Zelta zirgs. Ar motoru
Deviņdesmito
gadu sākumā Salvja Freimaņa stāstus, ka Ķegumā notiks pasaules
meistarsacīkstes, ka Zelta zirga mototrase būs viena no labākajām
Eiropā, vairākums uztvēra ar vieglu smīnu. Galvenokārt tāpēc, ka Freimanis šajā
vidē ienāca nevis no motobraucēju, bet gan – uzņēmēju aprindām. Tagad pasaules
čempionāta posmi ekipāžām Ķegumā kļuvuši gluži vai ikdienišķi, bet Jāņu nedēļas
nogalē Zelta zirga trasē pirmo reizi notiks šāda mēroga sacensības
karaliskajās solomotociklu MX1 un MX2 klasēs.
Tagad
tiek uzskatīts, ka motokrosā Zelta zirgs sasniedzis F-1 līmeni.
Ar šo
pasaules čempionāta posmu Latvijas Grand Prix (GP) izcīņa nostājusies
blakus Francijas, Lielbritānijas, Itālijas, Zviedrijas vai Brazīlijas GP. Šajā
sakarā Sports Salvim Freimanim atgādināja viņa pirms piecpadsmit
gadiem žurnālam Liesma sniegto interviju.
– Sāksim
ar tādu pašu jautājumu, kādu 1994. gada pavasarī tev uzdeva žurnāla Liesma korespondents
Andris Stavro: kas tu esi par personu un kādā lomā pašlaik uzstājies?
– Nekas
daudz nav mainījies. Esmu motocentra Zelta zirgs apsaimniekotāja
Baltijas kausa fonda valdes priekšsēdētājs, direktors – sauc, kā gribi.
Arī īpašnieks. Vēl – starptautiski licencēts sacensību direktors. Pasaules,
Eiropas čempionātu laikā gan rīkotājs, gan izpildītājs – šie abi amati vienā
personā pasaules praksē ir reti gadījumi. Protams, man ir palīgi, virsnieki,
kas vada attiecīgus dienestus.
– …vienīgi
neesi motobraucējs…
– Sirdī
esmu.
– Toreiz
gan tu atbildēji citādāk. „Mans
vārds ir Salvis Freimanis. Segvārds – Nebaidies. Sešdesmitajos gados bija
filma, kurā darbojās padomju izlūks ar segvārdu – Oktobris. Kad viņu
spīdzināja, viņš tikai atkārtoja: „Ich bin
Oktober, ich bin Oktober…" Tā arī es grūtos brīžos mēdzu
pie sevis atkārtot: mans vārds ir Nebaidies, mans vārds ir Nebaidies…"
–
Segvārds jau palicis, tikai es to lietoju daudz retāk…
– Laiki
kļuvuši mierīgāki?
– Atļauj
pasmaidīt. Vienkārši es pats esmu kļuvis mierīgāks. Agrāk biju vairāk uz āru
vērsts, par daudz atklāts. Dzīve bijusi pietiekami intensīva, dažādām
situācijām, arī intrigām pārpilna. Trakulībām paliek mazāk enerģijas, tā tiek
novirzīta labdabīgākā gultnē. Kaut gan ļaunprātīgi un postoši tā nav izmantota
nekad. Tomēr zināmas dullības pagātnē ir sastrādātas.
–
Dullība nav arī visa šīs Zelta zirga trases izveide?
– Ir
jau, protams, ir. Īpaši ņemot vērā Latvijas tirgus mērogu. Bet mums prātā ir
ieceres vēl krietni tālākai attīstībai.
Jau
tagad te izskatās pilnīgi citādāk nekā aprīlī, kad pēc pirmajiem diviem
motokrosiem trasi aiztaisījām ciet rekonstrukcijai. Te ir veikti milzīgi zemes
darbi, lieli ieguldījumi infrastruktūrā, ko ar aci nemaz neredz, jo tās ir
dažādas pazemes komunikācijas. Nospied pogu, un visa trase ar automātiski
vadāmu vairāk nekā 70 sprauslu palīdzību tiek nolaistīta desmit minūtēs.
Autocisternas un vīri ar šļūtenēm vairs nav vajadzīgi. Tikai starta zonā viņiem
jāpiepalīdz.
Sakārtotas
starta un mehāniķu zonas, sacensību arēna kļuvusi ideāli pārredzama, gar trasi
izveidoti ne tikai jauni vaļņi jeb nogāzes skatītājiem, bet arī tribīnes ar
sēdvietām, uzbūvēts jauns iebraucamais ceļš, stāvvietās tagad varēs novietot
apmēram 15 tūkstošus skatītāju automašīnu, plašāka un ērtāka kļuvusi kempinga
zona.
Šogad
vien būsim pārbīdījuši 100 000 kubikmetru zemes. Cik pirms tam, to es pat
nevaru sarēķināt. Turklāt te ir palikuši zaļumi, koki, mežs, ūdens… Būtībā
mototrase ir dabas parka sastāvdaļa.
– Esi apgalvojis,
ka lielāka dullība Latvijā esot tikai pasaules čempionāts hokejā!
– Katram
jau savs sports veids tuvāks. Patiesība zināma tikai Dievam. Bet, ja ņemam vērā
starptautisko publicitāti, ārvalstu fanu un lielo pasaules mēroga ražotāju
interesi par MX1 pasaules čempionāta posmiem, tad Latvijas Grand Prix
izcīņa Ķegumā būs vismaz otrs lielākais pasākums Baltijā. Es nekādā ziņā
nenoniecinu Eiropas sieviešu čempionātu basketbolā, bet sacensības Zelta
zirga trasē televīzijas tiešraidē varēs vērot 115 valstīs visos
kontinentos.
–
Paskaidro, lūdzu, ko nozīmē šīs abreviatūras – MX1, MX2?
–
Pasaules čempionāti solomotokrosā tiek rīkoti triju kubatūru motociklu klasēs.
125 kubikcentimetru klasi sauc par MX2, karaliskie 250 ir MX1, un
piecsimtnieki, kurus dēvēja arī par Open, ir MX3. Pasaules čempionātu Grand
Prix jeb GP posmi MX1 un MX2 notiek vienlaikus. Rīkotāji pēc savas izvēles
tam var pievienot trešo klasi – Pasaules kausa izcīņu veterāniem vai pasaules
čempionātu sievietēm. Nākamā pakete – pasaules čempionāts MX3, kas notiek kopā
ar Eiropas čempionātu MX2.
– Kas
Latvijas GP būs trešā klase?
–
Pasaules kausa izcīņa veterāniem, kurā kubatūra nav ierobežota. Galvenokārt
visi brauc ar MX1 vai MX3.
– Cik
gadu vecumā motosportā kļūst par veterānu?
–
Četrdesmit. No mūsu vecajiem zēniem redzēsim Melno Haizivi – Jāni Mironovu, kam
pa spēkam pirmais desmitnieks. Gatavojas vēl arī vairāki citi.
– Kas
mūs pārstāvēs MX1 un MX2 klasēs?
–
Komandas Honda
Latvia Elkšņi MX1 braucēji Ivo Šteinbergs un Filips Kempelis, kā arī MX2 –
Augusts Justs. Vēl MX2 Matīss Karro, kurš pārstāv Lielbritānijas MVD-D
Suzuki. Šie četri sportisti pasaules čempionāta posmos startē regulāri, un
Matīss no mūsējiem atrodas augstākajā – 24. pozīcijā. Šteinbergs MX1 ieņem 34.
vietu. Kā rīkotājiem mums ir tiesības pieteikt vairākus papildu braucējus. MX1
vēl startēs Dāvis Līvs, Lauris Freibergs un Mārtiņš Aleksandrovičs. Latvijas
čempionāta posmā Gulbenē tiesības startēt MX2 ieguva
Toms Macuks un Dāvis Ivanovs.
–
Citēsim atkal Liesmu. "1991. gadā sadarbojos ar Jāni Čakstiņu, kura
uzņēmums Baltic Enterprise toreiz organizēja Baltijas kausa motokrosu,
bet nākamajā gadā Latvijas Motosporta federācija piedāvāja man pārņemt visus ar
Ķeguma trasi Zelta zirgs saistītos jautājumus. Tā es to putru sāku
strēbt." Kas šajos septiņpadsmit gados izstrēbts?
– No
toreizējās infrastruktūras palikuši labi ja desmit procenti. Motocentra platība
no 34 hektāriem palielinājusies līdz 65. Pirms septiņpadsmit gadiem bija tikai
sapņi par tādām sacensībām, kādas tagad te notiek regulāri. Vienkārši bija
mīlestība uz motokrosu un vēlme darīt.
Bijām
absolūti iesācēji, Ķegumā bija noticis tikai viens motokross. Baltijas kausa
izcīņa, kas kādreiz mums bija primārās sacensības, tagad ir ierindas motokross.
1993. gadā izvirzījām uzdevumu sarīkot pasaules čempionāta posmu blakusvāģu
klasē. 1996. gadā tas arī te notika. 1998. gadā pirmie Baltijā mēs te sarīkojām
Eiropas čempionātu solo motocikliem, 2004. gadā Zelta zirgā notika
vēsturē pirmais pasaules čempionāts junioriem (U-18), kurā starp citu, uzvarēja
Latvijas sportists Ivo Šteinbergs. Gadu vēlāk kāpām vēl plauktu augstāk un
sarīkojām pasaules čempionātu MX3 un Eiropas čempionātu MX2 klasē. Tagad
uzņemam MX1 GP, kas ir augstākā pilotāža pasaules mērogā. Virs tā ir tikai
Nāciju kausa izcīņa jeb pasaules komandu čempionāts. Te viss tiek darīts, lai
agrāk vai vēlāk mēs spētu uzņemt arī šīs sacensības.
– Citā
vietā iekārtota starta zona. Mainījusies arī trases konfigurācija…
– Trase
atbilst MX1 standartam, tā ir 1640 m gara…
– Cik
tajā tramplīnu?
– Tas ir
nosacīts jēdziens. Tramplīnu, protams, tagad ir vairāk. Jo blakusvāģu
sacensībām trases reljefs un tramplīnu veidojums ir citādāks, ar citu izmetiena
leņķi un piezemēšanās zonu. Pasaules čempionātam MX1 tiek veidoti papildu
elementi, lai trasi padarīti sarežģītāku. Vidējais ātrums brauciena laikā
nedrīkst pārsniegt 55 km/h. Šo motociklu jauda ir bīstama, tāpēc tiek darīts
viss, lai maksimālais ātrums nesasniegtu 100 km/h, trase pirms brauciena pat
tiek nokultivēta jeb uzirdināta.
–
Braukšanai ar blakusvāģiem tagad ir cita trase?
– Nē,
trases ceļš paliek tāds pats. Tikai pirms sacensībām tiek mainīta reljefa
konfigurācija.
– Cik
lidojumu būs solo motocikliem?
– Kādi
četrpadsmit.
– Vairāk
pa gaisu, nekā pa zemi!
– Arī tā
tiek bremzēts ātrums. Lidojot to palielināt nevar. Turklāt parasti tūlīt pēc
piezemēšanās nevar dot pilnu rokturi,
bet jāveic kāds manevrs, kas prasa meistarību – piemēram, jāņem ass līkums.
– Tātad
priekšrocība prasmīgākam braucējam, nevis jaudīgākam mocim.
– Var
teikt arī tā, bet MX1 GP neprasmīgu braucēju nav.
– Jums
esot piedāvāts šādu pasaules čempionātu sarīkot jau 2008. gadā?
– Jā,
bet mēs atteicāmies, jo vēl nebijām gatavi. Sarīkot jau mēs to sarīkotu, bet,
kas tur notiktu pēc tam? Tas būtu vistas vienreizējs lēciens no laktsaugšas.
2007.
gada rudenī Holandē parakstījām līgumu par MX1 GP rīkošanu Latvijā no 2009.
līdz 2011. gadam. Jau toreiz, iepriekš lūdzot neuzskatīt mani par nenopietnu
cilvēku, ievadīju sarunas ar pasaules čempionātu ģenerālorganizatoru Youthstream
prezidentu Džuzepi Longo par iespēju saņemt tiesības kaut kad Ķegumā rīkot
Nāciju kausa izcīņu. Protams, viņš pasmaidīja, norādot, lai vispirms tieku galā
ar MX1, par pasaules komandu čempionātu varētu domāt, sākot no 2012. gada.
– Kas ir
Nāciju kausa izcīņa motokrosā?
–
Pasaules komandu čempionāts, kas notiek reizi gadā. Tajā katru valsti pārstāv
trīs sportisti, viens – MX1, otrs – MX2, trešais var startēt pēc izvēles, arī
MX3. Kvalifikācijas braucieni risinās katrā klasē atsevišķi, vērā tiek ņemtas
katras komandas braucēju divas augstākās vietas, neatkarīgi no klases, kurā tās
gūtas. Trijiem finālbraucieniem kvalificējas 20 komandas jeb 40 sportisti.
Pirmajā startē kopā MX1 un MX2, otrajā – MX2 un MX3, trešajā,
visinteresantākajā – MX1 un MX3. Uzvarētājvalsts bieži nav zināma līdz pašam
pēdējam aplim, jo no sešiem rezultātiem vērtē piecus labākos, un nav zināms,
kurš būs tas sliktākais. Līderis pēdējā braucienā var noplīst simt metru pirms
finiša. Aizraujoši.
– Liesmai
toreiz teici: „Mēs gribam pacelt motokrosu tādā kvalitātē,
kādā tas ne vien spēj sevi uzturēt, bet pat nes peļņu."
– Ja
runājam par motocentru Zelta zirgs, tad tas ir izdarāms. Kamēr tinies
ārā no bērnu autiņiem, reklāmdevējiem un sponsoriem tu esi neinteresants.
Šobrīd mūsu potenciāls ir – johaidī! – cik liels kļuvis. Gan
vietējām, gan starptautiskām firmām interesants. Bet vēl jāspēj to pārdot, tas arī
prasa laiku un darbu. Joprojām kapājamies uz priekšu attīstībā, veltot tai
nenormāli daudz enerģijas.
Jā,
šobrīd esam jau spējīgi sevi uzturēt, bet, protams, mums jātiek galā ar lielu
finanšu deficītu, kas ieguldīts šajā infrastruktūras attīstībā. Toties,
sasniedzot MX1 līmeni, mēs jau esam piekļuvuši pasaules tirgum. Vajadzīgs tikai
atbilstošs mārketinga darbs.
– Tev ir
kāds labs virsnieks – kā tu dēvē savus vadītājus -, kas to dara?
– To
nākas darīt man pašam. Esam meklējuši labākus speciālistus, bet nav izdevies
atrast. Principā šo darbu es protu, tikai tam atliek ļoti maz laika. Kamēr
nevar pabarot uzņēmumu pusgadu uz priekšu, lai nebūtu nemitīgi jāprāto, kur
ņemsi līdzekļus kārtējā maksājuma segšanai, grūti koncentrēties kāda konkrēta
mārketinga uzdevuma veikšanai.
– Pirms
piecpadsmit gadiem teici: „Mūsu
projektam ir nepieciešams 400 000 dolāru uz pieciem gadiem, turklāt procentu
likme nedrīkst pārsniegt 20 procentus gadā. Tad šo naudu var atpelnīt."
– Toreiz
es biju naivs! Lai gan doma nebija nepareiza. Mūsu nelaime ir tā, ka nemitīgi
sev esam izvirzījuši augstus mērķus un bieži vien bez finansējuma, skrienot
laikam pa priekšu, paši sev radām problēmas. Plus vēl tie neskaitāmie ziloņi un
pudi sāls, kas apēsti. Mums nebija nekādas pieredzes. Šajā jomā Latvijā mēs
esam pionieri. Pareizie risinājumi lielā mērā atrasti ar izslēgšanas metodi.
Nebija neviena, kam paprasīt padomu.
Tagad ir
izveidota vide un iekārtota infrastruktūra, kas pagaidām tiek izmantota tikai
vienam mērķim – motokrosam. Bet attīstība jāturpina arī otrā – atpūtas parka –
virzienā. Gandrīz trīs hektārus lielais dalībnieku laukums, kas aprīkots ar
elektrību, kanalizāciju un ūdensvadu, ir izmantojams kā kempinga vieta jebkurā
laikā. Dušas, tualetes… Sanitāri higiēniskie mezgli atbilst pasaules
standartam.
– Ko
cilvēks, atbraucis te, darīs? Ies sēnēs?
– Arī.
Mēs varēsim piedāvāt multifunkcionālu atpūtas parku. Dullošanās ar braucamajiem
pa pasaules līmeņa trasi. Ņem kvadriciklu, brauc, trenējies, cīnies pats ar
sevi, laika kontroli mēs varam nodrošināt. Paredzēta vieta arī autodromam. Gāzē
pa trasi, nevis šoseju! Mēs veidojam daudzas ūdenstilpes, tajās būs zivis,
varēs makšķerēt. Iecerēts uzpludināt ezeriņu nepilnu četru hektāru platībā,
varēs gan ar laiviņu, gan ar ūdensmoci pabraukt. Būs pludmale, ūdensslēpošanas
stadions, sporta spēļu laukumi. Jau ielikti pamati 15 viesu mājām, divām pirtīm
un ēdināšanas blokam. Ziemā mēs bez sevišķām problēmām uz trases varam sapūst
mākslīgo sniegu. Klāt nāk slēpošanas prieki, sniega moči… Te vēl prasītos arī
slēgtā halle, ko izmantot ziemas treniņiem. Blakus ir Ķeguma vidusskola, tajā
varētu veidot īpašās motosporta klases. Sistēmas virsotnē būtu Latvijas MX1
komanda, kas startētu pasaules čempionātu GP un kuras uzturēšanā piedalītos arī
valsts. Patlaban, pateicoties motosporta fanātiķu Jāņa Kempeļa un Ilmāra Justa
pūlēm, Latvijā izveidota privātā komanda Honda Latvia Elkšņi.
– Kopš
pavasara tu esi Latvijas Motosporta federācijas (LaMF) motokrosa komisijas
vadītājs. Vai viss šis sporta veids kārpās tikpat centīgi uz augšu kā Zelta
zirgs?
–
Ekonomiskā krīze motokrosam ir vēl draudīgāka nekā citiem sporta veidiem, jo
tas prasa lielus finansiālus ieguldījumus. Amatierim, kas brauc ar standarta
moci, piedalīšanās vienās sacensībās izmaksā vismaz simt latu. Ja nekas nesalūst.
Tiem, kas strādā profesionālāk, klāt nāk mehāniķa, trenera pakalpojumi. Tomēr
sacensību un arī sportistu mazāk nepaliek. Cilvēku interese par šo sporta veidu
ir dažādos laikos rūdīta un noturīga. Strādājam, manevrējot atbilstoši
situācijai. Atgādināšu, ka augusta otrajā nedēļā šeit risināsies pasaules
čempionāta posms blakusvāģu klasē, kas Zelta zirga trasē kopš mūsu sarunas
sākumā piesauktā 1996. gada, risinās katru vasaru. Vienlaikus būs arī Eiropas
čempionāts kvadricikliem Open klasē. Būs divas braucieniem bagātas
dienas.
Latvijā
pavisam ir vairāk nekā divdesmit trases un vēl vairāk klubu, kas arī rīko savas
sacensības. Plus vēl trīs Latvijas čempionāta un astoņi Latvijas kausa izcīņas
posmi, katrā divu dienu sacensības piecpadsmit klasēs.
Uz
ekonomiskās krīzes fona mēs saglabājam ļoti lielu aktivitāti.
–
Nākamreiz tevi intervēt atkal pēc piecpadsmit gadiem vai ātrāk?
– Varētu
arī ātrāk. Pirms Nāciju kausa izcīņas Zelta zirgā.
Dainis
CAUNE
Salvis
Freimanis
Baltijas kausa fonda direktors
LaMSF Motokrosa komisijas vadītājs
Dzimis: 1960.
gada 20. septembrī Rīgā
Izglītība: Rīgas
69. vidusskola, studējis LU Juridiskajā fakultātē
Darba
gaitas: rožu
audzētājs, kopsaimniecības Straupe dārzniecības un komisijas veikala
vadītājs, privātfirmas īpašnieks, Baltic Enterprise komercdirektors,
kopš 1992. gada – Baltijas kausa fonda direktors, motocentra Zelta
zirgs vadītājs
Sportā: trenējies
šaušanā, brīvajā cīņā, džudo
Ģimenes
stāvoklis: precējies, trīs bērnu tēvs
Aizraušanās:
makšķerēšana un motokross
