Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Prieks un posts Latvijas autosportā

2015. gada Latvijas autosporta sezona pārliecinoši saistās ar sportistu panākumiem starptautiskajā arēnā. Jānis Baumanis kļuvis par Eiropas rallijkrosa čempionu, Reinis Nitišs ar mainīgām sekmēm saglabājis vietu pasaules rallijkrosa čempionāta elitē, Ralfs Sirmacis kļuvis par Eiropas rallija junioru čempionāta otrās vietas ieguvēju. Tikmēr pašu mājās jādzēš mazas aizdegšanās gan autosporta dārgajā galā, gan tautas sportā.

DAŽAS SKARBAS MĀCĪBAS

Pēc 2014. gadā sasniegtās pasaules čempionāta bronzas medaļas rallijkrosa braucējs Reinis Nitišs piedzīvoja atkāpšanos. Sezona noslēgta septītajā vietā, kas nav īsti tas, uz ko cerēja Reinis, kur nu vēl daudzie līdzjutēji, jo dažs bija ieplānojis vēl vienu medaļu, turklāt cēlāku nekā iepriekšējā. Iemesli tiek pētīti un meklēti, bet jau sezonas pirmajā pusē kļuva skaidrs — OlsbergsMSE komanda nav gatava konkurēt ar sāncensēm, no kurām dažas lieliski progresējušas. Viena bēda bija braucēju nespēja sasniegt vajadzīgos apļu laikus mašīnu dēļ, otra — komanda ilgstoši neuzklausīja savus braucējus, uzskatot, ka ar mašīnām viss kārtībā, tik jābrauc cītīgāk. Tomēr pēc sezonas divām trešdaļām vienība mainīja mašīnu regulējumus un darbību. Uzlabojās Nitiša sniegums, bet jo īpaši, komandas biedra Andreasa Bakerūda spēka demonstrējumi — norvēģis pat sasniedza uzvaru un pjedestālus. Taču, protams, bija par vēlu. Turklāt vispārējā neuzticība novedusi pie neprognozējama sadarbības turpinājuma — ne Nitišam, ne Bakerūdam nav līgumu nākamajam gadam, turklāt OlsbergsMSE atsakās no Ford Fiesta automašīnām. Respektīvi, viss kardināli mainās.

Vissliktākā ziņa tajā visā — Nitišam būs ļoti grūti atrast vietu pasaules čempionātā nākamajam gadam. Pareizāk — vieta būs, jo komandas nav nokomplektētas. Nebūs līdzekļu, par ko šajā vietā tikt. Reinim un viņa komandai šis ir sāpīgs jautājums.

Tikmēr Jānis Baumanis, kurš šos gadus mitinājās Reiņa ēnā, šogad kļuvis par Eiropas Super 1600 čempionu, aizvadījis pirmās sacīkstes pasaules čempionātā, pēdējo no tām finišējot izcilā ceturtajā vietā. Argentīnas posmu Jānis aizvadīja bijušā pasaules rallija čempionāta braucēja Manfreda Štola World RX Team Austria sastāvā. Sadarbība sākusies ļoti veiksmīgi — ne tikai Argentīnas rezultāta ziņā. Pašlaik liekas, ka abas puses sader kā cimds ar roku, tāpēc, visticamāk, šī Sporta numura iznākšanas brīdī Jānim līgums ar austriešiem būs kabatā.

Skaidrs, ka bizness pasaules čempionātā ir kļuvis krietni skarbāks līdz ar čempionāta izaugsmi. Spēles noteikumi kļūst nežēlīgāki, sods par neizdošanos — sāpīgāks. Kurš šajā karā izdzīvos, tas malacis. Gluži kā F-1, WRC un citos pasaules čempionātos. Tas bija skaidrs jau pirms diviem gadiem, kad čempionāts sasniedza FIA pasaules meistarsacīkšu statusu, realitāte ir iestājusies.

Taču jebkurā gadījumā Baumaņa tituls un Nitiša pietiekami pieklājīgais sniegums ir lieliski Latvijas autosporta sasniegumi, par kuriem abu ģimenes un komandas ir apsveicamas.

DEVIŅI MĒNEŠI LĪDZ PASAULEI LATVIJĀ!

Pasaules rallijkrosa čempionāts nākamgad iegriezīsies arī Latvijā — 1. un 2. oktobrī Rīgā, Biķerniekos, startēs pasaules spožākās rallijkrosa zvaigznes. Izklausās neticami, taču nu tā ir realitāte. Līdz ar to bažas — trases laicīga sagatavošana. Biķernieku kompleksā sporta bāze kļūdas un kavēšanos nedrīkst pieļaut. Divos gados, kopš eksistē pasaules rallijkrosa čempionāts, bijuši skarbi piemēri, kā pēdējā brīža trases risinājumi iznīcina sacīksti. Pasaules čempionāta rīkotāji, sevišķi pērn, dzinās pēc posmiem, jauniem rīkotājiem, klātienes skatītājiem un publicitātes. Līdz ar to dažās valstīs tapa trases, kuras jau pēc treniņiem bija kā tanku poligons, laužot tehniku un laupot braukšanas un skatīšanās prieku.

Piemēri nav tālu jāmeklē — priekšpēdējā posmā Itālijā grunts daļa lietū izšķīda un veidojās bedres. Pēdējā posmā Argentīnā karstumā un bezvējā putekļi bija tik mežonīgi, ka sacīkstes pirmās dienas braucienus pārcēla uz otro dienu drošības apsvērumu dēļ. Un tas tikai tāpēc, ka seriāla rīkotājiem vajadzēja ātri un uzreiz, neiedziļinoties kvalitātē. Nedrīkst valdīt uzskats, ka krosa trasi var izveidot mēneša laikā — kvalitatīvi noturīgu trasi nevar izveidot pat gada laikā. Tāpēc, lai arī līdz oktobrim ir šķietami daudz laika, priekšā ir ziema, kura vēlu sākas, līdz ar to var prognozēt, vēlu beigsies. Un no maija līdz oktobrim laika jau ir krietni mazāk. Tiesa, uz papīra Rīgas trase ir burvīga!

RA EVENTSPROT

Par paša pasaules čempionāta posma rīkošanu šaubām nevajadzētu būt. Pasākumu rīko kompānija RA Events — tas pats uzņēmums, kurš organizē Eiropas rallija čempionāta posmus Rally Liepāja. Savukārt šis rallijs tikko saņēmis FIA novērotāju atzinību kā labākais Eiropas čempionāta posms šajā gadā. Tas ir augsts atzinums, ka latvieši var izdarīt jebko.

Šis ir ļoti nozīmīgs FIA novērtējums, jo faktiski esam saņēmuši neatkarīgu apstiprinājumu, ka Latvijā protam uzņemt augsta mēroga starptautiskas sacensības,” gandarīts ir Latvijas Automobiļu federācijas Rallija komisijas vadītājs Jānis Krastiņš. “Lai gan nevaru izpaust precīzu FIA vērtējumu, varu atklāt, ka kopš 2013. gada, kad Latvijā pirmo reizi sarīkots pilnvērtīgs Eiropas rallija čempionāta posms, tā organizatoriskā kvalitāte gadu no gada ir uzlabojusies. Turklāt audzis ir viss čempionāts, tamdēļ ir dubults prieks, ka esam mācījušies ātrāk par citiem rallija organizatoriem, kuru pieredze stiepjas vairāku gadu desmitu garumā. Esmu pārliecināts, ka šo novērtējumu ir saņēmušas visas autosporta federācijas Eiropā, un ceru, ka tās vēlreiz iedrošinās savas valsts braucējus nebīties no nezināmā un nākamgad Liepājā redzēsim arvien jaunas ekipāžas, kas startēs sev neierastos ziemas apstākļos.”

SIRMACIS — OTRAIS STARP EIROPAS JUNIORIEM

Lai arī rallijkrosa braucēju sniegums bija uzskatāmāks un skaļāk apspriests, Latvijas sportisti paveikuši vēl dažus varoņdarbus starptautiskajā līmenī. Ralfs Sirmacis šogad kļuva par Eiropas rallija junioru čempionāta otrās vietas ieguvēju, kas ir oficiāls FIA Eiropas vicečempiona statuss. Sarežģīts sezonas sākums un kopējā orientēšanās starptautiskajā arēnā laupīja iespēju cīnīties par pirmo vietu, taču jebkurā gadījumā — Ralfs ir Eiropas sudraba medaļas ieguvējs! Interesanti, ka Sirmača un Jāņa Baumaņa karjera sākās praktiski vienlaicīgi ar kroskartu klases izveidošanos Latvijā.

Ralfa karjera attīstās, un nākamā gada plāni solās būt vēl nopietnāki — ja SRT komandai pietiks spēka un prasmes, ekipāža vēl liks par sevi dzirdēt.

VĒLREIZ RALLIJKROSS, VĒL VIENS BAUMANIS

Pie starptautiskajiem sasniegumiem jāpiemin arī Jāņa Baumaņa brāļa Arta sasniegtā otrā vieta Super 1600 klasē Rallycross Challenge Europe seriālā — čempionātā, kas vērtējams kā solis starp nacionālo/NEZ rallijkrosu un FIA Eiropas čempionātu. Tātad panākums augsts. Artis nākamgad plāno startēt Jāņa šogad uzvarētajā Eiropas čempionāta Super 1600 klasē. Skaidrs, ka atbildība Artim pēc jaunākā brāļa panākumiem būs ļoti liela, spiediens — pamatīgs. Taču, atrodot vēl nedaudz trūkstošo stabilitāti, rezultāti būs. Ātruma ziņā brāļi ir līdzīgi, Artim vienīgi mazāk pieredzes, līdz ar to vairāk salauztu mašīnas buferu. Bet arī Jānim vēl pirms gada patika stumdīt konkurentus, par to saņemot ne vienu vien brīdinājumu vai pat anulētu rezultātu.

CALKO CEĻĀ UZ LEMĀNU

Šogad labus rezultātus sasnieguši ne tikai rallijkrosa un rallija braucēji. Latvijas labākais autošosejas braucējs Konstantīns Calko izcīnījis trešo vietu savā klasē European Le Mans Series sacīkstēs. Seriāls ir izturības sacensību pusprofesionāla sērija, kas ir viens no pakāpieniem ceļā uz FIA WEC — pasaules izturības sacensību čempionātu. Calko pārstāvētajā klasē nebija daudz dalībnieku, un arī pašas komandas mašīnas ātrums varēja būt spožāks, taču jebkurā gadījumā paveikts ir daudz, lai Calko piepildītu savu mērķi — startu WEC un/vai Lemānas 24 stundu sacensībās.

Vēl viens īpašs notikums bija Andra un Kristapa Dambju vadībā tapušā elektromobiļa veiksmīga došanās pretī mākoņiem Paikspīkas sacensībās — ar Latvijā būvēto eO PP03 automašīnu uzvaru leģendārajā kalnā braukšanas sacīkstē guva Raizs Millens.

KAS NOTIEK PAŠU MĀJĀS?

Kamēr pēdējiem gadiem netipiski daudz starptautisko panākumu un Latvijas autosportistu startu, pašu mājās autosportā ne viss ir tik gludi, kā gribētos. Arvien vairāk kritikas nākas uzklausīt Latvijas rallija čempionāta sakarā, jo trūkst dalībnieku prestižākajās klasēs. Tiesa gan, jāatzīst, ka cīņa par Latvijas čempiontituliem bija gana aizraujoša. Tomēr latviešu līdzjutējs atceras senos labos laikus, kad zāle, protams, bija zaļāka un dalībnieku bija vairāk, līdz ar to arī titulu sadale aizraujošāka. Taču jābūt reāliem — rallijs ir dārgs sports, bet Latvijas biznesa vide tikai Excel tabulās šķiet kārtībā.

Starp citu, šis gads parādīja, ka rallijam ir problēmas ne tikai Latvijā. Pat jāsaka, ka Baltijas valstīs dalībnieku skaits un tehnikas kvalitāte ir labā līmenī, ja salīdzina ar citām Eiropas valstīm, pašu Eiropas čempionātu ieskaitot. Ko tur liegties — arī pasaules čempionāts jau kādu laiku šķiet nonācis radošajā krīzē.

MAZAJIEM GRŪTI

Latvijas autosportam svarīgs ir arī tautas sports. Šis gads parādīja interesantu tendenci — nevar teikt, ka būtu maz braukt gribētāju un dalībnieku. Taču dažādi nosacījumi padara sacensību rīkošanu nerentablu un pat rada zaudējumus, kas nav normāli. Veidojas apburtais loks — tautas sports nav izteikts skatītāju sports, tātad neienāk nauda par biļetēm. Līdz ar publikas trūkumu šie sporta veidi ir mazāk saistoši arī potenciālajiem atbalstītājiem — rīkotājam atkal jātiek galā pašam, līdz ar to rīkotāji vai nu izvairās no tautas sporta sacensību rīkošanas, vai nu to dara sakostiem zobiem. Tas, savukārt, neveicina sportistu kvalitāti sporta veidos, kas ir virs tautas sporta — supersprints un minirallijs pārāk vāji pludina sportistus rallijā, folkreiss pārāk maz ražo sportistus Latvijas autokrosa čempionātam utt. Līdz ar to maz dalībnieku lielajos sporta veidos, kas jau atkal liek raukt degunu potenciālajiem atbalstītājiem.

Iemesli, kas rada mazo disciplīnu finansiālo diskomfortu, ir dažādi. Taču ievērojami izkristalizējas viens — medicīnas aprīkojuma nodrošināšana. Piemēram, folkreisa sacensību gadījumā neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšana var maksāt pat trešdaļu no visiem sacensību rīkošanas izdevumiem. Nosacījumus, kam sacensībās ir jābūt šajā ziņā, veido gan valsts likumi, gan federācijas iekšējie lēmumi. Tie ir pareizi, uz drošību un medicīnu taupīt nedrīkst. Taču izmaksas, lai rīkotāji šos pasākumus varētu īstenot, ir pārāk augstas tautas sportam un tajā cirkulējošajām summām.

Starp citu, arī šajā ziņā ir interesantas ķēdes reakcijas. Piemēram, ja rīkotājs nevar sarīkot LAF saskaņotus pasākumus, daži izvēlas tos rīkot nesaskaņoti — uz savu atbildību, mazāk droši, taču ietaupot savus līdzekļus un vēl dodot atlaides sportistiem. Un federācija, kas rūpējas par sporta drošību, paliek zaudētājos.