Pilna bāka pārliecības

Ar solo motokrosa braucēju Kārli Sabuli tikāmies pirms gaidāmā Latvijas čempionāta finālbrauciena Cēsīs. Tobrīd — pēc punktiem — Kārlis ierindojās trešajā pozīcijā un viņam bija teorētiskas iespējas kļūt pat par Latvijas čempionu MX2 klasē. Čempionāts ir noslēdzies, un Sabulis kļuvis par valsts vicečempionu.

Kārlis ir ļoti nosvērts. Viņa pārliecība — nesatricināma. Šī īpašība noder ne tikai trasē, bet arī sarunā, kura jaunajam sportistam nesagādā nekādas grūtības. Viņa atbildes ir izsmeļošas un pārliecinošas. Uz jautājumu, kāpēc tobrīd vēl savos astoņpadsmit gados viņš man šķiet tik pieaudzis, Kārlis Sabulis atbild: „Mani vienmēr saistījušas sarunas un darīšanas ar vecākiem džekiem, ne maniem vienaudžiem.”

— Sāksim ar klasisko jautājumu: „Kā tu nonāci motokrosā?”

— Mūsu ģimenes draugs ir Latvijas motokrosa leģenda Uldis Odiņš. Kopā ar Uldi un manu tēti aizbraucām uz Gaujas kausu. Uldis saka — lūk, cilvēks tirgo KTM — 65 kubikcentimetru mocīti ar visu ekipējumu. Komplekts, šķiet, maksāja 400 latu. Tas ir salīdzinoši lēti. Uldis pierunāja manu tēti nopirkt mocīti un pamēģināt uzsēdināt mani: ja būs — būs, ja nebūs — nebūs…

Nākamajā dienā, mammai neko nesakot, aizbraucām pie Ulda uz Jāņmuižu. Uzkāpu, piedarbināju. Man izstāstīja, kas jādara, un jau tajā pašā dienā ieliku otrajā ātrumā. Pēc tā Uldis teica — puikam ir jābrauc, nav variantu.

— Ņemot vērā to, ka biji tikai septiņus gadus vecs, gribēji kāpt uz moča?

— Jā, jā. Man baigi patika. Turklāt Uldis tobrīd vēl pats brauca. Es redzēju, kā gatavojās un startē profesionāls braucējs. Pieļauju, tas mani pamudināja.

— Skatos CV, ka Uldis tevi trenējis vienu gadu.

— Jā. Viņš man iemācīja pamatlietas. Tomēr pēc savas motosportista karjeras beigām pievērsās medībām un ģimenei, bet krosam pielika punktu. Man šķiet, viņš tāds ir vienīgais, kurš, beidzis braukt, pārtrauca attiecības ar sportu. Ja beidz, tad beidz kārtīgi — domāju, ka tāds bija viņa moto.

— Pēc tam trenējies pie Raivo Freiberga.

— Jā. Viņš bija mans kaimiņš. Dzīvoja blakus mājā. Starp citu, kad Raivo bija mazs, mans tētis ar Raivo tēvu trenēja viņu Cēsīs. Raivo tik ļoti negribējās trenēties, ka viņš ieskrēja mežā, nometa moci, noslēpās un nenāca ārā.

Bet, cik atceros, man nepatika, kā Raivo mani trenēja. Tad arī tētim pateicu, ka negribu strādāt ar viņu. Protams, sekoja pirmie kašķi. Toreiz tētis man divreiz uzbļāva, un kopš tā laika tā ir pēdējā reize.

— Un kas notika tālāk?

— Mani sāka trenēt Agris un Valdis Ļitvinovi. Galvenokārt Valdis mani arī izaudzināja. Viņš redzēja, ka esmu dzimis braucējs. Valdis mani uztvēra kā dēlu un zināja par mani visu. Viņš kā treneris savu darbu darīja kārtīgi. Kāds varbūt teiks, ka viņš strādā pēc padomju skolas principiem.

— Kā tas ir?

— Šķiet, padomju gados viņš bija izlases treneris. Tagad fiziskā sagatavotība stipri atšķiras no padomju laikiem. Tagad visi trenējas, izmantojot pulsometru. Tas pavisam noteikti ir pareizi un nav slikti, bet pie Valda skrēju pa mežu, pievilkos mežā pie koku zariem…

— Kā armijā.

— Jā. Uz to pusi. Valdis neļāva nākt uz zāli īsajā sporta tērpā. Ja uz fizisko treniņu iekštelpās atnāci īsajā tērpā, varēji braukt mājās. Tas tāpēc, ka, pēc viņa domām, vajadzēja izsvīst.

— Tevī dzīvo arī leģendārā trenera Andra Bārbaļa skola.

— Jā. Viņš bija treneris MX Moduls komandai. Man ļoti patika treniņi pie Bārbaļa, jo trenējos kopā ar Karro, Ivanovu un Līvu.

— Ar spicākajiem džekiem.

— Togad Eiropas MX2 čempionātā Zviedrijā iebraucu piektais, bet Ķegumā pusfinālā biju otrais. Tas bija manas karjeras lielākais ātrums. Bet es satraumēju kāju. Pajuka arī treniņu grupa.

— Kad tas notika?

— 2013. gadā Igaunijā, Tartu Superkausa posmā. Jau no paša rīta nejutos labi, man nepatika trase. Šķiet, pat amortizācija mocim īsti nestrādāja. Neatceros. Varbūt savas neapmierinātības dēļ meklēju ieganstus tehnikā. Priekšpēdējā aplī viegli nokritu un salauzu apakšstilbu. Pēc vaļējā lūzuma ārstējos astoņus mēnešus.

Iedomājies, pēc rehabilitācijas man bija tikai mēnesis laika, lai sagatavotos Ķeguma Baltijas izaicinājuma kausam. Sacensībās es uzvarēju un atkal guvu pārliecību par saviem spēkiem.

Tajā pašā gadā nokritu vēlreiz un izsitu plecu — šoreiz treniņā pie Bārbaļa, braucot pa ovālu apli. Pēc nedēļas piedalījos Superkausā Zaķusalā, kura laikā priekšpēdējā aplī ielēcu bedrē un izsitu jau traumēto plecu, tomēr līdz finišam nobraucu.

— Pagaidi, tu nobrauci atlikušo sacensību posmu ar izāķētu plecu?

— Jā. Ar kreiso roku turēju gāzes roku un ieripināju finišā.

— Tu jau pieminēji pārliecības trūkumu. Saki, ko tādos brīžos darīt? Kā saņemties?

— Kā mums saka Andris Bārbalis, galvā ir jātaisa empātija. Tas nozīmē, ka sev ir jāiestāsta, ka trase patīk un viss ir forši.

— Un kā to izdarīt?

— Jāsaņemas. Lai gan man parasti tā nav, ka nepatīk braukt.

— Kurā brīdī, trenējoties motokrosā, sāki strādāt arī pie psiholoģiskajiem aspektiem?

— Man ļoti palīdzēja Valdis Ļitvinovs, proti, sacensību dienā sakārtot galvu un tā tālāk. Lai gan es vairs netrenējos pie Valda, viņš man palīdz joprojām. Šogad Eiropas čempionātā Ķegumā pēc pirmā brauciena Valdis man zvana un saka — atnāc. Viņš ar hronometru bija fiksējis manus laikus, visu pierakstījis blociņā, izvērtējis. Viņš man izstāstīja, kurā trases daļā esmu lēnāks, kur vēl jāpieliek un kur ir labi. Treneris prot iedot braucējam pārliecību par sevi. Tāpēc es uzskatu, ka ir svarīgi, lai treneris būtu līdzās gan treniņā, gan sacensībās.

Tu pats savas kļūdas neredzi. Arī mans tētis redz kļūdas no malas, bet es viņam saku — tu vari man pateikt to, ko redzi, bet ne pārāk daudz, jo man nepatīk, ja kāds cits, izņemot treneri, māca.

— Bet tev pašam ir tā simtprocentīgā pārliecība, ka gribi braukt, lai uzvarētu?

— Jā, protams. Tur nav variantu. Tu aizbrauc uz sacensībām, ieraugi savus konkurentus un pasaki sev — vienalga, kas ir atbraucis, vienalga, cik grūti vai viegli, es būšu pirmais.

Šogad Latvijas čempionātā līderis ir igaunis. Viņš ir stiprs. Bet katrā posmā es viņam tuvojos, un tas dod motivāciju. Viļakas posmā otrajā braucienā igauni apdzinu un guvu vēl lielāku pārliecību par saviem spēkiem pirms fināla sacensībām manās mājās, Cēsīs. Traki gribas braukt. Turklāt mājās pēdējos divus gadus neesmu braucis pleca un kājas traumu dēļ.

— Teici, ka trenējies kopā ar Karro, Līvu un Ivanovu. Saprotu, ka ārpus trases esat čomi. Bet mačos?

— Ikdienā viss kārtībā. Arī sacensību dienā no rīta, ja satiekamies, sasveicināmies, bet var just, ka katrs no braucējiem ir ieturēts. Boksos runā mazāk, bet trasē vispār nedraudzējas.

— Un kā tu savus komandas biedrus uztver trasē?

— Kā konkurentus. Draugu trasē vispār nav. Ja reiz komanda ir sniegusi iespēju braukt, mans mērķis ir uzvarēt, un kāpēc man jādala draudzība ar savu mērķi? Ir jāapzinās, ka tas ir sports — tur ir jācīnās, nevis jādraudzējas. Tā tas iekārtots manā apziņā.

— Bet pēc sacensībām atkal esat draugi?

— Lai vai kā ir gājis trasē, pēc gonkas viss aizmirstas.

— Tā tik tiešām ir, ka motokrosisti domā tikai par sevi?

— Ja esi komandā, tā tev palīdzēs vienmēr, bet, ja gribi lūgt palīdzību kādam citam vai kāds cits to lūgs tev, nekāda lielā atsaucība nav gaidāma. Tas ir individuālais sports, tāpēc katrs ir par sevi.

— Ārpus motokrosa trases uzvarai tavā dzīvē ir nozīme?

— Es visu laiku gribu būt pirmais. Pastāstīšu atgadījumu no vasaras. Brīvajās dienās kopā ar draugu no Cēsīm piedalījāmies pludmales volejbola turnīrā. Viņš labi spēlē, es ne tik labi, bet zinu, ka kopā mēs varam uzvarēt. Acīmredzot viņš to neuztvēra tik nopietni, bet es gāju uzvarēt, man vienalga, kas stāsies pretī. Man nesanāca tā, kā gribējās. Es sadusmojos. Pēc spēles viņš man saka — miers, miers! Bet es viņam atbildu — vecīt, es esmu atbraucis uz turnīru. Te ir ļoti labi spēlētāji. Mēs vinnējām stiprākos, bet tagad nevaram vinnēt vājākos. Kas tas ir? Ja mēs vinnējām stipros, varam vinnēt arī visu turnīru! Man šķiet, ka tas, kurš ir vairāk par sevi pārliecināts, ir arī spēcīgāks.

— Pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt, ka ar fizisko formu sportistiem viss kārtībā, bet galvas ir nesakārtotas.

— Protams, ja tev motokrosā pirms starta trīc rokas un tu domā — kas nu tagad būs —, tu nevari koncentrēties braukšanai. Es pirms starta esmu noslēgts. Valdis man ir iemācījis kādu būtisku lietu. Pēc tam, kad esmu sagatavojis savu vietu pie bomja, aizeju pie moča un apsēžos uz tā, uzvelku ķiveri, uzlieku brilles, aizveru acis un izbraucu trasi galvā. To es izdaru vienmēr. Tas dod mieru un sniedz sajūtu, ka esi jau trasē.

— Ir vēl kāds rituāls?

— Kad atlikušas 15 sekundes līdz startam, pārmetu krustu un noskaitu pantiņu.

— Kas tas par pantiņu?

— To es neatklāju nevienam. Bet pantiņu man iemācīja mamma.

— Tev šobrīd ir fiziskās sagatavotības treneris?

— Nē, jo šobrīd sezona tuvojās izskaņai. Pagājušajā ziemā es trenējos Ādažos pie Ievas Ješkinas. Viņa ir bijusī Viktora Lāča kolēģe.

— Par tevi saka, ka esi Paula Jonasa cienīgs pretinieks.

— Gadā pirms kājas traumas bija baigi labs ātrums. Kad ar Paulu kopā braucām 85 un 125 kubikcentimetru klasēs, neteikšu, ka biju labāks, bet bija trases, kuras padevās man, un trases, kuras padevās viņam.

— Ko tu redzi, esot trasē?

— Trajektorijas, kas jāizbrauc.

— Un meitenes?

— Galīgi nē. Fanus gan es dzirdu. Un tas ļoti palīdz.

— Bet pēc sacensībām meitenes nenāk klāt, autogrāfus neprasa?

— Kāda jau pienāk, bet man ir draudzene. Protams, esmu ievērojis tās meitenes, kas apgrozās motokrosos, bet es šajā ziņā esmu baigi vienkāršs. Man nevajag blondus, garus matus un dziļus dekoltē.

Mani neinteresē tas, kas notiek apkārt. Es aizbraucu uz sacensībām, dzīvoju pie savas telts. Šogad potītes dēļ vispār neklīdu lieki apkārt. Pareizi, es taču sezonas sākumā sasitu potīti. Baigi negribējās, lai trešo sezonu pēc kārtas izkrīt sacensības. Tāpēc sāku apmeklēt florbola komandas Lekrings fizioterapeiti Baibu Rajecku. Mūsu sadarbība bija lieliska. Potīte sadzija ātri. Tad es izdomāju, ka uz sacensībām varu fizioterapeiti paņemt līdzi. Tas iedod pamatīgu mieru. Kad pēc sacensības nobraucu malā, man nav jāprasa, ko darīt. Viņa visu izdara manā vietā.

Patiesībā kāju vajadzēja likt ģipsī, bet es nedēļu nodzīvoju pie Baibas uz kušetes, lai gatavotos Aizputes posmam, pēc kura man bija pamatīgs lūzuma punkts. Nu, iedomājies! Aizputē pirmajā braucienā startēju otrais. Otrajā braucienā startā nokritu. Tas nekas. Otrajā aplī biju jau septītais, bet pirms lēciena no kalna nojuka mocis. Iedomājies, visu iepriekšējo nedēļu esi teipojis, līmējis, smērējis potīti. Tu brauc, pateicoties pretsāpju līdzekļiem, sakostiem zobiem, un tev apstājas tehnika. Tomēr man izdevās savākties — nodomāju, sūds ar to moci, jātiek vispirms ar potīti galā.

— Lai gan sezona ir teju noslēgusies, kur tevi šogad vēl varēs redzēt?

— Vēl braukšu uz Krieviju. Mums tur ir ģimenes draugi motosportisti. Vienu reizi mūžā esmu braucis Baltkrievijā. Sacensībās piedalījās septiņdesmit braucēji. Visi ar vecajām minskām. Līdzi biju paņēmis dažus plakātus un kreklus, šķiet, cilvēki neko tādu nebija redzējuši, jo pret mani izturējās, kā pret stāru. Pati trase atradās pilsētā, bedrē. Bet ap trasi stāv 30 000 cilvēku.

— Tas ir kā Latvijā vecajos laikos.

— Nu, jā. Viņiem tā ir joprojām. Es nevaru iedomāties, kas mani sagaida Krievijā.

— Tu atceries savu karjeras spilgtāko sacensību?

— Nez vai tā bija spilgtākā, bet prātā nāk pirmā reize, kad kļuvu par Latvijas čempionu 85 kubikcentimetru klasē. Arī togad man bija problēmas ar potīti. Priekšpēdējo Gulbenes posmu nobraucu trešais, bet finālā cīnījos ar Jonasu par čempiona titulu. Šķiet, Pauls bija vadībā ar 4 vai 6 punktu pārsvaru. Pirmajā braucienā vinnēju es. Čempiona liktenis izšķirtos pēdējā braucienā, proti, kurš no mums vinnē otro braucienu, tas kļūst par čempionu.

Ejot uz otro startu, tētim teicu — pēc trim minūtēm stum moci uz boksiem, jo 10 minūtes pirms starta motociklam ir jābūt boksos. Viņš aizrunājās un nokavēja. Kavējuma dēļ vajadzēja startēt no pēdējās pozīcijas, lai gan kvalifikācijā nobraucu pirmais un man pienācās vieta iekšmalā. Priekšpēdējais trasē iebrauca mans komandas biedrs Gints Vilipsons, kurš nostājās manā vietā. Tētis viņam teica — tu necīnies par čempiona titulu, atstāj šo vietu Kārlim. Tā es tiku savā vietā. Visu braucienu cīnījāmies ar Paulu. Piecus apļus pirms beigām Pauls laikam pārsita aizmugurējo ratu, es pagāju garām un kļuvu par čempionu. Man patika, jo čempiona tituls nemaz tik vienkārši klēpī neiekrita, bija jāpacīnās.

— Tagad, kad Pauls brauc pasaulē, saki, kā uztver viņu? Vai nav tā, ka pārējiem Latvijas braucējiem Paula līmenis šķiet galvas tiesu pārāks?

— Nekā pārdabiska jau tur nav. Viņš gluži vienkārši ir izmantojis iespējas. Ja brauc pasaulē, tava dzīve ir pakārtota tikai un vienīgi motokrosam. Neko citu tu nedari. Es līdz trijiem sēžu skolā un tad braucu uz treniņu. Pasaules maču braucēji neviens par skolu pat nedomā. Kas tā tāda?

Ja man radīsies iespējas, es vēl mēģināšu, bet labāk esmu pirmais Latvijā nekā trīsdesmitais pasaulē.

— Tavuprāt, izglītībai ir nozīme?

— Maniem vecākiem galvenais ir izglītība. Mamma saka — tiec galā, kā gribi, bet skolas lietām ir jābūt sakārtotām, citādāk motokross izpaliks.

— Motokrosa pazinēji tev tuvāko gadu laikā prognozē pasaules līmeņa rezultātus…

— Viss jau ir labi. Ir ātrums, Eiropā desmitniekā varu iebraukt. Tas ir labs rādītājs. Bet plāns ir divu trīs gadu laikā kļūt par Eiropas čempionu.

— Kas tev vēl jāpieliek, lai sasniegtu šo mērķi?

— Pirmām kārtām jākļūst fiziski stiprākam un, iespējams, jāpamaina vide, proti, jābrauc uz treniņnometnēm. Bet, kā jau teicu iepriekš, kokam ir divi gali. Ja braukšu uz nometnēm, novārtā paliks skola.

Kārlis SABULIS

Motosportists (MX Moduls), students

Dzimis: 1996. gada 16. septembrī Cēsīs

Izglītība: studē LSPA 1. kursā

Sportā: kopš 7 gadu vecuma

Treneri: Uldis Odiņš (2005.—2006. g.), Raivo Freibergs (2006.—2007. g.), Agris un Valdis Ļitvinovi (2007.—2012. g.), Andris Bārbalis (2012.—2014. g.)

Lielākie sasniegumi          : 2007. gadā 2. vieta Latvijas čempionāta kopvērtējumā; 2008. gadā;Baltijas Izaicinājuma kausa ieguvējs 85 kubikcentimetru klasē (motocikls — Suzuki); Igaunijas čempions 85 kubikcentimetru klasē (Suzuki); 2009. gadā;Baltijas Izaicinājuma kausa ieguvējs 85 kubikcentimetru klasē (Suzuki); Igaunijas, Latvijas čempions un Dynamiit Supercross Igaunijas čempions 85 kubikcentimetru klasē (Suzuki); 2010. gadā Igaunijas čempions MX2 junioru klasē (Suzuki); 2011. gadā; Latvijas vicečempions MX2 klasē (Suzuki); 2012. gadā 3. vieta Latvijas čempionātā MX2 klasē; 2015. gadā Latvijas vicečempions MX2 klasē

Vaļasprieks: makšķerēšana

Ģimenes stāvoklis: ir draudzene

Autori: Ralfs Dravnieks