Politiskais motokross
Lielākie šīs tūkstošgades notikumi Latvijas motosportā risinājušies ar Dzintara Jaundžeikara līdzdalību. Astoņus gadus pildījis Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) viceprezidenta pienākumus, 2013. gadā viņš kļuva par prezidentu. Noslēgumam tuvojas vēl vien četrgade.
Aizvadīto periodu, kuru noslēgs kārtējās prezidenta vēlēšanas, visspilgtāk raksturo 2014. gadā pirmo reizi Latvijā noorganizētā Nāciju kausa izcīņa. Sākot sarunu ar Sportu,Dzintars Jaundžeikars atzīst, ka bez viņa klātesamības politikā motosporta saimei diez vai būtu izdevies sarīkot tādas pasaules līmeņa sacensības.
— Kas bija jūsu pirmais darbs pirms četriem gadiem, sākot vadīt federāciju?
— Mans pirmais uzstādījums, stājoties amatā, bija sakārtot federācijas biroju. Lai sportistiem un organizatoriem būtu, kur vērsties. Līdz ar mani par federācijas ģenerālsekretāru kļuva Kaspars Kuļikovs, kurš nāk no motosporta vides. Es iestrādāju statūtos punktu, lai ģenerālsekretārs nebūtu atkarīgs no federācijas vadības vēlēšanām. Tādējādi ģenerālsekretārs saglabā iespēju strādāt plānveidīgi. Šajā laikā celta biroja kapacitāte. Esam modernizējuši mūsu pakalpojumu sniegšanu, ir izveidota daudzfunkcionāla licencēšanas sistēma www.licences.lv. Šī sistēma sniedz iespēju izmantot LaMSF piedāvātos pakalpojumus e-vidē daudz mūsdienīgāk, ātrāk un ērtāk.
— Kāda ir jūsu darba komanda?
— Manuprāt, šobrīd izveidojusies ļoti laba komanda, kas ir pietiekami spēcīga. Visi federācijas darbinieki ir tieši saistīti ar FIME (EiropasStarptautiskā motociklistu federācija). Proti, Kuļikovs ievēlēts tās juridiskajā komisijā, Janika Dzeguze — motokrosa, Egīls Agarskis — triāla, Artūrs Robežnieks — enduro, Nils Freivalds vada tūrisma komisiju, bet Ņina Birjukova ir FIME viceprezidente. Tāpat mums ir savi pārstāvji FIME vides, medicīnas un spīdveja komisijās. Latvija FIME rindās ir pārstāvēta ļoti plaši.
— Un kā ar motošoseju?
— Tas ir mūsu vājais punkts. Agrākos laikos savienības mērogā latvieši bija ļoti spēcīgi. Tagad, kopš Biķernieku trase ir nonākusi labās īpašnieka rokās, šķiet, ka lietas varētu iekustēties no jauna. Motosporta federācija ir ļoti daudzveidīga. Daudzas federācijas atbild par vienu konkrētu sporta veidu, mums pat kross tiek iedalīts solo motokrosā, kvadriciklu motokrosā, blakusvāģos. Pārstāvam vēl arī citus motosporta veidus — enduro, spīdveju, triālu, motošoseju, supermoto, skijoringu. Ar nožēlu jāatzīst — liela daļa nesaprot, ka federācija — tā ir pašpārvalde, kas sagatavo tiesnešus, izstrādā nolikumus, licencē trases, koordinē sportistu licencēšanu un organizatoru pieteiktās sacensības FIM (Starptautiskā Motociklistu federācija) struktūrās un tamlīdzīgi.
— Ikvienas federācijas galvenais uzdevums ir sava sporta veida attīstība. Kāds ir veikums šajā ziņā?
— No pirmās dienas kopā ar Salvi Freimani esmu stāvējis pie šūpuļa, kurš izloloja Nāciju motokrosu Ķegumā. Laikā, kad Latvijā bija paredzētas pirmās pasaules MX1 sacensības, es strādāju Saeimā. Pie varas tolaik bija gan Šlesers, gan Kalvītis, kuri atbalstīja motosportu. Nevienā brīdī nebija pilnīgas skaidrības, vai mēs tiksim pie valsts finansējuma MX1 promoutera Youthstream licences apmaksai.Mans uzdevums bija gan Saeimas, gan ministriju politiķus iepazīstināt ar motokrosu. Tāpēc arī vēlāk mēs guvām atbalstu, jo cilvēki motokrosu pazina. Jāsaprot, ka bez valsts atbalsta MX1 organizēšanas licencei nav iespējami šādi liela mēroga pasākumi. Tas pats sakāms par free style motokrosu. Mēs, Latvijas Pirmā partija, finansējām sākuma iemaksas, lai sacensības notiktu. Kad atjaunoja Daugavpils spīdveja stadionu, biju tuvu stāvošs politikai, kas nospēlēja lielu lomu turpmākajā spīdveja attīstībā.
— Ja federācijas vadība nav saistīta ar politiku, attīstības ceļš ir daudzkārt grūtāks. Vai tā?
— Ļoti grūts. Tas ir smags jautājums. Liela daļa domā, ka federācijai valsts dod naudu un mēs to sadalām. Pat daži, kas grasās kandidēt uz prezidenta vietu, ir pilnā pārliecībā par šādu shēmu. Motosporta un vispār tehnisko sporta veidu federācijas no valsts nesaņem neko. Izņemot gadījumus, ja starpā trāpās kāds fanātiķis. Mūsu gadījumā tas bija Salvis Freimanis, kurš lūdza valsts atbalstu. Viņš pats sagatavoja papīrus. Federācija tikai uzlika zīmogus. Kad strādāju valdības sastāvā, atceros, cik nopietni tika lemts par hokeja attīstību un naudas piešķiršanu haļļu būvniecībai. Turpretī, lai organizētu starptautiskos motokrosa posmus, Salvis ņēma kredītus, proti, ieguldīja savu naudu.
— Pats esat apmierināts ar noorganizēto Nāciju motokrosu?
— Es varu pateikt vienu — vakarā, kad sacensības beidzās, vienkopus sanāca visi FIM pārstāvji un atzina, ka viņiem nav, ko iebilst, jo sacensības organizētas ekselenti. Viņi vēl piebilda: „Turklāt būsiet arī labi nopelnījuši.” Taču viņi nezināja, ka mēs vēl piemaksājām, lai šīs sacensības vispār notiktu. Tehnika no manas saimniecības vienmēr ir strādājusi trasē, nekādu samaksu neprasot. Un tas ir pašsaprotami.
Nāciju motokrosu tiešraidē varēja vērot vairāk nekā 180 valstīs visā pasaulē, izņemot pašu Latviju. Pēc sacensībām satiku vienu no televīzijas padomes locekļiem, kurš man jautāja: „Kad būs sacensības?” Es atbildēju: „Jau bija!”
Es neticu, ka mūsu valstī vēl jebkad notiks tik vērienīgs pasākums, kuru apmeklēs sportisti no 34 valstīm, ieskaitot pārstāvjus no Jaunzēlandes, Argentīnas, Japānas. Amerikā 11 televīzijas šo notikumu atspoguļoja tiešraidē. Un visu laiku bija redzama Latvija.
— Minējāt, ka federācija no valsts nesaņem līdzvērtīgu finansējumu tām federācijām, kuras pārstāv olimpiskos sporta veidus. Tajā pašā laikā esat viena no lielākajām federācijām. Esat domājuši, kā izlauzt šo ceļu pēc pienācīga finansējuma?
— Tas nav tik vienkārši, jo LOK pārstāv visi olimpisko sporta veidu federāciju vadītāji. Viņi ir pret mūsu uzņemšanu pulciņā, jo tā ir naudas lieta. Valstī ir trīs finansējuma avoti. Valsts naudu piešķir Sporta federāciju padomei, ko sadala uz visām Latvijā atzītajām federācijām pēc noteiktiem kritērijiem. No šī avota mēs naudu saņemam aptuveni 20 līdz 40 tūkstošu robežās federācijas administrācijas un sporta uzturēšanai.Otrs finansējuma avots ir Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija, no kuras finansējumu saņem tikai sporta spēļu federācijas. Trešais avots ir LOK, kas dala naudu olimpiskajiem sporta veidiem. Piemēram, Futbola federācija saņem naudu no trim avotiem, kamēr mēs no viena. Kāpēc lai viņi būtu ieinteresēti dalīties? Ja šajā pulciņā uzņemtu mūs, tad maisam gals vaļā. Vajadzētu uzņemt arī Latvijas Automobiļu federāciju un Latvijas Ūdens motosporta federāciju.
— Gadījies dzirdēt, ka motosportā trūkstot vienotas sistēmas. Daži runā par specializētiem motosporta bērnudārziem, citi min, ka jāstrādā virzienā, lai radītu ko līdzīgu internātam, kurā pulcēt jaunos talantus. Ko jūs par to domājat?
— Tā ir padomju laiku sistēma, kura mūsdienās nestrādā. Tagad katrs pats, un visbiežāk tie ir vecāki, rod finansējumu, lai bērns varētu braukt. Dažus labākos ievēro komandas un, nākot pretī, nopērk, piemēram, motociklu. Līdzīgi notiek arī pasaulē.
Federācija ļoti cieši strādā pie tā, lai pašus mazākos komandu braucējus nodrošinātu ar finansējumu, kas ļautu piedalīties starptautiskajās sacensībās. Iepriekš viņi bija atstāti novārtā un par finansējumu vairāk domāja vecāki. Savukārt šobrīd mēs pie šā punkta strādājam plānveidīgi. Tostarp meklējam sponsorus.
— Federācija pati meklē sponsorus?
— Jā. Jauniešiem visus gadus pamatā esmu palīdzējis pats. Savukārt federācijas viceprezidents Filips Kempelis bija tas, kurš viņus vadāja pa šīm sacensībām. Turklāt sezonu mazie braucēji noslēdz pie Džoela Smetsa, kurš Beļģijā organizē neoficiālu Nāciju kausu bērniem. Šis pasākums ir ievērības cienīgs, balstīts uz spēcīgām tradīcijām, un to apmeklē lērums pasaules valstu braucēju. Organizatori sportistiem sedz arī daļu no ceļa izdevumiem.
Savulaik sistēmu bija ieviesis Salvis Freimanis. Jā, iespējams, viņš bija uzņēmies par daudz. Viņam bija čempionātu sistēma valstiskā līmenī, kura darbojās ļoti labi. Lielas galvassāpes federācijai ir sagādājis Ainārs Vilciņš ar savu apvienību LAMA (Latvijas Alternatīvā motosporta asociācija), kas principā ir biznesa projekts. Būtībā starp Vilciņu un federāciju ilgu laiku pastāvēja, tēlaini izsakoties, kara stāvoklis. Tikai pēdējā laikā federācija savas pozīcijas ir nostiprinājusi. Lielākā problēma bija tāda, ka LAMA rīkotajos pasākumos sportisti nestartēja pēc vienotiem noteikumiem. Federācijas noteikumi paredz, kā jāsagatavo trase, cik ātrās palīdzības mašīnām trasē sacensību laikā jāatrodas, lai viss būtu droši. Mums nav iebildumu, ja cilvēks rīko pasākumus un pelna naudu. Tas ir līdzīgi kā pasaulē, kad organizators no FIM nopērk tiesības, organizēt GP posmus. Bet šeit sanāca citādi, proti, struktūru uztur federācija, kamēr ienākumus — daļēji uz mūsu rēķina — savāc sacensību organizators.
Līdz ar to mūsu mērķis bija sakārtot šo jautājumu likumdošanas līmenī. Process ilga vairāk nekā divus gadus. Kaspars Kuļikovs, būdams jurists, izstrādāja Sporta kodeksu, kura mums nebija. Rezultātā tika pieņemti grozījumi Sporta likumā, kas paredz divas jaunas prasības visiem sacensību organizatoriem. Pirmais punkts nosaka, ka visas motosporta sacensībām paredzētās trases ir jālicencē pie mums federācijā. Savukārt federācija nosaka, kādas klases sportisti drīkst piedalīties — amatieri vai profesionāļi. Kādām jābūt drošības prasībām. Otrs punkts paredz, ka sacensību organizatoram jāņem sertificēts sacensību tiesnesis, kurš ir atbildīgs par trasē notiekošo. Līdz ar likumdošanas sakārtošanu tika atjaunota arī tiesnešu kolēģijas darbība federācijā, kas rūpējas par tiesnešu kvalifikācijas celšanu un tiesnešu darba uzraudzīšanu.
— Kā organizatori uztver šos jaunievedumus?
— Protams, ir pretestība. Bet jāsaprot, ka tas ir ļoti atbildīgs sacensību organizēšanas posms. Federācijai ir augstas klases profesionāļi, kuri skoloti pēc FIM standartiem. Tie nav zēniņi, kuri tikai vicina karogu, nesaprotot, ko paši dara.
— Cik augstā līmenī šobrīd ir motosports Latvijā?
— Latvijā motosports vienmēr bijis viens no populārākajiem sporta veidiem. Un jāteic, ka izaugsmes līmenis ir nemainīgs. Nekur Austrumeiropā netiek organizētas līdzvērtīgas sacensības — kā pie mums.
— Ekonomiskā krīze jau kādu laiku ir aiz muguras. Sakiet, vai ekonomiskais uzplaukums jūtams arī motosporta rindās?
— Atkarībā no tā, pēc kāda kritērija mēs skatāmies. Ja pēc organizēto sacensību skaita un disciplīnām, tad izaugsme ir ar uzviju. Bet, ja skatāmies pēc naudas kopapjoma, ko ieņem no sponsoriem un reklāmām, tad tas ir samazinājies.
Lūk, atbilde uz jūsu jautājumu. Kura federācija vēl 2017. gadā Latvijā paredzējusi organizēt 12 starptautiskas — Eiropas un pasaules čempionāta sacensības? Būs pārstāvēts spīdvejs, enduro, moto triāls, blakusvāģu motokross, solo motokross,kvadru motokross, bērnu motokross un sieviešu motokross. Un tas ir pieaugums, jo aizvadītajā gadā šāda veida sacensību bija mazāk. Turklāt nedrīkst aizmirst to, cik daudz citu valstu pārstāvju šogad ieradīsies Latvijā un atstās šeit naudu.
— Kas šobrīd ir lielākā problēma motosportā Latvijā, ar ko federācija grasās strādāt?
— Pirmkārt, jāturpina stiprināt apziņu, ka federācija ir biedru pašpārvalde. Sportistiem ir jāsaprot, ka tā ir viņu pašu organizācija, nevis spēks, kas vēršas pret viņiem. Otrkārt, panākt, lai mediju telpa atzīst motosportu pienācīgā apmērā, ja reiz par mērauklu ņemam Latvijas valsts vārda nešanu pasaulē.
Tāpat smags jautājums ir treneri ar atbilstošu izglītību. Mums ir vien pieci diplomēti treneri, kas iekļauti Latvijas Sporta federāciju padomes treneru datu bāzē — Aivars Ābols, Arnis Kalniņš, Artūrs Robežnieks, Janika Dzeguze un Antoni Kušels.
— Vai latviešu loma tuvākajos gados motosportā pasaulē palielināsies?
— Pauls Jonass jau ir pārrakstījis mūsu vēsturi solo motokrosā un noteikti turpinās to darīt turpmākos gadus. Tāpat Edgars Meņģelis ir nepārspējams kvadriciklu konkurencē, izcīnot Eiropas čempiona titulu otro gadu pēc kārtas. Lielas cerības tiek liktas uz šogad izveidoto blakusvāģu ekipāžu Jānis Daiders/ Kaspars Stupelis, kas cīnīsies par pirmo trijnieku pasaules čempionātā. Mums ir arī vairākas jaunās cerības. Kristiāns Freimanis, kurš šobrīd dzīvo pie savas Beļģijas komandas un brauc 125 kubikcentimetru klasē. Kristiānam ir visas iespējas. Vecākiem ir nauda, un šobrīd viņš nonācis ļoti labā komandā. Vēl ir vairāki perspektīvi puiši — brāļi Reišuļi, Eiropas čempions MX65 klasē Edvards Bidzāns un citi. Šie puiši un viņu komandas ieguldījuši milzīgu darbu un pelnījuši mūsu visu atbalstu. Un paldies arī visiem motosporta faniem, bez kuriem nav iedomājams motosports.
Dzintars JAUNDŽEIKARS
Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) prezidents, uzņēmējs un politiķis
Dzimis: 1956. gada 14. februārī Vidrižos
Izglītība: Vidrižu pamatskola, Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, maģistra grāds inženieru zinātnē, Augstākā lauksaimniecības vadības skola
Sportā: trenējies basketbolā, brīvajā cīņā, motokrosā un enduro
Saimnieciskā un politiskā darbība: vadījis dažādus piena pārstrādes uzņēmumus, bijis 8. un 9. Saeimas deputāts (LPP), Iekšlietu ministrs
Ģimenes stāvoklis: precējies, triju bērnu tēvs, abi dēli nodarbojas ar motosportu
Hobijs: motosports
Autori: Augusts Brants
