Visi vērši palika dzīvi

Madride. Liels sarkano ķieģeļu bumbulis, kurā
vietējie regulāri dodas vērot, kā tiek slaktēts kārtējais vērsis. Piektdienas
pēcpusdienā leģendārajā Plaza de Toros de
las Ventas jau rosība, parādās Red
Bull X-Fighters logo, sporta formas uzvelk daži televīzijā redzēti un arī
pavisam sveši puiši. Dežūrsmaida aizsegā ik pa brīdim garām noklīst Traviss
Pastrana – moto frīstaila pasaules spilgtākā zvaigzne… Jau sestdien viss
notika pa īstam.

Gatavojamies
Madridē notika trešais,
pēdējais posms Red Bull X-Fighters
pasaules sērijā moto frīstailā. Vēršu cīņu arēnā bija jānoskaidro šā gada
uzvarētājs kopvērtējumā. Lai arī nepamet pasākuma komercializācijas sajūta,
jāatzīst, ka emociju vilnis bija spēcīgs vēl labu laiku pirms oficiālā sacīkšu
sākuma.

Lielais fināls risinājās
sestdien, taču jau piektdienas vakarā arēnā notika sportistu treniņi, vēlāk arī
kvalifikācijas tūre, bet pa vidu Pastrana un pārējie ļāvās ar sevi runāt un
fotografēties. Viņš dalībnieku kvartālā turpat arēnas iekšienē nez kāpēc bija
ieņēmis vietu, kurā visvairāk oda pēc kūts. Liekas, kaut kur aiz sienas ganījās
lopiņš, kuram svētdien ar savām mocībām būs jāizklaidē asinskārie vēršu cīņu
fani. Spriežot pēc afišām uz sienām, vēršu cīņas šajās nedēļās arēnā notiek
katru svētdienas rītu.

Treniņos ieraugot
pirmos lidojošos motociklus, azartiski ķēros pie fotoaparāta – interesēja,
kādas sanāks bildes, vai vispār pa tādiem lidoņiem var trāpīt! Var, jo
sportistu darbības, kas no malas izskatās pilnīgi nenormālas, patiesībā ir ļoti
loģiskas un saprotamas, tātad prognozējamas un nofotografējamas. Tiesa, šova
rīkotāji par maniem un citu ziņkārīgo centieniem tikai vīpsnā – viss pa īstam
notiks sestdienas vakarā, kad ārā jau būs tumšs, bet arēna būs izgaismota pēc
vislabākajiem paraugiem.

Kā uz cirku

Uz Madridi braucu,
vairāk sajūsminoties par iespēju apskatīt vēl neredzēto, ļoti skaisto pilsētu, un
motobraucēju mači bija tikai viena no sastāvdaļām. Frīstails asociējās ar
izrādi, cirka programmu, kura kalpotu kā viens
no elements labā ekskursijā. Klaiņošana pa pilsētu ievilkās pāris dienu (un
nakšu, ko ir vērts pamēģināt) garumā, bet motobraucēju starts bija fināls manai
klīšanai. Lielais fināls.

Ar kolēģiem nonācām
arēnā pusstundu pirms pasākuma sākuma. Leģendārajā vēršu nogalēšanas estrādē ir
ap 23 tūkstošiem sēdvietu – tā strauji pildījās. Pusstundā līdz sacīkstes
startam sapratu iemeslu, kāpēc ārvalstu pasākumi emociju ziņā atšķiras no
Latvijas sacensībām un šoviem. Spāņi bija sajūsmā, ka ir sapulcējušies, viņi
viens otram patika. Pie mums dažkārt cilvēks ir gatavs samaksāt lielu naudu par
pasākumu tikai tāpēc, lai, nīgri sēžot, kritizētu uz skatuves notiekošo un
apkārtējos ļaudis. Mentalitāte, vai vienkārši ar domāšanu kaut kas nav kārtībā
(uzbraucienu mīkstinās fakts, ka arī
pats pa reizei piekopju šo taktiku)? Spāņi ārdījās, troksnis vēl pirms pirmā
starta bija tāds, it kā Madrides Real nemitīgi
sistu vārtus kādai angļu komandai. Līdzjutēju pacelto roku vilnis meta jau
septīto apli, tikai tad izsīka žurnālistu –  kārtējo nīgruļu – sektorā. Tribīnēs bija arī
kacinātāji. Katrā arēnas malā bija pa motorzāģim, kas tika darbināts uz nebēdu,
radot tik ilgi gaidīto motoru rūkoņu. Ja mašīnām un motocikliem mēdz uzmontēt
klusinātājus, tad šajā gadījumā tehniskie risinājumi deva pretēju efektu –
papildierīces troksni padarīja grandiozu.

Sākas!

Ļoti laicīgi – ar
pāris minūšu kavējumu – arēnā strauji mainījās apgaismojums. Tūlīt sāksies. Kā
no lielgabala palaisti, pa galveno arēnas eju laukumā iznesās vesels bars baltā
tērptu spāņu jauniešu, sarkanie kaklautiņi vien plīvoja! Viņi bēga. Iespējams,
no skaļākā vērša savā mūžā. Nežēlīgi aurodams, arēnā parādījās lielais
Sarkanais Vērsis – Toro Rosso F-1
komandas automobilis. Ķivere dikti redzēta… Ljuci! Red Bull bija parūpējušies, lai Madrides pasākumu apmeklētu itāļu
F-1 pilots Vitantonio Ljuci, nevis kārtējais Red Bull Junior programmas audzēknis, kuram līdz F-1 tikpat tālu,
cik Latvijas kartingistam. Brēcošais vērsis apmeta apli pa smilšaino arēnas
segumu, agresīvi trencot bēdzējus. Tad apstājās, motora ierobežotājs norēcās un
apklusa. Toro Rosso novilka ar zirgu
pajūgu, kas parasti ar godu izvada no arēnas toreadoru upuri. Skatītāji bija
ekstāzē – Alonsomānija savu bija paveikusi, viss, kas saistīts ar F-1, tiek
augstu novērtēts.

Drīz pēc F-1 izrādes
tika nosaukta žūrija – Ljuci bija atbildīgais par vērtējumu Skatītāju balss. Vitantonio bija
jānosaka, par kuru no duelantiem līdzjutēji bļāva visskaļāk. Žūrijā bija arī
rallijreidu zvaigzne, motobraucējs Marks Koma, motokrosa un frīstaila pasaulē
labi zināmie Endijs Bels, Džimijs Verburgs un Fredriks Juhansons.

Tas, ko nesaprotam

Šova sākumā, kad pa
tramplīniem lēkāja pirmie pāri, līdzjutēji bija izcili skaļi, tika justs līdzi
jebkuram, kurš izbrauca uz starta. Žūrijas vērtējums lielākoties sakrita ar
skatītāju domām. Tad pienāca ziņa, ka kārtējā raundā izloze kopā savedusi divus
izcilniekus – Pastranu un atraktīvo japāni Eigo Sato. Izloze – neveiksmīga, gan
sportistiem, gan, likās, arī seriāla rīkotājiem. Sato demonstrējums bija
pirmais. Lielisks, atraktīvs, uz riska un kritienu robežas. Vienā no lidojumiem
knapi noķerts motocikls. Ar tādu atdevi virtuzaurs
nopirka visus skatītājus. Turklāt Travisa Pastranas vēlākais sniegums šķita
krietni bālāks, gluži kā treniņā viņš izpildīja šķietami vienkāršākos trikus.

Jau nosmīnējām, ka
tūlīt žūrijai jāizvēlas starp tautas balsi un kopējās izrādes vajadzībām –
nebūtu smuki, ja Pastranu atstātu skatītājos jau pirmajā kārtā. Prognozes
piepildījās,  Sato zaudēja. Pastranas vēlākais
arguments, aizstāvot spriedumu: „Eigo
bija ļoti labs, demonstrēja ļoti sarežģītus trikus, taču tie nebija tīri, netika izpildīti perfekti. Es
izvēlējos mazāk efektīgus demonstrējumus, taču veicu tos bez kļūdām."
Daiļslidošanas un citu līdzīgo sporta veidu elements – ja neesi lietas pazinējs
līdz pašai saknei, neredzi to, ko redz žūrija. Varbūt vērtētājiem taisnība,
taču publika tajā brīdī palika ievērojami klusāka.

Pastrana – sliktais!

Šī sporta veida fanam
nevar būt labāks brīdis, kā redzēt Travisu Pastranu klātienē – leģendārais
dubultā backflip meistars ir izcils.
Taču Madridē viņš nokaitināja pūli. Pastranam izloze izrādījās katastrofāla, jo
pēc cīņas ar Sato viņam bija jātiekas ar mājinieku, līdz Madrides posmam
seriāla līderi Deniju Toresu. Abi demonstrēja izcilu izrādi. Tas bija vakara labākais
duelis. Centās abi, tomēr likās – Toress ir nedaudz labāks, turklāt milzīgais
skatītāju atbalsts varēja ietekmēt vērtējumu. Žūrijas pirmie četri pārstāvji
nobalsoja līdz rezultātam 2:2. Piektais – par Pastranu. Spāņi demonstrēja arī
prasmi izsvilpt gan žūriju, gan Travisu. Pastrana to juta un saprata, kāpēc.
Atlikušie dueļi – pusfināli un fināls bija salīdzinoši klusāki. Spāņiem vairs
nebija sava matadora. Bet Pastrana uzvarēja un apsteidza Toresu arī
kopvērtējumā. Tas bija pārāk skarbi…

Kas mums par daļu!

Spāņu līdzjutēju
emocijas ierāva sevī – tādā pūlī arī parasts latvju puika domāja kā viņi,
priecājās kā viņi un raudāja kā viņi. Taču, atmetot emocijas, bija pilnīgi
vienalga, kas uzvar, – to vienkārši vajadzēja redzēt. Šis pasākums nebija
daļiņa no ekskursijas pa Madridi. Tas patiešām bija īsts kodols, brauciena
nagla. Par amerikāņiem un nolādētajiem
kapitālistiem kopumā smīnam, ka viņi visu dara tā, lai būtu šovs. Bet tur
jau visa tā sāls! Ja var labi pasniegt, kā snieg sniegs, līdzjutēji arī par to
būs sajūsmā. Kāpēc gan nelikt ļaudīm kliegt, vicināt rokas, būt laimīgiem?
Saprotu, ka mani nopirka tipisks rietumnieku šovs, taču kopš pasākuma drīz jau
nedēļa apritējusi, bet tas ir tik spilgtās atmiņās. Tad kāpēc gan ne?

Traviss Pastrana uz autosportu

Salīdzinoši garais
augums liek nedaudz brīnīties – kā Traviss Pastrana spēj motociklu dabūt pāri
galvai. Taču viņš ne tikai var konkurēt ar pasaules labākajiem šajā sporta
veidā, bet gan pats ir etalons moto frīstaila kustībai. Viņa trumpis – soļošana
uz naža asmens.

– Šajā sporta veidā sportisti sasniedz
iespēju, fizikas un saprāta robežu. Tev gadās tikt tai pāri…

– Katrs sportists
zina savu robežu, otru robežu, turklāt mūsu meistarība aug ar katru dienu,
atbīdot kopējo spēju galējo līniju arvien tālāk. Visi trenējas, strādā, pārspēj
vispirms sevi, tad dodas cīņā, lai pārspētu konkurentu. Taču nekas nenotiek bez
aprēķina, katrs triks ir izskaitļots un izpētīta tā iespējamība.

– Kas jādara, lai kļūtu par labāko moto
frīstailā?

– Esmu uz to gājis
visu mūžu. Mans pirmais treniņu laukums bija mājas pagalmā, kad trikus mēģināju
vēl ar BMX. Tas auga, attīstījās. Iespēju robeža spēra soļus uz priekšu.

– Šajā sportā baiļu nav?

– Saprotu, ko tu
domā: no malas izskatās, ka ejam tieši nāvē. Tā tas nav. Bailes ir no nezināmā,
līdz ar to tās palīdz kontrolēt darbības un visu analizēt, lai nezināmā būtu
pēc iespējas mazāk. Lēcieni, ja tie aprēķināti pareizi, nav briesmīgāki par
motokrosa tramplīniem. Vēl vairāk – lidojumā ir pietiekami daudz laika, lai
saprastu, kas notiek, kas jādara un ko darīt, ja kaut kas noiet greizi.
Kritieni ir piedzīvoti, taču jāatzīst, ka kļūdai gan vietas nav.

– Frīstailu met pie malas? Esi Amerikas
autorallija 2006. gada čempions.

– Jā, sāku mainīt
prioritātes, jo man mežonīgi patīk autosports, patīk rallijs. Pēc pērnās
sezonas man izveidojušās lieliskas attiecības ar Subaru, un paralēli startam ASV čempionātā, iespējams, pamēģināšu
arī WRC posmus.

– Amerikāņi parasti izvēlas NASCAR, IndyCar, ChampCar…

– Šis ir budžeta
jautājums. 100 tūkstoši dolāru NASCAR ir sīknauda, kamēr citur ar šādu summu
var sasniegt daudz. Man patīk rallijs, pie tā arī turēšos!

Traviss Pastrana

www.travis-pastrana.com

Dzimis:          1983. gada 8. oktobrī

Dzīvesvieta: Anapolisa, Merilenda, ASV

Iesauka:        Brīnumbērns, Frīstailmens

Motocikls:    Suzuki

Moto frīstailā:          no 1997.
gada

Viesturs Saukāns

Madride – Rīga