Panākumi Eiropā — plāns, nevis fantāzija

Pirms pāris sezonām Latvijas autokrosā bagiju
klasē debitēja ogrēnietis Dāvis Aupe. Kārtējais iesācējs, kurš mēģināja spēkus D-3A klasē, kas tobrīd piedzīvoja
lielisku attīstību, pateicoties Jāņa Boka spilgtajam sniegumam Eiropas
čempionātā. Dāvis visai strauji sevi pieteica kā uzvarētspējīgu un gatavu jauno
braucēju ar ievērojamu dabisko ātrumu. Ļoti iespējams, ka tuvākā nākotnē viņš
pats var kļūt par Latvijas vēstnieku Eiropas autokrosā.

Pozitīvā agresija

2007. gadā 16 gadu
vecumā Dāvis Aupe debitēja Baltijas čempionātā ar audžutēva, Eiropas čempionāta
dalībnieka Gunta Kļaviņa gādību un tehniku. Ieskrējiens bija daudzsološs, taču
bija skaidrs, ka braucējam vēl nepieciešama pieredze, lai tiktu galā ar visām situācijām.
Taču jau drīz Baltijas bagiju klase no Aupes nobijās. Lietuvā, Ukmerģes trasē,
viņš pa trasi nevis brauca, bet gandrīz lidoja. Ātrums un pozitīvā agresija
trasē bija acīmredzama fantastika. Arī sezonas turpinājums bija labs, taču
daudz izšķīra tehnikas izturība, kas savukārt bija atkarīga no komandas finanšu
un tehniskajiem līdzekļiem – tomēr Kļaviņa starts Eiropā tobrīd bija primārais.

2008. gads sākās ar
cerībām, taču visai spēcīgu komatu Dāvja karjeras stāstā ielika Eiropas
čempionāta posms Mūsā. No šīs debijas daudz gaidīja, rīkotāji uz Dāvi lika pasākuma
reklāmas kārti, piesakot kā jauno Latvijas cerību, kuram vajadzētu piesegt
Latvijas pozīcijas D-3A klasē, ja
Jānim Bokam sacīkste nebūtu veiksmīga.

Aupe pilnībā atbilda
šim uzstādījumam, viņš droši darbojās pirmssacīkšu reklāmas pasākumos un preses
konferencēs. Tika aizvadīti lieliski treniņi nedēļā pirms sacīkstes, viss bija
kārtībā.

Avārija kā mācība

Taču pati sacensība
pārvērtās murgā. Skaidrs, ka neviens pat necerēja ieraudzīt jauno latvieti
līderu tuvumā – Eiropas čempionāts nav tas pasākums, kurā var atnākt jauns
puika un visus nolikt pie malas. Taču Dāvis acīmredzami gribēja paveikt vairāk
nekā bija viņa spēkos, viņš ļoti vēlējās attaisnot uz sevi liktās cerības, atkal
gribēja demonstrēt to agresiju, ko visi redzēja Lietuvā un par kuru viņu apbrīnoja.

Taču tā vietā Aupes
bagijs pārvietojās kaut kā nesaprotami un neloģiski. Pietiekami labi zināmajā
Bauskas trasē Dāvis pēkšņi neprata trāpīt nevienā līkumā. Vēlāk tomēr sportists
sāka sakopot spēkus. Eiropas debijas drudzis bija pāri, rezultāti bija
pietiekami sabojāti, lai varētu nomierināties un turpināt jau mierīgākā režīmā.
Taču – kā Mūsā pēdējos gados ierasts -, ja trasē ir avārijas, tad tās rada paši
latvieši savā starpā. Pēc nesaprašanās trasē apļa ātrākajā vietā Aupe sadūrās
ar Oskaru Eglīti, Dāvja bagijs pacēlās spārnos un apmeta nepatīkamu kūleni.
Sportists atzīst, ka šis bijis pagrieziena punkts viņa karjerā, kas atstājis
pēdas arī šobrīd. Taču tā noteikti ir arī veselīga mācība – autokross nav tikai
pedāli grīdā un uz finišu.

Jābrauc Eiropā!

Aupe sezonu turpināja
Baltijas čempionātā, sasniedzot stabilus rezultātus, kurus gan postīja daži
tehnikas defekti un finanšu trūkums. Taču paralēli dzima plāns: Eiropas
čempionātā bagijos vairs nebrauca Guntis Kļaviņš un komanda pārorientējās uz
Aupi kā nākamo Eiropas čempionāta dalībnieku. Komanda arī saņēma pasūtījumu no
Krievijas braucēja Igora Plotņikova – krievs iegādājās Kļaviņa bagiju, bet
komandu paturēja kā tehnikas uzturētāju un nogādātāju Eiropas čempionāta
trasēs. Šī sadarbība, lai arī ne bez ērkšķiem, pavēra vārtus uz Eiropas
sacīkstēm arī Dāvim, jo bija, ar ko dalīt transporta izdevumus.

Aupe 2009. gadu sāka
ar skaidru mērķi – Baltijas čempionātā sportists nestartēs, taču darīs visu,
lai krātu pieredzes apļus un kilometrus Eiropā. Nav noslēpums, ka cīņa Baltijas
čempionātā ar aptuveni 12 labi savā starpā pazīstamiem konkurentiem tomēr nevar
līdzināties Eiropas posmiem ar dažbrīd vairāk nekā 40 dalībniekiem klasē. Šogad
sakrātā pieredze varētu noderēt nākamgad – veiksmīga finansējuma atrašana īstenotu
plānu Dāvim startēt visos 2010. gada posmos. „Mērķis nākamajai sezonai man ir skaidrs – jācenšas startēt visos
Eiropas čempionāta posmos un, ja tas izdodas, šobrīd sapnis ir iekļūt čempionāta
kopvērtējuma pirmajā desmitniekā," saka Dāvis Aupe. „2009. gadā gluži visu neizdarījām, kā bija
plānots, jo neizdevās apmeklēt dažus plānotos posmus. Taču ar pieredzēto esmu
ļoti apmierināts. Bija ļoti patīkami izzināt, kāds īsti ir Eiropas čempionāts,
kāda ir konkurence, kādas ir citas trases vēl bez Mūsas. Galvenā atšķirība –
Eiropā konkurenti izmanto katru kļūdu. Tur nedrīkst kļūdīties, bet viņi paši
kļūdās minimāli. Baltijā reizēm kādu var nobiedēt ar drosmīgu uzbrukumu, bet
šeit tāda respekta nav, trasē neviens dāvanas nepasniedz."

Treniņi kaujas apstākļos

Savulaik Jānis Boks izkaidroja,
ar ko, piemēram, Eiropas čempionāta cīņās atšķiras bijušais čempions Ladislavs
Hanāks un pāris viņa konkurentu no nākamo pozīciju īpašniekiem. „Tur, kur citi – arī es tajā skaitā – lepojas
ar bīstamas vietas izbraukšanu bez iedegtām bremžu ugunīm, Hanāks vienkārši
neatlaiž gāzi. Tā arī ir šī atšķirība – ir trakie, bet ir vēl trakāki," tā
Jānis

Dāvis Aupe atzīst, ka
pirmais novērojums ir līdzīgs: „Tas,
ar kādu ātrumu Eiropas čempionāta līderi ielido katrā nākamajā līkumā, sākumā
šķita fantastika. Aizvadot piecus Eiropas posmos, aptuveni esmu sācis saprast,
kā tas ir iespējams. Taču tā braukt vēl daudz un ilgi jāmācās. Tajā pašā laikā
dalībnieku parkā ir visai pieklājīga, draudzīga gaisotne, vismaz neitrāla."

Aupes Eiropas startu
tendence – kontrolbraucienos rezultāti tabulas beigās, bet ar katru nākamo
braucienu cīņu apļu laiki uzlabojās, ātrums auga. Audžutēvs un treneris Guntis
Kļaviņš stāsta: „Lielākā problēma
ir tā, ka nav iespēju ar mūsu finansēm kārtīgi trenēties, pārbaudīt un uzlabot
spēkus. Sacīkšu nedēļas nogalēs Dāvis veic brīvos treniņus – ķeramies pie
analīzes, meklējam kļūdas, pētām videomateriālus. Tad veicam laika kontroles
braucienus un atkārtojam procedūru. Taču ideāls variants būtu treniņi starp
sacīkstēm. Man patīk, kā Dāvis brauc. Praktiski visos četros šogad aizvadītajos
posmos viņš izdarīja gandrīz visu, ko no viņa prasījām un cik atļāva tehnikas izturība.
Neteikšu, ka piecu ballu sistēmā uz 5, bet uz 4 ar plusu noteikti. Īpaši
atsevišķi braucieni… Čehijā, Novapakā, 41 dalībnieka konkurencē viņš jutās
droši, lieliski."

Mūsas bubulis

Kad Dāvim prasīju,
kāpēc Latvijas posmi kļūst par neveiksmju zonu, savs sakāmais ir Guntim: „Tas no manis pielipis!" Aupe atbild: „Jā, Mūsā mums kaut kā neveicas. Tehnika niķojas.
Šogad, piemēram, nocīnījāmies ar mašīnu ne tikai visu nedēļas nogali, bet pat
vairākas dienas pēc tam – it kā likās – problēma ir elektronikā, tāpēc
testējām, meklējām defektu, bet nevarējām atrast, pat pieaicinot speciālistus.
Beigās izrādījās, ka defekts ir pavisam cits – mehānisks. Arī sajūgs nomira. Tajā pašā laikā
kontrolbraucienos brīdi biju starp līderiem. Tomēr vēl sāpīgāk beidzās 2008.
gada Bauskas posms. Avārija pēc kontakta ar Eglīti beidzās smagi. It kā pašam
liekas, ka neko īpašu tā nemainīja, taču Guntis un pārējie saka – no malas
varot redzēt, ka braucu citādi."

Kādēļ īsti jaunajam
braucējam līdz avārijai bija tik liels ātrums, kas palīdzēja uzvarēt Lietuvā?
Dāvis atzīst: „Nebiju nekad
avarējis, nebija baiļu izjūtas. Tas arī viss noslēpums. Toreiz es nedomāju par
to, ka tad, ja kāds piebrauks un lielā ātrumā iesitīs pa sāniem, var rasties
lielas problēmas. Bagijs ir ātra, jaudīga mašīna, un to principā ir visai sarežģīti
dabūt ar riteņiem gaisā. Taču, ja kāds trasē palīdz, var tālu lidot. Tāpat kā
formula autošosejā – pati negāžas, bet pēc kontakta trasē viss ir iespējams."

„Es negribētu teikt
Mūsas sacīkstei paldies par šo avāriju, taču tā Dāvi nomierināja," atzīst
Guntis. „Tā atņēma agresiju un
pārlieko drosmi. Nezinu, vai tas ir labi, taču audzinoši noteikti. Arī šobrīd
viens otrs mūsu jaunais braucējs mēģina kāpt ļoti strauji, ir agresīvs un var
redzēt, ka drosmes joprojām ir par daudz. Protams, nekādā gadījumā neko sliktu
nevienam nevēlu, tieši otrādi – lai Baltijā attīstās spēcīgi bagiju braucēji."

Bagijs = ātrums

Kāpēc laikā, kad
populāra ir autokrosa D-1 klase,
rallijs un salonauto sports, jaunais autosportists tomēr sēdies bagijā? „Bagijs sniedz pavisam citas izjūtas. Tas ir
daudz lielāks ātrums, mežonīgāka izjūta. Gribētos pamēģināt D-1 mašīnu, taču zinu, ka arī bagijs
sagādā spēcīgākas izjūtas."

Dāvja minētais mērķis
– Eiropas čempionāta pirmais desmitnieks – ir augsts, ja zināms, ka sezonas
laikā D-3A klasē gandrīz simt dažādu
sportistu. Taču ar visu šo statistiku tas pats Boks trīs reizes pēc kārtas
sezonu noslēdza pirmajā desmitniekā – vienu reizi devītais, divas – desmitais.
Tātad latvietim tas ir pa spēkam. Aupes gadījumā tas nav sapnis, tas ir plāns: „Viss atkarīgs no finansējuma. Domāju, ka varu to
paveikt un tas ir reāli. Jau šobrīd pāris reižu esmu veiksmīgi apdzinis vai aiz
sevis noturējis čempionāta pirmā desmita braucējus. Ja būs nauda, būs visi
čempionāta posmi. Ja būs visi čempionāta posmi – varu sakrāt punktus
kopvērtējumam."

Guntis piebilst: „Visi piemin Čehijas sportistus kā augstākās
klases braucējus šajā sportā. Taču viss ir loģiski – viņiem, vismaz vadošajiem,
šo to piešķir valsts, līdz ar to viņi var startēt Eiropas čempionātā. Taču starp
posmiem čehi aktīvi cīnās arī Čehijas nacionālajās cīņās, un, tā kā viņi visi
startē arī Čehijā, sanāk, ka savstarpēji Eiropas līmeņa konkurenci viņi izbauda
daudz vairāk nekā pārējie. Un tas iemāca braukt un uzvarēt."

Jaunatne autosportā?

Veidi, kā jaunajam
braucējam tikt pie bagija, ir dažādi. Guntis Kļaviņš skaidro savu viedokli: „Viens no variantiem – uzbūvēt pašam. Taču
Latvijā to izdarīt ir ļoti grūti, mums nav tādu cilvēku, vismaz pagaidām, kas
varētu sagatavot Eiropas līmeņa mašīnu. Lētāk un izdevīgāk ir nopirkt jau
gatavu."

Kļaviņš un Aupe daudz
ieguldījuši arī jauno sportistu attīstībā – viņi kopā ar domubiedriem Latvijā
ieviesuši Beta bagiju klasi, kurā
startē četrus līdz septiņus gadus veci bērni. Šī klase šogad pirmo sezonu
aizvadīja LAF Bērnu kausa izcīņas seriālu, un tajā kopumā piedalījušies gandrīz
divi desmiti jauno sportistu. Ja kaut viens vai divi braucēji nākotnē kļūs par
autosportistiem, klase sevi būs attaisnojusi.

Nepadarītie darbi

Eiropas autokrosa
čempionātā D-3A klase, kurā startē
Aupe, ir ļoti spēcīga kategorija. Latvijas sportistiem brīvvalsts laikā ir
dažādi ļoti mainīgi panākumi. Kopā ar igauni Jānusu Liguru astoņdesmito gadu
beigās un deviņdesmito sākumā panākumus guva baušķenieks Nikolajs Tions, kurš
arī iekaroja pirmos sacīkšu pjedestālus un šajā klasē izcīnīja uzvaru Latvijai.
Deviņdesmitajos gados vairākkārtēji un pat daļēji veiksmīgi mēģinājumi cīnīties
Eiropā bija Jurim Vaivodam, Jānim Ozoliņam un citiem, taču mūsu valsts braucēju
tehnika lielākoties nebija konkurētspējīga. Klase uz brīdi Latvijā pat pamira,
taču ar jaunu sparu dzīvība tajā atsākās šīs desmitgades sākumā, kad sportā
ienāca gan spēcīgi konstruktori, gan sportisti, kuri veicināja progresu
atbilstoša finansējuma dēļ. To vidū uzziedēja arī Jāņa Boka karjera. Savukārt
Jāņa starts Eiropas čempionātā un arī atsevišķi panākumi – otrā vieta Mūsā
2006. gadā un sensacionāla uzvara 2007. gada Ungārijas sacīkstē – turpināja
klases attīstību Latvijā. Ienāca jaunie sportisti, atgriezās veterāni, mūsējiem
piebiedrojās citi Baltijas sportisti. Šajā periodā debitēja arī Dāvis Aupe.

Ļoti iespējams, ka
Dāvja, Gunta un citu speciālistu plāns ir pareizs – pēc iespējas ātrāk, ja to
ļauj talants un līdzekļi, meklēt ceļu uz Eiropas čempionātu. Lai cik
aizraujošas cīņas būtu Baltijā, objektīvi vērtējot, ir pārāk maz dalībnieku un
arī konkurence par maigu, lai, tikai mūsu pusē startējot un trenējoties, varētu
ieiet Eiropas čempionātā, ar kāju atspert durvis un visu visus uzvarēt. Skumji,
ka talantīgā Aupes karjerai jāattīstās brīdī, kad finanšu situācija reģionā ir
katastrofāla. Tomēr atzinība komandai par apņemšanos – viņi mēģinās!

Viesturs SAUKĀNS