Ar skatu savā pagalmā

Kopš pērnā gada jūlija Latvijas Tenisa savienības (LTS) ģenerālsekretārs ir Kārlis Lejnieks. Tikai 26 gadus vecs, bet jau atbildīgā amatā un ar vēlmi uzlabot līdzšinējo tenisa saimniecību. Ambiciozs, ar zināšanām profesionālajā tenisā, jo pats kā spēlētājs gājis šo ceļu. Nu ierakumu otrā pusē.

Augstākais sasniegums ATP profesionālajā reitingā Kārlim bija 347. pozīcija.

Viņam pieder vairāki uzvarētāja tituli Future turnīros, spēlēts arī pakāpi augstāk Challenger līmenī, daži mači arī ATP turnīros. Savulaik Sanktpēterburgā ATP turnīrā pārvarējis pirmo kārtu un otrajā zaudējis Fernando Verdasko. Spēlējis Latvijas izlases sastāvā Deivisa kausa izcīņā. Pirms tam labi sasniegumi jauniešu turnīros, ieskaitot lielo Orange Bowl čempionātu ASV. Savainojumu dēļ karjeru beidzis agri, vēlāk sācis strādāt Gintera Bresnīka tenisa akadēmijā Vīnē. Pirms Londonas olimpiskajām spēlēm un to laikā bija treneris Izraēlas sportistei Šarahai Pērai.

Kopš 2012. gada septembra Latvijas izlases kapteinis (treneris) Deivisa kausa izcīņā.

Enerģiski iesaistījies jaunajā darbā LTS, grib sakārtot sistēmu un radīt labus treniņu apstākļus vispirms jau jaunajiem censoņiem. Pats tenisā kopš mazotnes, un tenisa virtuve Kārlim nav noslēpums. Viņš zina, ko nozīmē trenēties un vēlāk izlauzties profesionālajā apritē. Iegūtā pieredze, strādājot Vīnes akadēmijā un vēl atsevišķi trenējot dažus spēlētājus, ļauj pareizāk izprast visas tenisa saimniecības zemūdens akmeņus.

PAREIZS, NE DRAMATISKS SĀKUMS

„Domas tagad šajā amatā noteikti ir citādākas, nekā esot spēlētājam,” sarunu iesāk Kārlis Lejnieks. „Negribu noniecināt iepriekš paveikto. Tagad tiek rīkoti sakarīgāki turnīri, jau notiek LTS kausa izcīņa vecuma grupās līdz 12, 14 un 18 gadiem, pēdējā ir iekļauti arī U-16 spēlētāji. Plus vēl Latvijas čempionāts. Kopā 10 laba līmeņa turnīri pašmāju jaunajiem spēlētājiem. Pirmais posms visās vecuma grupās ir aizvadīts. Priecē, ka dalībnieku skaits ir liels. Faktiski visi labākie savā starpā spēlē un cīnās. Kas ir pozitīvi — astoņi posmi visa gada garumā notiek dažādos klubos, devītais kā Masters fināls, tajā spēlēs tikai paši labākie.”

Var manīt, ka Kārlim visvairāk rūp bērnu un jaunatnes tenisa sakārtošana — tas ir visa pamatā. Teniss vienmēr būs visai specifisks sporta veids savas dārdzības dēļ, jo ne visi vecāki spēs nodrošināt savām atvasēm iespēju trenēties. Lejnieks gan uzskata, ka vismaz bērnībā trenēties, piemēram, hokejā ir dārgāk. Tālāk jau viss atkarīgs no izraudzītā mērķa, treniņu intensitātes, braukšanas uz turnīriem. Viņaprāt, ar tenisu labi sākt nodarboties sešu septiņu gadu vecumā. Jaunākiem grūti noturēt uzmanību.

„Tagad sāk trenēties pat vairāk bērnu nekā pirms gadiem pieciem vai desmit.

Vairāk problēmu ir vēlāk, pārejot uz U-10, U-12 un U-14 vecuma grupām. Atsijājas arvien vairāk audzēkņu. Līdz šim daudzi treneri uzskatīja, ka ap 14 gadu vecumu labākajiem jābrauc trenēties uz ārzemēm. Visi, kam bija līdzekļi, brauca prom. Ja ir laukumi, laba bāze un sakarīgs treniņu darbs, tad nevajag braukt prom no Latvijas. Tas ne vienmēr ir labāk.”

— Vai tas nozīmē, ka racionālāk trenēties savās mājās un došanās uz atzītām tenisa akadēmijām vēl negarantē labus rezultātus?

— Tagad man, piemēram, ir maza grupiņa bērnu, kas nāk no rītiem. Viņi pēc tam var iet uz skolu un nokārtot visus mācību parādus. Darbs var notikt produktīvāk šeit, nevis tālu prom. Latvijā visu var paspēt izdarīt un sanāk krietni lētāk. Aļona Ostapenko bērnībā arī nekur īpaši nebraukāja apkārt, tepat visu sasniedza…

— Cik pats intensīvi desmit divpadsmit gadu vecumā trenējies?

— Tāpat kādas trīs četras stundas dienā sanāca, kad biju Latvijā. Parasti no diviem trim pēcpusdienā līdz sešiem vakarā, atkarībā no skolas grafika. Ja skola beidzās pusdivos, tad divos jau trenējos. Tagad sanāk kā nu kuram, kā treneris izlemj. Vecumā līdz 10 gadiem var 2—3 stundas dienā maksimāli trenēties, nevar vairāk izturēt, ne psiholoģiski, ne fiziski. Man jau 14—15 gados bija pārslodzes, ķermenis neturēja vairs līdzi, biju pārtrenējies. Visu laiku vēlāk karjerā jutu šīs problēmas, galvenokārt ar ceļiem un muguru. Tas bija pārāk lielo slodžu dēļ bērnībā, agrā jaunībā, to treneriem vajadzēja vairāk kontrolēt. Man pat mugurai salūza skriemelis, tenisā tas nav normāli. Treneri toreiz bieži mainījās… Tolaik Ernests Gulbis izdarīja pareizi — bija iespēja un aizbrauca prom uz Vāciju. Ja sistēma ir sakārtota, tad trenēties var arī labi tepat. Tajā virzienā arī strādājam.

INTERESE IR, LAUKUMU TRŪKST

— Vai Latvijā ir pietiekamai daudz tenisa centru un laukumu, kur trenēties? Vai tas ir iespējams visos reģionos?

—Tenisa centrunav daudz. Visvairāk trūkst slēgto laukumu. Teniss ir populārs, un lielākā problēma, ar ko saskaramies, ka nav brīvu laukumu, jo ļoti daudz spēlē amatieri. Laukos arī teniss attīstās, bet tāpat trūkst slēgto laukumu. Specializētās tenisa halles nav pat Liepājā, Valmierā, Cēsīs, Ventspilī, uz lieliem mačiem var pielāgot olimpiskās halles, bet ikdienai nav. Valmierieši gan tagad grib celt, jaunas rodas arī Rīgā un tās apkārtnē, Ādažos jau esošajiem trim slēgtajiem laukumiem blakus vēl tiek celta halle, un tur būs seši laukumi vienkopus, faktiski lielākā bāze ziemā.

— Cik tad vispār valstī ir laukumu?

— Latvijā ir 49 slēgtie laukumi, faktiski visi Rīgā, tās apkārtnē. Plus nāks vēl klāt Ādažos, tāpat pie Jūrmalas šosejas, kaut pašlaik reāla krīze ir Pļavnieku hallē.

Atklātie laukumi mums ir ap 130, un ar to būtībā pietiktu, taču vasaras sezonas mums tomēr īsas.

— Lai nopietni attīstītu tenisu, vajadzīgi labi treneri. Vai to skaits un kvalifikācija ir pietiekama?

— Tenisā ir 52 licencēti treneri. Ir C, B un augstākā A kategorija, kura pašlaik ir tikai četriem — Jeļenai Jakovļevai, Daigai Juškai, Robertam Gūtmanim un Jūlijai Poļanskai. A kategorija ir speciālistiem ar LSPA augstāko izglītību, ar konkrētu praksi. Ir vēl treneri, kas nav sertificēti, bet nesenie spēlētāji. Visiem, kas strādā ārzemēs, arī nav mūsu licences — Ģirts Dzelde, Alvils Zilgalvis, Andžela Žguna un vēl daži. Mums tagad būs tā, ka vienreiz vai divreiz gadā brauks eksperti no Starptautiskās Tenisa federācijas (ITF) un licencēs trenerus. Uzstādījums ir tāds, ja strādā ar bērniem, ir jābūt licencei.

— Vai 52 treneri Latvijai ir daudz vai maz?

— Nav tik svarīgi skaits, jāskatās kvalitāte, jāmeklē problēmu sakne. Lai kāda būtu kvalifikācija, lielākā problēma ir laukumu trūkums. Amatieri tagad spēlē tik daudz, ka bērniem nav iespēja tikt uz laukuma, visi ir pārsvarā aizņemti. Jaunmārupē vien 40 bērni gaida rindā, lai sāktu nodarboties ar tenisu. Turienes hallē ir četri laukumi, kas it kā nav maz šādai apdzīvotai vietai, bet tomēr nepietiek.

Mēs gribam mainīt sistēmu bērniem, ir kādi 400 censoņi jaunākajā grupā, kas piedalās turnīros. Tagad tāda sistēma izveidota — sarkanā, oranžā un zaļā bumba. Sarkanā ir pirmā, zemākais līmenis, tad oranžā un zaļā. Jāsakrāj punkti, jāuzvar, tad pārej uz augšu, atkal savāc punktus un pārej līmeni augstāk. Sarkanā bumba parasti ir U-8, oranžā U-9, zaļā U-10 vecuma grupa.

KĀUN KO MAKŠĶERĒT

— Kā piesaistīt bērnus tenisam? Pašiem var patikt, bet vecākiem nav naudas, lai ilgstoši un nopietni varētu trenēties.

— Skolās meklēt īsti nevar, agrāk bija specializētas sporta skolas, treniņi par brīvu, bet tagad tas viss maksā naudu. Reāli dzīvē notiek tā — atrod vecākus, kas ir ieinteresēti, un tad nākamais solis — ieinteresēt pašu bērnu. Otrādi vairs faktiski nevar, jo vecākiem var nebūt tādu iespēju. Vienīgais veids ir darba kvalitāte. Ja tā ir, cilvēki nāks. Ja tu piedāvā, atvainojos, mēslu, kaut skaistā iesaiņojumā, tevi ātri atkodīs un nekas nebūs. Tikai kvalitatīvs darbs var radīt labu priekšstatu — bērni nāk, trenējas, trenerim skaidrs, ko darīt katrā konkrētajā posmā. Gribētāju spēlēt profesionāli tāpat nebūs tik daudz, sākumā tās grupiņas ir plašākas. Treneriem nav problēmu ar valodām — latviešu, krievu, ja vajag arī angļu.

Es uzskatu, ka mazajiem, piemēram, hokejs ir dārgāks nekā teniss. Sākt spēlēt tenisu nav pārāk dārgi. Sākumā vajag, no kā izvēlēties. Tad var skatīties, kā attīstīt tālāk, kurš var censties izsisties profesionāļos. Bet arī pārējiem teniss noderēs. Tu vari ar tenisu atrast draugus jebkur pasaulē, tā ir kā starptautiska valoda.

Mani vairāk satrauc globālās lietas, kuras uzlabojam. Tagad mums LTS kalendārs ir sakārtots, Baltijas turnīri nepārklājas, tad vēl ir atsevišķi mūsu pašu turnīri, jauniešu sacensības. Var spēlēt kaut visos turnīros. Attīstās LTS mājaslapa, uzlabojam reitinga sistēmu.

— Kā ir mūsu kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā?

— Lietuviešiem ir ļoti liels komplekss, bet ar privātiem investoriem un īpašniekiem. Igauņiem sistēma ir labāka, palīdz pašvaldības, nauda seko tenisam, nauda seko bērnam. Viņiem ir vairāk centru un vairāk naudas no pašvaldībām. Rīgā tā nav. Salīdzinoši jaunie igauņi tagad ir nedaudz labāki par mūsējiem, kaut būtībā esam tuvu, lietuviešiem esam priekšā. Latvijā katrs treneris ir par sevi, savā kortā mēģina nopelnīt sev iztiku. Nav domu par apvienošanos, strādāšanu kopā vienā lielā tenisa centrā.

IZLASES UN LĪDERI

— Anastasija Sevastova atgriezusies tenisā, bet Federācijas kausa izlasē februārī Ungārijā vēl nespēlēja. Drīz arī Deivisa kausa izcīņa vīriešiem — martā Lielupē Latvija pret Bulgāriju…

— Sevastova nebija mums nevienam teikusi, ka atgriežas. Federācijas kausa izlases sastāvā pagaidām viņas nav. Pāragri spriest par atgriešanos kopumā, tas ir tikai pats sākums. Ir jāspēlē, daudz jāspēlē un jāvinnē. Ja varēsim Anastasiju turpmāk piesaistīt, būs labi. Mums nav to spēlētāju tik daudz. Sievietēm Diāna Marcinkeviča, Aļona Ostapenko, Dārta Elizabete Emuliņa, Laura Gulbe un vēl dažas jaunās.

Vīriešiem nav daudz plašāka izvēle — Mārtiņš un Jānis Podžus, Miķelis Lībietis, Artūrs Lazdiņš, kurš turklāt nebija spēlējis pusgadu, tagad aizbrauca uz turnīriem Turcijā. No jaunākajiem Rūdolfs Mednis, Gustavs Lukstiņš. Miķelis Lībietis pēc augstskolas beigšanas ASV spēlēs profesionāli un universitāte finansiāli palīdzēs. Tagad Miķelim ir svarīgas spēles Amerikā, viņš nevar aizbraukt uz divām nedēļām mums palīdzēt Deivisa kausa izcīņā — pēdējais mācību gads. Pagaidām reāli viņš ir labs dubultspēlēs. Es gan neesmu redzējis, kā viņš aizvada vienspēles Amerikā, augstskolu mačos, Deivisa kausā viņam vienspēles līdz šim nav izdevušās. Ar Ernestu Gulbi ir tā — kad varēs, gan jau palīdzēs.

Ja mēs tiksim līdz play-off, iekļūšanai pirmajā līgā, tad rudenī Ernests varētu uzspēlēt, tā ir mana pārliecība. Pavasaris viņam būs grūts — daudz punktu jāaizstāv.

Pirms jaunās sezonas nepaveicās, abi ar Dominiku Tīmu saķēra vīrusu, nespēja sagatavoties Austrālijai. Labi, ka tagad lielāka pauze.

— Vai bez Gulbja mēs esam konkurētspējīgi?

— Mārtiņš Podžus pēdējā Deivisa kausa mačā Zviedrijā bija ļoti labs. Andis Juška vairs nespēlēs, viņš jau strādā par treneri. Ernestu mēs gaidīsim līdz pēdējam brīdim. Tādu izlasē ņem vienmēr, bet šādā līmenī spēlētāji paši izdara izvēli.

Mārtiņš jau tagad var vinnēt, to pieradīja spēles Zviedrijā. Jādomā arī taktiski, ko likt dubultspēlē. Mārtiņam šogad ir tāds principiāls gads, vai varēs izšaut vai ne. Tagad brauc uz trim nedēļām uz Turciju. Ja labi spēlēs, viss būs kārtībā.