciens, dienaskārtības ziņā ir praktiski tāda pati. Taču psiholoģiski
ir citāda sajūta – iepriekšējās dienas brauciens devis informāciju, vienalga,
labu vai sliktu. Taču ir daudz vairāk zināmā, daudz skaidrāk redzami uzdevumi.
Veicot sacīksti, pēc brauciena apspriežamies mazāk nekā sestdienas vakarā.
Izrunājam galveno, atklājam secinājumus, taču nianses komanda atsūta man uz
e-pastu. Steiga tāpēc, ka visbiežāk jāskrien uz lidmašīnu. Kad esmu gaisā,
nedēļas nogale ir galā. Tas viss, lai ātrāk tiktu tuvāk līderiem un, domāju,
man tas sāk izdoties!"

Nesen
Šlēgelmilhu ģimenē priecīgs notikums – Haralda vecākajai māsai zināmajai
sportistei Nellijai nācis pasaulē juniors, vārdā Tomass. Tad jau Haralds kļuvis
par onkuli!? „Jā, un izskatās, ka arī par
krusttēvu! Tas ir fantastisks notikums un visi esam sajūsmā!"