DEGPUNKTĀ Būs lielāka savrupība un ecēšanās?
Latvijā no valsts budžeta barojas pārāk daudz dažādu starpniekorganizāciju un to funkcionāru, bet sportistiem un sporta pasākumiem naudas allaž ir par maz. Es ļoti cerīgi raugos uz izglītības un zinātnes ministra iespējamām reformām, kā arī ceru, ka par šobrīd tik neefektīvo modeli atklāti un jēgpilni runās arī 23.martā ieplānotajā Latvijas Olimpiskās komitejas Ģenerālajā asamblejā.
Valsts līdzekļi būtu jāsadala tikai caur vienu organizāciju, piemēram,Latvijas Olimpiskokomiteju vai Latvijas Sporta federāciju padomi. Tagad valsts naudu administrē gan vieni, gan otri, turklāt vēl daudzi sporta veidi pamanās iegūt valsts budžeta līdzekļus pa tiešo. Top arī vēl jaunas jumta organizācijas, piemēram, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija, kura taču neveidojas, lai sporta sistēmā injicētu jaunu naudu, bet gan lai pārdalītu par labu sev vēl vairāk no šobrīd izdalītās valsts naudas.
Vai tagad tiks dibinātas arī atlētu, galda spēļu, rakešu spēļu, tehnisko sporta veiduunneolimpisko sporta spēļu asociācijas? Vai jau tā sadrumstalotajā vidē ir gaidāma vēl lielāka savrupība un savstarpēja ecēšanās? Vai šādā virzienā Latvijas sportam kopumā būtu jāvirzās?
Domāju, ka šis ir piemērots laiks sporta sistēmas reorganizācijai, precīzāk, organizācijai. Ir piemērots politiskais klimats, un tas mums kā sporta cilvēkiem vieš pamatotu optimismu. Ļoti ceru, ka Ķīļa kungam un viņa komandai pietiks spēka un gribas, lai Latvijas sporta sistēma tiktu sakārtota līdz galam un beigtos visādas savādas līdzekļu sadales un pārdales.
Manuprāt,ir apsveicamas Izglītības un zinātnes ministrijas aktivitātes un vēlme sakārtot sporta sistēmu valstī. Uzskatu, ka tieši Latvijas Sporta federāciju padome varētu būt viens no galvenajiem sociāliem partneriem, tai skaitā arī valsts naudas un prioritāšu noteikšanas jautājumos. Šī padome taču apvienovisas 84 Latvijā atzītās sporta federācijas.
Šobrīd Latvijas Sporta federāciju padomei ir visveiksmīgāk izstrādātie un objektīvākie valsts naudas sadales kritēriji. Tie ir izstrādāti un veiksmīgi papildināti jau 20 gadus. Diemžēl summa, kura pēc šādiem kritērijiem tiek sadalīta, ir gandrīz nemainīga un,piemēram,šogad sastāda tikai Ls 197 130, kas ir gaužām maz, salīdzinot ar tām valsts naudas summām, kuras apgrozās Latvijas sportā.
Latvijas Sporta federāciju padomes izstrādātie kritēriji ir lieliska bāze naudas sadalei federācijām. Ja vēlamies būt objektīvi, tad tieši tās federācijas, kuras saskaņā ar šiem kritēriem ir izdarījušas mājas darbus uz teicami un kurām ir izcili sasniegumi tagad un pavisam nesenā pagātnē, kā reiz ir tās, kuras pašlaik nav pilnvērtīgi valsts finansētas(vieglatlētika, skeletons, biatlonsun BMX). Tā savādi sanāk, ka tiem,kuri strādā, nav laika bīdīt politiskās spēles un ka tamdēļ bieži valsts finansesaizplūst citiem.
Esmu diezgan pārliecināts arī par Latvijas Sporta federāciju padomes profesionalitāti un zināmu pieticību atalgojumā, zinu, ka federācijas nekad nav pārmetušas parLSFPadministratīvajām izmaksām. To pašu gan nevar teikt par citām organizācijām, kuras ir atbildīgas par Latvijas sporta saimniecību un valsts naudas pārdali.
Taču es neuzstāju, ka valsts naudas pārdali jāuztic tieši Latvijas Sporta federāciju padomei. To var darīt arī LOK, ja maina savu attieksmi. To var darīt arī Izglītības un zinātnes ministrija. Galvenais, lai šo naudas dalītāju nav parāk daudz, un vēl svarīgāk, lai ikvienam, kas šobrīd savu brīvolaiku un enerģiju ziedo kādam sporta veidam, būtu saprotami valsts finansējumu saņemšanas kritēriji un prioritātes. Ir nepatīkami, ka sportā nav nekādas īsti objektīvas sistēmas un neviens sporta veids (pat tādi grandi kā basketbols, hokejs, motosports) nezina,vai kārtējāgadāfinansējums būs vai nebūs. Attiecīgi arī pasākumus ir grūti plānot. Tas neveicina profesionalitāti. Tikmēr kaimiņi igauņi, kuru sistēma ir pārskatāma un saprotama, jau daudzos sporta veidos strauji tuvojas un drīz izrausies mūs apdzīt.
Modris KALNCIEMS,Latvijas Ūdens motosporta federācijas prezidents,Latvijas Sporta federāciju padomes valdes loceklis
