Tankam dubļi netraucē
Lauris Freibergs ir pirmais latvietis, kurš motosportā kļuvis par Eiropas čempionu (2000. gadā Open klasē). Latviju Nāciju krosā viņš pārstāvējis 12 reizes. Pērn Lauris Freibergs motosportā aizvadīja savu 28. sezonu, bet jau sešus gadus viņš strādā arī par treneri.
Sniedzot interviju, Lauris Freibergs nereti runā daudzskaitlī, sakot mēs. "Es esmu tikai bildes priekšpuse un savas fiziskās spējas ielicis tur, kur vajag. Savukārt aizmugurē ir brāļi un ģimene. Viens pats ne tuvu nebūtu varējis ko tādu sasniegt," paskaidroLauris Freibergs.
— Pastāsti, kā nonāci motokrosā?
— Mana ģimene dzīvoja Liepājas rajonā, Priekulē, bet vecāki darba dēļ pārcēlās uz Grobiņu, kur tētim lauktehnikā bija darbs, bet mamma strādāja skolā — viņa ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tolaik Grobiņā bija moto pulciņš, kurā pieteicās brālis Gatis, kam nedaudz vēlāk pievienojās otrs brālis Mārtiņš. Sešu gadu vecumā uz mopēda bračkas uzsēdināja arī mani, un jau pirmajās sacensībās 1988. gadā ieguvu trešo vietu.
— Bail nemaz nebija?
— Tas nebija gluži mans lēmums braukt. Brāļi mani iedrošināja. Bet pats sevi atceros kā ļoti bailīgu un kautrīgu puiku.
— Arī šobrīd esi kautrīgs?
— Nē, sports mani ir norūdījis un iedrošinājis. Gūstot rezultātus, iemantoju arī mediju uzmanību. Nav jau variantu — jāspēj pateikt, kā gāja sacensībās un ko domāju. Atceros, sākuma intervijās pēkšņi visu aizmirsu un apmulsu.
— Kurā brīdī pārstāji baidīties?
— Mani iedrošināja sports, kopā būšana ar citiem sportistiem. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Grobiņas moto klubiņš savā īpašumā ieguva ČŽ un Minsk motobola močus, ar kuriem turpinājām treniņus. Brālis Mārtiņš motosportu pārgāja trenēties Brocēnu moto klubā, jo mācījās tehnikumā Saldū.
11 gadu vecumā Latvijas čempionātā ar čezetu izcīnīju desmito vietu. Noturēt tādu 125 kubikcentimetru smagu moci vien bija pārbaudījums. Paralēli motosportam spēlēju basketbolu, futbolu un nodarbojos ar vieglatlētiku. Par to liels paldies jāsaka sporta skolotājiem, kuri manī laicīgi pamanīja sportista garu un ievirzīja pareizajās sliedēs.
— Cik ilgi brauci ar čezetu?
— Vienu pilnu sezonu. Nākamajā sezonā kritu un guvu traumu. Bet atveseļojoties nonācām lielas izšķiršanās priekšā — ko darīt tālāk? Bija skaidrs, ka ar čezetu turpināt nav reāli, tāpēc Gatis atrada finansējumu lietotam 80 kubu Kawasaki mocītim.
— Tu pats izvēlējies turpināt?
— Ko es mazs puika varēju saprast un teikt? Lai arī vecāki iebilda, sakot, ka mani jāvirza citā sporta gultnē, lielais brālis pastāvēja par labu krosam. Viņš redzēja, ka man padodas. Lielajam brālim tolaik bija vien 20 gadi. Jau tādā vecumā viņš uzdrošinājās iet pie rajona priekšnieka, sporta pārvaldes un Grobiņas domes, lai lūgtu finansiālo atbalstu, sakot — palīdziet, mēs gribam sportot.
— Kas tevi tolaik trenēja?
— Bračkas. Līdz vienā brīdī arī viņiem aptrūkās noderīgu ideju. To, ka līkumā jāpaceļ kāja, lai nevelkas pa zemi — viņi zināja. Taču ar to bija krietni par maz. Tad brāļi uzzināja par treneri Andri Bārbali Ādažos, kurš mūs pieņēma un uzklausīja.
— Tev ne reizi tīņu gados nebija vēlme iet uzpīpēt ar draugiem vai tāpat paspārdīt bumbu sētā, nevis augām dienām trenēties?
— Bērnībā bieži vien pārdzīvoju, ka mana vecuma puikas dauza bumbu pagalmā vai spēlē paslēpes, bet man sevi jāpilnveido sporta zālē vai jābrauc ar moci. Ja godīgi, tad tik, cik man vajadzēja, es varēju atgūt ziemas mēnešos. Tāpēc kopumā esmu ļoti pateicīgs ģimenei, brāļiem un sportam, ka esmu izaudzis tieši tāds, kāds esmu. Uzskatu, ka sports cilvēku disciplinē — liek nospraust un sasniegt mērķus. Tas noder arī lielajā dzīvē.
— Atceries savus jaunības sāncenšus?
— Atceros Žaku Grigaļūnu, Ronaldu Baldiņu, Mārtiņu Frici un, protams, Mārtiņu Aleksandroviču. Bet mopēdu konkurencē sīvākais sāncensis bija Jānis Dadzis, kura tētis spēja sagatavot labu tehniku, kurai es pretim liku savas fiziskās spējas un tā laika meistarību. Ja Dadzis ātrāk brauca taisnē, tad man vajadzēja apdzīt līkumā.
— Šķiet, no taviem tā laika biedriem vienīgi Aleksandrovičs vēl brauc.
— Tā ir. Dažādu apsvērumu dēļ, pa vienam vien kāds atkrīt. Sportists jebkurā sporta veidā ir riktīgs čalis, bet, manuprāt, tie, kuri caur motoru sportu izsitas, kaut kādā ziņā ir vēl spēcīgāki — tādi kā Nitišs, Neikšāns, Serģis, Dambis, brāļi Traubergi, Neija arī Meņģelis, jo, piemēram, basketbolistam, futbolistam vai vieglatlētam ir jātrenē sevi, bet tehniskajos sporta veidos ir jāsagatavo arī tehnika, kas aizņem milzum daudz laika, pacietības un, protams, prasa finanses.
— Bet jāsaka — arī tu esi izsities!
— Es esmu tikai bildes priekšpuse, kurš savas fiziskās spējas ielicis tur, kur vajag. Savukārt aizmugurē ir brāļi un ģimene. Viens pats ne tuvu nebūtu varējis ko tādu sasniegt.
— Kam jāpateicas par taviem pirmajiem Eiropas iekarojumiem?
— Tikai brāļa Gata dullumam un entuziasmam. Toreiz doma par pieteikšanos pasaules čempionātā man likās pilnīgs kosmoss. Aizbraucām un dzīvajā redzējām, kā garām paiet tie džeki, kurus bijām skatījuši tikai televizorā. Turklāt viņi ierodas ar furgonu, mehāniķiem solīdās drēbēs. Moči spīdīgi…
— Atceries sajūtas savā pirmajā pasaules čempionātā Polijā, stāvot pie vienas starta barjeras ar pasaules čempionu Stefanu Evertu?
— Spilgti nē. Bet atceros, ka trasē bija ļoti daudz tramplīnu. Tādiem savu mūžu nebiju lēcis pāri. Manī nebija asociāciju, kas tas ir. Skatos, ka sāncenši lielā ātrumā brauc, domāju — arī man jāgriež gāze. Slēdzu ātrumus, uzdodu gāzi, bet esmu tik ļoti pārcenties, ka aizlecu vēl piecus metrus tālāk, aiz tramplīna.
— Biji emocionāli gatavs savos 15 gados startēt Eiropā?
— Mani iedrošināja treneris Bārbalis, kurš ikdienā lika sevi motivēt ar vārdiem. Domāju, tas palīdzēja.
— Strādājot ar tevi, Bārbalis ļoti daudz pētīja Rikija Kārmaikla braukšanas tehniku. Arī tevī ir ielikts kaut kas no viņa?
— Iespējams. Strādājot ar Andri Bārbali, mēs četros gados izmēģinājām daudz, dažādus stilus. Aizbraucām uz Čehiju un sacensībās krietni zaudējām. Tāpēc nācās pieņemt citus mērus, trenēties un strādāt citādāk. Andris visu laiku meklēja risinājumus, jo nevienam uzreiz viss nesanāk gatavs.
— Saki, Bārbalis tiešām ir tik skarbs, kā runā?
— Tā var runāt tie, kas nav pietiekami stipri. Sports mēdz būt nežēlīgs, tāpēc Bārbalis arī treniņos centās radīt sacensību apstākļus. Protams, padsmitnieka gados dažkārt nesapratu, kāpēc par kļūdu ir jāmaksā ar pietupieniem. Taču tagad saprotu, ka arī tas bija noderīgi. Es nesen izlasīju foršu atziņu: "Vīrietim ir labāk vienu reizi kārtīgi izraudāties, nekā visu laiku čīkstēt."
— Esi raudājis trasē?
— Vienā no pirmajiem gadiem, braucot pasaules čempionātā, Nīderlandes posmā un cīnoties par tik ļoti kārotajiem ieskaites punktiem, divus līkumus pirms finiša motocikla bākā beidzās benzīns. Tā notika tāpēc, ka mocim nebija speciālā palielinātā bāka. Rokas teju pa zemi vilkās, sirds no priekiem dauzās, un te pēkšņi — tāds pavērsiens! Stumju motociklu uz finišu un man garām nesas džeki, kuri brauca aiz manis. Toreiz gan bimbāju un ļoti pārdzīvoju.
— Minēji Bārbaļa motivējošos vārdus. Tu atceries kādi tie bija?
— Tie man stāv kaut kur pierakstīti, bet galvenokārt tur bija teikts — esmu vesels, esmu stiprs, esmu drosmīgs! Vārdi bija jāatkārto vairākas reizes dienā — ik dienu. Domāju, ka tas darbojās, jo, regulāri atkārtojot, rodas ticība šiem spēkiem. Vislielākos šķēršļus un sarežģījumus cilvēkos rada bailes. Arī tu noteikti šaubies, vai izdosies piepildīt ieceres. Tāpat ir man pie starta. Bet kā mēs varam zināt, kā izdosies un kas notiks? Neesam pareģi. Tāpēc jādzīvo pārliecībā — ir jāiet un jādara. Darām, cik ir mūsu spēkos, un būs tā, kā jābūt. Ne jau es speciāli slikti braukšu un ne jau tu speciāli švakāk rakstīsi.
— Šīs atziņas guvi krietni vēlāk?
— Ja godīgi, tad pēdējo gadu laikā. Man progresējot, gadījās viena otra trauma. Centos tām nepievērst uzmanību un turpināt sportot, bet pieredzes un meistarības trūkuma vai neatbilstošas amortizācijas dēļ atkal sekoja kritieni, līdz notika klikšķis ar iekšēju pamudinājumu — brauc drusku prātīgāk! Bet, līdz ko bailes ir iezagušās, tā kritiens seko kritienam. Ir neizsakāmi grūti sportot ar tādām domām un sajūtām. Tomēr, laikam ritot, esmu ticis tam pāri.
— Kādā 2007. gada intervijā tu stāsti par intrigām motokrosa virtuvē. Tās joprojām sit augstu vilni?
— Intrigas ir visos sporta veidos. Izņēmums nav arī motokross ar netīru un nesportisku apdzīšanu. Es pats neesmu uzdrīkstējies kādam speciāli skriet virsū, provocējot pretinieka kritienu. Dzīve mani tā mācījusi — ka otram pāri darīt nedrīkst. Kaut arī ir tāds nerakstīts likums, ka, ja tev tā izdara — ir jāatdara, lai pretinieks liktos mierā. Tomēr domāju tā — ja esi tik vārgs un nevari mani apdzīt, tad dzīvo tāds un staigā tikpat nevarīgs arī turpmāk.
— Daži šādas domstarpības risina pēc sacensībām ar kulakiem. Esi tā darījis?
— Es neeju savu enerģiju tērēt ar tādiem. Ko man tur mācīt? Lai dzīve māca. Sevi uzskatu par solīdu gonščiku, tāpēc negrasos atdarīt ar ļaunu — drīzāk pieietu un pateiktu: "Vecīt, mācies motokrosu. Nākamajā treniņā mācies tikai un vienīgi apdzīt, nevis skriet virsū."
— Pašam intrigās nav sanācis iesaistīties?
— Es liekās diskusijās neiesaistos. Mēs nevaram dzīvot citu dzīvi. Man ir savi mērķi, savs sports, sava ģimene, savi motobraucēji, kurus audzināt.
— Kas tev šādu attieksmi ir iemācījis?
— Dzīve, grāmatas un labi cilvēki līdzās. Esmu maksimāli par labām lietām, labiem darbiem.
— Tavā CV lasāms, ka 2000. gadā aizvadīji savu veiksmīgāko karjeru sezonā.
— Jā, šo sezonu atceros spilgti un emocionāli. 1999. gadā biju kļuvis par Eiropas vicečempionu. Protams, nākamais mērķis bija kļūt par Eiropas čempionu. 2000. gadā Eiropas čempionātam bija divi lielie fināli. Viens Portugālē, otrs Latvijā, Limbažos. Portugālē 35 grādu karstumā abos braucienos finišēju otrais. Pēc trim nedēļām sekoja seriāla noslēdzošā sacensība Limbažos, bet pa to laiku pasaules čempionāta posmā Beļģijā kritu un lauzu labās plaukstas locītavā kaulu. Atbraucu mājās, bet pa krosa trasi pabraukt īsti nevarēju, jo kratoties baigi sāpēja roka. Uzliku apsēju un devos ar krosa moci uz izbijušu kartinga trasi pie Liepājas pabraukāt. Sagadījās tā, ka līkumā kritu un salauzu kreisās rokas mazo pirkstiņu. Tas notika trešdienā, bet sestdien jau jāstartē finālā Limbažos. Spriedze bija milzīga, abas rokas traumētas, turklāt cīņa par Eiropas čempiona titulu noris mājas trasē. Mačos gāja raibi, bet kopvērtējumā abus braucienus finišēju otrais, rezultātā, saskaitot punktus, kļuvu par Eiropas čempionu. Toreiz, kāpjot uz pjedestāla, organizatoram bija saplīsusi skaņas sistēma, tāpēc valsts himnu nevarēja atskaņot, taču to sāka dziedāt sanākušie skatītāji — fani. Tas bija saviļņojoši un spēcīgi.
— Kādas atziņas guvi pēc šīs nozīmīgās uzvaras?
— Sapratām, ka esam spēcīgi. Protams, tolaik bija cerība iekļūt kādā no Eiropas spēcīgajām komandām, jo šķita, ka čempiona tituls ir pietiekami labs arguments. Tomēr nesaņēmu nevienu atbilstošu piedāvājumu. Tiesa, mani uzrunāja ne pārāk atzīta Vācijas Hondas komanda. Tolaik Eiropa mūs asociēja ar Krieviju — tad kāpēc, lai eiropietis ņemtu šādu braucēju savā paspārnē, ja var paņemt savējo, kaut nedaudz švakāku.
Tā es turpināju braukt ar lielu Jura Vītola un viņa būvfirmas "Vītols" atbalstu. Un jāsaka, ka mūsu kopīgā sadarbība veiksmīgi turpinās vēl šodien.
— 2002. gadā guvi ceļa traumu Itālijā un sezonu izlaidi. Atceries tā laika sajūtas un pārdomas, jo, kamēr citi sporto, tu guli mājās?
— Šķiet, tas notika maijā. Bet, runājot par sajūtām, tā tas vienkārši ir. Biju jau tik daudz paveicis un sasniedzis, ka šī trauma mani nespēja sagraut.
Itālijā sacensībās līkumā saķēros ar sāncensi un kritu. Piecēlos un steidzu kurbulēt moci, bet kāja neklausa — līdz saļimu. Celi operēja Beļģijā. Pēc operācijas braucām mājās — nezinu, kādā veidā, bet celī radās iekaisums. Esot jau Latvijā, dakteris Valdis Andersons celi iztīrīja un saveda kārtībā. Tas iekaisuma posms bija tik nereāli draņķīgs. Turklāt rehabilitācija ieilga. Jaunās sezonas sākumā bija paredzēta treniņnometne Spānijā. Ja šo nometni izlaiž, tad sezonas sākumā ir pašvaki. Aizbraucu uz Spāniju, bet pēc pirmā treniņa celī radās liels pampums, līdz ar to atlikusī nometnes daļa pagāja samocīti — auklējot celi. Ar šodienas prātu domājot, — tolaik man līdzās vajadzēja kādu, kurš pateiktu: "Hei, liecies mierā! Kur tu brauksi? Atveseļojies, jo ar veseliem spēkiem panāksi daudz vairāk."
— Melnā strīpa tupinājās, jo nākamajā sezonā treniņnometnē kriti un divas dienas biji komā.
— Tas notika treniņnometnē, trasē, kurā pēc mēneša bija paredzēts pasaules čempionāta pirmais posms. Mēs trenējāmies trases lejasdaļā. Paņēmām pauzi, bet pirms otrās daļas nolēmu izbraukt visu trasi, lai iesildītos. Bet, kā aizbraucu, tā arī paliku un pēc divām dienām pamodos Barselonas slimnīcā, kur pirmos ieraudzīju abus brāļus, kas stāvēja pie gultas.
Lēnām atkopos. Entuziasms ņēma virsroku un pēc mēneša braucu tieši tajā pašā trasē pasaules čempionāta pirmajā posmā.
— Bail nebija? Zinot, ka pirms mēneša tur kriti?
— Bija. Atceros iekšējas trīsas. Tagad atskatoties, šķiet — kāds es braucējs? Pēc tādas traumas mēnesi pagulējis un atkal jau metas trasē. Atceros kā šodien — brālis Mārtiņš paslavēja: "Malacis!" Mūsu pūliņus vainagoja divdesmitā vieta un viens izcīnītais ieskaites punkts. Bet, vispārīgi skatoties, — kas ir kaut kāds viens punkts? Tobrīd šis punkts iedvesmoja turpināt.
— Lasīju, ka Spānijas kritienā lauzi arī žokli. Tas bija sadzijis, startējot pasaules čempionātā?
— Laikam bija. Krītot biju pamanījies arī sakost mēli. Re (parāda mēli)! Domāju, ka, mēlei sadzīstot, rēta pazudīs, bet tā palika. Tā ir mana atpazīstamības zīme, kā savdabīgs tetovējums (smejas).
— Saki, kas liek sportistam tik neatlaidīgi tiekties uz priekšu?
Bet kā lai es neturpinu darīt, ja man sanāk? Es esmu sportists — neesmu datorgrafiķis.
— Cik liela nozīme sportista karjerā ir ģimenei?
— Veiksmīgs sportists izaug tikai tad, ja līdzās ir stipra ģimene. Par to esmu pārliecinājies. Ir vecāki, kas sūdzas par saviem bērniem, sakot — viņš jau necenšas. Bet tieši tas ir vecāku darbs — būt līdzās, motivēt, atbalstīt, palīdzēt sagatavoties skolai un ļaut atpūsties, kad tas nepieciešams. Ir svarīgi saprast, ka bērns nepiedzimst tāds, kas visu var un zina.
— Tev pietika laika savas ģimenes veidošanai?
— Ar sievu Gitu iepazinos brīvajā ziemas periodā. Nu, tas tik bija gājiens! Kopā esam 15 gadus un ģimenē aug divi forši puikas. No savas pieredzes varu teikt, ka cilvēkam, kļūstot pieaugušākam sportista karjerā, iestājas mierīgāks posms, jo pietiekami daudz enerģijas un domas arī jāziedo ģimenei.
— Saki, motosportā visiem ir jātrenējas, lai kļūtu par talantīgiem braucējiem vai ar talantu mēdz arī piedzimt?
— Ir arī talantīgi braucēji. Taču mēdz gadīties, ka tie zaudē centību, jo dzīvo uz sava talanta rēķina. Šo jauno, talantīgo braucēju galvenie trumpji ir fiziskās, līdzsvara un balansa spējas.
— Savulaik esi teicis, ka sportam metīsi mieru, kad vairs nespēsi pavilkt.
— 2008. gada sezonā gāja drusku grūtāk. Sezonas vidū braucu pasaules čempionāta posmā Francijā. Trasē tramplīni un kalni lieli, bet mana pārgalvība jūtami gājusi mazumā. Braucu piesardzīgi, sakot sev — prātīgāk, Lauri! Baiļu dēļ arī neiekļuvu finālā. Vakarā sazinājos ar brāli un pateicu, ka šī ir mana pēdējā sezona pasaules čempionātā. Apzinājos, ka tādā mērogā man pietiek startēt. Lai gan bija sezonas vidus, iesākto novedu līdz galam. Tajā sezonā braucu Nīderlandes komandā Yamaha, tāpēc piedalījos arī Nīderlandes čempionātā, kurā man visai labi gāja. Pēdējā posmā atlika vien finišēt, lai iekļūtu sezonas noslēguma kopvērtējumā labāko trijniekā, kas manas karjeras CV būtu ļoti feins ķeksītis. Bet gadījās, ka trasē aiz tramplīna bija kritis braucējs, es uzlecu jau guļošajam mocim un kāds cits vēl uzlēca man. Pēc šīs sadursmes guvu lūzumu kājas apakšstilbā. Turklāt kārotie un teju sasniegtie rezultāti izčabēja.
— 2008. gadā, līdzdarbojoties Kasparam Cveiģelim, kopīgiem spēkiem radījāt Superkausu. Latvijas motokrosā tas bija kaut kas novatorisks.
— Superkauss ir kas tāds, kādas es gribēju sacīkstes. Prasījās kas jauns un interesants — vairāk mūzikas, vairāk karogu, dinamikas, kā arī karsējmeitenes trasē. Tāpat neizpaliek šovs un uguņošana. Tas braucējs, kurš uzvar trijos startos, tiek pie balvas, tāpat balvu saņem dienas ātrākais apļa veicējs. Ik reizi notiek arī skatītāju, fanu skrējiens pa daļu no trases.
— Par treneri kļuvi, kopš nokāpi no lielās motokrosa skatuves?
— Kopš tā brīža sāku trenēt savus komandas biedrus. Atceros, sākumā mulsu, domājot par to, kā tas būs — trenēt. Tomēr padevās, turklāt ar katru reizi iedrošinājos arvien vairāk. Sapratu, ka jāstāsta citiem, kā es to daru, un centos to pareizi pasniegt. Protams, šodien protu paskaidrot labāk nekā pirms gadiem sešiem. Un jāatzīst, sniedzot savas zināšanas citiem, gūstu lielu gandarījumu. Es to daru ar patiku. Šobrīd pastāvīgi trenēju četrus braucējus vecumā no 6 līdz 10 gadiem. Tagad, redzot, kā visiem četriem meistarība attīstās, pareizie, pastāvīgie treniņi atmaksājas — vairāk sevis paliek žēl, jo pašam tik daudz nācies darīt nezinot, kā ir pareizi. Taču man ir milzīgs gandarījums, ka puikām izdodas. Pagājušajā sezonā mans astoņgadīgais dēls uzsāka savas motosportista gaitas. Šī bija viņa pirmā sezona trasē — lēnām, mierīgi, prātīgi un pakāpeniski.
Esmu trasē redzējis vecākus, kuri sportā ne pārāk orientējas, tik rāda, kā jāgriež gāze. Protams, puikam kaut kas neizdodas, ja vēl sacensību karstumā gadās kāds kritiens, tad finišā dēlu rāj. Bet kā puika var izdarīt, ja tētis vai treneris nav pareizi iemācījis, kā pareizi rīkoties, kur pareizi sēdēt, kā pareizi trajektorijas braukt?
— Tātad tu neesi agresīvā trenera tips?
— Nepavisam ne. Protams, ir reizes, kad redzu — puikas brauc izklaidīgāk. Tad es viņiem saku: "Ja tev citas lietas šobrīd svarīgākas, tad ej padari tās un atgriezies, kad būsi beidzis." Tādos gadījumos viņi saņemas, varbūt nokaunas, bet turpina braukt. Priekš kam man kādu lamāt?
Dažkārt gonščiki mēdz žēloties par apstākļiem trasē, uz ko viņiem atbildu — tanks brauc, un viņam nekas netraucē. Ne dubļi, ne bedres, ne karstums, ne citi šķēršļi. Motobraucējs ir tieši tāds pats tanks. Jo lielāks pārbaudījums, jo lielāka griba to pārvarēt! Vienalga, kāds vējš vai dubļi nāk, tie netraucē. Viss ir jāpārvar un gatavs!
— Tu esi arī skijoringā braucis.
— Jā. Paziņas mani iedrošināja pamēģināt. Es nekad iepriekš nebiju braucis, tāpēc nolēmu uzsākt — kā lai citādāk uzzina, vai man patiks vai nepatiks? Bija interesanti. Pirmajās sacensībās pamatīgi samulsu, ieraugot sev līdzās slēpotāju. Atceros — tas skats šķita tik komisks! Tomēr nobraucu tikai vienu ziemu.
— Kāds ir tavs braukšanas stils?
— Līdz kritienam Spānijā braucu enerģiski un agresīvi. Bet, atgūstoties no komas, gan ikdienā, gan sportā biju kļuvis mierīgāks. Centos līdzināties beļģu motosportistiem Stefanam Evertam un Stīvam Ramonam, kuri trasē izpildās ļoti stabili un slaidi.
— Tavs uzvārds no vācu valodas tulkojumā nozīmē brīvais kalns.
— Man atmiņā ir palicis motosportists Mairis Levans, kurš savā laikā brauca kā līderis Pro klasē. Tad man likās — riktīgs meistars, ka tā var braukt un vinnēt. Viņa panākumi man pašam šķita vēl tik tāli — kā nesasniedzams kalns. Bet, gadiem ejot, esmu sasniedzis mērķus ar uzviju, tāpēc domāju, ka šie panākumi ir kā paliekošs kalns motokrosā.
— Saki, pienāks tāda diena, kad Lauris Freibergs uz moča vairs nekāps?
— Pavisam noteikti. Šoruden apbalvoja Nāciju krosa organizatorus, kuri vairāk nekā 20 gadus ir gatavojuši Ķeguma trasi. Iesākumā tur notika Latvijas čempionāts motokrosā, tad Baltijas čempis. Pēc tam blaķenēm pasaules čempionāts, kas jau šķita liels notikums. Taču tam sekoja Eiropas čempionāts Open klasē un pasaules čempionāts MX1, kur atbrauca pasaules labākie piloti. Bet tas vēl nav viss, jo pērn piedzīvojām olimpiskās spēles motokrosā — Nāciju motokross! Pēc apbalvojuma pasniegšanas organizators sacīja: "Arī laimīgajām un foršajām pasakām reiz pienāk beigas." Domāju, ka līdzīgi būs man. Arī mana laimīgā pasaka ilgst 28 gadus, līdz pēdējā lapa pienāks un pēdējais vāks aizvērsies.
Lauris FREIBERGS
Motosportists, treneris (FFF motokrosa komanda)
Dzimis: 1981. gada 14. februārī Priekulē
Augums, svars: 192 cm, 85 kg
Izglītība: vidējā speciālā — automehāniķis
Motosportā:kopš sešu gadu vecuma
Lielākie panākumi:2000. gada Eiropas čempions (Open), 1999. gada Eiropas vicečempions (Open), 13. vieta MX1 2004. gada pasaules čempionāta kopvērtējumā (labākais rezultāts braucienā — 7. vieta), 2005. gada Vācijas vicečempions (MX1), daudzkārtējs Latvijas čempions (MX1), vairākkārtējs Baltijas čempions (MX1), Superkausa čempions 2009., 2010., 2011. gadā (MX1)
Nodarbošanās:motosportists, treneris, tētis
Ģimenes stāvoklis:superīgs, viena sieva un divi bērni
Vaļasprieks:smaidīt
Autori: Ralfs Dravnieks
